Trihoskopija alopēcijas diagnostikā

Trihoskopija ir vienkārša, neinvazīva galvas ādas un matu dermoskopiska izmeklēšanas metode, izmantojot optisko dermatoskopu vai videodermatoskopu. Tā ļauj atpazīt morfoloģiskās struktūras, kas nav redzamas ar neapbruņotu aci, un dod iespēju izvērtēt dermatoskopisko atradi dažādos galvas ādas rajonos, kas ir nepieciešami triholoģiskās  diferenciāldiagnozes noteikšanai.

Trihoskopija ir salīdzinoši jauna attēldiagnostikas metode, kas publikācijās pirmoreiz pieminēta 1993. gadā un ko pastāvīgi pilnveido, jo tā izrādījusies efektīva dažādas ģenēzes alopēcijas diagnostikas un terapijas dinamikas izvērtēšanā. Trihoskopiskai izmeklēšanai var izmantot jebkuru no optiskajiem vai digitālajiem dermoskopiem. Optiskie dermo-skopi labi noder lielu laukumu apskatei, bet digitālie dermoskopi ļauj saskatīt sīkas izmaiņas mata stiebra struktūrā, jo iegūto attēlu iespējams palielināt pat simt reižu. Izmeklēšanas laikā diagnozi nosaka, izvērtējot folikulārās, starpfolikulārās un perifolikulārās, kā arī matu stiebra pazīmes. [3] Tādām slimībām kā alopecia areata, androgēnā alopēcija, diskoīdais lupus, lichen planopilaris u.c. ir zināmi trihoskopiskie kritēriji jeb pazīmju kopums katras slimības gadījumā. [1; 3] Trihoskopijas pazīmju algoritms alopēciju diagnozei — 1. attēlā.Trihoskopijas pazīmju algoritms alopēciju diagnozei [34]

Normāla galvas āda, tehniskie apsvērumi trihoskopijā

Normālas, veselas skalpa ādas trihoskopisko redzes lauka atradi raksturo folikulārā vienība jeb mata folikuls (2. attēlā). Matu folikuli uz skalpa izkārtojas grupveidā: 2—4 terminālo matu saknes ar atstarpi 1—2 mm, viens vai divi vellus jeb pūkmati (hipopigmentēti), 2—3 mm gari, mazāki par 30 µm diametrā, strukturāli bez serdes. [4] Normāls mats ir vienmērīgi pigmentēts, 50—55 µm diametrā, trihoskopiski redz vienmērīgu, pārtrauktu vai fragmentētu serdi jeb medullu. Termināliem matiem serdes var nebūt, tās veids neietekmē mata mehāniskās īpašības. [4; 5]Normāla matainās daļas trihoskopiskā aina, II fototips

Folikulāro vienību īpatsvars ar vienu matu (“monofolikuli”) nepārsniedz 35 % frontālajā daļā un 30 % pakauša, 40 % deniņu daļā, sievietēm fizioloģiski deniņu daļā mati ir plānāki un attālums starp folikuliem ir lielāks. [3; 6]

Tumšāko rasu pārstāvjiem raksturīgs brūns, homogēns, medus šūnu (honeycomb) tipa pigmenta tīklojums visas galvas ādas rajonā, tumšāks saules stariem pakļautajās galvas ādas daļās. Normālā trihoskopiskā ainā var būt ne vairāk kā trīs dzeltenie punkti četros apskates laukumos 70 × palielinājumā. Mazi, asi norobežoti baltie punkti reprezentē folikulu un ekrīno sviedru dziedzeru atvēršanās vietas. Tā ir normāla atrade pacientiem ar IV—VI ādas fototipu pēc Fitzpatrick un gaišākiem ādas tipiem ar iesauļotu ādu. Perifolikulāra pigmentācija jeb halo zona ap folikulu normālā galvas ādā nepārsniedz 15 % no visiem folikuliem. Veselā galvas ādā dominē divu veidu asinsvadi: punktveida, kas vairāk izteikti pieres daļā, un tievi, arborizēti asinsvadi pakauša un deniņu daļā. [5; 6; 18]

Mata stiebra pazīmes

Mata stiebra biezuma izvērtēšana ar optisko dermatoskopu ir subjektīva, to var raksturot kā plānu, normālu, biezu. Lai gan precīzai mata stiebra diametra noteikšanai nav būtiskas diagnostiskas nozīmes, to var izmantot terapijas efektivitātes novērtēšanai klīniskajos pētījumos ar speciālām videodermatoskopa programmām. [6] Matu stiebra patoloģijas var iedalīt sešās grupās:

  • lauzti mati,
  • sašaurinājumi,
  • mezgltipa izmaiņas,
  • cirtas un vijumi,
  • joslas uz mata stiebra,
  • īsi mati.

