Jauniņā dilemma: starp sirdslietu un kolektīvu

Šomēnes Doctus risina tēmu par ārstu kolektīviem. Lūk, dažas atziņas pēcgaršai. Kā aizkulišu sarunās atzina vairāki jaunie ārsti, vārdu salikumā - jauniņais kolektīvā - ir kaut kāda nolemtība. Iespēja izvēlēties savu darbavietu, tātad arī kolēģus un priekšnieku, jaunajam speciālistam ir gana šaura.  

Patiesībā tā ir mazmazītiņa laipa, kuru rezidents būvē jau rezidentūras sākumā, kad tiek piestiprināts kādai konkrētai nodaļai. Pieņemsim, viņš ir cītīgi strādājis kolēģu atvaļinājumos, brīvdienās, mēģinājis sevi parādīt no labās puses. Jaukākais scenārijs, kas ar viņu var notikt - viņš turpina darboties un augt šajā komandā. Bet ko darīt, ja pēc trim četriem gadiem nodaļas vadītājs izvairās teikt skaidru vārdu: pastrādā te kādu gadiņu, tad jau redzēs, noformēšu uz pusslodzīti... Dzirdēts bēdīgs secinājums: vadītāji rezidentus pielaiko kā jaunas kurpes, izmanto kā melnā darba darītājus, nesteidzoties pieņemt pastāvīgā darbā. Ko dara jauniņais? Vai nu apskaišas par šādu rīcību un ļauj sevi pierunāt darbam farmaceitiskajā kompānijā, vai arī pieiet šim jautājumam gauži pragmatiski. Startē vēl vienā rezidentūrā, izvērtējot potenciālos kolēģus un kolektīva vadītājus, ar kuriem varētu sastrādāties. Dilemmu - sirdslieta vai kolektīvs - viņš risina par labu kolektīvam, jo nespēj iedomāties strādājam mīlamu darbu nemīlamā kolektīvā. Vai tā ir pareizā izvēle, pareizais upuris?

Vēl viena  atziņa - medicīnā, daudz izteiktāk nekā citās nozarēs, nodaļu vadītājam būtiski ir nostrādātie gadi, pieredze un izcili profesionālie sasniegumi (zinātniskie grādi, starptautiskā pieredze), bet jauniņais daudz vairāk nekā kolēģis ar stāžu no vadītāja sagaida tieši emocionālo inteliģenci, kuru diemžēl pretstatā IQ nevar izmērīt. Daudz vairāk viņam  vajadzīga sajūta - neskatoties uz to, kā laiva šūposies (kādus nedrošus soļus spers, kādas kļūdas izdarīs, kādu kritiku nopelnīs), vadītājs tomēr par viņu iestāsies un aizstāvēs. Vai viņš to vienmēr sagaida?

 

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu