Aktualitāte
Domājot par piemērotu aktivitāti, jāņem vērā dažādi faktori: pacienta vecums, veselības stāvoklis, organisma funkcionālie traucējumi, pārslimotās un pašreizējās slimības vai to kombinācijas, vispārējās fiziskās sagatavotības līmenis, iemaņas sportā (tagadējie un agrākie sporta veidi), fiziskās aktivitātes režīms, motivācija, personīgie mērķi, attieksme, iespējas un ierobežojumi.
No otras puses - tā ir tikai godīga prasība, lai katrs cilvēks savas veselības uzlabošanai un slimību profilaksei nodarbotos ar regulāru fizisko aktivitāti. Latvijā 48% iedzīvotāju apgalvo, ka nekad nenodarbojas ar sportu, bet, piemēram, Somijā šādu apgalvojumu izsaka tikai 4% iedzīvotāju. [2 ] Piemērotas fiziskās aktivitātes labvēlīgā ietekme uz veselību ir zinātniski pierādīta, to pamato daudzi epidemioloģiski, klīniski un fizioloģiski pētījumi. Šie pētījumi pierāda, ka fizisko aktivitāšu trūkums par 15-20% paaugstina risku saslimt ar koronāro sirds slimību, 2. tipa cukura diabētu, resnās zarnas vēzi, krūts vēzi vai vecumā iegūt kaulu lūzumu. [2 ]
Attēls
Kardiopulmonālais slodzes tests
Vērtējot saslimstību ar sirds-asinsvadu slimībām, katra cilvēka individuālais risks būtiski mazinās, mainot dzīvesveidu un palielinot fizisko aktivitāti. To nevajadzētu aizmirst, jo bieži pacientiem jāpalīdz saprast ieguvumi viņa veselībai un jāatgādina par fiziskās aktivitātes nozīmi, kā arī jāapspriež reālās iespējas, jo milzīgajā informācijas plūsmā viegli var apjukt, īpaši gados veci cilvēki. Un teikt 70 gadu vecai kundzei: "Jums vajag sportot!" - uz ko viņa atbild: "Dakter, es jau neesmu sportiste!" - nav nedz pieņemami, nedz lietderīgi. Katrā vecumgrupā jāpiedāvā pacientiem saprotama un izpildāma aktivitāte.
Pozitīvie efekti
Ieradums regulāri būt aktīvam ikdienā un sportot jāveido bērnībā un jāturpina pusaudžu un pieaugušo vecumā. Fizisko spēju attīstība notiek galvenokārt skolas vecumā, bet pieaugušā vecumā tās būs atkarīgas no tā, cik augsts līmenis sasniegts bērnībā un pusaudža gados. [3 ] Vecākiem ar piemēru jārāda bērniem, ka tā ir ikdienas norma - būt aktīvam un sportot. Arī vecākiem cilvēkiem - pat lielā vecumā - jāsaglabā fiziskā aktivitāte. Ieguvumi regulārai fiziskai aktivitātei ir organisma funkciju uzlabošanās, darbaspēju saglabāšana, slimību profilakse, uzlabojums vērojams jebkurā vecumā, arī hronisku slimību gadījumā. [4 ] Regulāras un individuāli piemērotas fiziskās aktivitātes pozitīvie efekti:
pieaug vielmaiņas intensitāte un mazinās aptaukošanās risks;
uzlabojas sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas un citu sistēmu darbība;
normalizējas arteriālais asinsspiediens;
samazinās holesterīna skaitlis un pazeminās aterosklerozes riska līmenis;
stabilizējas kardiovaskulārā un simpatoadrenālā atbilde uz pēkšņu slodzi;
stabilizējas kaulu masa un pazeminās osteoporozes riska līmenis;
palielinās muskuļu masa;
paaugstinās organisma imunitāte;
palēninās bioloģiskā novecošanās;
saglabājas vai uzlabojas fiziskās un garīgās darbaspējas un fiziskās spējas: izturība, spēks, lokanība (kustību amplitūda), veiklība, ātrums (reakcijas ātrums, temps) un kustību koordinācija (līdzsvars);
samazinās sadzīves un sporta traumu risks;
samazinās iespēja saslimt ar dažādām hroniskās slimībām;
uzlabojas pašsajūta, mainās attieksme pret sevi.
