Ziemas sporta traumas

Kalnu slēpošana

Traumatisma ziņā pirmajā vietā ir kalnu slēpošana. Šā sporta veida vai aktīvās atpūtas piekritēju vidū ir gan profesionāli sportisti, gan tie, kas sporto visai neregulāri, piemēram, tikai reizi gadā aizbrauc uz kādu kalnu kūrortu.

Kā vieni, tā otri var gūt līdzīgas traumas. Profesionāļi - lielās slodzes dēļ. Ja cilvēks krīt, lielā ātrumā traucoties no kalna, ne vienmēr zābaku stiprinājumu drošības sistēma no vērpes spēkiem spēj pasargāt kājas, galvenokārt ceļa locītavas. Īpaši tad, ja stiprinājums noregulēts uz lielāku slodzi, lai slēpe no zābaka neatdalītos kādā nepiemērotā brīdī, piemēram, virāžā. Amatieri traumas gūst lielākoties vājās fiziskās sagatavotības dēļ. Pieaugot slodzei un nogurumam, ir grūti savaldīt slēpes: tās aizslīd katra uz savu pusi, viena slēpe ieslīd kupenā vai pagriezienā tiek izsista. Kritiena laikā ķermenis veic rotāciju, bet slēpe neļauj kājai griezties līdzi ķermenim. Ja šādā situācijā laikus nostrādā zābaku stiprinājuma drošības mehānisms un slēpe atdalās, slēpotājs izvairās no nopietnas traumas. Bet, ja stiprinājums pieregulēts neatbilstīgi svaram vai slēpotāja prasmei, kritiens var izraisīt ķermeņa rotāciju pie fiksēta apakšstilba zābakā ar slēpi. Vērpe pēc tādas rotācijas ir galvenais kalnu slēpotāju ceļgala traumu iemesls.

Ceļgala traumas

Vispirms cieš iekšējā sānu saite, tiek bojātas tās šķiedras. Ārējā spēka stiprums nosaka to, vai mediālo sānu saiti tikai sastiepj vai saites šķiedras plīst daļēji/pavisam. Mediālās sānu saites bojājuma gadījumā rodas sāpes ceļa locītavas iekšējā virsmā. Sastiepuma vai daļēja plīsuma gadījumā sāpes parādās brīdī, kad pilnībā iztaisno/saliec kāju celī. Vairākumā gadījumu mediālās saites bojājumu ārstē konservatīvi - traumēto kāju atslogo, pārvietojoties ar kruķiem. Nav ieteicams turpināt slēpošanu - bojātajai saitei jādod miers, jo dzīšana ilgst 6 nedēļas. Šajā laikā izveidojas pietiekami stabili rētaudi, lai saiti uzskatītu par sadzijušu. Dažkārt pilna saites un locītavas mediālās kapsulas bojājuma gadījumā mediālo sānu saiti atjauno ķirurģiski. Traumas brīdī, turpinoties ceļa locītavai pieliktā spēka iedarbībai, tiek traumēta priekšējā krusteniskā saite, cieš mediālais un laterālais menisks, saites bojājums gandrīz vienmēr nozīmē pilnu šķiedru pārrāvumu. Arī priekšējās krusteniskās saites bojājuma pazīmes atpazīstamas visai viegli. Tūlīt pēc traumas locītava pietūkst. Plīstot saitei, kopā ar tās šķiedrām tiek pārrauti arī saiti barojošie asinsvadi. Asinis brīvi ieplūst locītavā, veidojas hemartroze. Pēc priekšējās krusteniskās saites plīsuma sportošanu neturpina. Slogojot traumēto kāju, rodas nedrošība. Sāpju un nestabilitātes dēļ sportiskās aktivitātes pārtrauc.

Citādi ir menisku un mediālās sānu saites daļēja šķiedru plīsuma vai sastiepuma gadījumā. Arī pēc traumas nereti var turpināt sportošanu. Nopietna bojājuma gadījumā traumētā locītava sliktāk jutīsies nākamajā dienā pēc traumas - palielināsies sāpes, var rasties pietūkums - sinovīts. Vēlīnā periodā sūdzības ir par nedrošību un nestabilitāti. Ārstēšana - ķirurģiska. Pārsvarā saiti atjauno, izmantojot m. semitendinosus un m. gracilis cīpslas.

