Ienākt
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Ienākt Abonēt

Hiperēmiska gastropātija

I. Daugule, E. Bodnieks
Hiperēmiska jeb eritematoza gastropātija ir endoskopiska diagnoze. [1] Tā raksturo difūzi, traipaini vai lokāli hiperemētu (apsārtušu) kuņģa gļotādu. Lai gan šāda terminoloģija endoskopiju atbildēs parādās jau vairākus gadus, tā vēl arvien dažreiz rada neizpratni gan pacientos, gan ārstos. Par to netieši liecina arī interneta veselības portālos bieži sastopamie jautājumi par hiperēmisku gastropātiju. Šajā rakstā mēģināts aplūkot hiperēmiskas gastropātijas diagnostikas īpatnības, kā arī apkopot dažādus viedokļus (t.sk. subjektīvus) par diagnozes izmantojumu un interpretāciju.  

Endoskopista redzējums

(Dr. Ilva Daugule)

Hiperēmiska gastropātija un gastrīts: terminoloģijas īpatnības

Lai gan terminoloģiski gastrīta diagnoze it kā ir skaidra (akūts vai hronisks kuņģa gļotādas iekaisums), tās interpretācija ir diskutabla. Ir pat viedoklis, ka diagnoze "gastrīts" ir neskaidrs termins gan pacientam, gan endoskopistam, gan histologam. [2] Turklāt bieži ir slikta korelācija starp endoskopisku un histoloģisku atradi, kā arī endoskopisko atradi un klīniskajiem simptomiem.

Pētot dažādus literatūras avotus, jāatzīst, ka ir atšķirīgi veidi, kā aprakstīt izmaiņas kuņģa gļotādā jeb kuņģa gļotādas stāvokli un to interpretēt. Viena no pieejām ir šāda: gastrīts norāda uz gļotādas bojājumu, kas saistīts ar iekaisumu, savukārt gastropātija raksturo šūnu bojājumu un reģenerāciju ar minimālu iekaisumu vai pat bez iekaisuma. [3] Tātad pēc būtības galvenās atšķirības: gastrīts - iekaisuma process, gastropātija - minimāls iekaisums vai pat process bez iekaisuma.

Pārsvarā gastroenteroloģijas grāmatās kā diagnoze sastopams termins "gastrīts", kam iespējami dažādi veidi un ir plaša klasifikācija: akūts un hronisks, pēc etioloģijas, histoloģiskās analīzes. [3] Gastrīta cēloņi (kas ir arī etimoloģiskās klasifikācijas pamatā) ir dažādi:

  • neatrofisks H.pylori;
  • autoimūns un apkārtējās vides izraisīts atrofisks gastrīts;
  • infekciozs, granulomatozs vai specifiskas etioloģijas (kolagenozs, limfocitārs, eozinofils) gastrīts;
  • citi gastrīta cēloņi un formas.

Pēc būtības līdzīga klasifikācija minēta arī Latvijā izdotajā grāmatā "Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija": gastrīts var būt erozīvs (hemorāģisks), nespecifisks (difūzs un multifokāls atrofisks, difūzs antrāls) un specifisks (infekciju izraisīts, gastrīts kā ģeneralizētas slimības un sistēmiskas slimības sastāvdaļa, kā arī neskaidras etioloģijas gastrīts). [5]

Gastropātiju galvenais cēlonis attiecīgi ir endogēns vai eksogēns kairinājums (žults, alkohols, aspirīns, nesteroīdie pret­iekaisuma līdzekļi (NPL), arī stress, išēmija u.c.). Dažos avotos šī grupa klasificēta arī kā erozīvs gastrīts. Pēdējos gados pētnieciskajā literatūrā daudz raksta par NPL gastropātiju, portālās hipertensijas gastropātiju, hemorāģisku un erozīvu gastropātiju.

Gastrīts un gastropātija kā endoskopiska diagnoze

Atbilstīgi Eiropas Gastrointestinālās endoskopijas biedrības (EGEB) terminoloģijai endoskopiska diagnoze, aprakstot apsārtušu gļotādu, ir hiperēmiska gastropātija. [1]

Diagnoze "hronisks gastrīts" uzskatāma par histoloģisku diagnozi, ko varētu lietot pēc kuņģa gļotādas biopsijas histoloģiskas izmeklēšanas.

Tie arī ir vadošie ieteikumi diagnostikai gremošanas trakta endoskopijā. Agrāk terminu "gastrīts" lietoja arī tad, ja bez histoloģiskas izmeklēšanas aprakstīja endoskopiski (makroskopiski) redzamas gļotādas īpatnības. Tomēr jāatzīst, ka vairākās grāmatās par endoskopiju (piemēram, Classen&Tytgat. Gastroenterological Endoscopy) makroskopiskai kuņģa gļotādas raksturošanai lieto terminu "gastrīts" (piemēram, eritematozs (hiperēmisks) eksudatīvs gastrīts). [6] Arī citos avotos ir hroniska gastrīta endoskopiskas atrades apraksts atbilstīgi pastiprinātam vaskulāram zīmējumam. Latvijā termins "gastrīts" atrodams endoskopiju atbildēs. Tomēr jāuzsver, ka endoskopijā terminu "gastrīts" vairāk lieto gļotādas aprakstam, nevis noteiktai diagnozei. Precīzai diagnozes noteikšanai nepieciešama histoloģiska analīze.

Pārskatot dažādus zinātniskus pētījumus literatūrā, termins "hiperēmiska gastropātija" sastopams salīdzinoši reti, pārsvarā tomēr tiek minēts gastrīts. To gan var izskaidrot ar faktu, ka pētījumos tiek veiktas arī histoloģiskas izmeklēšanas, līdz ar to diagnozei ir histoloģisks pamatojums.

Tātad rodas jautājums, vai hiperēmiskas gastropātijas gadījumā nepieciešama histoloģiska analīze un kādas ir tās priekšrocības. Uzreiz jāmin, ka histoloģiska analīze tiek ņemta vienmēr, ja ir kaut mazākās aizdomas par kādu nopietnu patoloģiju. Savukārt domas par histoloģisku analīzi kā rutīnas izmeklēšanas metodi dalās. Daži speciālisti uzskata, ka endoskopiskā izmeklēšanā ietilpst arī histoloģiskā analīze un tā veicama visos gadījumos. Savukārt citi uzskata, ka biopsija no makroskopiski neizmainītas gļotādas jāņem tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, blakus kādam bojājumam vai cenšoties diagnosticēt auto­imūnu gastrītu). [7]

Hiperēmiska gastropātija vai normāla kuņģa gļotāda

Hiperēmiska gastropātija ir salīdzinoši bieži noteikta diagnoze pēc augšējās gastrointestinālās endoskopijas (apmēram 2/3 endoskopiju, dati dažādi). Tomēr jāatzīst, ka diagnoze tiek pamatota ar endoskopista subjektīvi traktētu gļotādas izskatu. Tāda atrade kā hiperēmija, tūska dažādās situācijās var tikt izvērtēta atšķirīgi. Pēc būtības diagnoze pārsvarā nozīmē pacientus ar dažādiem gastrointestināliem simptomiem bez organiska gļotādas bojājuma barības vadā, kuņģī un duodenā. Līdz ar to hiperēmiskas gastropātijas diagnozi var interpretēt dažādi - to var uzlūkot arī kā funkcionālas dispepsijas sastāvdaļu.

Jāatzīst, ka Latvijā diagnoze "normāla kuņģa gļotāda" tiek lietota ļoti reti. Iespējams, būtu interesanti diskutēt par diagnostikas principiem un īpatnībām dažādu speciālistu vidū. Arī zinātniskos pētījumos bieži vien hiperēmiska gastropātija ievietota vienā salīdzinājuma grupā ar terminu "gandrīz normāla gļotāda", tādējādi uzsverot nelielu šo diagnožu atšķirību. [7]

Taktika

Saņemot endoskopista atbildi par hiperēmisku gastropātiju, svarīgākā informācija ģimenes ārstam ir par to, ka pacientam nav nopietna organiska gļotādas bojājuma (čūla, erozija, audzējs, polipi u. c.). Ja endoskopijas veikšanai galvenais iemesls ir gastrointestinālas sūdzības, tad diagnoze atbilstīgi Romas kritērijiem, visticamāk, būtu "funkcionāli gremošanas traucējumi". Ārstēt hiperēmisku gastropātiju nevajag, ārstēšanas taktika atbilst ieteikumiem funkcionālu gremošanas traucējumu gadījumā.

Daudzi gastroenterologi uzsver, ka, saņemot atbildi "hiperēmiska gastropātija", nevajadzētu uzskatīt, ka endoskopija ir velti veikta - nopietnu slimību izslēgšana ļauj droši ārstēt funkcionālus gremošanas traucējumus.