Efekts no fiziskās aktivitātes veidojas, ja ar piemērotu un regulāru fizisko aktivitāti nodarbojas vismaz 1-2 mēnešus. Šajā posmā svarīgi, lai rastos patika darboties un atbalstoši domubiedri un lai pacients sajustu pozitīvos efektus - mazāk sūdzību vai lielākas darbaspējas. Tomēr ne brīdi par atskaites punktu nedrīkst likt fiziskās aktivitātes nepieciešamības ilgumu. Patiesi pozitīvs un paliekošs efekts uz cilvēka organismu veidosies tikai pēc mēnešiem un gadiem ilgas regulāras fiziskās slodzes, tāpēc tai jākļūst par cilvēka ikdienas sastāvdaļu un nepieciešamību. Ja aktivitāte tiks pārtraukta, pozitīvā ietekme ar laiku mazināsies un līdz ar mazkustīgu dzīvesveidu izzudīs pavisam. Tas nozīmē, ka aktīvam jābūt un vairāk vai mazāk jāsporto visu mūžu. Cilvēkiem, kam bijis mazkustīgs dzīvesveids un kas iepriekš nav nodarbojušies ar fizisko aktivitāti, pat minimāla fiziskā aktivitāte paaugstinās organisma darbaspējas.
Laba fiziskā sagatavotība nodrošina fiziska darba veikšanu un labas veselības sa glabāšanu, ņemot vērā cilvēka iedzimtās īpašības un prasmi izmantot organisma iespējas. Fiziskās aktivitātes labvēlīgā ietekme ir atkarīga no:
aktivitātes un sporta veida izvēles;
fiziskās slodzes individuālās piemērotības pacienta veselības un vispārējās fiziskās sagatavotības līmenim;
fiziskās aktivitātes regularitātes, biežuma, ilguma un intensitātes;
fiziskās slodzes intensitātes pakāpeniska pieauguma atbilstīgi pacienta veselības un vispārējās fiziskās sagatavotības līmeņa izmaiņām.
Fizisko aktivitāšu piemērošana
Ārstam uz vizīti vai profilaktisku pārbaudi atnākušajam pacientam jājautā par ikdienas un papildu fizisko aktivitāti:
ikdienas aktivitātes pašvērtējums - aktīva, mainīga, pasīva;
fiziskās aktivitātes esamība un regularitāte pēdējā mēnesī;
fiziskās aktivitātes biežums un vienas reizes ilgums stundās.
Novērtējot pacienta ieradumus, jāiesaka veselības stāvoklim adekvāta un piemērota fiziskā aktivitāte, tomēr jāizvairās no iespējamiem riskiem, ko fiziska slodze var radīt konkrētajam pacientam. Ja fiziskā aktivitāte būs individuāli piemērota, regulāra, ar pakāpeniski pieaugošu intensitāti, sekojot pašsajūtai, ieguvumi no tās būs daudz lielāki nekā iespējamie riski. Savukārt, ja ārsts nav pārliecināts, vai ieteiks labāko, pacientu var nosūtīt uz konsultāciju pie sporta ārsta. Sporta ārsts novērtēs cilvēka veselību, sakarības starp organisma funkcijām un fizisko slodzi, veiks ar fizisko aktivitāti, sportu vai mazkustīgu dzīvesveidu saistīto slimību, traumu un pārslodzes profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un ieteiks individuāli piemērotu un optimālu fizisko slodzi un citus pasākumus vēlamā rezultāta sasniegšanai.
Padziļināta veselības pārbaude
Pirms fiziskas aktivitātes sākšanas jāveic padziļināta veselības pārbaude. Vēlams regulāri novērtēt organisma reakciju un adaptāciju slodzei, veicot izmeklējumus: EKG miera stāvoklī, veloergometriju vai kardiopulmonālo (komplekso) slodzes testu (skat. attēlu), asinsainu, urīna analīzes, asins bioķīmisko rādītāju analīzes: AlAT, kreatinīna, glikozes, holesterīna frakcijas un citas analīzes, ja pacientam ir sūdzības. Tikai visi rezultāti kopā ļauj sporta ārstam ieteikt individuāli piemērotu sporta veidu, fiziskās slodzes biežumu, intensitāti un ilgumu. Jākontrolē reizi gadā; ja ir izmaiņas rezultātos, atkārtota kontrole jāveic pēc 6 mēnešiem.
