PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kurš ģenerālis negrib kļūt par pulkvedi?! Speciālistu konkurence

G. Skrebele, L. Meķe
Kurš ģenerālis negrib kļūt par pulkvedi?! Speciālistu konkurence
Freepik
Būt labākajam, izcīnīt savu vietu, ja vajag, ar zobiem un nagiem — šī ir XXI gadsimta iezīme. Nav cerību, ka tā ies mazumā. Drīzāk pretēji. Medicīna šajā ziņā nav izņēmums. Kā konkurenci, paaudžu maiņu izjūt jaunie un pieredzējušie mediķi?

Viedokli izsaka:

Vilnis LIETUVIETIS Vilnis LIETUVIETIS
Vilnis LIETUVIETIS

VILNIS LIETUVIETIS, RSU asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītājs

Anda ČAKŠA Anda ČAKŠA
Anda ČAKŠA

ANDA ČAKŠA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja

Anda POŽARNOVA Anda POŽARNOVA
Anda POŽARNOVA

ANDA POŽARNOVA, Latvijas Universitātes Rezidentūras attīstības programmas vadītāja

Georgijs MOISEJEVS Georgijs MOISEJEVS
Georgijs MOISEJEVS

GEORGIJS MOISEJEVS, ārsts internists, nefroloģijas rezidents P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā, strādā arī par dežūrārstu RAKUS Nieru slimību un nieru aizstājterapijas klīnikā

 

Konkurence pati par sevi nav slikta — tiek atlasīti labākie, spējīgākie, talantīgākie. Pasaules kontekstā salīdzinot, Latvijā konkurenci nez vai varam saukt par sīvu. Par to kāda latviešu ārsta stāsts. Nokļuvis Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā Dalasā, Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš satika kolēģus — ķīniešus. Ļoti motivētus, viņi jau no bērna kājas saprot, kas ir konkurence: ja nespirināsies, paliksi aizmugurē un nekas nebūsi. Un viņi tiešām spirinās: strādā ilgas stundas, nāk uz darbu brīvdienās. No otras puses, konkurence kļūst slimīga. Zināšanas tiek pieturētas vai pat notiek tādi ekstrēmi gadījumi, kad tīši tiek bojāts kolēģa pētījuma materiāls. Latvijā neko tādu neredzēsim vai pieredzēsim reti.

Nesakārtotā rezidentūra — ar sniega bumbas efektu

Ja lūkojamies uz cipariem, tad par konkurenci jāaizdomājas, protams, arī Latvijā. Un jau vidusskolēniem — 2015. gadā Rīgas Stradiņa universitātē uz 200 Medicīnas fakultātes budžeta vietām un 30 maksas vietām tika saņemti 738  pieteikumi, bet LU uz 50 vietām — 555 pieteikumi. Ar katru gadu palielinās arī šķēre starp studējošiem un tiem, kas tiek rezidentūrā. Medicīnas studijas šogad absolvēja 280 studenti (kopā RSU un LU), bet valsts apmaksātajā rezidentūrā ir 200 vietas, turklāt uz pirmo specialitāti var pretendēt aptuveni 150.

A. Požarnova, Latvijas Universitātes Rezidentūras attīstības programmas vadītāja, gan bilst — ierobežoto vietu skaits rezidentūrā tikai ar konkurenci vien grūti sasaistāms. Vispirms to nosaka finansējums. Nozīme arī cilvēkresursu politikai veselības aprūpē, jo gadu no gada reģionos trūkst vienas un tās pašas specialitātes ārstu. Atalgojums un pensiju sistēma (precīzāk — to lielums) veicina, ka ārsti turpina strādāt ne tikai pensijas vecumā, bet arī cienījamos senioru gados (sevišķi attiecināms uz ģimenes ārstiem). Tāpēc samērā grūti prognozēt, kurā brīdī un kurā reģionā sagaidāms ģimenes ārstu deficīts. “Tā kā ir specialitātes, kur konkurss uz budžeta vietām lielāks, un tādas, kur mazāks, tad viena no konkurences izpausmēm varētu būt tikai tādā nozīmē, ka labākie pretendenti studijām specialitāti var izvēlēties.

Savukārt tie, kas paliek rindas beigās, spiesti pieņemt to, kas paliek pāri. Ko darīt tiem, kas pašreizējā situācijā netiek rezidentūrā? Viens no variantiem — maksas studijas, kas ir finansiāli grūts pasākums (maksa gadā 3000 eiro, bet rezidentūra kopā 9000—15 000 eiro). Tomēr tas nodrošina absolūtu neatkarību, rezidentūru beidzot. Lai gan mums to varbūt negribētos atzīt, tomēr jaunajiem cilvēkiem ir tiesības vēlēties dzīvot materiāli nodrošinātu dzīvi, it īpaši, ja ņem vērā izglītībai ziedoto laiku un naudu”.

Ja students beidz valsts apmaksātas studijas, būtu loģiski, ka valsts arī turpina apmaksāt mācības rezidentūrā, — domā A. Čakša, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja. “Konkurenci uz rezidentūras vietām veido ne tikai tie studenti, kas tikko absolvējuši augstskolu, bet arī tie, kas beiguši iepriekš. Tas ir kā sniega bumbas efekts. Tie ir studenti, kas, beidzot studijas, nav iekļuvuši valsts apmaksātā rezidentūrā, kā arī tie, kas vēlas apgūt papildu specialitātes.

Uzskatu, ka par valsts apmaksu var iegūt vienu specialitāti, bet par papildu specialitātes iegūšanu būtu jāmaksā, jo tā ir cilvēka paša izvēle. Vēl viena iespēja, manuprāt, varētu būt apmaksa pēc fakta. Tas nozīmē, ka students par rezidentūru maksā, bet, sākot strādāt, valsts atmaksā noteiktu summu. Tā būtu motivācija nebraukt prom, bet palikt Latvijā. Nedomāju, ka šobrīd kaut kas būtu darāms ar varu, bet gan motivējot, parādot, kur ir iespējas, kur varēs strādāt. Protams, būtu jārunā arī par atalgojuma sistēmu medicīnā.”

Starta kapitāls: centība, plašs redzesloks, patikšana

“Slikts tas pulkvedis, kas nevēlas kļūt par ģenerāli,” spriež RAKUS Uroloģijas klīnikas vadītājs Vilnis Lietuvietis, “svarīgi, cik jaunieši ir gatavi augt un pilnveidoties visas dzīves garumā, — tas arī nosaka viņu konkurētspēju. Tā gan ir tikai teorija, jo ikdienā redzam, ka daudzi jaunie speciālisti to nevēlas darīt, nevēlas iet zinātnē. Bet ir skaidrs, ka bez zinātniskā darba iemaņām karjera nav iespējama. Mums kā mazai tautai ir ārkārtīgi liels talantīgu cilvēku procents, bet — vai vēlamies sevi piespiest kaut ko sasniegt?

Nereti, iegūstot ārsta sertifikātu un jūtot, ka naudu var nopelnīt, jaunie ārsti pie tā arī apstājas. Bet — ja gribi būt starp labākajiem, jālec konkurences vilcienā, nevar apstāties. Nāks jaunāki cilvēki, kuri gribēs un varēs aizsteigties garām vecajiem. Tāpēc, runājot par starta kapitālu medicīnā, vispirms būtiskas iedzimtās spējas — cik uzcītīgs, cik čakls un cik spējīgs strādāt arī ārpus darba laika būs students, tik veiksmīgi attīstīsies viņa karjera.”

Viņam piekrīt arī nefroloģijas rezidents G. Moisejevs: visu var iemācīties, ja vien ir centība. Un labāks ārsts ir tas, kam plašāks redzesloks. “No pieredzes varu teikt, ka ar blatu sistēmu man nav gadījies saskarties. Man rados ārstu nav, visu esmu panācis ar savu iniciatīvu. Kad beidzu Rīgas Stradiņa universitāti, konkurss uz rezidentu vietām iekšķīgo slimību specialitātē bija liels — ap 60 cilvēkiem uz desmit vietām. Visi ļoti pārdzīvoja, gatavojās intervijai. Jau piektajā un sestajā kursā vācu nepieciešamos punktus, dokumentus. Uz nefroloģijas rezidentūras programmu konkursā bijām trīs cilvēki uz vienu vietu. Komisijai bija grūti izvēlēties, jo visi bijām līdzvērtīgi.