Menisku bojājums var būt gan izolēts, gan kombinācijā ar saišu traumu. Sāpes un diskomforts pieaug līdz ar slodzi. Magnētiskajā rezonansē apstiprināts viena vai abu menisku bojājums ir indikācija ķirurģiskai ārstēšanai.

Biežākās sūdzības par ceļa locītavu

Sūdzības var iedalīt divās grupās - sāpes un nestabilitāte. Sāpes jauniem cilvēkiem biežāk saistās ar menisku bojājumu, kas lielākoties ir traumatisks - pacients atceras traumas epizodi, pēc kuras sākās sūdzības. Vidēja vecuma cilvēkiem raksturīgi menisku plīsumi bez konkrētas traumas - plīsums attīstās pakāpeniski, audi no slodzes ieplīst un sairst līdzīgi kā pavalkāta drēbe. Vecākiem cilvēkiem sāpju iemesls ir locītavas deformācija - artroze. Locītavu veidojošo skrimšļu virsmas kļūst nelīdzenas, tiek bojāti arī meniski. Slimībai progresējot, parādās izmaiņas kaulos. Otra sūdzību grupa ir nestabilitāte/nedrošība ceļa locītavā. Biežākais iemesls ir locītavas saišu plīsums. Neārstētai locītavas nestabilitātei ar laiku vienmēr pievienosies sāpes.

Menisku bojājums

Katrā ceļa locītavā starp augšstilba un apakšstilba kauliem ir divi pusmēness formas skrimslīši. To uzdevums ir nodrošināt kustības ceļa locītavā, slāpējot triecienus un izlīdzinot kaulu virsmas. Tie ir dabas veidoti amortizatori un atsperes. Menisku bojājums izpaužas kā sāpes kustību vai slodzes laikā. Samazinot slodzi, meniska plīsuma radītais diskomforts var mazināties. Dažreiz menisks pārplīst divās daļās un viens fragments nostājas starp kauliem. Tādās reizēs parādās kustību ierobežojums - nevar pilnībā iztaisnot vai saliekt celi. Šādu situāciju mēdz dēvēt par locītavas "bloku". Menisku plīsumu ārstē ķirurģiski.

Ceļa locītavas nestabilitāte. Iemesli

Locītavu veido četri kauli, kurus kopā notur locītavas somiņa un saites. Šo anatomisko veidojumu dēļ locītavā iespējamas kustības, tā saglabā stabilitāti gan kājas saliekšanas, gan iztaisnošanas procesā. Bojātas saites vai locītavas somiņas plīsums izpaužas kā vaļīgums un palielināts kustīgums starp kauliem. Locītava kļūst nedroša, pacienta vārdiem sakot, "celis iziet no vietas".

Nopietnākā nestabila ceļa locītavas komplikācija ir paātrināts locītavas nodilums - osteoartozes veidošanās. Tomēr biežākais iemesls saišu atjaunošanai un locītavas ķirurģiskai stabilizācijai ir padarīt locītavu atkal kustīgu - un arī drošu. Atjaunojot traumētās saites, tiek aizkavēta oteoartrozes attīstība un atjaunota fiziskā aktivitāte. Lielākais ieguvums īstermiņā ir atgriešanās sportā un dzīves kvalitātes atgūšana, ko nodrošina stabils celis.

Biežāk traumētās ceļa locītavas saites. Saišu plīsumu ārstēšana

Ceļa locītavas kaulus satur četras saites - iekšējā un ārējā saite gar sāniem, priekšējā un mugurējā krusteniskā saite locītavas iekšienē. Lai gan visas saites kalpo vienam mērķim - stabilizēt locītavu, tomēr tās būtiski atšķiras gan pēc uzbūves, gan funkcijas. Abas sānu saites gādā par locītavas sānu stabilitāti, atrodas ārpus locītavas somiņas. Ja traumē iekšējo sānu saiti, parādās izteikts sāpīgums locītavas iekšējā virsmā. Bet šo saiti var salīdzināt ar lenti - tās šķiedras pat pēc plīsuma saglabā kontaktu. Tāpēc ārstēšana pārsvarā ir konservatīva - bez operācijas. Iekšējās jeb mediālās saites šķiedras 4-6 nedēļās izveidos pietiekami stabilus rētaudus, lai stabilizētu locītavu.