Gadījumi, kad jāveic padziļinātās medicīniskās pārbaudes ar slodzes testiem:
koronāras sirds slimības diagnostika;
koronārās sirds slimības prognozes un riska pakāpes izvērtēšana pacientiem pēc miokarda infarkta, perkutānas koronāras intervences, aortokoronāras šuntēšanas;
ārstēšanas efektivitātes izvērtēšana;
mērķtiecīgas apsekošanas nepieciešamība pacientiem, kas strādā paaugstināta riska profesijā (ugunsdzēsēji, lidotāji, policisti, autovadītāji, profesionāli sportisti);
fiziskās treniņa slodzes novērtēšana[6 ] ;
vispārējās fiziskās sagatavotības novērtēšanai;
pēdējos 3gados nav bijis organizētas fiziskās aktivitātes;
regulāras paaugstinātas slodzes gadījumā;
sūdzību, slimības vai pārslodzes gadījumā;
atbilstīgi Sporta likumam, LR MK noteikumiem Nr.195 "Sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības kārtība" (14.03.2006.).
Sporta veidu iedarbība uz cilvēka organismu
Sporta veidus iedala pēc slodzes veida un to iedarbības uz cilvēka organismu:
liela dinamiska un statiska slodze: kalnu riteņbraukšana, cīņas sports, airēšana, bokss, ātrslidošana, triatlons, kalnu slēpošana, snovbords;
liela dinamiska un mērena statiska slodze: futbols, basketbols, rokasbumba, florbols, volejbols, hokejs, teniss, skriešana, šosejas riteņbraukšana, dejošana, peldēšana, garo, biatlons;
liela dinamiska slodze- skriešana, soļošana, nūjošana, badmintons, distanču slēpošana;
liela statiska un mērena dinamiska slodze: sporta vingrošana, loka šaušana, kultūrisms, jāšana, burāšana, niršana, ūdensslēpošana;
statiska slodze: svarcelšana, bobslejs, kamaniņu sports;
maza statiska un dinamiska slodze: golfs, boulings, biljards, šaušana un vingrošana ar nelielu intensitāti.[5 ]
Pacientiem ar dažādām slimībām jāapsver fiziskās aktivitātes pozitīvā nozīme veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanai, jāsniedz padomi par sporta veida izvēli un fiziskās slodzes ilgumu un intensitāti. Sākot veselību uzlabošanas plānu, ārstējošajam ārstam īpaši jādarbojas, lai iedrošinātu un pārliecinātu pacientu, jo mainīt dzīvesveidu ir grūti. Cilvēki parasti saprot fiziskās aktivitātes nozīmi un nepieciešamību, bet visbiežāk nejūtas pārliecināti par veselības stāvokli, nezina, kāda slodze būtu vēlamāka, cik bieži un ilgi ko darīt, vai arī sāk, jūt sūdzības un aktivitāti pārtrauc. Protams, ir daudz pacientu, kas saprot, ka arī pēc 10 gadu pārtraukuma jāatsāk fiziskā aktivitāte; viņi dodas pie sporta ārsta un veic kardiopulmonālo (komplekso) slodzes testu vai veloergometriju, lai novērtētu vispārējo fizisko sagatavotību, sirds-asinsvadu un elpošanas sistēmu darbību un veselības traucējumus miera stāvoklī, slodzes laikā un atjaunošanās periodā pēc slodzes un citus izmeklējumus, un saņem ieteikumus individuāli piemērotai fiziskai slodzei. Arī ģimenes ārsti pēdējā laikā arvien biežāk pacientus nosūta pie sporta ārsta.