Mani jau no vidusskolas laikiem interesējusi zinātne. Esmu beidzis Rīgas 63. vidusskolu. Sākumā tie bija skolēnu zinātniskie darbi, saistīti ar kultūras vēsturi. Kad sāku studēt Stradiņa universitātē, jau pirmajā kursā gāju uz universitātes Bioķīmijas laboratoriju, otrajā kursā mani tur pieņēma darbā. Bioķīmijas laboratorijā tie bija pētījumi par oksidēšanās—reducēšanās procesiem cilvēka organismā (profesoru A. Šķestera un A. Silovas vadībā). Tad kādu laiku aktīvi interesējos par morfoloģiju un patoloģiju, veicu nelielus pētījumus Patoloģijas katedrā profesores R. Kleinas vadībā. Vēlāk profesora M. Lejas vadībā darbojos gremošanas orgānu onkoloģisko slimību pētniecības laukā. Tā visus studiju gadus zinātnieku lokā esmu grozījies un tos punktus, kas nepieciešami rezidentūrai, savācu. Apbalvojums par manu centību bija budžeta vieta rezidentūrā.”

Jāiemācās mācīties — arī šī prasme ir ļoti nepieciešama. A. Požarnova: “Ne katrs ir gatavs milzīgajai intensitātei un apjomam, kas jāapgūst. Ne blati, ne dinastijas vai pazīstami vārdi konkursā lomu nespēlē. Kā piemēru varu minēt to, ka mums rezidentūrā mācās mediķu bērni gan par valsts budžeta, gan personīgo finansējumu.”

V. Lietuvietis norāda, ka ne mazāk svarīgas arī skolā gūtās zināšanas. “Cilvēks, kas māk komunicēt labā valodā, ir daudz konkurētspējīgāks. Diemžēl jaunajiem ārstiem vērojams latviešu valodas zināšanu kritums. Arī svešvalodu zināšanas ir ļoti būtiskas. Ne vienmēr tie, kas ir aktīvi sociālajā saskarsmē, tiek tālāk par tiem, kam šādu sakaru nav, bet kurus viņi var veiksmīgi izveidot.”

Profesijā, kur tik ilgi jāmācās, neiztikt arī bez patiesa aicinājuma. A. Čakša: “Kādreiz teica, ka mēs nestrādājam naudas dēļ, tā ir mūsu misija. Bet jaunam ārstam jāuztur sevi, ģimeni, iespējams, arī vecākus. Neviena profesija līdz galam nav tikai misija. Jābūt finansiālam segumam, jo medicīnā mācās ilgi. Bet ir arī otra puse — svarīga ir apziņa, ka patīk ārsta darbs. Būtiskas ir abas.”

...bet vai katram jākļūst par pulkvedi?

Konkurence ir arī filozofisks jēdziens — vedina domāt asoc. prof. Lietuvietis. Ne katra cilvēka raksturs ir tāds, ka viņš grib būt pirmais. “Mūsdienu sabiedrībai jāapgūst prasme ātri un daudz mācīties, jo laikmets ir straujš un informācijas plūsma ļoti liela. Ik pa trim pieciem gadiem zināšanas noveco, ienāk jauni medikamenti, jaunas tehnoloģijas. Ja ikdienā astoņas stundas jāstrādā, rodas jautājums — kad mācīties?! Nešaubīgi tas ir pēc darba, un ne visi ir gatavi ar to samierināties, jo rodas jautājums — kad tad mēs dzīvosim? Rietumu presē lasām, ka jaunieši aizvien biežāk atsakās no karjeras kādā specialitātē, pārceļas uz dzīvi laukos, kas ļauj būt laimīgākam un dzīvot bez stresa. Kurp sabiedrība iet, kā sadzīvot ar tehnoloģiju radītajām iespējām un ar mūsu pašu izpratni par konkurenci un attīstību?”

Paaudžu nomaiņa

Paaudžu maiņa notiek, pārliecināts jaunais ārsts G. Moisejevs. “Kad beidzu interno medicīnu, Gaiļezera slimnīcā bijām deviņi kolēģi. Visiem mums ir piedāvājumi strādāt lielākajās poliklīnikās un slimnīcās. Neviens jaunais netiek nostopēts.” G. Moisejevam rezidentūrā vēl jāmācās pusotru gadu, taču viņam ir darba piedāvājums RAKUS Nieru slimību un nieru aizstājterapijas klīnikā, kur viņš jau tagad strādā. “Par braukšanu uz ārzemēm es nedomāju, jo redzu, ka tepat daudz darāmā. Jāuzlabo nieru slimnieku ārstēšanas kvalitāte, dzīves kvalitāte. Plānoju arī turpmāk nodarboties ar zinātni.”

