Āda nevērību nepiedod. Kas ir ādas mitrinātāji?

Mūsdienu sabiedrības attieksme pret veselību un ādas kopšanu ir ļoti dažāda. Pasaulē pēdējā laikā palielinās ādas kopšanas produktu tirgus, jo pieaug pieprasījums pēc tiem. Ne tikai gados vecāki cilvēki, bet arī jaunieši arvien vairāk pievērš uzmanību ādas novecošanās problēmai. Ikviens vēlas pagriezt laiku atpakaļ, taču līdz ar patērētāju populācijas novecošanu pieaug ādas kopšanas produktu pārdošanas apjomi. [1] Šo produktu sastāvs ir daudzveidīgs un variabls. Arī ādas mitrinātāju uzbūve un funkcijas ir pārsteidzoši sarežģītas, balansējot uz kosmētikas un medikamentu statusa robežas. Kā lai zina, kā darbojas visas to sastāvā esošās vielas? Tādēļ – neliels ieskats ādas mitrinātāju pasaulē.

Sausa āda ir samērā izplatīta problēma, kuru novēro aptuveni katram piektajam cilvēkam (gan veseliem, gan pacientiem ar ādas slimībām). Tā var būt kā iedzimta īpatnība vai arī hronisku ādas slimību izpausme (1. tabula). Sausa āda kā problēma var parādīties arī tikai kādā noteiktā dzīves posmā (piemēram, strādājot ar sadzīves ķīmiskām vielām bez aizsargcimdiem, vai citu relatīvi īslaicīgu faktoru ietekmē). Katram cilvēkam ādas sausums izpaužas savādāk, tomēr sausai ādai ir savas pazīmes:Ādas sausuma veidošanos veicinošie faktori

  • raupja, sausa, sāpīga,
  • raksturīga niezoša, dedzinoša, smilšaina sajūta,
  • apsārtusi, ar plaisām, lobās ar sausām, baltām sloksnēm un plēksnēm.

Ādas mitrumu nodrošinošie fizioloģiskie mehānismi

Virsējā raga kārta ir galvenais ādas aizsargslānis, kas pasargā to no ārējiem faktoriem un nodrošina ūdens barjeras funkciju. Pirmā ādas aizsargkārta ir ādas skābā mantija, ko veido tauku un sviedru dziedzeru izdalītais sekrēts. Tā ir mikroskopiski plāna kārtiņa, kura klāj epidermas virsējo kārtu kā ūdens tauku emulsijas plēvīte. Ādas raga slānis sastāv no pārragotām nedzīvām šūnām, 50% no tā masas sastāda keratīns un citi tā saucamie skleroproteīni, kas ir cieti un nešķīst ūdenī, bet īslaicīgi uzsūc ūdeni. Korneocīti veido aptuveni 15 šūnu slāņus, starp šūnām ir starpšūnu cementviela, kas sastāv no lipīdiem un proteīniem. Lipīdu struktūras galvenokārt sastāv no keramīdiem (40%), brīvām taukskābēm (10-15%), holesterola (25%), stearilesteriem un holesterola sulfāta.

Lipīdus sintezē lamellārie ķermenīši, kas lokalizējas epidermas graudainajā slānī. Producētie lipīdi virzās augšup un formē lipīdu dubultslāņa plēvi starp graudaino un raga slāni. Keramīdi ir svarīgākie starpšūnu lipīdi - tiem ir galvenā loma ūdens necaurlaidības barjeras uzturēšanā, kā arī ūdens saistīšanas funkcijā. Dažu ādas slimību (piemēram, atopiskā dermatīta, kairinājuma kontaktdermatīta) gadījumos lipīdu saturs raga slānī ir samazināts un/vai izmainīts. Jāatzīmē, ka tauku produkcija ādā nav saistīta ar ādas sausuma pakāpi. Pētījumos ar grauzējiem kostatēts, ka tauku aplikācija uz ādas pasliktina epidermas barjerfunkcijas.

30% no raga slāņa sastāda ūdens, kas galvenokārt asociējas ar ādas elasticitāti. Ja ādas šūnām nepietiek mitruma, āda kļūst sausa, jutīga un lobās. Raga slāņa dziļumā ir augsta ūdens koncentrācija, bet augšējos raga slāņos ūdens daudzums ir atkarīgs no apkārtējā relatīvā mitruma līmeņa. Ja raga slānī ūdens saturs ir ≤ 10%, parādās sausas ādas pazīmes. Piemēram, psoriāzes gadījumā bojātajā ādā ir pastiprināts transepidermālā ūdens zudums (TEŪZ) un āda kļūst sausa.