Fiziskā aktivitāte sirds-asinsvadu sistēmas slimību gadījumā
Augsts ikdienas aktivitātes līmenis mazina risku saslimt ar sirds-asinsvadu sistēmas slimībām, piemēram, 2-3 km iešana steidzīgā solī 3-4 dienas nedēļā. Veselības uzlabošanai visefektīvākā ir mērenas intensitātes regulāra fiziskā aktivitāte: pastaiga, riteņbraukšana, peldēšana, dejošana, pārgājieni un fizisks darbs.
Arteriālā hipertensija
Regulāra un individuāli piemērota fiziskā aktivitāte, kad cilvēks nodarbojas ar kādu no individuāli piemērotas intensitātes izturības sporta veidiem, piemēram, riteņbraukšana, skriešana, garo distanču peldēšana, nodrošinās arteriālās hipertensijas profilaksi, normalizēs paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu. [7 ] Sistoliskais un diastoliskais arteriālais asinsspiediens samazinās vidēji par 10/8 mmHg. [5 ] Šis samazinājums ir terapeitiski nozīmīgs, tomēr fiziskā aktivitāte jāuztver kā svarīgs papildfaktors arteriālās hipertensijas ārstēšanā.
Svarīgi ir novērtēt arteriālā asinsspiediena izmaiņas fiziskas slodzes laikā, to vislabāk veikt veloergometrijas vai kardiopulmonālā (kompleksā) slodzes testa laikā. Ja arteriālais asinsspiediens miera stāvoklī ir normas robežās, bet slodzes testa laikā vērojama hipertoniska reakcija > 200/95 mmHg, tas liecina par sākotnējiem arteriālā asinsspiediena regulācijas traucējumiem. Tos var koriģēt ar individuāli piemērotu fizisko slodzi, ko nosaka kardiopulmonālā (kompleksā) slodzes testa laikā. Pacientam individuāli piemērotā slodze tiek izteikta pulsa zonās, kāda nepieciešama aktivitātes jeb sporta treniņa iesildīšanās, pamata un atsildīšanās daļā.
Pacientiem ar arteriālo hipertensiju jāizvērtē citi riska faktori. Ja pacientam sportistam arteriālā hipertensija ir labi kontrolēta, tad nav ierobežojumu sporta veidu izvēlē. Ja risks ir mērens vai augsts, jāizvairās no augstas dinamiskas un statiskas slodzes sporta veidiem. Profesionāliem sportistiem ar sirds-asinsvadu slimībām ir paaugstināts risks pēkšņai kardiālai nāvei. Saskaņā ar Eiropas Kardiologu biedrības rekomendācijām ārstam ir ētiska, medicīniska un juridiska atbildība par sportista informēšanu par risku, un, ja risks ir neadekvāti augsts, ārstam jābūt atbildīgam par galīgo lēmumu, lai aizkavētu nelabvēlīgu klīnisku notikumu un/vai slimības attīstības risku. [5 ]
Koronārā sirds slimība
Koronārā sirds slimība ir biežākais ar slodzi saistītas pēkšņas nāves cēlonis, īpaši pēc 35 gadu vecuma. Mehānismi, kas fiziskas slodzes laikā provocē koronārus notikumus: paaugstināta simpatiskā aktivitāte un kateholamīnu līmenis, trombocītu adhēzija un aktivācija, elektrolītu līdzsvara traucējumi, ar sirdi saistītas komplikācijas (subendokardiāla išēmija, nekroze). Svarīga ir precīzas anamnēzes ievākšana, riska faktoru noteikšana un novērtēšana, EKG, veloergometrija, EhoKG, miokarda perfūzijas scintigrāfija, koronārā angiogrāfija, Holtera monitorēšana. Pacientiem ar zemu risku ieteicamie sporta veidi ir ar mazu statisku un dinamisku slodzi, bet gados jauniem pacientiem ar augstu risku nav ieteicams sacensību sports un statiskie sporta veidi. [5 ]
Sirds ritma traucējumi
Sirds ritma traucējumi kā atsevišķas supraventrikulāras un ventrikulāras ekstrasistoles EKG slodzes laikā novēro bieži. Pacients jāizjautā par sūdzībām, kaitīgajiem ieradumiem, ģimenes vēsturi saistībā ar kardiāliem notikumiem vai pēkšņu nāvi, kā arī jāveic izmeklējumi: auskultācija, EKG, Holtera monitorēšana, ehokardiogrāfija, elektrofizioloģiska izmeklēšana paroksizmālu aritmiju gadījumā, asins bioķīmiskās analīzes, arī vairogdziedzera funkciju novērtēšana. [5 ]
Ir svarīgi veikt kontroles izmeklējumus dinamikā. Ja slodzes laikā ekstrasistoles kļūst retākas vai izzūd un citi izmeklējumi ir normas robežās, fiziskās aktivitātes nav jāierobežo, izņemot statiskos sporta veidus un sporta veidus ar lielu statisku un mērenu dinamisku slodzi. Sirds aritmijas gadījumā galvenais prognostiskais rādītājs ir sirds slimība. Ja ir sirds slimība, jānosaka individuāli fiziskās slodzes ierobežojumi.
