Netaisnīgās darba stundas

Satversmes tiesā iesniegti divi pieteikumi, kas valsti sūdz tiesā un apstrīd mediķu pagarināto normālo darba laiku: vienu iesniegusi Bērnu slimnīcas Bērnu ķirurgu arodbiedrība, Latvijas Ķirurgu asociācija un Rīgas Dzemdību nama ārsti un vecmātes, otru — tiesībsargs. Aiz pagarinātā normālā darba laika maskējas lērums citu nebūšanu: neapmaksātas darba stundas, mediķu trūkums, pārslodze, iespēja biežāk kļūdīties, risks pacientu drošumam...

Viedokli izsaka:

PLAUDIS HaraldsHARALDS PLAUDIS, asoc. prof., Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents, Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas galvenais speciālists LIETUVIETE NellijaNELLIJA LIETUVIETE, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas  Ginekoloģijas klīnikas vadītāja EKLONA AneteANETE EKLONA, anestezioloģe reanimatoloģe KERIS ValdisVALDIS KERIS, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs

 

                      “Bija pelēks 2015. gada novembra rīts, sēdēju ārstu istabā pie rak-stāmgalda, nogurusi pēc kārtējās dežūras,” e–pasta vēstulē raksta anestezioloģe reanimatoloģe Anete Eklona, kura pašlaik strādā Francijaspilsētas Thonon–les–Bains reģionālas nozīmes slimnīcā, kas kopā ar divām citām līdzīga mēroga slimnīcām veido slimnīcu grupu, kura apkalpo visu lielo Francijas Augsto Alpu reģionu. “Precīzi atceros to dienu. Tas bija nogurums, kas man lika aizdomāties — kāpēc strādāju tik daudz un kāpēc atalgojums ir tik niecīgs? Atcerējos, ka ir tāds jēdziens kā virsstundas un īpaša samaksa par tām. Uzdevu sev jautājumu: kāpēc mediķu darbā neviens nerunā par virsstundām?” Tajā dienā Anete nolēma piezvanīt uz Darba inspekciju un apjautāties, kas par lietu. Darba inspekcijā laipna kundze viņu iepazīstināja ar Ārstniecības likuma 53. pantu, kas paredz, ka mediķiem tiek piemērots īpašs pagarinātais normālais darba laiks. Kundze gan uzreiz arī norādīja, ka principā tas nav taisnīgi un ka šis jautājums ir darba kārtībā arī inspekcijā, bet gadu no gada nekas nopietns šajā lietā nav panākts. “Viņa arī piemetināja, ka paši mediķi ir neaktīvi un vispār — mans zvans viņu izbrīnīja, jo parasti jau zvanot visu citu profesiju pārstāvji, tikai ne mediķi. Atceros, ka biju ārkārtīgi sašutusi par šādu netaisnību, un jautāju, ko lai dara. Kundze man ieteica vērsties Veselības ministrijā un arodbiedrībā. Tā radās doma rakstīt vēstuli un nosūtīt attiecīgajām instancēm. Pēc nelielas apdomāšanās sarakstam pievienoju arī Tiesībsarga biroju.”

Vēstulē Anete Eklona lūdza izvērtēt, vai Ārstniecības likumā ietvertais regulējums, kas ļauj noteikt pagarinātu normālo darba laiku, ir samērīgs un atbilst Satversmei. 2016. gada februārī tiesībsargs pabeidza atzinumu, kurā skaidri un gaiši norādīja, ka tas neatbilst Satversmei, un lūdza Saeimu līdz 2016. gada augustam veikt grozījumus Ārstniecības likumā, lai novērstu atšķirīgu attieksmi pret ārstniecības personām un virsstundu darbu. Ir 2017. gads, likuma normas joprojām vecās, vienīgi Dzemdību nama mediķi panākuši, ka viņiem par virsstundām maksā dubultā, un politiķi beidzot sākuši spriest, cik tad naudas būtu vajadzīgs, lai atteiktos no pagarinātā normālā darba laika. Ja to samazinātu par 20 stundām no šā gada 1. jūlija līdz 31. decembrim, tas prasītu 2,5 miljonus eiro. Taču tiesībsargs Juris Jansons ir skarbs, sacīdams, ka ir vīlies un neizprot, kāpēc šobrīd (vairāk nekā gadu pēc rekomendāciju sniegšanas) atbildīgā ministrija un Saeima diskutē tikai par daļēju rekomendāciju izpildi, turklāt apņēmība jau novirzījusies uz 2018.—2020. gadu, solot situāciju pilnībā mainīt vien no 2021. gada.

Kuram jāaizstāv mediķu intereses?

Patinot atpakaļ notikumus un vēl mazliet pakavējoties pie vēstures, Anete Eklona atceras, ka bijis interesanti saņemt atbildes vēstuli no Veselības ministrijas. “Tas bija grūti lasāms teikumu savirknējums pārsvarā par sieviešu un vīriešu vienlīdzību un tiesībām uz līdzvērtīgu atalgojumu. Salīdzinot Veselības ministrijas un tiesībsarga atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, rodas pamatotas šaubas par ministrijas ierēdņu kompetenci.” Taču pavisam kritiskus vārdus anestezioloģe velta arodbiedrībai. “Vēl interesantāka bija arodbiedrības reakcija, proti, simts procenti ignorances. No arodbiedrības nesaņēmu vispār nekādu atbildi. Neko. Taču, atverot LVSADA mājaslapu, varam lasīt: “Mēs esam vienīgie nozarē, kuri rīko plašas protesta akcijas, lai cīnītos par lielākām algām, īsāku darba laiku un drošiem darba apstākļiem.” Skan gandrīz kā joks. Zem šā lozunga parakstījušies, gadiem nerunāja par divsimt četrdesmit stundu darba laiku kā nepieļaujamu un izlikās aizmirsuši 2009. gadā pieņemto Ārstniecības likuma 53.1 pantu. Tā vietā, lai runātu par būtisko, arodbiedrība priecājas, ka mediķiem varētu būt atlaides Rīgas sabiedriskajā transportā (skat. LVSADA mājaslapu 24.04.16.). Citās Eiropas Savienības valstīs ārsti un medmāsas var atļauties iegādāties pilnas cenas biļeti un īpaši par to nesatraukties.”kas ir kas?

Viņa priecājas, ka Latvijas bērnu ķirurgi nodibinājuši savu arodbiedrību un kopā ar Latvijas Ķirurgu asociāciju un vecmātēm sākuši nopietnu cīņu par savām tiesībām. “Vai tas nav spēcīgs signāls arodbiedrībai? Vai mediķi dibinātu vēl papildu arodbiedrības, ja justu kaut nelielu LVSADA atbalstu reālām pārmaiņām?” vaicā Anete Eklona.ko secinājis tiesībsargs?

Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents Haralds Plaudis stāsta, ka, gatavojot iesniegumu Satversmes tiesai, izskatījuši ļoti daudzus dokumentus (no normatīvo aktu viedokļa esam izcilnieki!), iedziļinājušies arī Veselības ministrijas izstrādātajā dokumentā “Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2005.—2015. gadam”, kura galvenais uzdevums bija Darba likuma normu, kas nosaka virsstundu limitu, saskaņošana ar Eiropas Savienības kopienas tiesību aktiem. Tajā nosaukti arī vairāki sasniedzamie raksturlielumi: par 5 % palielinās veselības aprūpes nozarē strādājošo ārstniecības personu skaits vecumgrupā no 25 līdz 40 gadiem, samazinās vienas ārstniecības personas aprūpējamo pacientu skaits stacionāros, sasniegts darba samaksas palielinājums ār-stiem divu vidējo darba algu tautsaimniecībā apmērā, kā arī 70 % no veselības nozares izglītību ieguvušajām personām strādā veselības sistēmā. “Ir 2017. gads, un medicīnas jomā no iepriekš solītā un dokumentos ierakstītā maz kas īstenots. Un tad rodas jautājums — vai esmu vienīgais, kuram tā šķiet? Jaunie, domājošie un uz attīstību, pārmaiņām orientētie cilvēki redz pastāvošo sistēmu un uzdod jautājumus: ja esmu izvēlējies veidot karjeru Latvijā, vai esmu gatavs pieņemt šos spēles noteikumus, ko izdomājuši citi, kuri turklāt paši dzīvo pēc pavisam citiem noteikumiem?” Vēršanos Satversmes tiesā Haralds Plaudis sauc par skaidru tiesisku mehānismu, kādā aizstāvēt savas tiesības. “Turklāt tas ir ļoti zīmīgs solis, jo to dara ārsti un vecmātes, bērnu ķirurgu arodbiedrība un profesionālā asociācija — trīs sfēru pārstāvji (arodbiedrība, profesionāla organizācija un ārsts kā brīvas profesijas pārstāvis). Jautājums: vai pārējie šo uztver kā savdabīgu realitātes šovu vai arī pievienojas?”

Un mediķu arodbiedrība?

LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris noraida pārmetumus, ka arodbiedrība lietas labā neko nav darījusi. “Mēs esam demokrātiska organizācija, un 2009. gadā piekritām vairākuma viedoklim, bet tikai ar noteikumu, ka iespēja strādāt pagarināto normālo darba laiku ir brīvprātīga un ka ir aizliegts radīt negatīvas sekas, ja cilvēks tam nepiekrīt. Otrkārt, valstij jādara viss, lai iespējami drīz šo situāciju novērstu. Lai palielinātu mediķu algas un nozarei piesaistītu svaigus spēkus. Politiķi to arī solīja. Mutiski. Diemžēl notika citādi.”

Viņš ieskicē situāciju, kā nozare nonāca pie pagarinātā normālā darba laika. Sākums bija 2006. gadā, kad valdība bija parakstījusi rīkojumu par cilvēkresursu attīstības programmu veselības aprūpes nozarē: darba samaksai nozarē bija strauji jāpieaug, ārsta algai bija jābūt vienādai ar divām vidējām darba samaksām tautsaimniecībā, bet medicīnas māsas algai — 60 % no ārsta algas, jaunākajam personālam — 40 % no ārsta algas. Šī proporcija saglabājusies visus šos desmit gadus, bet ārsta alga nav divu vidējo tautsaimniecības algu apmērā. Šobrīd tā ir 1,53 no tautsaimniecības vidējās algas. Lai gan bija pozitīva politiska apņemšanās, 2007. gadā viss sāka brukt, jau toreiz bija skaidrs, ka veselības aprūpē ir cilvēkresursu deficīts. Toreiz Darba devēju konfederācija nākusi ar priekšlikumu, ka mediķiem jānosaka iespēja strādāt pusotru slodzi, neuzliekot darba devējam par pienākumu maksāt dubultā par virsstundu darbu. “Pirmajā brīdī LVSADA tam nepiekrita, bet situācija turpināja pasliktināties. 2008. gadā prasījām, lai tiek izmantots koeficients 1,75. Tas atkal nederēja otrai pusei. Pienāca 2009. gads, bija jāizvēlas — varējām uzstāt uz obligāto dubulto samaksu, lai gan bija skaidrs, ka valstij tādas naudas nav. Otrs variants — nedrīkst ļaut strādāt pusotru slodzi. Bet jau toreiz bija risks, ka līdz ar to tiks pārtraukta diennakts neatliekamā palīdzība arī tajās iestādēs, kur ir vitāli svarīgi to nodrošināt. Trešais variants bija meklēt kompromisu, un vairākums mūsu organizācijas biedru to atbalstīja, jo tas viņiem deva iespēju piepelnīties. Daudzi ir atklāti teikuši — mēs to uzskatām nevis par slogu, bet par iespēju. Kāpēc jūs gribat mums to atņemt?”

Krīzes laikā algas mazumiņu mediķiem samazināja par 20—25 %. Sekojis vēl viens nepatīkams pārsteigums. Valdis Keris: “Kad 2009. gadā likums tika pieņemts, tas nodrošināja brīvprātības principu, bet mēs konstatējām — politiķi “aizmirsuši” likumā ierakstīt, ka jāmaksā par papildu stundām proporcionāli nostrādātajam laikam. Viens otrs darba devējs jau saberzēja rokas, ka ir noteikts normālais pagarinātais darba laiks un par 60 stundām varēs maksāt tikpat, cik maksā par 40 stundām. Sacēlām traci un panācām, ka tiek pieņemti likuma grozījumi, kas paredz, ka par papildu stundām jāmaksā proporcionāli nostrādātajam stundu skaitam.”

Cik stundas Latvijā strādā ārsts?

Lai ilustrētu situāciju, Valdis Keris norāda uz Latvijas Ārstu biedrības 2013. gadā publicēto SKDS aptauju: ilgāk par 60 stundām nedēļā strādā 15 % ārstu, bet vairāk par 40 stundām nedēļā — 26 %. Ārsts nedēļā vidēji strādā 47 stundas, un tas nav tik daudz virs Darba likumā noteiktajām 40 stundām (normālā darba laika). Latvijas ārsti strādā vidēji divās darbavietās un vairāk nekā 40 stundas nedēļā. Par māsām precīzu datu nav, jo Veselības ministrija tādu informāciju neapkopo.

Haralds Plaudis ieskicē ainu par ķirurgiem. 2013. gadā Latvijas Ķirurgu asociācija veica “tautas skaitīšanu”, kas atklāja, ka Latvijā šobrīd 57 % ķirurgu ir vecāki par 50 gadiem. Vismaz divās darbvietās strādā 56 % ķirurgu. Ir arī “izcilnieki”, kas strādā pat sešās. “Interesantākais — jo jaunāks ķirurgs, jo vairākās darbvietās strādā. Tas apliecina, ka jauns ķirurgs, kas tikko sertificējies, nevar atrast pastāvīgu darbvietu. Strādājot vienā darbvietā, ķirurgs nevar pietiekami nopelnīt, uzkrājas neapmierinātība, kas ietekmē arī darba kvalitāti. Strādājot universitātes slimnīcā vai reģiona slimnīcā, ķirurgs apliecina profesionālo kvalitāti un varēšanu, taču iztiku pamatā pelna, veicot tehniski nekomplicētas maza riska operācijas valsts apmaksātā dienas stacionārā vai privātajā sektorā. Saprotot šo, rodas jautājums — kādus pakalpojumus saviem pilsoņiem valsts varēs nodrošināt ilgtermiņā?” retoriski vaicā Haralds Plaudis.

Pagarināto normālo darba laiku strādā gandrīz puse mediķu

“Veselības ministrijai pagaidām nav precīzu datu, cik ārstu strādā pagarināto normālo darba laiku. Diskusijās dzirdēts, ka to dara aptuveni 40 % mediķu. Viens ārsts strādājot vidēji 200 stundu mēnesī. Tātad, ja mēneša darba laika norma ir 168 stundas jeb 40 stundas nedēļā, tad normālo darba laiku nedēļā pārstrādā astoņas stundas. Tas saskan ar SKDS aptaujas rezultātiem,” secina Valdis Keris.

Tiesībsargs no slimnīcām ievācis datus, ka vairāk nekā puse mediķu nodarbināti pagarināta normālā darba laika apstākļos.

“Darba likums par virsstundām nosaka: virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 144 stundas četru mēnešu periodā, kas mēnesī būtu 36 stundas jeb nedēļā deviņas stundas. Ja salīdzinām, cik vidēji nedēļā strādā pagarinātā normālā darba laika darītājs, tad sanāk, ka Darba likums par virsstundām nosaka apmēram to pašu. Tātad realitātē virsstundu darbs, ko vidēji veic medicīnas nozarē strādājošie, atbilst Darba likumā noteiktajam virsstundu darba apjomam,” skaidro Valdis Keris. “Bet lielā starpība ir apmaksā: ja Darba likums paredz, ka par virsstundu darbu būtu jāmaksā dubultā, tad Ārstniecības likums to neparedz, bet arī neaizliedz darba devējam to darīt. Darba devējs vienmēr var rīkoties labvēlīgāk. Piemēram, Dzemdību namā ir panākts, ka virsstundas tiks apmaksātas pēc dubultā tarifa.”

Viņš arī norāda: šobrīd visi, kas strādā pagarināto normālo darba laiku, to dara brīvprātīgi, bez pretenzijām uz dubultu apmaksu, jo Ārstniecības likums aizliedz darbiniekus piespiest to darīt un radīt negatīvas sekas, ja kāds nepiekrīt. Savukārt Darba likums paredz, ka darba devējs var piespiest strādāt virsstundas gadījumos, ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības, taču šādos gadījumos jāgarantē dubultā apmaksa. Ja šāds piespiedu darbs turpinās ilgāk par sešām dienām, tad jāsaņem Darba inspekcijas atļauja. Valdis Keris: “LVSADA kopš 2009. gada nav saņēmusi nevienu pretenziju no darbinieka, kurš būtu piespiests strādāt pagarināto normālo darba laiku vai vajāts tāpēc, ka nebūtu piekritis to darīt.”

Darba laika čempioni — lai saskrāpētu algu

Tātad oficiālā aina — piespiest nevar. Bet — vai ir izvēle? Ja pagarinātais normālais darba laiks ir aisberga redzamā daļa, kāda ir neredzamā? Veselības ministre Anda Čakša izteikusies, ka bīstamākais nav pagarinātais normālais darba laiks, bet gan tiesības strādāt 24 stundas no vietas. Un tad var doties uz citu slimnīcu un atkal strādāt 24 stundas. Strādājot vairākās darbvietās, formāli viss it kā kārtībā, atbildību uzņemas darbinieks pats, jo Darba likums noteicis visiem vienādas tiesības strādāt arī blakus darbu, taču cilvēka fiziskajām spējām ir robežas...

“Savulaik esmu strādājusi 36 stundas no vietas un rekordistus redzējusi vaigā,” atzīstas Anete Eklona. “Man ir skumji, ka esam tādā situācijā — tik daudz stundu mediķi strādā ne jau tāpēc, ka ir darba varoņi, bet gan tikai un vienīgi tādēļ, lai “saskrāpētu” algu. Ir grūti saņemties pieprasīt pārmaiņas, ja, galvu nepacēlušam, jāstrādā nenormālas stundas. Un ir noziedzīgi izlikties to neredzam!”

RAKUS Ginekoloģijas klīnikas vadītāja Nellija Lietuviete medicīnā strādā jau 36 gadus un atklāti teic, ka pat nezina, kad tika ieviests pagarinātais normālais darba laiks, jo izjūtu līmenī nekas nav mainījies gadiem. Viņas secinājums ir drūms: mediķi sen jau izdeguši. “Domāju, ka jebkurš ārsts Latvijā būtu ar mieru nestrādāt virsstundas, ja vien būtu iespēja saņemt adekvātu atalgojumu un sociālās garantijas. Taču mūsu valstī cilvēks nav vērtība. Man, piemēram, nav medicīniskās apdrošināšanas, nevienam šajā stacionārā tādas nav. Mums nenodrošina darba apģērbu, nav nodrošināta iespēja diennakts dežūru laikā paēst... Tikai pērn mūsu slimnīcā ieviesa iespēju desmit dienas braukt mācīties, saglabājot algu, jo līdz tam mums bija jāņem bezalgas atvaļinājums. Kā lai cilvēks izdzīvo, ja, lai iegūtu profesijai tik nepieciešamās zināšanas, jāņem bezalgas atvaļinājums?” jautā Nellija Lietuviete.

“Visā pasaulē ginekologs un dzemdību speciālists ir viena no vislabāk apmaksātajām specialitātēm, bet mana klīnikas vadītājas alga “uz papīra” ir 1080 eiro, — tad par ko mēs runājam?” sakrājušos rūgtumu pauž ginekoloģe. “Un es šeit strādāju no astoņiem rītā līdz pēcpusdienai. Šeit visi ārsti strādā vairākus papildu darbus — vai tas ir normāli?! Arī es — man ir privātprakse, pēc darba slimnīcā eju konsultēt un pelnīt naudu. Bet kāpēc man tas būtu jādara? Latvijā šobrīd ir četrsimt ginekologu, kas ir daudz par daudz, uz katra stūra katram ir sava privātprakse! Anesteziologi stāsta, ka dežurē četrpadsmit diennaktis mēnesī — bet, ja jāuztur ģimene, kā citādi lai izdzīvo? Mani novērojumi liecina, ka visas medicīnas māsas piestrādā: veikalos, tīra mājas, ravē dārzus, jo par valsts maksāto naudu izdzīvot nevar.”

 

_________________________________________

Literatūra

  1. Fahrenkopf AM, Sectish TC, Barger LK, et al. Rates of medication errors among depressed and burnt out residents: prospective cohort study. BMJ, 2008; 336: 488–491.
  2. Williamson AM, Feyer AM. Moderate sleep deprivation produces impairments in cognitive and motor performance equivalent to legally prescribed levels of alcohol intoxication. Occup Environ Med, 2000; 57: 649–655.
  3. Gerdes J, Kahol K, Smith M, Leyba MF, Ferrara JJ. Jack Barney award: the effect of fatigue on cognitive and psychomotor skills of trauma residents and attending surgeons. Am J Surg, 2008; 196: 813–819.
  4. Barger LK, Cade BE, Ayas NT, et al, for the Harvard Work Hours, Health, and Safety Group. Extended work shifts and the risk of motorvehicle crashes among interns. N Engl J Med, 2005; 352: 125–123.
  5. Lockley SW, Cronin JW, Evans EE, et al, for the Harvard Work Hours, Health and Safety Group. Effect of reducing interns’ weekly work hours on sleep and attentional failures. N Engl J Med, 2004; 351: 1829–1837.
  6. Jean E Wallace, Jane B Lemaire, William A Ghali. Physician wellness: a missing quality indicator. Lancet, 2009; 374: 1714–1721.
  7. Landrigan CP, Rothschild JM, Cronin JW, et al. Effect of reducing interns’ work hours on serious medical errors in intensive care units. N Engl J Med, 2004; 351: 1838–1848

PIlnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada jūnija numurā

Uz augšu ↑