Par brīvību, godaprātu un prestižu

Uzrunājām vairākus aptieku vadītājus ar jautājumu par farmaceita profesijas prestižu. Pārsteidza atbilde: jāprasa atļauja īpašniekam, viedoklis jāsaskaņo... Skumji, ka profesionāļi, kuri jau izsenis saņēmuši pozitīvu sabiedrības novērtējumu, jo pārstāv inteliģenci, nav tiesīgi brīvi izteikt savu viedokli. Publiski veiksmīgi tiek ­pārdota ideja par farmaceitu kā padomdevēju. Neviens jau arī neapšauba farmaceita misijas apziņu, zināšanas un māku uzklausīt pacientu. Tikai noklusēta paliek atbilde – kā šodien patiesībā jūtas farmaceits, kad īstā pātaga ir īpašnieku pelņa?

Nevar nopirkt tikai par naudu

Profesore VIJA ENIŅA, RSU Farmācijas fakultātes dekāneProfesore VIJA ENIŅA,  RSU Farmācijas fakultātes dekāne

Salīdzinot ar laiku, kad farmaceits tikai izpildīja ārsta norādījumus, profesijas prestižs ir cēlies, taču, no otras puses raugoties, arī tagad farmaceits nav brīvs. Viņu ierobežo tirgus likumi, konkurence, saimnieku noskaņojums, labvēlība, jo ir grūti pateikt, cik ir neatkarīgu farmaceitu, kuriem pieder sava aptieka un kuri biznesu organizē patstāvīgi. Lielākā daļa ir saistīti aptieku ķēdēs - ir saimnieks, īpašnieks, un, manā skatījumā, lielākā nelaime ir tā, ka tas nav farmaceits, bet gan uzņēmējs, kam primārs ir nevis farmaceitiskās aprūpes princips, palīdzēšanas ideja cilvēkam, bet bizness, peļņa. Šķiet, ka tās vārdā dažreiz tiek likti lietā arī negodīgi līdzekļi. Notiek intensīva farmaceitu ekspluatācija, jo slodze ir ļoti liela, darba stundas - garas, un, ja no cilvēka tiek prasīta tikai nauda un peļņa, tad farmaceita misijai, uzdevumam palīdzēt cilvēkam ar padomu, vārdu, smaidu, rūpēties, nevis tikai raudzīties naudas maciņā, neatliek laika. No šī viedokļa raugoties, farmaceita būtība mainās, viņš tiek pārveidots par tirgotāju, kurš varētu sniegt cilvēkam ļoti labu informāciju par zāļu darbības veidiem, blaknēm un pat varbūt kādā gadījumā izvērtēt, kuras zāles būtu labākas, derīgākas, taču tam vienkārši nav laika. Protams, ja ārsts ir uzrakstījis konkrētu nosaukumu, tad neko darīt, bet, ja ir minēta aktīvā viela un aptiekā ir pieci vai seši atbilstoši medikamenti, tad farmaceitam būtu jāaprunājas ar cilvēku un niansēti jāpiemēro lietderīgākais medikaments. Ja tam netiek atvēlēts laiks, tiek grauts farmaceita prestiža pamats.

Ideāli būtu, ja ārsts un farmaceits varētu strādāt komandā. Ir daudz aptieku reģionos, kur šis tandēms pastāv, taču lielajās pilsētās tas vairs nav iespējams. Lielveikalos aptiekas kļūst par veikaliņu veikalā, un sarunas ar klientu izpaliek. Farmaceitiem ir milzīga zi­nāšanu bagāža, un skumjas rada viņu atzinums, ka nav kur to likt lietā. Tas savukārt de­valvē studentu attieksmi, kuri saka - kāpēc man tas jāmācās, kur tas noderēs. Tomēr dzīve nestāv uz vietas un, spītējot pašreizējai tendencei, es neticu, ka nauda vienmēr būs primārā.