Pārējās trīs saites anatomiski veidotas krietni kompaktāk - kā striķi. Traumas gadījumā kontakts starp bojātajām šķiedrām nesaglabāsies, to veselumu varēs atjaunot tikai ķirurģiski.

Priekšējo krustenisko saiti biežāk traumē slēpojot, spēlējot futbolu, basketbolu. Traumas mehānismam raksturīgs vērpes spēks, kad pie fiksētas pēdas turpinās ķermeņa rotācijas kustība. Tā kā priekšējā krusteniskā saite ir labi apasiņota, tās pārrāvuma brīdī tiek bojāti arī tās asinsvadi. Locītava dažās minūtēs piepildās ar asinīm - uztūkst. Ja tiek veikta locītavas punkcija, iegūst svaigas asinis, kas arī ir viens no priekšējās krusteniskās saites plīsuma pazīmēm. Sekas tādai traumai ir nestabils celis un ierobežota aktivitāte. Ārstēšana ir ķirurģiska. Saiti atjauno no organisma audiem. Izmanto 1-2 cīpslas, ko fiksē augšstilba un apakšstilba kaulos veidotajos tuneļos. Pēc ieaugšanas kaulā cīpslu transplantāts pilnībā aizvieto bojāto saiti. Fiziskā aktivitāte atjaunojas 6 mēnešos.

Ārējā sānu saite nodrošina locītavas sānu stabilitāti. Tās bojājuma gadījumā kājai ir tendence šķiebties uz āru. Pacients sūdzas gan par nestabilitāti un nedrošību, gan sāpēm. Ārstēšana ir ķirurģiska - saites šuve vai plastika. Reizēm koriģē arī kājas garenisko asi. Mugurējās krusteniskās saites bojājums rodas pēc samērā specifiskas traumas, bet ne vienmēr mugurējā krusteniskā saite pēc tās plīsuma ir jāatjauno.

Locītavas skrimšļa bojājums

Pateicoties skrimšļa kārtai, kustības vienam kaulam attiecībā pret otru notiek nemanāmi, praktiski bez berzes. Vesels skrimslis ir ideāli gluds, stingrs un pietiekami biezs, lai pasargātu kaulu galus no savstarpējas rīvēšanās kustību laikā. Zaudējot savas īpašības, rodas berze, kas sākumā izpaužas kā troksnis - "locītava krakšķ". Vēlāk pievienojas sāpes, diskomforts. Skrimslim kļūstot mīkstākam, nelīdzenākam, pastiprinās tā nodilums, veidojas defekti. Izveidojas locītavas deformācija jeb osteoartroze, kuras vēlīnā stadijā skrimšļa kārta ir pilnībā nodilusi un kauli rīvējas, radot sāpes un ierobežojot kustības. Jaunākiem cilvēkiem šādas izmaiņas locītavā rodas pēc traumas un locītavas skrimšļa pastiprināta nodiluma saišu bojājumu gadījumā.

Vai osteoartrozes attīstību var aizkavēt?

Ceļa locītavas artroskopijas laikā pilnībā apskata locītavas skrimšļus. Konstatējot izmaiņas, izvēlas atbilstīgu ārstēšanu - medikamentus, kas nostiprina locītavas skrimsli. Ja pacientam pēc traumas parādās locītavas vaļīgums - nestabilitāte, tad, ķirurģiski atjaunojot pārrautās saites, locītava tiek stabilizēta. Tas būtiski aizkavē vai pat novērš skrimšļa nodilumu. Izmaiņu gadījumā lietderīgas ir hialuronskābes injekcijas locītavā. Šis preparāts ne tikai samazina berzi, bet arī veicina skrimšļa slāņa atjaunošanos.