Ļoti retos gadījumos gļotādas hiperēmija var būt saistīta ar nopietnu slimību, tad arī endoskopijas atbilde būs specifiskāka. Kā piemēru var minēt t.s. arbūzveida gļotādu (watermelone stripes), kam raksturīgas hiperēmijas līnijas. To sastop apmēram 5% pacientu ar sistēmisko sklerozi. [8] Tātad jebkurā gadījumā diagnoze "hiperēmiska gastropātija" jāvērtē, ņemot vērā pacienta vispārējo stāvokli un simptomus.

Gastroenterologa praktiskais redzējums

(Dr. Edgars Bodnieks)

Endoskopija ir funkcionāla diagnostiskas metode, kas diagnosticē konkrētas lokālas izmaiņas noteiktā reģionā. Diagnozi interpretē ārsts, kas ir iepazinies ar pacienta anamnēzi un izskata slimību pēc norises veida.

Runājot par endoskopiskām atradēm, gribētu pieminēt, ka diagnožu klasifikācijā tiek minēta endoskopiski negatīva gastroezofageālā atviļņa slimība. Šajā gadījumā endoskopists ir pārliecināts par neiekaisušu gļotādu, bet klīniski šiem pacientiem ir pierādīts ārstēšanas efekts ar protonu sūkņu inhibitoriem.

Tāpēc jāpiebilst, ka endoskopija ir rutīnas izmeklēšanas metode pacientiem ar dispeptiskām sūdzībām, lai ārstējošais ārsts vai gastroenterologs varētu izvērtēt nepieciešamo ārstēšanas taktiku. Ārstējošajam ārstam svarīgi zināt nevis vienu faktu, kā izskatās gļotādas virsma, bet vairākus faktorus, kas dod slimības patoģenētisko kopskatu:

  • kādas izskatās krokas;
  • kā peristaltē kuņģis un duodens;
  • ir vai nav redzama žults kuņģī.

Uzskatu: ja endoskopists antrālajā daļā redz hiperēmisku gastropātiju, tad tas ir pietiekams iemesls paņemt biopsiju ureāzes testam, lai izslēgtu vai apstiprinātu H. pylori infekciju.

Simptomātiska ārstēšana

Ko ieteikt ārstējošajam ārstam, ja viņš saņem endoskopista atbildi "hiperēmiska gastropātija", bet pacientam ir sūdzības un ir nepieciešama simptomātiska ārstēšana? Protams, jānovērtē pacienta habitus:

  • vai pacientam nav hroniskas trauksmes- trauksmes, depresijas gadījumā, kas klīniski izpaužas ar dispeptiskām sūdzībām, var palīdzēt antidepresantu (amitriptilīns, adaptols, koaksiāls) lietošana;
  • vai nelieto NPL;
  • vai pacients pārmērīgi nesmēķē;
  • vai saglabājas sūdzības par dedzināšanu- pacientiem, kam saglabājas sūdzības par dedzināšanu, ieteiktu protonu sūkņu inhibitorus (pantoprazolu, s-omeprazolu, lansoprazolu, omeprazolu);
  • vai ir sūdzības par rūgtu garšu mutē- pacientiem, kas sūdzas par rūgtu garšu mutē, jāpadomā par refluksa slimību ar duodenogastrālu žults refluksu, šeit būtu rekomendējami motilīdi (cerukāls, motiliums), kas pozitīvi ietekmētu kuņģa un duodena peristaltiku.

Visiem šiem gadījumiem varētu būt endoskopiska hiperēmiska gastropātija. Tātad, lai lemtu par iespējamo ārstēšanu, katram ārstam pacients jāizvērtē kopumā.

Kopsavilkums

Pētot dažādus literatūras avotus par hiperēmisku gastropātiju, var secināt, ka nav vienotas pieejas terminoloģijai, kas saistīta ar gastrītu un gastropātiju. Līdz ar to endoskopistam var būt atšķirīga pieeja endoskopijas aprakstā (lai gan diagnostiku veic pēc digestīvās endoskopijas vispārējā kopterminu minimuma terminoloģijas), ģimenes ārstam - atšķirīga pieeja atbildes interpretācijā, bet pacientam - pavisam cita, mēģinot izprast savu diagnozi.

Taču pēc būtības diagnoze "hiperēmiska gastropātija" (kā vienīgā diagnoze) ir daļai pacientu ar minimālām izmaiņām gļotādā vai pat relatīvi normālu kuņģa gļotādu, kuriem ir funkcionāli simptomi. Savukārt pārējie ir pacienti ar izteiktākām izmaiņām gļotādā, kuru izvērtēšana iespējama pēc histoloģiskas analīzes.

Literatūra

  1. Minimal Standard Terminology Digestive Endoscopy. International edition. 1998; April 22.
  2. Beverly AD, Feldman MD. Classification and diagnosis of gastritis and gastropathy. Up to date, version 18.
  3. Feldman M, Lawrence S. Friedman MD, Marvin H. Feldman. Sleisenger and Fordtran's Gastrointestinal and Liver Disease, 9th ed.
  4. The Jaramillo Endoscopy Atlas. www.gastrosource.com/ content/1384265/5994168/gastrointestinal-endoscopy-atlas.
  5. Skuja N, Danilāns A, Geldnere G. Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija.
  6. Classen M, Tytgat GNJ, Lightdale CJ. Gastroenterological Endoscopy.
  7. Carratù R, Iuliano D, Iovene MR, Ferraraccio F, Esposito P, Russo MI, Montella F, Abbate G, Tufano MA. Peptic ulcer occurrence in follow-up of chronic gastritis in patients with treated and not eradicated CagA-positive Helicobacter pylori infection. Dig Dis Sci, 2001 Mar; 46(3): 581-586.
  8. Marie I, Ducrotte P, Antonietti M, Herve S, Levesque H. Watermelon stomach in systemic sclerosis: its incidence and management. Aliment Pharmacol Ther, 2008 Aug 15; 28(4): 412-421. Epub 2008; May 21.
Saistītie raksti

Parkinsona slimība — pacientu aprūpes aktualitātes

Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]

K. Podoļska, D. Ziemele, O. Minibajeva

HOPS pacienti un blakusslimības

Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.

P. Dzelve, I. Grīsle

Arteriāla hipertensija. Viegli atrast, grūti saprast

Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.

K. Lapšova, M. Lapšovs, M. Sorokina

Ķirurģisko pacientu uzskaite un analīze pēc Amerikas Anesteziologu biedrības klasifikācijas*

Pacienta operatīvais risks ir plašs jēdziens, kas ietver dažādus mainīgos faktorus: pacienta fizisko stāvokli, blakusslimību esību un kompensācijas pakāpi, plānoto ķirurģisko un anestēzijas apjomu, iespējamos ķirurģiskos un anestēzijas riskus, kā arī personāla pieredzi konkrētās manipulācijas veikšanā. [11]

M. Saulīte, D. Mackēvičs, M. Ansons, J. Stepanovs, O. Loiteršteine, G. Ivanova, A. Ozoliņa

Dzemdes mioma. Diagnostika un ārstēšanas iespējas

Dzemdes mioma ir biežākais sieviešu dzimumorgānu labdabīgais audzējs — to diagnosticē ~ 50 % sieviešu reproduktīvajā vecumā visā pasaulē. Precīza tās sastopamība nav zināma, jo miomas visbiežāk ir asimptomātiskas un pieejamie dati var neatspoguļot slimības patieso sastopamību. Biežāk to atklāj sievietēm pēc 40 gadu vecuma, tomēr aizvien vairāk konstatē jaunākām sievietēm (tabula). [1]

J. Žodžika, Z. Grabe, D. Matule, S. Smilga, L. Kornete
Raksts žurnālā
Lasītākais Doctus.lv

Apiksabāna vai rivaroksabāna kombinācija ar diltiazemu: nopietnas asiņošanas riski priekškambaru mirdzēšanas pacientiem

Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.

Doctus

Asoc. prof. AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe reanimatoloģe: Dzīves vieglums

Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.

D. Ričika

Paliatīvās aprūpes ārsta ikdiena starp skumīgo un pozitīvo

Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.

E. Jonāne

Arteriāla hipertensija. Viegli atrast, grūti saprast

Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.

K. Lapšova, M. Lapšovs, M. Sorokina

Ķermeņa masas indeksa izmaiņas un cukura diabēta komplikāciju risks

Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.

Doctus

Parkinsona slimība — pacientu aprūpes aktualitātes

Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]

K. Podoļska, D. Ziemele, O. Minibajeva

Humors medicīnā: kā jokot un kā labāk ne?

Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.

D. Ričika
Nozares
A
D
E
F
G
Ģ
H
I
K
Ķ
L
M
N
O
P
R
S
T
U