Principi kardioloģiskiem pacientiem
Vispārēji principi kardioloģiskiem pacientiem:
jāievēro slodzes un atpūtas režīms, tam jābūt sabalansētam;
jāizvairās no nogurdinošiem izometriskiem vingrojumiem- pietupieni, pumpēšanās;
nedrīkst nodarboties ar sportu āra apstākļos, ja ir ļoti auksts, karsts vai mitrs;
fiziskās aktivitātes laikā ik 10-15minūtes jādzer šķidrums pa 1-2malkiem, īpaši karstos laikapstākļos;
pēc fiziskās aktivitātes jāizvairās no pirts apmeklējuma, ļoti karstas vai aukstas dušas;
precīzai slodzes intensitātes dozēšanai, pulsa kontrolei jālieto pulsometrs;
ja slimības, sliktu laikapstākļu vai citu iemeslu dēļ pacients vairākas dienas pārtraucis ikdienas vai fizisko aktivitāti, noteikti jāveicina pacienta atgriešanās aktivitātē, bet sākumā jāievēro mazāka slodzes intensitāte un īsāku laiku;
jūtot diskomfortu vai citas sūdzības, fizisku aktivitāti nedrīkst sākt vai tā nekavējoties jāpārtrauc.[8 ]
Fiziskā aktivitāte elpošanas sistēmas slimību gadījumā
Elpošanas sistēmas slimību gadījumā ārstnieciskā vingrošana jāsāk salīdzinoši drīz - subakūtā stadijā. Īpaša uzmanība jāvelta elpošanas vingrojumiem: sākumā statiski elpošanas vingrojumi, pēc tam dinamiski elpošanas vingrojumi un vispārējās fiziskās sagatavotības vingrojumi sēdus, guļus, kā arī pastaigas un soļošana.
Pacienta stāvokļa novērtēšanai jāveic diagnostiskie testi dinamikā: spirometrija, ergospirometrija, EKG un kardiopulmonālais (kompleksais) slodzes tests, lai noteiktu gan funkcionālos, gan organiskos elpošanas sistēmas traucējumus, gan sirds-asinsvadu sistēmas funkcionālo stāvokli un vispārējo fizisko sagatavotību. Hronisku elpošanas sis tēmas slimību gadījumā vēlama vispārējās fiziskās sagatavotības uzturēšana, mazas un vidējas intensitātes fiziskā slodze: soļošana, nūjošana, riteņbraukšana, peldēšana, sporta spēles, dejošana, bet jāizvairās no fiziskās aktivitātes nelabvēlīgos laikapstākļos, spēka vingrojumiem ar elpas aizturi, smagatlētikas un sacensību sporta.
Bronhiālā astma
Bronhiālās astmas gadījumā pacientam regulāro jāveic diagnostiskie testi un jāsaņem nepieciešamā medikamentozā terapija. Akūtā periodā fiziskai aktivitātei ir izteikti ierobežojumi. Remisijas periodā nav ieteicams nodarboties ar lielas dinamiskas un statiskas slodzes sporta veidiem, spēka sporta veidiem, apļa treniņu, āra aktivitātēm nelabvēlīgos laikapstākļos, bet piedalīšanās sacensībās katrā gadījumā jāizvērtē atsevišķi.
