Izvēlējušies Latviju. Libāniešu un indiešu ārsta stāsts

Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.

Libāniešu ārsts: Latvijai ir lietus un bērzu sulu smarža

Libānā uz medicīnas  studijām jāstāv rindā,  tāpēc Žoržs Žabūrs  pirms 14 gadiem  ieradās Latvijā.  Tagad viņš ir pacientu  pieprasīts flebologs  Baltijas Vēnu klīnikāFlebologs ŽORŽS ŽABŪRS Latvijā dzīvo jau četrpa-dsmito gadu. Pirmais Latvijā veicis vēnu lāzeroperāciju hipnozē. Regulāri dodas pieredzes apmaiņā uz citām valstīm un piedalās paraugoperācijās Francijas pilsētas Ansī klīnikā Clinique Générale. Specializējies duplex ultrasonogrāfijā, kāju vēnu un artēriju patoloģijas diagnostikā un ārstēšanā, īpaši ūdens tvaika mikroimpulsu ķirurģijā.

Dzīvo tie, kas attīstās

Laikā, kad tiekamies, flebologa Žorža Žabūra darbdiena ir ļoti piesātināta, jo Baltijas Vēnu klīnika pacientiem piedāvā atlaides. “Mums jāspēj konsultēt daudz pacientu un ir arī jāoperē. Kad nav atlaižu perioda, arī ir daudz pacientu, bet grafiks nav tik saspringts.” Ār-sta diena vēl nav galā, jo pacientu pieņemšana beigsies tikai astoņos vakarā. Nākamajā rītā dakteris gatavojas doties uz Dagdu, jo arī lauku iedzīvotāji jākonsultē tādā pašā līmenī kā rīdzinieki!

Kad vaicāju par vēnu lāzeroperāciju hipnozē — vai pacientam tiešām nesāpēja, Žoržs Žabūrs pasmaida un tad nopietni skaidro: “Jebkuru operāciju Baltijas Vēnu klīnikā var veikt hipnozē. Mūsu klīnikā hipnozi lietojam tieši sedācijai un atsāpināšanai, kas ir divas atšķirīgas lietas. Nomierināts pacients var būt neatsāpināts un otrādi. Ko gribam no hipnozes? Vēlamies, lai pacients ir mierīgs un nesatraucas, tas atvieglo darbu. Hipnoze palīdz ne tikai nomierināt pacientu, bet arī atsāpināt, jo visi sāpju impulsi no kājām, rokām nonāk smadzenēs. Reizēm nevajag nekādu atsāpināšanu, tomēr kādreiz tā nepieciešama, jo sāpju slieksnis dažādiem cilvēkiem atšķiras. Veidojam savu pieredzi, un man šī metode ļoti patīk.”

Vēnu lāzeroperāciju hipnozē dakteris apguvis Francijā. “Sadarbība ar Ansī klīniku Francijā man izveidojās jau pirms diviem gadiem, kad biju Baltijas Vēnu klīnikas izvēlētais ārsts braucienam uz Ansī, jo man bija interese par ārstēšanu ar ūdens tvaika mikroimpulsu. Ansī ir netālu no Ženēvas, ļoti skaista pilsēta,” stāsta dakteris Žabūrs. Viņam izveidojušās ļoti draudzīgas attiecības ar klīnikas ārstiem un piedāvāts piedalīties operācijā, kas notika hipnozē. “Biju vienīgais, kas drīkstēja piedalīties, jo man ir bijusi prakse Francijā, regulāri tur stažējos. Radās interese par hipnozi un doma, ka to varētu izmantot arī Latvijā. Ar Baltijas Vēnu klīnikas vadību divus gadus par to runājām, beidzot esam to izdarījuši,” Žorža Žabūra balsī skan lepnums.

Kādas ir iespējas ārstam Latvijā pilnveidoties? Dakteris Žabūrs lakoniski attrauc: “Dzīvo tie, kas attīstās. Tie, kas to nedara, atpaliek.” Un pēc brīža turpina: “Ārsti Latvijā ir ļoti gudri. To varēja redzēt arī Ansī klīnikā, kad pārējie kolēģi no manis kaut ko iemācījās. Mums ir liela pieredze, konsultējam daudz pacientu, daudz operējam. Latvijā iespējas ir, acis redz, ko vajag, tikai trūkst naudas, lai to realizētu.”

No Tripoles uz Rīgu

Pirms ierašanās Latvijā Žoržs Žabūrs bija dzirdējis par Baltijas reģionu, vairāk zināja Lietuvu. Kad 2002. gadā draugi piedāvāja braukt uz Latviju studēt, nolēma: jāmēģina, neko jau nevar zaudēt. “Libānā uz medicīnas studijām jāgaida rindā, jāraksta CV, rekomendācijas vēstules un tā tālāk. Kad Libānā jau biju uzņemts divās vietās, saņēmu pozitīvu atbildi arī no Latvijas. Izlēmu — braukšu uz Rīgu,” atklāj dakteris.

Libānā Žoržs dzīvojis netālu no Tripoles nelielā ciematiņā, kur ir aptuveni simt māju. Slimnīcas tur nav, cilvēki cits citu pazīst, atsaucīgi, cits par citu rūpējas, tā sacīt, visi kā radinieki. “Rados man dakteru nav, vienīgi onkuļa sieva Saūda Arābijā strādājusi par galveno operāciju māsu Saudi Aramco, kas ir slēgta amerikāņu teritorija, kur atļauts tas pats, kas Amerikā, — staigāt šortos, dzert alkoholu un tā tālāk. Var teikt, maza ASV teritorija Saūda Arābijā.”

Ārsta balsī ieskanas skumja nots: “Libāna ir ļoti skaista valsts, arī Jēzus piedzima Jeruzālemē un jaunībā dzīvoja Libānas pilsētā Kānā. Diemžēl blakus ir nemierīga valsts Izraēla, karš var sākties jebkurā brīdī. Tāpēc Libāna pēdējos četrdesmit gados mainījusies.”

Daktera Žabūra domas aizklīst pie sarežģītās vēstures. XX gadsimta 70. gadu sākumā Beirūta bija Austrumu Parīze, tur dzīvoja daudzi, kas tagad pārcēlušies uz Šveici un Parīzi. 1975. gadā sākās pilsoņu karš, kas ilga līdz 1990. gadam. Pēc tā valsts tika atjaunota, bet 2006. gadā uzliesmoja Izraēlas—Libānas konflikts. “Libāna joprojām ir attīstīta, bagāta valsts, taču traucē nemieri ar Izraēlu. Kristiešu un musulmaņu domas nesakrīt. Nesen atklāja, ka Libānai zem Vidusjūras pieder tik lielas gāzes un naftas krātuves, ko nevar nodrošināt pat Saūda Arābija ar Kataru un visām parējām arābu valstīm kopā. Liels rezervuārs zem jūras, taču nevedas kopīgas sarunas, lai to apgūtu. Diemžēl Izraēla un Jordānija krājumus sākušas jau izmantot. Libānā ražu var novākt četrreiz gadā. Skaista jūra, skaisti kalni, skaisti cilvēki. Musulmaņu vairāk nekā kristiešu. Libānu ietekmējis arī karš Sīrijā — pašlaik Libāna uzņēmusi visvairāk sīriešu bēgļu, valstī dzīvo tikpat daudz sīriešu, cik libāniešu.”

Atgriežoties pie medicīnas tēmas, dakteris Žabūrs piemin, ka medicīna Libānā ir ļoti attīstīta, ārsti bieži vien mācās Francijā un ASV. Daudzi ārzemnieki no Saūda Arābijas un citām valstīm brauc ār-stēties tieši uz Beirūtu. Lielākoties attīstīti ir privātie medicīnas sektori, bet darbojas arī valsts finansēta veselības aprūpe.

Indiešu ārsts: Latvija ir mierīga vieta, kur dzīvot

Mohita Kakara  no Deli devās  uz Maskavu,  kur valsts apmaiņas  programmā studēja  medicīnu, tad Rīgas  Stradiņa universitātē  ieguva bērnu ķirurga  specialitāti.  Nu viņa sapnis ir  doktorantūras studijasBērnu ķirurgs MOHITA KAKARA ir no Deli un Latvijā dzīvo divpadsmito gadu. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā viņš gan operē, gan strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļā. Viņa vārds Mohita tulkojumā nozīmējot “mīlestība”.