Kāpēc izvēlas studēt farmāciju? Ja skolā bijis labs ķīmijas skolotājs un ir labas zināšanas ķīmijā, farmācija ir nozare, kur tās likt lietā. Ir studenti, kuri gribētu būt saistīti ar medicīnu, bet noteiktu iemeslu dēļ nevēlas kļūt par ārstiem. Daļa paši bērnībā ir slimojuši, ir bijusi kāda saskare ar zālēm, un tas noteicis profesijas izvēli. Ir arī ģimenes tradīciju pārmantotāji. Uz farmāciju nāk arī tie, kuriem gribētos veikt kādus zinātniskus atklājumus. Latvijā ir labi bioloģijas skolotāji, kuri prot bērniem lieliski atklāt augu ārstniecisko darbību un tādējādi rosina jauniešus farmaceita profesijai. Mazāk vērojams nodoms veidot labu biznesu. Es allaž atgādinu - farmaceits būs nepieciešams vienmēr, ārsts būs vajadzīgs vienmēr, un ir jātic, ka pienāks laiks, kad sabiedrība patiesi novērtēs profesionāla ār­sta, erudīta farmaceita zināšanas, attieksmi un spēju iejusties cilvēka problēmās. Var būt brīnišķīgas zelta rokas, taču, ja vienlaikus nebūs arī zelta sirds, nekas labs neiznāks. Par šī gada jaunajiem studentiem ir radies priekšstats, ka jaunieši nākuši, lai patiešam mācītos, un vēlas būt šajā profesionālajā vidē. Jūtu, ka auditorijā ir atvērti jauni cilvēki, kuri vēlas zināt, kas viņus sagaida.

Es brīžiem nesaprotu un neatbalstu kopējo stratēģiju - manā izpratnē farmācija tomēr ir īpaša joma. Ne velti tā ir viena no reglamentētajām profesijām Eiropas Savienībā, kam ir īpaši noteikumi un statuss. Tai vajadzētu būt farmaceitu rokās. Arī aptieku īpašuma tiesībām vajadzētu būt tikai farmaceitiem. Manā skatījumā svarīga ir farmaceita sadarbība ar ārstu. Ne velti mums ir izstrādāta programma maģistriem klīniskajā farmācijā, lai farmaceits varētu būt padomdevējs ārstam, konsultants, kas palīdz izvēlēties labākās zāles un dara to ekonomiski pamatoti. Gan Farmācijas departaments, gan Farmaceitu biedrība cenšas sakārtot likumdošanas jautājumus, taču mūsu valstī ļoti daudz kas ir grūti izdarāms.

Farmaceitam vienmēr jābūt godīgam, nedomājot, - kas man par to būs, cik par to samaksās. Ja viņš labi veic savu darbu, pateicība atnāk - ātrāk vai vēlāk. Pacienta pateicība un cieņa ir ļoti būtiska. Domāju, ka lielākā daļa farmaceitu ir patstāvīgi domājoši un viņus nevar nopirkt tikai par naudu. Taču galvenais ir just, ka esi īstajā vietā un cilvēkiem vajadzīgs - tas sniedz gandarījumu.

Godaprātu neaizmirst

ANITA TURKA, Rīgas Vecpilsētas aptiekas vadītājaANITA TURKA,  Rīgas Vecpilsētas aptiekas vadītāja

Ir lietas, ko farmaceits šodien nevar ietekmēt - aptieku apvienošanu, cīņas par farmācijas tirgu, biznesa peripetijas... Bet ir lietas, ko varam mainīt. Varam farmaceitisko ap­rūpi likt pirmajā vietā, jo tā ir mūsu misija. Man ir prieks, ka aptiekā ir plašs zāļu sortiments un nav jāatsaka pacientam. Gandarī tas, ka mums ir savs uzticīgo klientu loks, kurus pazīstam sejā - viņi nāk jau pie konkrēta farmaceita. Es savām meitenēm vienmēr saku: mēs stāvam letes šajā pusē un mums savi klienti jāizprot. Es sasveicinos ar klientu latviski, bet, ja viņam vieg­lāk runāt krieviski, tad piemērojos. Varbūt tas neskan patriotiski, bet man svarīgāk šķiet atrast kontaktu ar cilvēku, lai mani nepārprot.