Trihoskopiskās matu stiebra pazīmes kopā ar citām trihoskopiskām atradēm ļauj precīzāk diferencēt matu problēmas, salīdzinot ar klīnisko apskati, kā arī precīzāk izvēlēties biopsijas veikšanas vietu. [1; 6; 8]

Folikulārās pazīmes

Skatīt 3. attēlā.Trihoskopijas  folikulārās pazīmes — punkti

  • Dzeltenie punkti — folikulu infundibulum daļa, klāta ar keratotisku materiālu un/vai sebumu. Var saturēt distrofiskus vai vellus matus, konstatē 60 % perēkļveida alopecia areata pacientu. Androgēnās alopēcijas gadījumā atveres satur sebumu, dermoskopiski redzami, kā tauku pilieni saplūstot veido lakūnas jeb “ezeriņus”. Daudz dzelteno punktu frontālajā daļā, salīdzinot ar pakauša daļu, liecina par androgēnās alopēcijas varbūtību. Lieli tumšdzelteni līdz brūngani punkti (kerotiskā materiāla uzkrājumi) raksturīgi diskoīdai lupus formai. [9] Trīsdimensionāli (3D) burbuļveida dzeltenie punkti, kas satur tumšu distrofisku matu atliekas, ir specifiski disekcijas celulītam. [7; 10]
  • Baltie punkti — izšķir divus veidus:
  • fibrotiskie — selektīva folikulu destrukcija, rētojošo alopēciju pazīme. Hronisku rētojošo alopēciju gadījumā novērojamas plašas fibrotiskas zonas bez folikuliem, kas veidojas, saplūstot baltajiem punktiem;
  • pinpoint baltie punkti — IV, V, VI ādas tipam pēc Fitzpatrick, reprezentē tukšus folikulus vai ekrīnu sviedru dziedzeru epidermālo izvades daļu pigmentētas ādas fonā. [1; 10]
  • Melnie punkti — ādas līmenī nolūzis matu stiebrs, 50 % perēkļveida alopecia areata pacientu, pierādīti kā akūtas alopēcijas pazīme. Novēro arī tinea capitis, ķīmijterapijas ierosinātas alopēcijas, trihotillomānijas un citu matu patoloģiju gadījumā. [7; 10]

Perifolikulārās pazīmes un interfolikulārā ādas virsma

Perifolikulārās un starpfolikulārās ādas virsmas pazīmes iedala četrās grupās: zvīņošanās, pigmentācija (krāsa), izdalījumi un virsmas struktūra.

Balta vai sudraba nokrāsas homogēna zvīņošanās raksturīga psoriāzes, diskoīda lupus, alerģiskā dermatīta vai sausas ādas gadījumā, bet dzeltenīgas nokrāsas — seborejiskā dermatīta, ihtiozes, kā arī diskoīdā lupus pacientiem. Perifolikulāra, tubulāra baltas krāsas zvīņošanās ir lichen planopilaris pazīme, bet dzeltenīga, tubulāri—krāgveida (angļu val. collar) raksturīga folliculitis decalvans gadījumā. Brūns pigments — medus šūnu tipa IV—VI ādas fototipam pēc Fitzpatrick, perifolikulārs, t.s. peripilar sign — sieviešu un vīriešu androgēnās alopēcijas, telogēna eflūvija, arī normālas ādas gadījumā. Baltas zonas norāda uz rētojošām alopēcijām, epidermas atrofiju, tūsku. Sārtas, rozīgas “zemeņu saldējuma” zonas ir agra rētojošo alopēciju fibrozes pazīme. Dzeltenas zonas raksturīgas disekcijas celulīta, folikulāro pustulu, bakteriālās infekcijas gadījumā. Sarkanas zonas norāda uz iekaisumu, ekstravazāciju, vaskulārām patoloģijām. [6; 7]