Ieteicamā aktivitāte - elpošanas vingrojumi, jāiemācās ritmiski elpot fiziskas slodzes laikā; ārstnieciskā vingrošana līdz ar plecu joslu atslābinošiem vingrojumiem; ziemas sporta veidi - slēpošana un slidošana; peldēšana, airēšana, nūjošana, lēna skriešana.
Slodzes izraisītas bronhiālās astmas gadījumā sūdzības pacientam parādās fiziskas aktivitātes laikā, parasti 5-20 minūtes pēc aktivitātes sākuma: klepus, elpas trūkums, neadekvāts nogurums. Taču arī šiem pacientiem nav pilnīgi jāizvairās no fiziskās aktivitātes, bet jānodrošina bronhiālās astmas profilakses pasākumi - adekvāta medikamentozā terapija. Šiem pacientiem ieteicamie sporta veidi ir soļošana, nūjošana, vingrošana, roku cīņas, volejbols un sporta veidi ar mazu statisku un dinamisku fizisku slodzi. Īpaši svarīgi ievērot visas aktivitātes daļas un pakāpenisku slodzes intensitātes pieaugumu katrā aktivitātes reizē. [9 ]
Balsta un kustību orgānu funkcionālie traucējumi
Balsta un kustību orgānu funkcionālie traucējumi, traumas un slimības nav retas. Salīdzinoši bieži sportisti iesācēji vai cilvēki, kas nav sportojuši, nākamajā dienā pēc intensīvas fiziskas slodzes sūdzas par sāpēm, kas saglabājas 3-4 dienas. Tas ir vielmaiņas traucējumu radīts muskuļaudu iekaisums. Muskuļos ir augsta pienskābes koncentrācija, iekaisuma reakcija izpaužas kā sīko asinsvadu paplašināšanās, kapilāru caurlaidības palielināšanās un starpšūnu tūska. Labākais veids, kā no tā izvairīties, ir regulāri nodarboties ar fizisko aktivitāti. Sporta nodarbības sākumā jāiesildās, jāveic dinamiski stiepšanās vingrojumi, bet jāizvairās no pārmērīgas muskuļu iestiepšanas; treniņa pamatdaļā pakāpeniski jāpalielina slodzes intensitāte un ilgums; sporta nodarbības beigās noteikti jāveic atsildīšanās, lai nodrošinātu vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu no muskuļaudiem tūlīt pēc slodzes.
Akūta muskuļu trauma
Akūtas muskuļa traumas gadījumā, ko izraisa tiešs sitiens pa muskuli, pacients sūdzas par sāpēm, lokālu tūsku un asinsizplūdumu. Smagākos gadījumos var būt muskuļa plīsums, kas rodas pēkšņas un pārmērīgas muskuļu piepūles dēļ un izraisa tūlītēju kustību traucējumu. Muskuļa plīsums biežāk notiek ekscentriskas muskuļa kustības rezultātā. Lielāks risks muskuļu plīsumam ir m. biceps femoris, m. semitendinosus, m. semimebranosus, m. gastrocnemus un m. biceps brachii , jo tie šķērso 2 locītavas. Veidojas izteikta iekaisuma reakcija, kas iespējami drīz jāmazina. Sāpju intensitāte nosaka muskuļa plīsuma pakāpi.
No otrās pēctraumas dienas jāveic aktīvas muskuļu kontrakcijas, muskulim atrodoties pilnīgi saīsinātā stāvoklī, - sasprindzinot muskuli. Vēlāk, sūdzībām mazinoties, slodzi pakāpeniski palielina un veic dinamiskos vingrojumus. Ilgstoši nodrošinot pilnīgu nekustīgumu, muskuļaudos var veidoties saaugumi vai hronisks muskuļaudu iekaisums, kas pēc atveseļošanās radīs pilna apjoma muskuļu kontrakciju ierobežojumu. Pasīvās stiepšanas vingrojumi un kustības ar pretestību var padziļināt bojājumu, tāpēc no tiem jāizvairās, līdz, veicot kustības pilnā apjomā, pacients nejūt sāpes. Muskuļa kontraktilā funkcija pilnībā atjaunojas pēc 7 dienām, bet muskuļa spēks šajā laikā atjaunojas apmēram 77 % no normālā līmeņa. [11 ]
Muskuļa cīpslas iekaisums
Muskuļa cīpslas iekaisums ir biežs cīpslu bojājums potītes un plaukstas locītavā, kur cīpslas apņem cīpslas maksts. Pārslodzes vai sastiepuma gadījumā kustību laikā rodas sāpes. Ja gadījums smags, tad taustot ir gurkstoša sajūta, redzams vietējs pietūkums.
Vingrojumus sāk ar muskuļu saspridzināšanu, neveicot kustības. Smagos gadījumos fiziska slodze jāpārtrauc, līdz pazūd sāpes. Pakāpeniski sāk vingrojumus, bet, tā kā ik gadījums ir individuāls, labāk to darīt sporta ārsta vai fizioterapeita uzraudzībā.
Hroniska muskuļa cīpslas iekaisuma gadījumā skarta tikai viena atsevišķa muskuļa cīpsla netālu no cīpslas stiprināšanās vietas. Tajā veidojas cīpslas mikroplīsumi un saaugumi. Piemēram, tenisista elkonis, izpildot nepareizu kustību tehniku. Sarētošanās vietā veidojas iekaisums, ko salīdzinoši grūti likvidēt pilnībā. Svarīgi sporta ārsta vai fizioterapeita uzraudzībā veikt rehabilitāciju: ārstniecisko vingrojumu kompleksu, fizikālās medicīnas procedūras un pie sporta speciālista apgūt pareizu sporta veida tehniku. Atkārtota iekaisuma veidošanās iespējamība ir par 25% augstāka. [11 ]
Locītavu saišu bojājumi
Locītavu saišu bojājumi ir bieža sadzīves un sporta trauma. Labāki rezultāti tad, ja nodrošina tikai īslaicīgu imobilizāciju, parasti 1-3 dienas, kam seko agrīna mobilizācija un funkcionāla ārstēšana ar vingrojumiem, pakāpeniski sāk vienkāršus dinamiskus vingrojumus bez apsmagojuma. Tūlītēja ķirurģiska terapija parasti nav nepieciešama, to veic pēc funkciju atjaunošanas; ja saglabājas locītavas nestabilitāte - saišu rekonstrukcija. Tas nodrošina labākus rezultātus un saīsina rehabilitācijas laiku pēc operācijas.
Muguras muskulatūras hipertonuss
Tā kā viens no muguras sāpju cēloņiem ir muguras muskulatūras hipertonuss, ko izraisa muskulatūras hroniska vai akūta pārslodze vai trauma, tad atbilstīgs vingrojumu komplekss palīdzēs pacientam palikt aktīvam un mazinās sūdzības. Arī mugurkaula spondilozes, spondilopātijas gadījumā ir svarīgi regulāri nodarboties ar adekvātu vispārējo fizisko aktivitāti, īpašu uzmanību veltot ārstnieciskai vingrošanai ar relaksējošiem un stiepšanās vingrojumiem. Tas mazinās pacienta sūdzības, pēc tam pakāpeniski var pievienot ķermeņa korpusu nostiprinošus un līdzsvara vingrojumus. Akūtā periodā jāizvairās no šādiem vingrojumiem:
noliekšanās uz leju, turot taisnas kājas;
pietupieniem vai puspietupieniem;
taisnu kāju celšanas guļus stāvoklī;
vingrojumiem ar stieni un citiem, ja tie rada vai pastiprina sāpes.
Ārstnieciskā vingrošana balsta un kustību orgānu traumu un slimību gadījumā ne vienmēr likvidē sāpes, bet atveseļošanās procesu paātrina būtiski, tāpat mazinās atkārtota gadījuma risks. [10 ]
Fiziskās aktivitātes veidus ik pa laikam vajadzētu mainīt vai nodarboties ar dažādām aktivitātēm, piemēram, riteņbraukšana un vingrošana vai nūjošana un peldēšana. Tas nodrošinās dažādu muskuļu grupu attīstību, uzlabos asinsriti organismā un lokāli iesaistītajos muskuļos un veicinās bioķīmiskās reakcijas organismā.
Regulāra ikdienas aktivitāte, kā arī vertikāla fiziskā slodze (piemēram, spēka vingrojumi ar mazu svaru - 500 g hantelēm sievietēm un 1 kg hantelēm vīriešiem) nodrošina osteoporozes profilaksi, pasargājot no augšstilba kaula kakliņa lūzuma, plaukstas kaulu vai muguras skriemeļu lūzuma. Var izmantot smaguma aproces gan kājām, gan rokām. Ieteicamas ir arī garas pastaigas, kāpšana pa kāpnēm vai dejošana.
Labvēlīgais, kaulu mineralizāciju palielinošais efekts būs jebkurā vecumā. Kaulu masa pieaug, bērnam augot, visaugstāko mineralizācijas pakāpi sasniedz 30 gadu vecumā, bet pēc 40 gadu vecuma kaulu blīvums pakāpeniski mazinās. Vīriešiem kaulu blīvums ir lielāks nekā sievietēm, vairākus gadus pēc menopauzes sievietēm ievērojami samazinās kaulu blīvums. Kauls visu laiku noārdās un atjaunojas. Pētījumos pierādīts, ka aktīviem bērniem un jauniešiem ir blīvāki kauli nekā neaktīviem bērniem. [4 ]
Ieteikumi pacientam
Ieteikumi, ko ikviens ārsts var ieteikt pacientam:
ikdienā būt aktīvam- vismaz 30minūtes dienā;
biežāk un ilgāk iet kājām, kāpt pa kāpnēm;
nedēļas nogalēs laiku pavadīt aktīvi kopā ar ģimeni;
sākumā aktivitātei atvēlēt 30minūtes, pakāpeniski pagarinot līdz 1stundai;
katrā fiziskās aktivitātes reizē ievērot iesildīšanos, pamatdaļu un atsildīšanos;
iet steidzīgā solī, lēni skriet, braukt ar velotrenažieri vai velosipēdu, nūjot, peldēt, slēpot ar distanču slēpēm, slidot vismaz 30-40 minūtes;
vingrojumus izpildīt vismaz 20-30minūtes, bet katru vingrojumu veikt 10-12reižu- vispārspēcinošus vingrojumus lielajām muskuļu grupām, spēka vingrojumus balsta un kustību orgānu stiprināšanai, stiepšanās vingrojumus lokanības un kustību amplitūdas palielināšanai;
precīzai fiziskās slodzes intensitātes un pulsa zonu ievērošanai pastāstīt par iespēju kontrolēt pulsu ar pulsometra palīdzību. Pulsa kontrole ar noteiktu ierobežojumu ievērošanu fiziskās aktivitātes laikā ir plaši izmantota metode sporta medicīnā. Tā pacientiem rada pārliecību un iedrošina, bet precīzas pulsa zonas var noteikt tikai kardiopulmonālā (kompleksā) testa laikā, jo teorētiski aprēķinātās pulsa zonas 60-80% robežās no maksimālā pulsa, ņemot vērā formulu:
maksimālais pulss = 220 - vecums gados,
neder visiem cilvēkiem, īpaši pacientiem ar dažādu slimību vēsturi;
vecākiem cilvēkiem ieteicama rīta rosme- vingrojumus var veikt guļus, sēdus un stāvus. Bet pēcpusdienā vismaz 3reizes nedēļā ieteicams veikt vingrojumus ar lēnām un daudzveidīgām kustībām. Atsevišķus vingrojumus var veikt ar mazām hantelēm vai smaguma aprocēm ap rokām vai kājām. To vēlamais svars 500g. Šādi spēka vingrojumi nodrošinās osteoporozes profilaksi. Lai pacients vingrojumus veiktu pareizi, vēlams viņu apmācīt, to veic fizioterapeits. Fiziskās aktivitātes laikā jākontrolē pašsajūta, arī arteriālais asinsspiediens.
Fiziskās aktivitātes ieteikumi nervu, endokrīnās, gremošanas un uroģenitālās sistēmas slimību gadījumā - citā rakstā.