Priecē arī sadarbība ar ārstiem. Uzskatu, ka man nav tiesību ielauzties ārstu lauciņā, katram ir sava izglītība un sava kompetence. Tāpēc ir ļoti patīkami, ja ārsti zvana un es neskaidrā situācijā varu palīdzēt ar padomu.

Protams, līdztekus padomdevēja darbam mēs esam arī pārdevēji - no tā nekur nemuksim. Taču būtiskākais, uzņemoties šīs abas lomas, neaizmirst godaprātu.

Trīsdesmit četru gadu laikā, kopš strādāju par farmaceiti, aptieka ir mainījusies. Kādreiz arī Vecpilsētas aptiekā gatavoja zāles, tagad te nākotnē ieplānota pašapkalpošanās aptieka. Apmeklējot kongresus dažādās pasaules valstīs, esmu pabijusi šādās aptiekās. Attieksme sabiedrībā nav viennozīmīga. Skaidrs, ka tādā aptiekā jābūt nodrošinātam farmaceita padomam, jo arī bezrecepšu zāles ir zāles. Tiesa, pazūd svētnīcas sajūta, bet varbūt mūsdienu modernais cilvēks šo sajūtu aptiekā nemaz vairs nemeklē? Steidzīgajam pircējam šāda aptieka dod priekšrocības - piemēram, nav jāgaida, kamēr farmaceits tiek galā ar sešām kompensējamo zāļu receptēm, lai nopirktu plāksteri.

Arī jaunie farmaceiti ir citādi: ar augstu pašnovērtējumu! Mēs bijām bailīgāki, vairāk ieklausījāmies. Atceros, kā mani mācīja zinoši provizori, kas studentiem izvirzīja ļoti stingras prasības. Etiķetei bija jābūt precīzi, taisni uzlīmētai, nedrīkstēja uzlikt cenas kā pagadās, mācīja pievērst uzmanību estētiskajai pusei, precizitāti. Smalkums un kārtība tā pieradina farmaceitu, ka nemanot kļūst par ieradumu. Arī sadzīvē.

Mans sapnis bija iestāties ārstos, bet tante, kura bija ginekoloģe, pierunāja studēt farmāciju. Viņai aptieka šķita kaut kas tāds... kā svētnīca! Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Patīk plaukti ar zāļu pudelītēm, iepriecina darbs ar cilvēkiem. Manā darba grāmatiņā pirmais ieraksts ir - sanitāre aptiekā. Studiju gados gāju uz aptieku mazgāt zāļu pudelītes. Tur bija jauka aptiekas vadītāja Helēna Krasovska, kura saglabājusies manā atmiņā kā aptiekas vadītājas etalons. Esmu aptiekā darījusi visus darbus - sākot ar visvienkāršākajiem - un esmu gandarīta par to.

Man patīk, ka jauno farmaceitu vidū ir tādi - ar uguntiņu acīs! Farmācijas studentei, kura vēlējās praktizēties tieši pie mums, stāstīju - aptieka ir liela, nebūs viegli, bet viņa teica - es gribu! Es gribu lielā aptiekā, gribu visu zināt, visu iemācīties!

Speciālistu trūks ­- tātad būs darbs

MARTA SILANTJEVA un KRISTĪNE KRIEVĀNE, RSU Farmācijas fakultātes 1.kursa studentes MARTA SILANTJEVA, RSU Farmācijas fakultātes 1.kursa studenteKRISTĪNE KRIEVĀNE, RSU Farmācijas fakultātes 1.kursa studente

M.Silantjeva: Man patika un padevās bioloģija, ķīmija. Un mamma, bioloģijas un ķīmijas skolotāja, mani tā kā pabīdīja pa šo taciņu. Turklāt profesija ir pieprasīta un man šķiet - šajā nozarē strādā augstas klases speciālisti.