Vienkāršo taukskābju deficīts, enzīmu inhibitori, defektīvi enzīmi, enzīmu deficīts, apkārtējās vides faktoru ietekme, lokāli aplicētas vielas vai izmainīts ūdens saturs raga slānī var izmainīt ādas aizsargfunkcijas.

Ādas mitrināšanā nozīme ir arī dabīgajiem mitrinošajiem faktoriem - NMF (natural moisture factors), kas sastāda apmēram 15-20% no kopējās raga slāņa masas. NMF rodas keratinocītu diferenciācijas procesā, kā arī tauku un sviedru dziedzeru diferenciācijas rezultātā. Galvenie NMF ir aminoskābes, laktāti, PCA un urea. Ja NMF ādā ir samazinātā daudzumā, samazinās elasticitāte un raga slāņa ūdens saistīšanas spēja. Piemēram, ihtiozes un psoriāzes gadījumā NMF iztrūkst vai ir ļoti maz.

Kad nepieciešama mitrināšana?

Ūdens ir galvenā ādas sastāvdaļa, kas atbild par tās jaunību un elastību. Jebkurai ādai - taukainai, sausai, jauktai, jutīgai, nobriedušai (novecojošai) - nepieciešama mitrināšana. Ādas mitrināšana ir kompleksa problēma: no vienas puses - caur ādas raga slāni notiek neliela, bet pastāvīga mitruma izdalīšanās, no otras puses - šūnas aiztur ūdeni epidermas augšējos slāņos. Ādas virsējo slāņu mitrināšanu var panākt, lietojot mitrinošus krēmus un losjonus, bet ūdens saturu dziļākos ādas slāņos nevar regulēt ar kosmētiskiem līdzekļiem. Šie līdzekļi nodrošina tikai epidermas mitrināšanu (precīzāk - raga slāņa mitrināšanu).

Ādas mitrinātāji

Ādas mitrinātāji ir produkti, kas radīti ādas kopšanai un higiēnai. To uzdevums ir saglabāt ādas un, īpaši, raga slāņa veselumu, nodrošinot tai pietiekamu mitrumu un pasargājot no izžūšanas.

Lai ieviestu skaidrību terminoloģijā, jāatzīmē, ka pašlaik par mitrinātājiem apzīmē mitrinātājus, humektantus, emolientus, taukus jeb ziedes un lubrikantus. [3] Katram terminam ir sava definīcija, kas minēta 2.tabulā. Starptautiskajā kosmētisko ingredientu vārdnīcā ir uzskaitītas aptuveni 125 vielas, kas darbojas kā mitrinātāji, un vairāk nekā 200 higroskopisku materiālu, kas palielina ūdens saturu ādā. [3]Ādas mitrinātāju definīcija un iedalījums

Eļļas, emulgatori un humektanti ietekmē mitrinātāja estētiskās īpašības un pamatsastāva stabilitāti. Emulsiju sastāvā tiek norādīta tauku koncentrācija, tauku tips, emulgatoru, humektantu, konservantu daudzums un veidi, kā arī citas vielas, piemēram, antioksidanti, smaržvielas. Ādas kopšanas līdzekļu pH vairumā gadījumu ir robežās starp 3 un 8.

Mitrinātāju formas

  • Visbiežākā mitrinātāju forma ir krēms. Vienkāršs krēms ir divu fāžu sistēma (emulsija), kas sastāv no diviem šķīdumiem - eļļas un ūdens, kur viens no tiem ir izšķīdināts otrā mikroskopiskās vai submikroskopiskās pilītēs. Pilītes izmērs parasti ir robežās starp 1 µm un 100 µm, kas piešķir produktam baltu nokrāsu. Emulgators nodrošina stabilu divu fāžu mijiedarbību un iespiežas pilienā, apvienojot hidrofilās un lipofilās komponentes vienā molekulā un pagriežot to nepolāro hidrokarbona galu eļļas fāzē, bet polāro galu - ūdens fāzē. Emulsiju eļļa-ūdenī (E/Ū) lieto daudz biežāk nekā emulsiju ūdens-eļļā (Ū/ E). E/Ū emulsijās eļļas saturs variē no 15 līdz 30 procentiem. Pieaugot eļļas saturam, pieaug pamatmasas (formulas) taukainība. Līdz ar jauna veida emulgatoru parādīšanos ir iespējams sasniegt zemāku eļļas saturu Ū/Ē emulsijās, kas uzlabo to kosmētiskās īpašības. Eļļa ārējā fāzē padara pamatmasu (formulu) rezistentāku pret nomazgāšanu, bet, ja eļļa ir izšķīdināta ūdens fāzē, emulgators veicina reemulsifikāciju ūdens ietekmē. Krēmos kā galveno stabilizētāju lieto emulgatorus vai vielas ar pH 7 (piemēram, emulsija ar primāru emulgatoru - stearīnskābi).
  • Ziedes ir vienfāžu sistēma. Hidrofilas ziedes ir, bet hidrofobas - nav sajaucamas ar ūdeni.
  • Ja ziedē lielā daudzumā iejauc smalkas dispersētas cietas vielas, to sauc par pastu.
  • Gels var būt hidrofils vai hidrofobs šķīdums, kas želēts ar piemērotām želejvielām.
  • Šķīdums var būt losjons, suspensija vai emulsija. Piemēram, vannas eļļas parasti ir puscaurspīdīgi hidrofobi šķīdumi, kas iekļūst ādā kontakta ceļā, bet losjoni - emulsijas ar zemu viskozitāti un zemāku eļļas saturu nekā krēmos.

Eļļa vai tauki?

Ne vienmēr var precīzi definēt lokāli izmantojamās pamatmasas terminoloģiju, piemērmam, vai tā ir eļļa vai tauki? Šos formulējumus bieži jauc. Lipīdus (eļļas un taukus) var definēt kā vielas, kas bioķīmiski un funkcionāli attiecas uz taukskābēm. Eļļas un tauki ir atšķirami atkarībā no tā, vai tie istabas temperatūrā ir šķīdumi vai cietas vielas.

Tauki un eļļas galvenokārt ir triglicerīdu sajaukums, vairums nāk no dzīvnieku un augu valsts. Piemēram, triglicerīdu ķīmiskā struktūra ir veidota no glicerola fragmenta, kas esterificēts ar trīs taukskābēm.

Otrs semisolīds materiāls ar eļļas īpašībām ir minerāleļļas un silikona eļļas. Minerāleļļas ir naftas hidrokarbona atvasinājums, bet silikons tiek veidots no silīcija oksīda, ko atrod smiltīs, kvarcā un granītā. Silikona īpašības atkarīgas no tā molekulārās struktūras un organisko grupu savienojuma silīcijā.

Lipīdu sastāvs ādas mitrinātājos

Mitrinātājos visbiežāk izmanto mono-, di- un triglicerīdus, vasku, garo ķēžu esterus, taukskābes, lanolīnu un minerāleļļas. Augu valsts produkti ir daudz populārāki nekā dzīvnieku valsts produkti, jo tie ir ērtāk lietojami, vieglāk klājami, nenotraipa apģērbu un tiem nav specifiskas smaržas.

Taukskābēm būtiskākais raksturlielums ir dubultaišu skaits un sadalījums starp oglekļa atomiem. Jo augstāka ir nepiesātinātības pakāpe, jo vieglāka mitrinātāju lietošana. Tomēr, jo lielāks nepiesātināto dubultsaišu skaits, jo vieglāk šīs taukskābes oksidējas. Oksidēšanos pastiprina tādi faktori kā karstums, gaisma, metāls un skābeklis. Tāpēc ādas kopšanas līdzekļi jāuzglabā atbilstošos apstākļos, lai tie nezaudētu savas īpašības un efektivitāti.

  • Augu un zivju eļļas satur vienkāršas taukskābes. Taukskābes ar dubulto saiti sestā oglekļa atomā, skaitot no molekulas beigām, sauc par omega-6, bet tās, kurām pirmā dubultā saite ir pie trešā oglekļa atoma - par omega-3 taukskābēm. Omega-3 un omega-6 taukskābes veidojas no linolskābes un a-linolskābes.
  • Naktssveču un gurķeņu eļļa satur attiecīgi 9% un 20% g-linolskābes. Ir pētījumi, kas parāda daudzsološu naktssveču eļļas efektu atopiskā dermatīta terapijā, nozīmējot to perorāli. Tomēr ir arī dati, ka efekts nav apstiprinājies vairākos dubultaklos un placebo kontrolētos pētījumos ne bērniem, ne pieaugušajiem.
  • Jūras produkti satur tādas omega‑3 tauksskābes kā eikozapentēnskābi (EPA), dekozaheksēnskābi un stearidīnskābes. Klīniskos pētījumos apgalvo, ka lokāla vai perorāla EPA un/vai omega-3 lietošana samazina psoriāzes norises smagumu. Taču randomizētos un placebo kontrolētos pētījumos ar vidēji smagu psoriāzi efekts netika pierādīts.
  • Dzīvnieku izcelsmes vasku - lanolīnu - ražo aitu tauku dziedzeri. Atšķirībā no cilvēku taukiem, tie nesatur triglicerīdus, bet satur augstas molekulmasas lanolīnalkoholu un lanolīnskābju esteru, diesteru un hidroksiesteru maisījumu.
  • Bišu vasks ir komplekss hidrokarbonu, esteru un taukskābju maisījums.
  • Minerāleļļas tiek iegūtas no naftas. Kompleksu hidrokarbonu kombināciju satur divi svarīgi materiāli - šķidrais parafīns un nafta. Atkarībā no molekulmasas iegūst materiālus ar dažādu viskozitāti. Attīrīšanas procesa laikā hidrokarbona materiālu hidrogenē, radot pret oksidāciju pilnīgi rezistentas molekulas.