Ceļa locītavas artroskopija

Tā ir mūsdienīga locītavas ķirurģijas ārstēšanas metode. Operācija norit vispārējā vai reģionālā anestēzijā. Locītavas priekšējā virsmā tiek izveidoti divi nelieli (4 mm) iegriezumi - dūrieni, caur kuriem locītavā ievada ķirurģiskos instrumentus 3-4 mm diametrā. Locītava tiek uzpildīta ar sterilu fizioloģisku šķīdumu un ar gaismas vada palīdzību izgaismota. Caur optisko lēcu sistēmu un ar videokameras palīdzību attēls tiek novadīts līdz monitoram. Visu, kas tiek darīts locītavas iekšienē, var redzēt lielā optiskā palielinājumā uz ekrāna. Meniska plīsuma operācija vidēji ilgst 20 minūtes, pēc 2 stundām pacients pats uz savām kājām spēj doties mājās. Priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcija ilgst 1-1,5 h. Izrakstīšana no stacionāra paredzēta nākamajā dienā. Pēc krusteniskās saites atjaunošanas operācijas kāja ceļa locītavā tiek fiksēta 4 nedēļas, 4-6 nedēļas jālieto kruķi, atslogojot operēto kāju.

Izmeklēšana un pirmā palīdzība

Ja pēc kritiena sāpes nemazinās, bet pieaug, parādās nestabilitāte, pietūkums, ir jādodas uz tuvāko medicīnas iestādi, lai iespējami ātri un precīzi noteiktu diagnozi. Pēc ceļa traumām obligāti jāveic locītavas rentgena izmeklējums iespējamo kaulu lūzumu diagnostikai. Locītavas punkcija un tās satura evakuācija ne tikai mazina tūsku un iekšējo spiedienu, bet ir diagnostiski svarīga. Asinis locītavā jeb hemartroze visbiežāk liecina par priekšējās krusteniskās saites plīsumu. Savukārt asinis ar tauku pilienu piejaukumu raksturīgas intraartikulāru kaulu lūzumu gadījumā. Ja no locītavas tiek iegūts dzidrs, dzeltenīgs šķidrums, jādomā par menisku bojājumu.

Lūzumi un mežģījumi

Skaitliski mazāka slēpošanas traumu grupa ir lūzumi. Biežāk cieš apakšstilba kauli, pleca kauls, atslēgas kauls un ribas. Lūzumi rodas kritienā un tiešā triecienā. Ja kritienā traumē pleca locītavu, sekas var būt mežģījums. Lielais kustību apjoms un sarežģītais muskulatūras un saišu aparāts nosaka to, ka plecs ir mežģījuma riskam vairāk pakļautā locītava. Mežģījums ir nopietna trauma locītavai. Tiek bojātas saites, locītavas somiņa, muskuļi un cīpslas. Nopietnākās komplikācijas, kas saistītas ar mežģījumiem pleca locītavā, ir ieraduma jeb paraduma izmežģījumi, kā arī dažādas pakāpes rotatoru manžetes bojājumi.

Snovbords

Popularitātes ziņā neatpaliek no kalnu slēpošanas, vecumā līdz 30 gadiem noteikti pārspēj kalnu slēpes. Braucot ar sniega dēli, ātrums ir liels, virāžas straujas, raksturīgi dažādi lēcieni no tramplīna un visai ekstrēmi triki. Tātad arī traumatisms lielāks? Tomēr, salīdzinot ar kalnu slēpotājiem, snovbordistu traumas atšķiras.

Snovborda traumas iedalāmas divās grupās - iesācēju un to, kuri jau "kaut ko māk". Pirmajai grupai raksturīgi sasitumi, sastiepumi, bet ir arī nopietnāki bojājumi. Samērā raksturīgi ir spieķa kaula distālā gala t.s. "tipiskās vietas" lūzumi. Traumu gūst kritienā uz izstieptām rokām. Iesācējs snovbordists apgūst līdzsvara saglabāšanu, kad abas kājas fiksētas pie viena dēļa, un līdzīgi kā bērns, kas mācās staigāt, krīt vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Krītot uz priekšu, snovbordists traumē plaukstas locītavas. Ja zaudē līdzsvaru un krīt uz aizmuguri, var spēcīgi sasist muguru, galvu un astes kaulu, retums nav arī astes kaula lūzums. Tāpēc jau pirmajās apmācībās obligāts ir snovborda ekipējums - plaukstas locītavu aizsargi, ķivere, vēlams arī muguras aizsargs. Iesācēju traumas parasti saistās ar līdzsvara zudumu, tās vairāk ir statiskas, jo krīt uz lēzena mācību kalna. Kalna virsma ar minimālu slīpumu un nelielais iesācēja snovbordista ātrums, cenšoties apgūstot snovborda pamatus, veido traumas mehānismu - diezgan spēcīgu atsitienu pret kalna virsmu.