K.Krievāne: Es avīzē izlasīju rakstu par farmāciju - ka profesija ir prestiža, ka tuvākajos gados šīs nozares speciālistu trūks. Nodomāju - būs man darbs! Līdzīgi kā citus Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studentus, skolā mani saistīja bioloģija, ķīmija, fizika; vecāki manu izvēli atbalstīja. Ģimenē ar farmāciju gan neviens nav saistīts un arī aptiekas smaržu vai īpašo gaisotni, par ko reizēm runā vecākā gadagājuma farmaceiti, nekad neesmu jutusi. Manuprāt, profesija veido tikai pamatu zem kājām, iemāca formulēt domas, pēc tam vari iet kaut vai politikā, ja vēlies. Starp citu, nekad neesmu domājusi strādāt par aptiekāru. Man patiktu darbs farmācijas kompānijā par zāļu izplatītāju. Apsvērumi? Merkantili. Tā var vairāk nopelnīt. Protams, tas nav vienīgais arguments, bet viens no svarīgākajiem... Turklāt man ir priekšstats, ka dzīve aptiekā ir rāma, klusa, garlaicīga, bet man negribas sēdēt uz vietas.

M.Silantjeva: Zāļu izplatītājs ranga tabulā varbūt ierindojas zemāk nekā aptiekārs, taču arī mans sapnis nekad nav bijis stāvēt aptiekā aiz letes. Tāpat nevaru sevi iedomāties strādājam zinātnē, vairāk gribas praktiski pielietot zināšanas, palīdzēt cilvēkiem un tūdaļ redzēt rezultātu. Lielākā daļa kursabiedru domā līdzīgi, taču mums vēl pašlaik nav nekādas pieredzes, tāpēc nezinām, kurp šīs studijas mūs aizvedīs. Varbūt dzīve visu apgriezīs kājām gaisā?

Citu profesiju kontekstā farmaceits, manuprāt, ir prestiža profesija. Var jau būt, ka būs grūtāk nopelnīt naudu nekā grāmatvedim vai juristam, bet mūsu tomēr nav tik daudz kā juristu. Studijas ir grūtas, profesija liek būt ļoti atbildīgam, rūpīgam un, ja izturēsim līdz galam, tad varēsim arī izdzīvot tālāk dzīvē.

Biznesa likumi, protams, kaut kādā mērā mazina farmaceita padomdevēja lomu, virza šo profesiju uz komercijas pusi, tomēr svaru kausi joprojām ir farmaceita padomdevēja, nevis farmaceita pārdevēja pusē. Ja cilvēks neaiziet pie ārsta, tad viņš aptiekā tomēr iegriežas, uzklausa farmaceita viedokli - kā rūpēties par savu veselību, varbūt ar dabas līdzekļiem, ja neatbalsta ķīmiskos preparātus.

K.Krievāne: Piekrītu! Farmaceitiem noteikti šodien uzticas daudz vairāk nekā citu profesiju pārstāvjiem! Kurš ir pirmais cilvēks, pie kā pacients vēršas, ja netiek pie ģimenes ārsta? Farmaceits aptiekā!

Attieksmes jautājums

BAIBA MAURIŅA, RSU farmācijas doktorande

BAIBA MAURIŅA,  RSU farmācijas doktorande

Aptieka man asociējas ar vietu, kur ir klusums, ir smarža... Tā gaisotne man vienmēr ļoti patika. Situācija astoņu gadu laikā, kopš uzsāku studijas, ir mainījusies. Zināmā mērā saprotu pirmkursniekus, kuri nejūt aptiekas smaržu, jo zāles daudzās aptiekās vairs negatavo. Cita lieta, ka var tomēr radīt aptiekas atmosfēru, taču dzīve ir tik steidzīga, ka ne vienmēr tas izdodas. Tomēr es vēlētos domāt, ka lielā daļā aptieku šī īpašā atmosfēra ir jūtama.