Emulgatori

Ādu mitrinošajiem līdzekļiem (un arī citiem kosmētiskiem un ārstnieciskiem preparātiem) nereti pievienotos emulgatorus var uzskatīt par lipīdiem. Tie var būt joniski un nejoniski. Joniskie, atkarībā no virsmas aktīvās daļas savienojumā, iedalās anjoniskos un katjoniskos. Garo ķēžu taukskābes, piemēram, stearīnskābe un palmitīnskābe, ir vienas no biežāk lietotajām anjonisko emulgatoru grupām. Skābes kosmētiskajos preparātos parasti neitralizē ar to sastāvā esošām katjonus saturošām sastāvdaļām. Skābju koncentrācija preparātā svārstās no viena līdz desmit procentiem. Arī epidermas audos atrod taukskābes ar 14-22 oglekļa molekulu garajām ķēdēm. Holesterols ir cita lipīdu dubultslāņa komponente, ko arī lieto kā emulgatoru (nejonisko) mitrinātājos.

Nejoniskie emulgatori atkarībā no primārās hidroksilgrupas un ēteriskām saitēm uzrāda hidrofilu darbību.

Nav īsti skaidra emulgatoru ietekme uz ādas aizsargbarjeru, tomēr uzskata, ka nejoniskie emulgatori mazāk kairina ādu nekā joniskie, lai gan arī nejoniskie mijiedarbojas ar ādas barjerfunkciju. Ādas mitrināšanas un sauso ādas slimību korekcijā lielāks efekts sagaidāms, ja uz raga slāņa aplicē strukturālos lipīdus (keramīdus, linolskābi); citu veidu lipīdu efektivitāte ir zemāka.

Humektanti

Kā galvenos humektantus mitrinātājos lieto vielas ar labām ūdens saistīšanas spējām un mazu molekulāro masu. Humektanti atšķiras viens no otra pēc ūdens saistīšanas spējām, penetrācijas spējām un ādas hidratācijas ietekmes pakāpes.

  • Viens no biežāk lietotajiem humektantiem ir glicerols jeb glicerīns. Uzskata, ka glicerols uzlabo sausas ādas stāvokli, pasargā raga slāņa lamellāro struktūru no kristalizācijas relatīvi zema mitruma apstākļos.
  • Pantenols ir cits alkohols nekā ķermeņa koenzīma A elements, kas audos tiek pārveidots par D-pantotēnskābi (B5 vitamīnu). Lokāli aplicēts pantenols nonāk ādā un matos un tiek pārveidots par pantotēnskābi.Pantenolu lieto rinītu, konjunktivītu, saules apdeguma un brūču ārstēšanai.
  • Vēl viena svarīga humektantu grupa ir a-hidroksiskābes (AHAs). Tās ir organiskas karboksilskābes, kurās hidroksilgrupa ir otrā vai alfa pozīcijā esošā oglekļa atomā. Preparāti, kas satur AHAs, ir ar zemu pH. Pie AHAs pieder glikolskābe, pienskābe, vīnskābe. Pienskābe ir viena no senākajām literatūras avotos minētajām vielām, ko lieto ārīgi ādas stāvokļa uzlabošanai, tā pieder pie dabīgiem NMF. Pienskābei piemīt keratolītisks un eksfoliatīvs efekts, kas veicina ādas raga slāņa mitrināšanu, nogludināšanu, tomēr tā padara ādu jutīgāku pret ultravioleto starojumu. 5% pienskābi saturošu emolientu lieto ihtiozes, hiperkeratozes, ādas zvīņošanās un lobīšanās, cietas, sausas ādas ārstēšanai. Ādas atlobīšanai lieto 3-10% augļskābi. Sausas ādas, keratinizācijas traucējumu (ihtiozes, diskeratozes, psoriāzes, hiperkeratozes) ārstēšanai lieto produktus, kuros AHAs koncentrācija sasniedz līdz pat 12%. Iekaisuma procesa, kas var rasties pēc skūšanās (pseidofolikulīts), profilaksei var lietot losjonus, kuri satur 8-10% glikolskābi.
  • Arī urīnviela ir dabīgs NMF. 20% urīnvielas šķīdumus lieto eksperimentāli izraisītas niezes mazināšanai. 10% urīnvielu saturošu krēmu lieto ihtiozes un citu hiperkeratotisku ādas slimību, vai mazākā koncentrācijā - citu sauso dermatožu ārstēšanai.
  • Retinoīdiem ir lieliska iedarbība uz novecojošu ādu. Klīniski mazinās grumbu daudzums ādā, bet histoloģiski novēro, ka epiderma sabiezē un keratinocītos pastiprinās mitoze. Raga slānis kļūst kompakts un mazinās pigmentācija ar glikozaminoglikānu akumulāciju dermā.

Emolienti

Emolientus ar lielāku tauku saturu biežāk lieto sejai domātos nakts krēmos, ­īpaši plakstiņu ādai, un dekoratīvajā ­kosmētikā. Pie šādiem emolientiem pieder rīcineļļa, man­deļeļļa, olīveļļa. Vidēji biezus emolientus lieto dienas un saules aizsardzības krēmos un eļļās. Pie tiem pieder oktildodekanols, heksildekanols, oleilalkohols un deciloleāts. Emolientus ar zemu tauku saturu biežāk lieto ķermeņa losjonos, roku krēmos un losjonos, kā arī vannas piedevās. Pie šādiem emolientiem ar zemu tauku saturu pieder izo­propilstearāts, izopropilpalmitāts, izopropilmiristāts, heksillaureāts un dioktilcikloheksāns. Emolienta tips un emulsijas ūdens-eļļā līmenis nosaka mitrinošo līdzekļu tipu, kas ir svarīgs atšķirīgiem ādas tipiem.

Papildvielas

Konservanti

Konservanti jeb prezervatīvi ir katra losjona vai krēma pamatmasā, sevišķi, ja to sastāvā ir ūdens. Konservanti pasargā preparātus no mikrobiālās kontaminācijas ražošanas procesa laikā, pēc iesaiņojuma atvēršanas, kā arī iespējamās kontaminācijas sistemātiskas lietošanas laikā. Biežāk lietotie konservanti ir fenoksietanols un parabēns (metil-, propil-, etil- un butilparabēns). Prezervatīvu efektivitāti ietekmē pH un citas sastāvā esošās vielas. Noteiktas vielas, tādas kā etanols un propilēnglikols, var ietekmēt konservantu efektu. Antioksidanti inhibē vielu oksidāciju, reaģējot ar brīviem radikāļiem un bloķējot ķēdes reakciju. Tipisks antioksidants ir E vitamīns. 

Augu valsts komponenti

Lokālai lietošanai izmanto daudzus augu valsts produktus un ekstraktus. Iespējams, augu ekstraktu iekļaušana mitrinātājos ir komerciāls triks, jo ne vienmēr to efekts balstās uz klīnisko pētījumu rezultātiem. Visvairāk izmantota un, kā rāda pētījumi, arī efektīva ir alveja. Ir vairāk nekā 300 alvejas augu sugu. Alvejas ekstraktu lieto apdegumu, ādas čūlu ārstēšanā, tam piemīt antibakteriālas un pret­iekaisuma īpašības. No tauksaknes saknes sintezēto alantoīnu lieto kā mitrinātāju sausas ādas ārstēšanā, un tam piemīt keratolītiska darbība. No augiem iegūtie polifenoli, kurus sauc par bioflavonoīdiem, ir populāri lokāli lietojami līdzekļi ar antioksidantu īpašībām. Vesela āda satur tādus antioksidantus kā askorbīnskābe, E vitamīns, ubikvinols un urīnskābe.

Vitamīni

Vitamīni (A, E, C) mūsdienās ir kļuvuši par parastu mitrinātāju komponenti. To loma ir aizsargāt ādu no eksogēno (piemēram, UV stari) un endogēno (piemēram, iekaisums) faktoru radītajiem brīvajiem skābekļa radikāļiem. Lokāli aplicēti, vitamīni mazina kaitīgo faktoru radīto šūnu bojājumu.

Mitrinošo līdzekļu darbība un izvēle atkarībā no ādas tipa

Mitrinātāju lietošana izraisa ādas virsmas taktilās un vizuālās izmaiņas. Tūlīt pēc mitrinātāju aplikācijas pieaug ūdens saturs raga slānī, ādas virsma kļūst gluda, jo aizpildās spraugas starp daļēji deskvamētām ādas kārtām. Pēc tam ādas mehānismi mainās un pieaugošā ādas hidratācija sekmē dermosomu degradāciju. Astoņas stundas pēc krēma aplikācijas uz ādas virsmas atrod aptuveni 50% no aplicētā daudzuma.

Tomēr sausas ādas simptomu klīniskā uzlabošanās neierosina transepidermālā ūdens zuduma - TEŪZ - normalizāciju. Mitrinātāji ar 5% pienskābi un 20% propilēnglikolu ihtiozes pacientiem paaugstina TEŪZ ādā. Mitrinātāji ar 10% urīnvielu mazina TEŪZ ihtiozes pacientiem un 5% urīnviela mazina TEŪZ atopiskā dermatīta pacientiem un līdz ar to padara ādu mazāk uzņēmīgu pret nātrija lauretilsulfāta (daudzu mazgāšanas līdzekļu sastāvā) radīto kairinājumu. Amonija laktātam (12%) savukārt nav ietekmes uz TEŪZ, lai gan, lietojot to atopiska dermatīta gadījumā, ādas sausuma pakāpe mazinās.

Nātrija lauretilsulfāta izraisītā ādas kairinājuma gadījumā pantenols atjauno ādas barjerfunkcijas un raga slāņa hidratāciju. Pantenola terapija ātri samazina ādas apsārtumu. Arī humektants glicerols stimulē ādas barjeras atjaunošanos nātrija lauretilsulfāta izraisīta ādas bojājuma gadījumā.

Lipīdu aplikācija uz ādas virsmas sekmē ādas hidratāciju dažādos veidos. Parasti lieto oklūzijas, kas ir vienkāršākais veids, kā samazināt ūdens zudumu ādā. Biežākās okluzīvās vielas ir lipīdi, vazelīns, bišu vasks, lanolīns vai dažādas eļļas. Lokāli aplicētie lipīdi penetrē ādu, un strukturālo lipīdu aplikācija raga slānim ir daudz efektīvāka nekā citu lipīdu radītā hidratācijas korekcija. Lokāli aplicēti lipīdi var ietekmēt arī ādas iekaisuma gaitu, jo ir iespējama pret­iekaisuma darbība.

Indivīdiem ar taukainu ādu jāizvēlas no eļļām brīvu mitrinātāju. Tādi ir divi tipi:

  • satur tikai no eļļām brīvus komponentus, kā, piemēram, propilēnglikolu un glicerīnu;
  • satur emolientu esterus, kas ir eļļām līdzīgi (sausai ādai domātie esteri satur smagās eļļas, piemēram, vazelīnu).

Normālai ādai paredzētie līdzekļi kā galveno ingredientu satur minerāleļļu un propilēnglikolu. Mitrinātāji labvēlīgi ietekmē veselas ādas barjerfunkcijas, pasargājot to no sausuma izpausmēm. TEŪZ samazinās, un āda ir mazāk jutīga pret nātrija lauretilsulfāta ierosinātu kairinājumu. Rezistences samazināšanos pret nātrija lauretilsulfāta ierosinātu kairinājumu un ādas sausumu konstatē arī pēc AHAs terapijas. Pienskābe stimulē keramīdu produkciju. Citi humektanti - tādi kā dekspantenols - samazina TEŪZ pēc septiņu dienu terapijas. Krēmi, kuru sastāvā ir daudz lipīdu, bet nav humektantu, neietekmē TEŪZ, bet ādas jutība (salīdzinot ar neārstētu ādu) pret nātrija lauretilsulfāta radīto kairinājumu pieaug. Turklāt ar lipīdiem bagātu krēmu vazodilatācijas laiks ir īsāks nekā mitrinātājiem, kas satur 5% urīnvielu.

Cilvēkiem ar niķeļa alerģiju, lietojot ādas mitrinātājus bez humektantiem, novēro jutības pieaugumu pret niķeli. Savukārt, glicerīnu saturoši krēmi rada mazāku reaktivitāti uz niķeli nekā tie krēmi, kas nesatur humektantus.