Teorētiski jaunajiem būtu jāizkonkurē vecākie kolēģi, bet praksē tas nav tik vienkārši, — turpina V. Lietuvietis. “Nereti jaunie spārnus neizpleš vai aizlido uz citām valstīm, kur ātrāk var sasniegt rezultātu. Protams, daudz atkarīgs no darba kolektīva, kādā nonāk jaunie speciālisti. Kolektīvam veselīgi, ja tajā ir sabalansētība starp vecāko paaudzi, vidējo paaudzi un pavisam jaunajiem. Latvijā diemžēl mehānisma paaudžu nomaiņai nav, vairāk vai mazāk tas ir subjektīvs pasākums.”

A. Čakša atgādina latviešu tautas pasaku, kur vecāki bija ragaviņās jāaizved uz mežu, bet pēc gadiem jaunie nesaprot, ko darīt. Izrādās, tēvs, kurš ir mežā, zina, ka vēlreiz jānokuļ rudzi un tā var iegūt to atbildi. “No vienas puses, sakām — vecie neko nevar — un stumjam viņus projām. No otras puses — vecie paši neiet prom. Kā atrast līdzsvaru tam, ka cilvēks var dalīties ar savu viedumu un vienlaikus jaunais var augt un labi strādāt? Vēl — precīzās specialitātes, kurās ir mērinstrumenti. Mēs nekad negribētu, lai lidmašīnas pilots ir cienījama vecuma kungs, kam var aizmigloties redze. Ja runājam par ķirurģiju, tad to aizmirstam un ar lepnumu skatāmies uz ārstiem, kam krietni pāri septiņdesmit un kas aktīvi operē. Vienās profesijās to nepieļaujam, citās skatāmies caur pirkstiem. Tas ir sarežģīts jautājums.”

Ir valstis, piemēram, Beļģija, kur pēc sešdesmit divu gadu sasniegšanas ārsts vairs nestrādā nodaļā, bet kļūst par konsultantu. “Pie mums tāds lēmums būtu jāpieņem cilvēkiem, kam ir tāds vecums. Bet tas ir ļoti grūti. Ja ārstam jāpieņem lēmums, ka pēc divdesmit gadiem vairs nevarēs operēt — pēc divdesmit vēl tā, bet pēc diviem...” domā A. Čakša. Klasiskais variants — stipriem vadītājiem apkārt veidojas stipra nākamā maiņa un viņi nebaidās no konkurences, saprot, ka viņu darbu turpinās. “Diemžēl bailes, ka tevi var priekšlaikus nostumt malā, ka nebūsi pats labākais, ka tev ir konkurenti, reizēm ir tik lielas, ka stiprākos cilvēkus aizstumjam no sevis prom. Vai tā ir sistēma, kas nāk līdzi no padomju laikiem? Vai arī tas, cik mēs paši jūtamies vērtīgi, ka varam droši skatīties — citi ir tikpat labi kā es, un kaut kādās lietās viņiem palīdzam izaugt. Man ir laba pieredze, jo slimnīcā esmu redzējusi, kā jaunie cilvēki tiek audzināti, ar viņiem tiek strādāts un viņos redz nākamo maiņu. Ir arī ne tik labie piemēri, kur toni nozarē nosaka viens vai divi cilvēki, kur neveidojas pēctecība. Šobrīd jaunie cilvēki ļoti labi jūt, kuriem ārstiem ir vērts sekot un kuri palīdzēs veidot karjeru, zināšanu krātuvi.”

Vēl viņa uzsver: pret vecumu jāattiecas ar cieņu. Diemžēl daudzi no senioriem pensijā paliek ar nelieliem ienākumiem. “Ļaujot strādāt, mēs viņam palīdzam dzīvot cienīgos apstākļos. Ja būtu normāla apmaksas sistēma, iespējams, daudzi no viņiem arī nestrādātu.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada marta numurā.