PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kas katram jāzin par Zikas vīrusu

Doctus
Zikas vīruss ir Flaviviridae dzimtas vīruss, ko pārnes odi Aedes aegypti. Klīniskās manifestācijas attīstās ap 20% pacientu, tās ir pēkšņa temperatūras paaugstināšanās, makulopapulāri niezoši izsitumi, artralģijas (īpaši mazajās plaukstu un pēdu locītavās) un konjunktivīts (nepurulents).

Zikas vīrusam pierādīta saistība ar neiroloģisku komplikāciju attīstību, tādu kā iedzimta mikrocefālija, Gijēna-Barē sindroms, mielīts un meningoencefalīts.

Vīruss pirmo reizi izolēts 1947. gadā. Pirmie inficēšanās gadījumi Ugandā un Tanzānijā reģistrēti 1952. gadā, pēc tam vīruss izplatījās Āfrikā un Āzijā, tika saistīts ar sporādiskām infekcijām. Pirmo reizi vērienīga inificēšanās ar vīrusu novērota 2007. gadā Mikronēzijā (inficēti bija vairāk par 70% populācijas > 3 gadu vecuma), 2013.-2014. gadā Franču Polonēzijā (inficēti ap 3% populācijas). Rietumos pirmie ziņojumi publicēti 2014. gadā Čīlē, kam 2015. gadā sekoja Brazīlija. Šobrīd ir ziņojumi par inficēšanos arī ASV, kur šā gada janvārī konstatēta iedzimta mikrocefālija bērnam, kura māte grūtniecības laikā uzturējusies Brazīlijā. Februārī ziņots par inficēšanos ar Zikas vīrusu dzimumkontaktu ceļā. Pētījumā Ņujorkā (ASV), kur laikā no janvāra līdz jūnijam 3605 ceļotājiem, kuri atgriezās no Zikas vīrusa skartajām zemēm, veiktas analīzes, Zikas vīrusa RNS konstatēts 182 cilvēkiem (no tiem 20 – grūtniecēm). Attēlā parādīta Zikas vīrusa izplatība (2016. gada janvāris).

Zikas vīrusa izplatība (2016. gada janvāris) Zikas vīrusa izplatība (2016. gada janvāris)
Zikas vīrusa izplatība (2016. gada janvāris)

Vīrusa transmisija cilvēkiem notiek ar oda kodiena starpniecību, taču iespējama arī nodošana no mātes bērnam, dzimumattiecību ceļā, asins pārliešanas, orgānu transplantācijas ceļā un notiekot saskarei laboratorijas apstākļos. Zikas vīrusa RNS konstatēts asinīs, urīnā, ejakulātā, siekalās, sieviešu dzimumceļu sekrētā, cerebrospinālajā šķidrumā, amniotiskajā šķidrumā un krūts pienā.

Inkubācijas periods ir 2-14 dienas. Pēc primārās infekcijas veidojas imunitāte. Pieaugušajiem bez jau uzskaitītajiem simptomiem var novērot arī mialģiju, galvassāpes, retroorbitālas sāpes un astēniju. Retāk – vēdersāpes, sliktu dūšu, caureju, čūlu veidošanos gļotādās. Klīniskās manifestācijas attīstās 20-25% inficēto pacientu.

Diagnozi apstiprina Zikas vīrusa RNS konstatēšana ar polimerāzes ķēdes reakciju serumā vai urīnā. Zikas vīrusa infekcija jādiferencē no Denges drudža, Chikungunya vīrusa, Parvovīrusa, masaliņām, leptospirozes, malārijas, riketsiju un A grupas streptokoka infekcijām.

Specifiskas ārstēšanas šobrīd nav – ārstē simptomātiski. Iesaka atturēties no aspirīna un citu NSPL lietošanas šiem pacientiem, kamēr nav izslēgta inficēšanās ar Denges drudzi, lai mazinātu hemorāģiju risku. Arī vakcīna šobrīd nav izstrādāta, tāpēc būtiska ir profilakse – izvairīšanās no odu kodumiem zemēs, kur odi ir primārais transmisijas ceļš. Tā kā arvien biežāk konstatē Zikas vīrusa izplatīšanos dzimumkontaktu ceļā, tad inficētiem pacientiem jālieto barjermetodes; PVO rekomendē pēc atgriešanās no Zikas vīrusa skartajām zemēm vismaz 8 nedēļas dzimumattiecību laikā noteikti lietot barjermetodes.

AVOTI

  1. Desiree LaBeaud. Zika virus infection: An overview. UpToDate.com, Jul 13, 2016.
  2. Alexander Davidson, et al. Suspected Female-to-Male Sexual Transmission of Zika Virus — New York City, 2016. MMWR Morb Mortal Wkly Rep. Published online July 15, 2016.
  3. Pasaules Veselības organizācijas paziņojums: http://www.who.int/mediacentre/news/statements/2016/zika-olympics/en/