Grumbu korekcijai lietojamie mitrinošas darbības preparāti

Daudzi uzskata, ka ādas mitrināšana mazina grumbu veidošanos vai samazina jau esošās, un tam ir savs pamats. Ir radīti ādai identiski keramīdi, kas patiešām uzlabo ādas stāvokli, lai saglabātu dabīgo ādas aizsargslāni, lai āda nekļūst plāna, padara to mazāk uzņēmīgu pret detergentu un citu ārējo faktoru kaitīgo ietekmi. Ar šiem preparātiem panāk mitrinošo efektu, ādas šūnu sastāva atjaunošanos, atvieglo citu mitrinātāja sastāvā esošo aktīvo vielu iekļūšanu dziļākos slāņos. Visi šie procesi veicina hidratāciju, kolagēna un glikozaminoglikānu sintēzes stimulāciju, kā rezultātā āda kļūst gludāka.

Peptamīdu-6 - jaunu heksapeptīdu, ko iegūst rauga fermentācijas procesā - lieto dermatoloģiskām procedūrām, tam ir savelkoša darbība un grumbas izlīdzinošs efekts.

Mioksinols LS 9736 ir dabīgs peptīdu komplekss, kas iegūts no hibiskus sēklām. Tas samazina muskuļšūnu kontrakcijas un tādā veidā pasargā no izteiktu grumbu parādīšanās.

Arlatondikarboksiskābe (Arlatone Dioic DCA) - viegls, augu valsts izcelsmes produkts ar augstu ādas virsmas izlīdzināšanas efektu; plaši lieto ādas kopšanas produktu sastāvā, ādas ārstnieciskos līdzekļos u.c.

Protams, cīņa ar grumbām sola labākus rezultātus, ja par tām sāk domāt un rūpēties, tikko parādās pirmās ādas novecošanas pazīmes: ādas sausums, sīkas krociņas ap acīm vai sausa roku āda.

Blaknes

Mitrinātāju lietošana reti ir saistīta ar veselības draudiem, lai gan tos lieto plašām ķermeņa virsmām un ilgu laiku cilvēka mūžā. Visbiežākās mitrinātāju blaknes ir sensitīvās reakcijas tūlīt pēc aplikācijas, kas izpaužas kā dedzināšana, sūrstēšana. Šādas sūdzības var radīt pienskābe, urīnviela un PCA, konservanti (benzoikskābe). Ādas atbildes reakciju var iedalīt četros mehānismos:

  • subjektīvais vai sensorais kairinājums,
  • alerģiskais kontaktdermatīts,
  • neimunoloģiska kontaktnātrene,
  • kairinājuma kontaktdermatīts.

Smaržas un konservanti ir galvenie, kas rada alerģisku reakciju pret lokāli aplicētām vielām. Gandrīz visi lielveikalos nopērkamie mitrinātāji satur smaržas un vairāk nekā simts smaržvielu ir identificētas kā alergēni. Humektanti, emulgatori un eļļas ļoti reti izraisa alerģiju. Lanolīns reizēm rada kontaktalerģijas.

Augu eļļas (parasti augsti attīrītas, piemēram, zemesriekstu eļļas proteīni) var radīt alerģiskas reakcijas sensibilizētiem indivīdiem. Ir iespējama intoksikācija. Piemēram, lokāli aplicēta, salicilskābe bērnam ar lamellāru ihtiozi vai pacientam ar augstas koncentrācijas propilēnglikola radītu apdegumu var radīt saindēšanos. Dažu produktu, galvenokārt Ķīnas augus saturošu krēmu, atkārtotas aplikācijas, vienlaicīgi ar kortikosteroīdiem, var izraisīt nopietnas blaknes.

Pacientiem ar atopisko dermatītu ir lielāks ādas blakusreakciju risks, jo ir bojāta ādas aizsargkārta. Sejas āda, salīdzinot ar citiem ādas rajoniem, ir daudz jutīgāka, jo raga slānis ir plānāks un sejas ādā ir daudz tauku dziedzeru, kas atveras ādas virskārtā ar plašām folikulārām porām. Bērniem ar atopisko dermatītu sausas ādas terapija ietekmē emocionālo attīstību un rezultāts ir atkarīgs no vecāku un bērnu savstarpējās saprašanās un uzticēšanās. Krēms palīdz justies mierīgi un komfortabli.

Jutīgas ādas gadījumā, lai pārliecinātos par produkta piemērotību, pirmajā reizē jāuzklāj neliels daudzums līdzekļa uz plaukstas un jāpavēro sajūtas 15-30 minūšu laikā, ja nieze nerodas, nav apsārtuma, tad krēms visticamāk arī vēlāk neradīs kairinājumu. Var būt nepieciešamība izmēģināt vairākus līdzekļus, līdz atrod to, kurš iedarbojas vislabāk.

Kopsavilkums

Ādas kopšana sākas ar profilaksi. Jācenšas izvairīties no antibakteriālo ziepju lietošanas ikdienas roku mazgāšanai. Mazgājot traukus, tīrot izlietni, uzkopjot vannas izstabu, strādājot dārzā zemes darbus, būtu jālieto saimniecības cimdi. Ieteicams lietot kopšanas krēmus, gelus pēc dušas, pēc roku mazgāšanas; vēsā laikā jāvalkā cimdi. Vasarā uz atklātām ķermeņa daļām jāaplicē aizsargkrēmi pret sauli, nevajag pārspīlēt ar solāriju apmeklējumiem.

Katram cilvēkam mitrinātāja izvēle ir individuāla. Svarīgi, lai mitrinātāji ir kosmētiski pieņemami un vienkārši lietojami. Lietojot mitrinošos līdzekļus pareizās koncentrācijās, šīs vielas palīdz atjaunot ādas aizsargfunkcijas. Ja proporcijas ir nepareizas, tad pielietotās vielas var kavēt ādas atjaunošanās procesus.

Literatūra

  1. Bloswell C. Beyond hopes and dreams, new ingredients for skin care//Chemical market reporter, 2004, 10.05., Vol 265, No 19.
  2. Loden M. The clinical benefit of moisturizers//JEADV 2005, 19, 672-88.
  3. Schwartz R. Moisturizers, 20.01.2006, www.emedicine.org

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Sausas ādas kopšana dažādos vecumposmos

    No senseniem laikiem ādas kopšanā lieto dažādus mīkstinošus un mitrinošus līdzekļus. Jau senie ēģiptieši kā ādas mitrinātājus lietojuši sezama, mandeļu vai olīvu eļļu. Slavenā Kleopatra gāja ēzeļu piena vannās ar domu, ka tā būs laba viņas ādai. Viena no visbiežākajām ādas problēmām ir sausa āda, un ar to ir saskāries gandrīz ikviens. Lasīt visu

  • Sausas ādas kopšanas aspekti. Emolientu izmantošana dermatoloģijā

    Sausa āda ir bieži sastopama problēma, un tās sausums var variēt no viegla līdz ļoti izteiktam ādas sausumam jeb ādas kserozei, kas tālāk var izraisīt arī sausuma radītu ekzēmu. Emolientu jeb ādas atjaunojošo līdzekļu lietošana vēl arvien ir galvenais terapijas līdzeklis šīs problēmas risināšanā. Tomēr pacienti un veselības aprūpes speciālisti nereti nenovērtē emolientu terapijas iespējas un neizmanto tos atbilstīgi situācijai. Šā raksta mērķis ir sniegt ieskatu ādas barjeras, tās atjaunošanās un hidratācijas procesos, faktoros, kas veicina sausas ādas rašanos, kā arī dažādos jautājumos saistībā ar emolientu lietošanu. Lasīt visu

  • Insektu izraisītas dermatozes. Klīniskais raksturojums

    Dabā mīt daudz dažādu insektu, kas īpaši pavasara un vasaras periodā kož un dzeļ cilvēka ādā. Parasti šo kodumu radītais iekaisums ir neliels un ātri izzūd. Taču ir insekti, kuru kodums izraisa klīniski nozīmīgu ādas reakciju vai kuri izplata slimības. Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un pacienta organisma reakcijas, gan arī no sekundāriem faktoriem, piemēram, ja attīstās komplikācijas ar strutainu infekciju. Lasīt visu

  • Melanoma. Agresīva, taču novēršama

    Jau vairākus gadus maijā speciālisti visā pasaulē pievērš uzmanību ādas ļaundabīgu veidojumu aktualitātei. Apmēram 85 % melanomas gadījumu saistīti ar hronisku ekspozīciju UV stariem. Lai gan cilvēku zināšanas par aizsargkrēmu lietošanu un citiem profilaktiskiem pasākumiem ir samērā labas, diemžēl realitātē noteikumus ievēro retais. Lasīt visu

  • Dažādā atopiju pasaule. Joprojām plaši pētīta

    Pēdējās desmitgadēs pieaugusi tādu atopisku slimību kā atopiskais dermatīts, alerģisks rinīts un astma attīstības biežums. Var apgalvot, ka šobrīd vidēji katram piektajam cilvēkam ir kāda alerģiska izpausme. Lasīt visu