Pieredzējušiem sniega dēļu braucējiem traumu gūšanas varbūtība ir mazāka, lai gan ātrums pieaug un ir apgūti sarežģīti elementi. Līdzsvara saglabāšana ir apgūta, un, ja krīt, pieaugot braukšanas ātrumam, ķermenis it kā noslīd gar kalna virsmu - līdzīgi kā mests akmens atlec no ūdens virsmas, jo tie, kas vairs nav iesācēji, ir iemācījušies krist. Vairākumā gadījumu tas kopā ar pareizu aizsarglīdzekļu lietošanu pasargā no nopietnām traumām.

Atsevišķa grupa ir traumas snovborda triku un tramplīnlēkšanas laikā. Parastie iemesli ir nepietiekama fiziskā un tehniskā sagatavotība. Situācijā, kad tiek veikti vairāk vai mazāk sarežģīti lēcieni, grūti runāt par "tipisku" traumu. Tiek traumēti pleci, ceļi, ribas, mugurkauls. Bet, par laimi, šādu traumu nav daudz.

Būtiska snovbordista un slēpotāja atšķirība ir kāju pozīcija un fiksācija. Uz sniega dēļa abas kājas ir fiksētas kopā. Snovborda dēlis parasti ir nedaudz īsāks par slēpēm, kritiens nespēj izraisīt tādu griezes un vērpes spēku ceļa locītavā, abas kājas, kas fiksētas kopā ar samērā īso dēli, seko ķermenim. Tas pasargā kājas - īpaši ceļa locītavas - no traumas. Tādas tipiskas slēpotāju traumas kā saišu sastiepumi un plīsumi snovbordistiem nav raksturīgas.

Distanču slēpošana

Sporta veids ar visai nelielu traumatismu, parasti nodarbojas fiziski sagatavoti cilvēki. Nepastāvīgie laikapstākļi liedz šim sporta veidam Latvijā kļūt masveidīgam - sniega trūkuma gadījumā slēpošana ar distanču slēpēm iespējama tikai trasēs ar mākslīgo sniegu segumu, un tādu vietu nav daudz. Distanču slēpošanas trašu reljefs nemēdz būt izteikti kalnains un ar straujiem nobraucieniem. Trases ir vietās, kur var izvairīties no kritieniem un traumām. Tāpēc lielākais risks saistās ar pazeminātas temperatūras izraisītiem bojājumiem - apsaldējumiem un elpceļu bojājumiem.

Slidošana

Kritiens uz ledus var izrādīties ne tikai sāpīgs, bet arī bīstams. Traumas slidojot reti gūst cilvēki, kas to dara regulāri. Biežāk traumējas tie, kas nolemj aiziet uz publisko slidotavu "drusku paslidot". Iemaņas, kas varbūt bijušas bērnībā, ir zudušas, toties klāt nācis svars un auguma centimetri. Slidojot nav pieņemts aizsargāt plaukstas, ceļus un galvu ar ķiveri, roku un ceļu sargiem. Zaudējot līdzsvaru un atsitoties pret ledu, visbiežākie ir apakšdelmu kaulu un potīšu lūzumi. Galvai atsitoties pret ledu, iespējams smadzeņu satricinājums vai pat galvaskausa kaulu lūzums.

Hokejs

Hokeju grūti pieskaitīt pie tipiskiem ziemas sporta veidiem, jo sezonas raksturu tas zaudējis. Tie, kas spēlē hokeju, dara to visu gadu slēgtos laukumos ar mākslīgā ledus klājumu. Hokejisti ir fiziski labi sagatavoti un ar pārdomātu ķermeņa aizsardzību pret traumām, savukārt mākslīgais ledus segums parasti nodrošina labu ledus kvalitāti, ļaujot izvairīties no nejaušiem kritieniem. Šim sporta veidam raksturīgas pleca locītavas traumas, atslēgas kaula lūzumi, dažādas lokalizācijas sasitumi un sastiepumi, bet nopietni ceļa locītavas bojājumi nav tipiski, jo slidojot nav iespējama ķermeņa rotācija pie fiksētas pēdas, kā tas notiek basketbolā vai kalnu slēpošanā.