Amerikāņu kalniņi bez bremzēm

Ir vakarpuse, kad tiekamies, bet Mohitam Kakaram — diennakts dežūra. Viņš sagaida smaidīgs, viņa siltais, labestīgais tumšo acu starojums ir tik atbruņojošs! “Esmu ļoti priecīgs, par ko šobrīd esmu kļuvis: man ir brīnišķīga ģimene, sieva Džagriti, kas ir zobārste, un meitiņa Mišika, strādāju prestižākajā un lielākajā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Latvijā. Motivācija nāk no maniem skolotājiem, kolēģiem un manas ģimenes, kas mudina turpināt izaugsmi. Medicīna ir nozare, kur pastāvīgi jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem, tāpēc arī vajadzība pēc jaunām zināšanām nekad nebeidzas. Es vēlētos sa-sniegt tādu izaugsmi medicīnā, lai ar mani var lepoties Latvijā, tāpat kā Indijā varēja lepoties ar maniem sasniegumiem,” saka dakteris.

Viņš ārsta dzīvi salīdzina ar braukšanu pa kilometru garu amerikāņu kalniņu bez bremzēm. Viss, ko vari darīt, censties noturēties un uzmanīties no izciļņiem un bedrēm. “Pienākumu ir ļoti daudz, arī atbildību nav iespējams nodefinēt. Darbošanās ar bērniem jau pati par sevi ir izaicinoša, lai izprastu un pārliecinātu gan pacientus, gan viņu vecākus. Tāpēc ārstam vienmēr jābūt vislabākajā formā. Kopš šā gada janvāra pārtraucu strādāt Gaiļezerā, jo nevarēju veltīt pienācīgu uzmanību ģimenei. Pirms tam mājās biju tikai ap septiņiem vakarā, tagad mājās esmu jau ap pieciem un varu pavadīt kvalitatīvu laiku ar sievu un meitu, atpūsties.”

Vispirms septiņi gadi Maskavā

“Tas bija divtūkstoš ceturtā gada divdesmit ceturtais jūnijs, kad pirmoreiz ierados Rīgā,” savu pirmo dienu Latvijā joprojām atceras Mohita Kakara. “Iepriekš nekad nebiju dzirdējis par Latviju. Tas notika, pateicoties manam labam draugam Sumitam, kurš šobrīd ar ģimeni dzīvo Somijā, bet vienmēr bijis kopā ar mani, arī tad, kad biju Maskavā. Tālajā tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā, piedaloties studentu apmaiņas programmā, nokļuvu Maskavā, lai studētu medicīnu. Indijā bija liela konkurence, nevarēju sev nodrošināt valsts apmaksātu studiju vietu augstākās izglītības iegūšanai. Septiņus gadus pavadīju svešā valstī. Pirmais gads pagāja, lai apgūtu krievu valodu, tam sekoja seši medicīnas studiju gadi krievu valodā I. M. Sečenova Pirmajā Maskavas valsts medicīnas universitātē.” Dakteris stāsta, ka tajā laikā iemācījies daudzas lietas par dzīvi, jo tā bija viņa pirmā pieredze svešā valstī ārpus Indijas, prom no ģimenes un tuviniekiem. Jauni cilvēki, jauna valoda un pilnīgi atšķirīga vide.

2002. gadā pēc studiju beigšanas Mohita atgriezās savā dzimtenē un centās pielāgoties Indijas videi, domāja par iespēju pārņemt vecāku privāto klīniku (viņa vecāki ir ārsti). “Divtūkstoš ceturtajā gadā ar draugu domājām par papildu izglītību un iespēju atkārtoti kārtot eksāmenus Indijā, tomēr lielā konkurence lika apsvērt domu — varbūt jādodas prom no Indijas? Nebijām ieinteresēti atgriezties Krievijā. Tad internetā izlasījām par Rīgas Stradiņa universitāti un sazinājāmies, lai noskaidrotu, kā varētu turpināt studijas. Tieši iespēja studēt krievu valodā mūs vilināja doties studēt uz Latviju, jo krievu valodu zinājām diezgan labi. Iegūt uzturēšanās atļauju, lai studētu Rīgas Stradiņa universitātē, bija vēl viens liels izaicinājums.”