Dzelteni un dzeltenīgi sarkani izdalījumi tipiski folliculitis decalvans, bakteriālām infekcijām, disekcijas celulītam un tinea capitis. Baltas, folikulāras “adatiņas” ir monoklonālās gammopātijas pazīme. Virsmas struktūras: folliculitis decalvans raksturīga zvaigznāja tipa hiperpigmentācija. [6; 7]

Vaskulārās pazīmes

Ādas kapilāru atrade trihoskopijā netiek uzskatīta par specifisku pazīmi. [11] To dažādās variācijas sastopamas gan veselas galvas ādas, gan iekaisīgu slimību gadījumā, izvērtējot kopā ar citām morfoloģiskām struktūrām (4. attēls). Lai izvērtētu vaskulārās struktūras, nepieciešama atbilstīga optika un tehniskais izpildījums. Kontakta dermatoskopijā ieteicams izmantot imersijas šķidrumus vai ultrasonogrāfijas gelu, turklāt jāsamazina spiediens uz ādas virsmu. Asinsvadu redzamību palielina zaļas krāsas filtrs. [11]Asinsvadu tipi trihoskopijā

Nerētojošās alopēcijas

Androgēnā alopēcija

Androgēnā alopēcija (AGA) ir visbiežākā matu izkrišanas patoloģija ģenētiski predisponētiem vīriešiem (80 %) un sievietēm (50 %), ko raksturo progresīvs matu folikulu, to diametra (anizotrihoze), garuma un pigmentācijas zudums izteikti frontālajā daļā, kas ar laiku kļūst par kosmētisku defektu. [2; 8]

Diagnozi visbiežāk nosaka klīniski, retos gadījumos nepieciešama biopsija, lai diferencētu no telogēnā eflūvija, kas ir visbiežākā blakus diagnoze [12], difūzas alopecia areata vai alopecia incognita. Minētajos gadījumos trihoskopiskās pazīmes var atvieglot diagnozes noteikšanu.

Trihoskopisko ainu raksturo matu biezuma heterogenitāte — viena no pirmajām diagnostiskajām pazīmēm ir mata stiebra diametra variācijas vairāk nekā 20 % no visiem matiem. [8] Specifiska pazīme agrīnas AGA diagnostikā ir brūnas oreolas jeb halo zonas ap matu folikuliem, kuras reprezentē perifolikulāru limfocītu infiltrātu, kas redzams temporo–parietālā zonā un nav pakauša rajonā. [8; 9] Plāno vellus matu proporcija AGA gadījumā pieaug (5. attēls). Folikuli satur vienu terminālā mata stiebru (normāli, neskarti folikuli ar ne vairāk kā četriem matiem). Dzeltenie punkti — folikulu atveres, kas pildītas ar keratīnu un sebumu, ir bieži, bet nav specifiski AGA. [12; 13] Medus šūnu tipa pigmentāciju novēro saulei pakļautajās, neaizsargātajās daļās bez matiem, kas arī nav specifiska AGA pazīme. [12]Androgēnās alopēcijas pazīmes

Alopecia areata

Alopecia areata (AA) ir nerētojoša, asimetriska perēkļveida matu izkrišana dažādās galvas ādas, uzacu un bārdas daļās, var skart arī ķermeņa matus. Tie ir autoimūni matu cikla traucējumi, kuru sekas ir bojātu matu folikulu veidošanās, kompensējoša īsu vellus, distrofisku un telogēno matu augšana. [13; 15]

Trihoskopiskā atrade korelē ar slimības gaitu: izšķir aktīvu, pastāvīgu neaktīvu un “ataugšanas fāzi”, smagumu un lokalizāciju. Melnie punkti, dzeltenie punkti un īsi vellus mati korelē ar slimības smagumu.

  • Aktīvā fāzē novēro melnos punktus, izsaukumzīmes matus, nolūzušus matus — pazīmes, kas pozitīvi korelē ar slimības aktivitāti, monilethrix līdzīgus matus un trichorrhexis nodosa.
  • Hroniskas, neaktīvas slimības gadījumā redz dzeltenos punktus, īsus vellus matus — negatīva korelācija, tukšus matu folikulus vai pildītus ar keratotisku materiālu. [16; 20]
  • Ataugšanas fāzē — atšķirībā no hroniskas, neaktīvas slimības — ataugušie mati ir homogēni pigmentēti, konusveida vai ieskruļļojušies (pigtail) (6. attēls).Androgēnās alopēcijas trihoskopiskā aina

Nozīmīgākā diferenciāldiagnoze ir trihotillomānija un trakcijas alopēcija, ko raksturo samazināts matu blīvums, dažādos līmeņos nolūzuši mati, neregulāri savērpti mati, dzeltenie un melnie punkti. [20]

Galvas ādas psoriāze un seborejiskais dermatīts

Psoriāze un seborejiskais dermatīts ir hroniskas, eritematoskvamozas dermatozes, kas var skart arī galvas ādu. Izolēti skartas galvas ādas klīniskā diferencēšana starp psoriāzi un seboreju var būt apgrūtinoša, tomēr psoriāze visbiežāk skar matu ārējo līniju. Trihoskopiski perifolikulāra ādas lobīšanās ar dzeltenām zvīņām, jaukta ar sebumu, kā arī arborizēti un atipiski asinsvadi ir seborejiskas alopēcijas pazīme, nav novērojami dzelteni vai melni punkti, nolūzuši mati (7. attēls). [21; 22; 29]Galvas psoriāzes  un seborejiskā dermatīta aina

Trihoskopiski psoriāzes gadījumā izmainītus asinsvadus redz kā sarkanus punktus, dilatētus dermas papillu kapilārus, kamoliņveida kapilārus, kas izkārtojušies gredzenveidā vai lineāri — globular rings, var atgādināt komatus, raksturīga sudrabbaltas ādas lobīšanās. [22]

Trihotillomānija

Pašizraisīta perēkļveida alopēcija, nepārvarama vēlme sev nepārtraukti izraut matus, biežāk skar bērnus 9—13 gadu vecumā, pieaugušo vecumā sekundāri saistīta ar pavadošu psihiatrisko stāvokli. [24] Trihoskopiski redzami saplaisājuši matu gali (trihoptiloze), neregulāri savērpušies mati, atauguši īsie mati un melnie punkti. Izteikts matu plānums, nolūzuši mati, liesmveida—viļņaini, konusveida mata “pārpalikumi” un tulpjveida mati, V tipa mati, folikulāras mikrohemorāģijas (tūska pēc traumatiskas izraušanas) (8. attēls). [23; 30]Trihotillomānijas  trihoskopiskā aina

Mati ataug anagēnā fāzē, tie ir pigmentēti, alopecia areata gadījumā terminālie mati pārtrauc katagēno fāzi un seko vellus matu ataugšana. [14] Abas patoloģijas var pastāvēt vienlaicīgi. Pull tests ir negatīvs. Trakcijas alopēcija kosmētisko procedūru rezultātā (dredi, bizītes, matu pieaudzēšana) triho-skopiski neatšķiras no trihotillomānijas. [30]

Telogēnais eflūvijs

Telogēnais eflūvijs (TE) jeb difūza matu izkrišana ir pastiprināta telogēno matu izkrišana, kas asociēta ar pastiprinātu organisma jutību, vispārēju stresu vai kādu blakusslimību. Akūtas slimības ar drudzi, ķirurģiskas operācijas, psihiskas traumas, dzemdības, vairogdziedzera slimības, medikamentu ierosinātas reakcijas, dzelzs deficīta anēmija, alerģiskais kontaktdermatīts u.c. Parasti tā ir izslēgšanas diagnoze. [33]

Matu izkrišana sākas 3—4 mēnešus pēc kāda iepriekšminētā faktora iedarbības. Akūts TE ir pašlimitējošs 2—3 mēnešos, bet, ja provocējošais faktors iedarbojas ilgstoši, tad arī alopēcija var pāriet hroniskā stadijā. Klīniski par hronisku TE uzskata nepārtrauktu matu izkrišanu ilgāk par sešiem mēnešiem. [30; 33]

Trihoskopijas diagnostiskā vērtība TE gadījumā ir ierobežota. Biežas, bet nespecifiskas pazīmes ir tukši matu folikuli vai dzelteni punkti, folikulārās vienības ar vienu matu, perifolikulārā pigmentācija un konusveidā augoši jaunie mati. Slimība skar visu galvas ādu vienmērīgi (atšķirībā no atsevišķiem rajoniem AGA gadījumā), taču abas slimības var pastāvēt vienlaicīgi. [33]