Sākumā man šķita, ka stāvēšu aptiekā aiz letes, bet tikai pamazām studiju gaitā sapratu, kas tā tāda farmācija ir un ko tā ziemā ēd. Kad piecus gadus biju cītīgi mācījusies, izlaidumā jutos kā no laivas izmesta. Labi - trīs gadus nostrādāšu aptiekā, būšu vadītāja. Bet tālāk? Kas ar mani notiks tālāk? Jāstājas doktorantūrā! Mans darba lauks ir farmācijas vēsture, augstākā farmaceitiskā izglītība Latvijā. Neesmu zinātniece tādā izpratnē, ka strādāju laboratorijā vai zāļu ražotnē. Esmu izvēlējusies to zinātnes daļu, kas man ļoti patīk.

Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus: ka farmaceiti zaudējuši savu lomu, profesijas prestižs nivelējies. Es par savu profesiju stāvu un krītu, apgalvojot: farmaceita profesija ir prestiža! Ir! Jau tas vien, ka farmaceits varējis izturēt garus, grūtus studiju gadus, nevar novest pie pilnīga prestiža krituma. Paraugoties uz tiem, kuri beidz Farmācijas fakultāti, uz farmaceitiem ar lielu darba stāžu, redzu, ka profesija uzliek savus zīmogus, ko tik viegli nemaz nevar pazaudēt. Nezinu, kam jānotiek, lai zaudētu pozitīvu sīkumainību, perfektumu, kārtīgumu, atbildīgumu...

Tiesa, mūsu skrejošā dzīve degradē ikvie­nu profesiju, noteikti arī farmaceita. Pārāk maz atliek laika pievērsties cilvēkam. Arī farmācijas uzdevumi ir mainījušies. Ja agrāk priekšplānā bija zāļu gatavošana, tad tagad liela loma ir informācijai, ko sniedz farmaceits klientam, farmaceitiskajai aprūpei. Mūsdienās farmaceits reizēm jūtas vairāk kā pārdevējs, nevis padomdevējs. Tomēr labs farmaceits var atrast kaut brītiņu, lai paskaidrotu klientam vai pateiktu laipnu vārdu. Esmu trīs gadus strādājusi aptiekā un zinu, ka to var izdarīt! Var!

Prestižu jau nenosaka tikai atalgojums. Tas, protams, ir svarīgs, jo novērtēts cilvēks strādā ar lielāku atdevi. Nozīme ir arī skolotājiem, mācībspēkiem, kas vai nu prot vai neprot jaunajiem speciālistiem nodot pieredzes mantojumu, ar kuru viņiem būs jāstartē. Prestižu nosaka arī personības starojums, uzticamība. Mazajās pilsētiņās, pagastos farmaceits joprojām ir viens no pirmajiem cilvēkiem, uz kuru paļaujas. Arī lielpilsētās taču ir aptiekas, kas ir godā - nekas, ja cita aptieka ir tuvāk, cilvēks grib doties tieši uz to vienīgo. Tas ir attieksmes jautājums, jo ar labu vārdu, ieinteresētu attieksmi var celt savas aptiekas prestižu, taču nedrīkst aizmirst - ar vienu nelaipnu frāzi to var arī nopostīt.

Foto: Matīss Ābele

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Specialitāšu prestiža reitings. Kuras ir pieprasītākās medicīnas disciplīnas Latvijā?

    Uz jautājumu, vai tiek izjusta medicīnas specialitāšu noslāņošanās, atbildes ir neviennozīmīgas. No “nav ētiski specialitātes dalīt prestižajās un mazāk prestižajās” līdz “medicīnā ir baltie cilvēki un citi”. Kā rāda 2008. gada un iepriekšējo gadu rezidentūras dati, tad pieprasītākās specialitātes Latvijas medicīnā ir oftalmoloģija, uroloģija, ortodontija, radioloģija, ginekoloģija un internā medicīna (skat. tabulu). Vairāku gadu garumā pieprasījuma kāpnēs uz pēdējā pakāpiena atrodas neatliekamā medicīniskā palīdzība – 2007. gadā uz 14 budžeta vietām pieteicās tikai viens pretendents, pērn – neviens. Tā kā bija skaidrs, ka nebūs pieprasījuma, šī specialitāte nepiedalījās konkursā par rezidentiem. Lasīt visu

  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu