Mani interesē tas, kas ir aiz horizonta. JEKATERINA ĒRENPREISA, zinātniece

Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...

Jekaterina ĒRENPREISAVai zinātnieku starpā pastāv solidaritāte? Šķiet, šis jēdziens mūsdienās zaudējis saturu.

Nupat izlasīju, ka Nīderlandē gatavojas izmēģināt tādu zinātnieku grantu sadalīšanas solidaritātes sistēmu, kur noteiktu procentu no saņemtās granta naudas zinātnieks izdala diviem citiem, kuru pētījumus uzskata par vērtīgiem. Tas tāds piemērs. Tomēr, kā to ņem... Kur konkurence, tur bieži beidzas solidaritāte. Es savu darbu organizēju tā, ka ļoti izmantoju solidaritāti. Mūsu apstākļi ir trūcīgi — gan finansēšanas, gan cilvēkresursu ziņā. Pirmie gadi — deviņdesmitie — bija ļoti grūti un badīgi, bet bija Sorosa fonds, kur arī zinātnieki varēja pieteikties atbalstam. Pateicoties tam, četros gados astoņas reizes aizbraucu uz starptautiskām konferencēm, no Royal Society of London dabūju savu pirmo apmaiņu grantu. Kad grants gāja uz beigām, Sauthemptonas universitātē sarīkojām konferenci par tolaik ļoti modernu tematu — šūnas nāves regulāciju. Tika uzaicināti daudzi jaunie. Un tur stāvēja divi jauni angļi Marks Kregs un Tims Ilidžs ar stendu par limfomu — asins vēzi, kur bija redzams, ka pēc apstarošanas šūnu kodoli pavairo DNS daudzumu, bet pēc tam nedaudzās izdzīvojušās šūnas šo DNS daudzumu reducē uz normu. Tas piesaistīja manu uzmanību.

Latvijā kopā ar Jāni Ērenpreisu mums bija laboratorija, kurā kā aspirante pēc augstskolas sāku strādāt 1968. gadā. Domājām, ka pētījumi par šūnas kodola struktūru var palīdzēt vēža jautājumā. Tā kā biju mikroskopiste, tad prasīju angļiem, kas tur notiek, kā tās lielās šūnas dalās. Viņi nezināja. Teicu: dodiet man šos preparātus, man nevajag ne naudu, neko, es papētīšu. Proti, ņem limfomas suspensiju, apstaro apmēram tā, kā to dara cilvēkam, un skatās, kāpēc šūnas, kas par deviņdesmit deviņiem procentiem ir iznīcinātas, tomēr atjaunojas. Sagadījās, ka tieši tad, kad es to biju sarunājusi, piezvanīja institūta direktore un teica: steidzīgi izbrauciet, jūsu vīrs ir reanimācijā! Tas bija 1996. gada 30. novembris. Izbraucu, un pēc nedēļas mans vīrs nomira. Viņam bija insults. Tāda liktenīga robeža: es sāku jaunu lappusi pētījumos par vēzi kopā ar angļiem, kad aizgāja mans vīrs un laboratorijas vadītājs Jānis Ērenpreiss.

Jekaterinas Ērenpreisas mamma  Zinaīda SokolaKā radās jaunā ideja?

Apmēram pēc pusgada man, kā saka, zvīņas nokrita no acīm, un pētījumu rezultātā sapratu, ka šis process ļoti atgādina dzimumšūnu attīstību — mejozi. Dzimumšūna apaugļojas, sākas jauns organisms. Ar ko vēža šūnas atšķiras no normālām šūnām? Normālas šūnas nevar dzīvot bezgalīgi. Tās iziet noteiktu skaitu dalīšanās reižu un atmirst. Tāpat kā mūsu ķermenis — arī nav mūžīgs, noveco. Ar dzimumšūnām mēs nododam ģenētisku stafeti mūsu bērniem. Faktiski tā ir dzimtas nemirstība. Un tad padomāju, ka vēža šūnas nemirstības pamatā ir līdzīgs ciklisks process.

Kaut ar grantu saņemšanu bija grūti, mēs to sākām pētīt, pamazām neklātienē es savācu komandu. Mani draugi ir zinātnieki no visas pasaules. Mēs sākām apmainīties ar e–pasta vēstulēm, vizītēm, reaģentiem, ar padarītajiem darba posmiem, ko nu kurš labāk māk un var palīdzēt. Ar vienu no angļiem — Marku Kregu — mēs joprojām kopā rakstām gandrīz visus rakstus. Viņi izdarīja ļoti svarīgu lietu, par ko esmu bezgala pateicīga: tieši Marks ar savām rokām atdalīja lielās šūnas ar multiplicētu genomu, kas skaitījās tikpat kā mirušas, un mācēja parādīt, ka tieši šīs, nevis parastās šūnas izdzīvo un to pēcteči tad atsāk vairoties. Tas bija ļoti svarīgs pierādījums, bet jaunas idejas ir grūti pasniegt. Pagāja apmēram divi gadi, kamēr varējām to nopublicēt pieticīgā, bet cienījamā žurnālā Cell Biology International, kura redaktors mums noticēja, jo izcili žurnāli nelabprāt publicē jaunas lietas, īpaši no “provinces”, neriskē ar reitingu. Kaut tev ir konkrēti pierādījumi, tomēr valda aizspriedumi.

Jekaterina Ērenpreisa bērnībāZinātnieka prāts taču ir atvērts...

Jā, bet, ja runa ir par atklājumu, tad parasti tam vajag ilgus gadus un daudz pierādījumu. Cilvēkiem grūti izkāpt no kaut kādām sliedēm, tas raksturīgi visiem.

Un tad sāku sadarboties. Piemēram, ar kolēģi citoģenētiķi Vācijā mēs sadarbojamies jau septiņpadsmit gadus, šobrīd kopā gribam publicēt rakstu. Ar citu kolēģi, arī Vācijā, sadarbojamies sešpadsmit gadus, dabūjam nelielus grantus vai pētām tāpat, solidāri.

Ne velti jūs min kā visvairāk citēto zinātnieci ārpus Latvijas.

Varbūt tā ir, bet es vienkārši stāstu par to, kā turos. Par maz ir tikai sēdēt laboratorijā ar vienu vai diviem palīgiem un smagi strādāt. Svarīga ir domu apmaiņa un papildinošās zināšanas. Arī Latvijā man bija un turpinās laba sadarbība ar biofiziķi Tālivaldi Freivaldu. Nesen uzrakstījām pāris publikāciju kopā ar Japānas zinātnieku, fizikas teorētiķi. Vēl ir sadarbība ar zinātniekiem Krievijā.

Sarunājot interviju, teicāt, ka ir labas ziņas.

Atklājumu ziņā — jā, parādījās ļoti pārliecinošs un daudzpusīgs apstiprinājuma raksts no cienījama institūta ASV, bet finansējuma ziņā — nē, ziņas tomēr nav labas. Mums beidzās Latvijas Zinātnes padomes grants, bet jauns pieteikumu konkurss 2017. gadam netika izsludināts. Cilvēki lāpās šā un tā.

Studiju gadi.  Jekaterina otrajā rindā  otrā no labās pusesVarat sīkāk pastāstīt par savu atklājumu?

Šobrīd vēža izpētes jomā ir divas pamata hipotēzes, kas savstarpēji konfliktē. Viena no tām ir ļoti iesakņojusies un runā par to, ka kaut kas ir lauzts cilvēka genomā, notiek mutācijas, kroplīgajai šūnai ir kādas priekšrocības ģenētiskai atlasei un tā tālāk. Savukārt hipotēze, kuru aizstāvam mēs, sakņojas deviņpadsmitā gadsimta patologu uzskatos. Tā ir embrionālā vēža teorija. Mūsu ieguldījums tajā ir tāds, ka saskatījām lielo šūnu: ka tā spēj labāk izciest bojājumus, reparēties, reducēt genomu un tad atkal no jauna ieiet apritē. Un šis process ir līdzīgs mejozei un embrioģenēzei. Poliploīdām šūnām ir ļoti lielas pārstrukturēšanās un reparācijas iespējas. Šo spēju vēža šūna ir aizņēmusies no vienšūņu organismu dzīves cikliem. Tas jau ir tāds skats no evolūcijas puses (tur mums ir vairākas iestrādnes, arī ASV teorētiķiem). Šobrīd nevaru pateikt, ka šis atklājums ir pieņemts, bet tam ir nopietni pierādījumi, turklāt no vairākām pasaules laboratorijām. Divdesmitajā gadsimtā, kad tika atklāts ģenētiskais kods, notika milzīgs pagrieziens. Iepriekš zinātnieki skatījās uz lietām plašākā kontekstā, bet DNS koda atklāšana kaut kā sašaurināja domāšanu un vairākas paaudzes nevirzījās tālāk par gēniem. Šobrīd jautājam — kā salikt kopā šīs divas vēža hipotēzes? Jo abām teorijām ir sava noteikta vieta, bet ar vēža ārstēšanu joprojām ir diezgan švaki.

Ļoti perspektīva ir imūnterapija. Bet tradicionālā terapija jāpārdomā. Protams, neesmu nekāds guru, bet vēža šūnas daba, manuprāt, ir saprasta. Un te daudzi ir devuši savu ieguldījumu, varbūt vienīgi mēs ar augšminētajiem diviem angļiem bijām aizsācēji — ar poliploīdām vēža šūnām, kas spēj apiet jebko.