Rētojošās alopēcijas

Neatgriezeniska folikulu destrukcija ar sekojošu fibrozi ir galvenā rētojošo alopēciju pazīme. Trihoskopiski folikulu atvēršanās vietas nav redzamas. Rētojošo alopēciju klasifikāciju pamato perifolikulārā infiltrāta morfoloģiskās īpašības. Izšķir neitrofilu, jauktu šūnu vai limfocītu infiltrātus. Neitrofilu un jauktu šūnu rētojošām alopēcijām (folliculitis decalvans, acne keloidalis un disekcijas celulītam) raksturīgas mikropustulas un/vai matu sakopojumi ar vismaz sešiem matiem. [30]

Lichen planopilaris

Lichen planopilaris (LPP) ir viena no biežākajām rētojošām alopēcijām pieaugušajiem, biežāk sievietēm. Izšķir trīs klīniskos variantus:

  • klasiskais LPP,
  • frontālā fibrozējošā alopēcija (FFA),
  • Graham—Little sindroms. [25]

Klasisko LPP aktīvā fāzē raksturo eritēma, perifolikulāra zvīņošanās, kas tubuļveidā apņem mata stieb-ru, pagarināti asinsvadi paralēli ap matu folikuliem (9. attēls). Visbiežāk skar vertex rajonu, lielāka aktivitāte skarto rajonu perifērijā (salīdzinot ar DLE). Nepieciešama visas ādas un gļotādu pārbaude, lai novērtētu citus ar lichen planus saistītus ādas bojājumus, ko var pavadīt dzēlienveida sajūta, sāpes vai dedzināšana skartajās vietās.Lichen planopilaris pazīmes

Hroniskā, subakūtā slimības fāzē var novērot lielus, neregulāri izvietotus baltos punktus — fibrozētus rētainos folikulus, kas vietām saplūst, atgādinot “zemeņu saldējuma” krāsas galvas ādu. Matu izraujot, redzama anagēna sakne ar saglabājušos mata apvalku. [3; 4; 25]

Frontālo fibrozējošo alopēciju klīniski raksturo rētaina matu līnijas atkāpšanās, biežāk attīstās sievietēm pēcmenopauzes vecumā. Trihoskopiski redzama minimāla perifolikulāra zvīņošanās, monofolikulu pārsvars un folikulu atveru trūkums, var būt redzami arborizēti asinsvadi. Var skart arī uzacis: agrīnā fāzē redz sārtus—sarkanus punktus, vēlīnā — pelēcīgi brūnus punktus. [25; 26]

Graham—Little sindroms trihoskopiskajā ainā neatšķiras no klasiskā LPP, padušu un pubis rajonā var redzēt hipopigmentētus, tievus un garus matu stiebrus, grūti pamanāmus dzeltenos punktus. [25]

Diskoīdais lupus erythematosus

Hronisks lokāls lupus erythematosus (diskoīdais lupus, DLE) ir primāra rētojoša alopēcija, kas biežāk attīstās jaunām sievietēm. Ādas rajoni bez matiem agrīnā stadijā atgādina lichen planopilaris vai Broka pseidopelādi. Iniciāli papulai palielinoties, novēro starpfolikulāru zvīņošanos, eritēmu, teleangiektāziju, punktveida hiperpigmentāciju un rētu veidošanos. Raksturīgākā trihoskopiskā atrade akūtā stadijā ir izteikti pildīti, arborizēti kapilāri, lieli dzeltenie punkti, nevienmērīga tumšbrūna pigmentācija, sarkani punkti un zilpelēki punkti, folikulu korķi (10. attēls).Subakūta DLE aina

Hroniskā fāzē — rozīgi, bāli apvidi, galvas ādas atrofija ar maz folikulu atvēršanās vietām, arborizēti asinsvadi. [3; 7; 26; 27] Biopsija agrīnā stadijā liecina par iekaisīgām izmaiņām, vēlīni — par retikulārās dermas rētošanos. Izolētos skalpa ādas gadījumos dermoskopija ļauj diferencēt lupus no citām rētojošām alopēcijām. Starpfolikulārā zona var būt brūni—zili pigmentēta atšķirībā no perifolikulāras pigmentācijas LPP. [26]

Folliculitis decalvans

Folliculitis decalvans (FD) ir primāra neitrofila rētojoša alopēcija. Predominanti skar vertex un pakauša daļu. [28] Reti var skart arī bārdu un citas matainās daļas. Tipiska pazīme ir multiplu matu augšana no viena dilatēta folikula atveres (11.A attēls). Folikuli satur 5—20 un vairāk matu, folikuli fibrotiski izmainīti. [31; 32]  Aktīvajā fāzē raksturīgas recidivējošas folikulāras pustulas (11.B attēls), eritēma, tumši dzeltenas zvīņas, folikulāra hiperkeratoze, erozijas un hemorāģiskas kreveles ap folikuliem, nereti perifolikulāra zvaigznājveida hiperplāzija. Asinsvadi — pagarinātas cilpas veida, savērpti, koncentrēti ap folikuliem. Pavadošie simptomi — sāpes, nieze, dedzināšana. Hroniski persistējoša FD gadījumā skartie laukumi ir balti vai pienaini sārti, folikulārās atveres nav redzamas. [31]Folliculitis decalvans

 

KOPSAVILKUMS

  • Normālas, veselas skalpa ādas trihoskopisko redzes lauka atradi raksturo folikulārā vienība jeb mata folikuls, uz skalpa tie izkārtojas grupveidā.
  • Mata stiebra biezuma izvērtēšana ar optisko dermatoskopu ir subjektīva, to var raksturot kā plānu, normālu, biezu.
  • Perifolikulāro un starpfolikulāro ādas virsmu pazīmes iedala četrās grupās: zvīņošanās, pigmentācija (krāsa), izdalījumi un virsmas struktūra. Ādas kapilāru atrade trihoskopijā netiek uzskatīta par specifisku pazīmi.
  • Nerētojošās alopēcijas: androgēna alopēcija, alopecia areata, galvas ādas psoriāze, seborejiskais dermatīts, trihotillomānija, telogēnais eflūvijs.
  • Androgēno alopēciju raksturo progresīvs matu folikulu, to diametra (anizotrihoze), garuma un pigmentācijas zudums izteikti frontālajā daļā, kas ar laiku kļūst par kosmētisku defektu. Alopecia areata ir nerētojoša, asimetriska perēkļveida matu izkrišana dažādās galvas ādas, uzacu un bārdas daļās, var skart arī ķermeņa matus.
  • Psoriāze un seborejiskais dermatīts ir hroniskas, eritematoskvamozas dermatozes, kas var skart arī galvas ādu.
  • Trihotillomānija ir pašizraisīta perēkļveida alopēcija, nepārvarama vēlme sev nepārtraukti izraut matus.
  • Telogēnais eflūvijs jeb difūza matu izkrišana ir pastiprināta telogēno matu izkrišana, kas asociēta ar pastiprinātu organisma jutību, vispārēju stresu vai kādu blakusslimību.
  • Rētojošās alopēcijas raksturo neatgriezeniska folikulu destrukcija ar sekojošu fibrozi: lichen planopilaris, diskoīdais lupus erythematosus, folliculitis decalvans.

___________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. Rudnicka L, Olszewska M, Rakowska A, Kowalska-Oledzka E, Slowinska M. Trichoscopy: A new method for diagnosing hair loss. J Drugs Dermatol, 2008; 7: 651–654.
  2. Rakowska A, Slowinska M, Kowalska-Oledzka E, Olszewska M, Rudnicka L. Dermoscopy in female androgenic alopecia: method standardization and diagnostic criteria. Int J Trichol, 2009; 1(2): 123–130.
  3. Jain N, Doshi B, Khopkar U. Trichoscopy in alopecias:diagnosis simplified. Int J Trichol, 2013; 5(4): 170–178.
  4. Wagner R, Joekes I. Hair medulla morphology and mechanical properties. J Cosmet Sci, 2007; 58(4): 359–368.
  5. Ebtisam E. Trichoscopy simplified. The open dermat J, 2015; 9: 12–20.
  6. Normal values in trichoscopy. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 111–114.
  7. Trichoscopic patterns and structures. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 11–14.
  8. Tosti A. Hair shaft disorders. In: Tosti A, editor. Dermoscopy of Hair and Scalp: Pathological and Clinical Correlation. Illustrated ed. USA: CRC Press, 2007: 51–53.
  9. Tosti A, Duque-Estrada B. Dermoscopy in hair disorders. J Egypt Womens Dermatol Soc, 2010; 7: 1–4.
  10. Trichoscopic patterns and structures. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 47–49.
  11. Blood vessels: Trichoscopic patterns and structures. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 95–108.
  12. Androgenetic alopecia. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 222–225.
  13. Alopecia areata. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 201–207.
  14. Abraham LS, Torres FN, Azulay-Abulafia L. Dermoscopic clues to distinguish trichotillomania from patchy alopecia areata. An Bras Dermatol, 2010; 85(5): 723–726.
  15. Lacarrubba F, Dall’Oglio F, Rita Nasca M, Micali G. Videodermatoscopy enhances diagnostic capability in some forms of hair loss. Am J Clin Dermatol, 2004; 5: 205–208.
  16. de Lacharrière O, Deloche C, Misciali C, et al. Hair diameter diversity: A clinical sign reflecting the follicle miniaturization. Arch Dermatol, 2001; 137: 641–646.
  17. Rakowska A, Slowinska M, Kowalska-Oledzka E, Olszewska M, Rudnicka L. Dermoscopy in female androgenic alopecia: Method standardization and diagnostic criteria. Int J Trichology, 2009; 1: 123–130.
  18. Kharkar V, Khopkar U. Dermoscopy and Trichoscopy in Diseases of the Brown Skin. 1st ed. New Delhi: Jaypee; 2012. Overview of trichoscopy: 169–181.
  19. Paus R, Olsen EA, Messenger AG. Hair growth disorders. In: Wolff K, Goldsmith LA, Katz SI, Gilchrist BA, Paller AS, Lefell DJ, editors. Fitzpatrick’s Dermatology in General Medicine. 7th ed. USA: McGraw Hill; 2008: 753–777.
  20. Acquired nonscarring alopecia. Alopecia areata. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 205–206.
  21. Kibar M, Aktan S, Bilgin M. Dermoscopic findings in scalp psoriasis and seborrheic dermatitis; two new signs; signet ring vessel and hidden hair. Indian J Dermatol, 2015; 60: 41–45.
  22. Infections and inflammatory scalp diseases. Psoriasis. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 378–388.
  23. Peralta L, Morais P. Photoletter to the editor: the friar tuck sign in trichotillomania. J Dermatol Case Report, 2012: 63–64.
  24. Ankad BS, Naidu MV, Beergouder SL, Sujana L. Trichoscopy in trichotillomania: A useful diagnostic tool. Int J Trichol, 2014: 160–163.
  25. Classic Lichen Planopilaris. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 279–284.
  26. Ankad BS, Beergouder SL, Moodalgiri VM. Lichen planopilaris versus discoid lupus erythematosus; a trichoscopic perspective. Int J Trichol, 2013: 204–207.
  27. Discoid lupus erythematosus. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 303–308.
  28. Fabris MR, Melo CP, Melo DF. Folliculitis decalvans: the use of dermatoscopy as an auxiliary tool in clinical diagnosis. An Bras Dermatol, 2013: 814–816.
  29. Runne U, Kroneisen-Wiersma P. Psoriatic alopecia: acute and chronic hair loss in 47 patients with scalp psoriasis. Dermatology (Basel), 1992; 185(2): 82–87.
  30. CME Trichoscopy:a new frontier for the diagnosis of hair diseases: algorithmic method for diagnosis of hair loss diseases by trichoscopy: cicatrical or noncicatrical? www.medscape.org/viewarticle/774233_3
  31. Folliculitis decalvans. Rudnicka L, Ozewska M, Rakowska A, editors. Atlas of Trichoscopy: Dermoscopy in Hair and Scalp Disease. Springer-Verlag: London, 2012: 320–328.
  32. Otberg NI, Kang H, Alzolibani AA, Shapiro J. Folliculitis decalvans. Dermatol Ther, 2008; 21(4): 238–244.
  33. Harrison S, Sinclair R. Telogen effluvium. Clin Exp Dermatol, 2002; 27(5): 385–389.
  34. Expert Review of Dermatology, 2012; 7(5): 1–9. © 2012 Expert Reviews Ltd. www.medscape.org/viewarticle/774233_3
Uz augšu ↑