Vai esmu iekļuvis zonā, kur izsludināta komandantstunda?

“Atceros dienu, kad iznācu no centrālās stacijas pie Origo centra, — tur bija pilnīgs klusums, nebija cilvēku, maz automobiļu. Domāju — vai esmu iekļuvis zonā, kur izsludināta komandantstunda?” dakteris smejas. “No cilvēka, kas ieradās mūs sagaidīt, uzzināju iemeslu — todien Latvijā bija oficiāla brīvdiena. Cilvēki izbaudīja laiku mājās vai laukos ar ģimenēm un draugiem. Pamazām sāku aprast un man iepatikās. Protams, cilvēku ir daudz mazāk, arī satik-sme ikdienā nav tik intensīva kā Maskavā vai Deli, daba ir ļoti skaista, varu iemācīties izbaudīt visus četrus kontrastainos gadalaikus. Ziemas arī nav tik skarbas, kādas tās bija Maskavā. Un te būtu īsta paradīze, ja gaišās vasaras būtu garākas pretēji tumšajam laikam un drūmajam rudenim.”

Uz simt vietām konkurē 25 tūkstoši

Ārsts atzīst, ka Indijā ir ļoti liela konkurence. Pēc 12. klases beigšanas, lai iegūtu augstāko izglītību jebkurā nozarē, uz katru valsts apmaksātu budžeta vietu kandidē vairāk nekā 25 tūkstoši skolēnu, tikai 100 labākie var iegūt bezmaksas izglītību. Tas nozīmē, ka jābūt ne tikai ļoti labam, bet vairāk nekā izcilam. Pārējiem gads jāiznieko, tad nākamajā gadā var pieteikties atkal vai meklēt maksas studiju iespējas, vai doties uz ārzemēm. “Man nedaudz paveicās, tiku pie iespējas doties uz ārzemēm studēt valsts apmaiņas studiju programmā,” atzīst dakteris.

Mohita Kakara nāk no ārstu ģimenes. Par vecākiem dakteris stāsta ar sirsnību un mīļumu: “Mans tēvs ir ķirurgs, māte — ginekoloģe dzemdību speciāliste, viņiem kopīgi pieder privāta slimnīca Indijā. Man ir jaunāks brālis Taruns, arī ārsts, strādā par radiologu Somijā. Kopš agras bērnības gribēju kļūt par ķirurgu, jo redzēju vecākus strādājam kā ārstus. Vecāki bija priecīgi par manu izvēli. Sākumā gribēja, lai braucu atpakaļ strādāt pie viņiem, taču tagad ir samierinājušies.”

Viņš apliecina — tā ir tiesa, ka ārstu Indijā uzskata par ko līdzīgu Dievam. Privātās klīnikās, izrādot cieņu dakterim, pieklājīgi ir kurpes atstāt kabineta ārpusē gluži kā pirms ieiešanas templī. Ja telpā ienāk profesors, jaunākie ārsti uzreiz pieceļas... “Indijā ārsta darbs tiek uzskatīts par ļoti prestižu profesiju, ārsts ir nākamais aiz Dieva — kā dzīvības glābējs.”

Indijā ir ļoti daudz privāto klīniku un slimnīcu, un cilvēki, kam ir nauda vai apdrošināšanas polises, labprātāk izvēlas ārstēties privātās klīnikās. Valdības slimnīcas domātas nabadzīgajiem vai tiem, kas nevar atļauties naudu tērēt veselības problēmām. Ja cilvēki vēlas ietaupīt naudu uz veselības rēķina, tad labāk izmantot veselības apdrošināšanu, to var atļauties pat cilvēki ar vidējiem ienākumiem.

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā

Uz augšu ↑