Skaistā jaunībaNo tā izriet secinājums, ko izlasīju kādā no jūsu audzēkņu intervijām, ka nevajag ārstēt to, ko vienalga nevar izārstēt, labāk uzturēt nemainīgu vidi.

Jā, ļoti, ļoti gaiša doma, ja ar ārstēšanu domāts iznīcināt šūnas ar tiešu DNS bojāšanu. Vadoties pēc embrionālās teorijas, no tā, ka šī lielā šūna faktiski aiziet atpakaļ uz pirmsākumiem, ka viņa ir līdzīga olšūnai (un olšūnas programma ir dot normālus audus), pastāv teorētiska iespēja viņas malignitāti ierobežot. Uz to es gribu pieteikt grantu kopā ar vienu kolēģi no Somijas. Jo vissvarīgākā ir vide, kur ir ieliktas vēža šūnas, — lai viņas būtu normālā trīsdimensiju struktūrā, kas ir organisma dabiskā vide. No speciāliem materiāliem izveidojot šo vidi tuvu dabiskajai — trīsdimensiju matrici kā tādu “švammīti”, kur šūnai dzīvot, varētu pielaist klāt embrionālos induktorus. Esam to apsprieduši skype un arī satikušies ar profesoru Jinsong Liu, patologu no ASV Teksasas Andersona Vēža institūta, kam samērā nesen iznākuši divi satriecoši raksti. Tie faktiski vainago mūsu un citu zinātnieku atklājumus divdesmit pirmajā gadsimtā un uzved uz šo ideju. Uzreiz sapratu, ka šūnas normalizācija ir īstā perspektīva. Faktiski sanāk, ka vēža šūna jāpieradina, lai tā uzvestos kārtīgi. Šī ideja nemaz nav jauna — ka pārprogrammēšana var epiģenētiski pieklusināt mutācijas un tās var neizpausties. Katrā ziņā to vajag pamēģināt. Nule kā britu žurnālā parādījies vēl viens embrionālo teoriju apstiprinošs raksts par prostatas vēzi, un, paldies Dievam, mūs citē. Cilvēki tomēr ir godīgi. Kopš deviņdesmito gadu beigām mums ir tapuši divdesmit pieci raksti par šo tematu.

Ja grib, lai pamana, ir jārunā zinātnieku valodā.

Amerikā ir jauns interneta serveris — rakstu preprintu arhīvs BioRxiv, ko organizē slavenais institūts Cold Spring Harbour (ir arī cita vietne), kur varat aizsūtīt savu gatavo darbu, pirms to publicē kāds žurnāls. Un šis zinātniskais raksts uz jūsu atbildību parādās tiešsaistes režīmā. To var izlasīt ikviens, bet autors ir pasargāts no tā, ka viņa ideja tiek nozagta vai ka žurnāls to nepelnīti noraida. Raksts šajā vietnē ir līdz brīdim, kamēr to publicē žurnālā. Varbūt ne visi žurnāli ir ar mieru, ka autori tā dara, bet daži grib būt atklāti un pat iesaka šādi rīkoties. Starptautiskajā zinātnieku sabiedrībā patiešām ir ļoti svarīgi, ka zinātnisku faktu uzzini savlaicīgi. Arī kolēģu komentāri ir ļoti svarīgi.

Jekaterinas Ērenpreisas trīs dēli —  Ilja, Jānis un JurisKā vīrs nodeva jums stafeti vēža pētniecībā?

Šeit man ir Jāņa Ērenpreisa grāmata Current concepts of Malignant Growth. Part A. From a Normal Cell to Cancer, ko viņš par saviem līdzekļiem izdeva 1993. gadā, pārdevis mātes atstāto mantojumu Bulduros. Faktiski mēs šobrīd esam nonākuši pie tā, par ko viņš raksta šajā grāmatā. Lielu atsaucību grāmata neguva, jo tajā laikā plauka mutācijas teorija. Tagad pārlasot redzu, ka viņš mēģina savienot šīs divas hipotēzes un faktiski parāda ceļu, kā to izdarīt. Viņš cerēja, bet nepaspēja uzrakstīt otru daļu: par ceļu no vēža uz normālu šūnu. Es grāmatu tulkoju, kaut tolaik vairāk biju mutācijas teorijas iespaidā un man šķita, ka šie ir murgi. Interesanti, ka atklāsme pie manis atnāca eksperimenta laikā, strādājot kopā ar jaunajiem angļu zinātniekiem. Tomēr Jāņa idejas laikam stipri iesakņojās zemapziņā. Mēs grāmatu noskenējām un ielikām institūta mājaslapā, tātad interneta vidē tā ir. Cenšos to citēt, cik vien var.

Foto: Inese Austruma un no Jekaterinas Ērenpreisas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada jūnija numurā

Uz augšu ↑