Nedodiet man pirmo vijoli. Nefrologs Harijs Čerņevskis

Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”

Galvu glaudījis profesors Stradiņš

Kad H. Čerņevskis runā par P. Stradiņa slimnīcu, viņā atdzīvojas mazs nostalģisks puika. Nav šaubu, slimnīcu viņš pazīst kā savus piecus pirkstus. Rau, tur, kur tagad ir 29. nodaļa, druscītiņ pa labi, bijusi vecā slimnīcas poliklīnika, veca koka māja ar plašu uzgaidāmo telpu un stiklotiem griestiem, viņš zina parādīt arī to vietu, kur agrāk bija volejbola laukums, kur baseins, kur slējās melni ogļu kalni, kur bija baraka ar profesora Stradiņa izvietotiem pašreizējā Medicīnas vēstures muzeja eksponātiem... Ar mammu 1947. gadā

Slimnīcas teritorijā savulaik bija ­astoņas barakas, vienā no tām esmu piedzimis - 17.dzemdību nodaļā. Tagad no šīm barakām palikušas četras. Radioloģijas centra vietā bija lielas puķu dobes. Tās labi atceros, jo 15 gadu vecumā slimnīcas dārzniecība bija mana pirmā darba vieta. Te strādāja dārznieks ar četriem vai pieciem palīgiem. Kā toreiz viss bija sakopts! Kur profesoram Stradiņam ir piemiņas vieta, bija kalniņš - mēs, bērni, tur šļūcām ar ragavām, blēņas darījām.

Mana bērnība ir pagājusi ļoti interesantā vietā - Stradiņa slimnīcas teritorijā. Māte strādāja par medmāsu (kāda sagadīšanās!) 8.nodaļā, un mēs dzīvojām šīs slimnīcas teritorijā kopmītnē, vienā desmit kvadrātmetru istabiņā, līdz man palika 17 gadi. Manu galvu ir glaudījis profesors Stradiņš. Atceros visus slimnīcas galvenos ārstus, slavenos profesorus. Kā jau puikas gados tas gadās, reiz nejauši notašķīju profesoru Iļjin­ski, viņš to atcerējās vēl pēc ilgiem gadiem! Redzēju, kā mainās darbinieki, slimnīca, kādas mājas te tiek ieceltas. Esmu bijis zem šiem vecajiem korpusiem, pagrabos. Profesors Stradiņš, lai arī bija ļoti aizņemts, atlicināja laiku man, mazam puišelim, lai izvadātu un parādītu savāktos vēsturiskos medicīnas eksponātus, kuri tajā laikā bija izvietoti arī šajos pagrabos.

Jūs vecākiem bijāt vienīgais bērns?„Biju cītīgs students, augstskolu pabeidzu  ar izcilību”

Jā.

Bijāt klausīgs?

Diezgan rātns.

Tas nozīmē, ka vispār sievietes klausāt?

Varētu tā teikt (Smejas). Mani vecāki izšķīrās, kad man bija četri gadi. Uzaugu bez tēva. Mammai šogad būs 92 gadi, viņa šajā slimnīcā strādāja kopš 1945.gada, no šejienes arī aizgāja pensijā. Redzēju, cik mātei grūti gāja, redzēju, ka nauda nenāca tik viegli.

Skolas laikā bija pierasts, ka brīvdienās strādāju, piepelnījos. Vēl desmitā klasē mācījos, kad pieteicos darbā Dārzu un parku trestā. Braucu uz mežu palīdzēt baļķus likt mašīnā. Mamma saķēra galvu - ­ārprāts, kā to varēsi! Nekas šausmīgs jau tur nebija: viens vecs onkulītis, mašīnas šoferis, un es, tāds puišelis, kas pieriktē baļķus, palīdz aplikt trosi apkārt, mašīna jau pati tos baļķus iecēla.Studiju biedri – vidū starp meitenēm H. Čerņevskis, kautrīgi maliņā – Jāzeps Keišs

Nākamajā gadā strādāju Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, depo. Visu nepāra numuru trolejbusu kreisie pakaļējie riteņi bija manējie. Strādāju profilaktiskā remonta darbos. Atsūta trolejbusu, sakrīt apkārt kādi seši cilvēki, izjauc, saeļļo un saliek atpakaļ. Ritenis tik liels - man līdz vēderam. Tas sastāvēja no ārējā un iekšējā riteņa, kurus vajadzēja atskrūvēt, brigadieris dažreiz nāca palīgā.

Starp mediķiem uzaudzis - loģiska profesijas izvēle.

Nē, negatavojos būt par mediķi. Man no bērnu dienām ļoti patika teātris. Domāju, būšu režisors vai aktieris. Otra mīļa iedoma - strādāšu televīzijā par operatoru, tas arī būtu iepaticies. Man bija draugs, dažus gadus vecāks, kurš stājās Medicīnas institūtā. Es aizgāju līdzi. Viņš netika, bet iedvesmoja mani - kāpēc gan nevarētu pamēģināt mācīties par ārstu? Esmu beidzis, toreiz lepni saucās, VĻKJS 30. gadadienas 4. vidusskolu (tagad Rīgas Angļu ģimnāziju), nekāds teicamnieks nebiju, vairāk pelnīju četriniekus. Kad sāku studēt, tad gan tīri labi veicās. Augstskolu pabeidzu pat ar izcilību.

Studiju gados turpinājāt piestrādāt?

Sāku strādāt jau pirmajā kursā ātrajā palīdzībā - par sanitāru, tad aizgāju prom, turpināju ceturtā kursā par feldšeri. Bijušais klasesbiedrs, kurš strādāja par feldšeri, mani aicināja: nāc uz kardioloģisko brigādi, strādāsi diennakts darbu, tā vienmēr būs svētdiena, nekavēsi mācības, izdevīgi. Tā nonācu 4. kardioloģiskajā brigādē. Šis darbs deva saprašanu, ka varētu un gribētu strādāt par kardiologu. Ko citi mācījās no grāmatām, tas viss bija manu acu priekšā. Plaušu tūskas kupēšana, sirds ritma traucējumi. Dažādi ārsti, viņu atšķirīgā pieeja, dažādi medikamenti.

Kolēģus atceros. Bija tāds ļoti interesants dakteris Asars. Leģenda. Ātrajā palīdzībā par viņu klīda daudzi nostāsti un anekdotes. Viņš augumā bija ļoti dūšīgs; uz darbu vienmēr līdzi ņēma maizes klaipu, ne parasti sagrieztu, bet gareniski, salicis visu ko iekšā. Viņš bija mācījies Maskavā pie profesora Ņegovska un Rīgā bija kardioloģiskās un intensīvās terapijas brigāžu dibinātājs. Pie viņa strādāt no vienas puses bija ārkārtīgi interesanti, no otras - studentam slikti.Mākslīgās nieres nodaļā (no kreisās) H. Čerņevskis, J. Demčenko, R. Rozentāls. Septiņdesmito gadu vidus

?

Naktīs dakteris Asars vienmēr stāvēja pie dispečera un prasīja: nu, iedod man kādu izsaukumu, iedod kādu slimnieku. Bet mēs taču gribējām arī pagulēt, atpūsties (Smejas).

Tad jau jūs nenodarbināja specialitātes izvēle.

Teikšu tā - visu iedveš pasniedzējs. Ļoti iespiedās atmiņā docents Gaitis Brežinskis. Un toreiz vēl docents Ilmārs Lazovskis. Ar ķirurģiju mūsu grupai neveicās, nebija tādas lielas autoritātes. Dzīves laikā gan viss var mainīties. Kad 1973.gadā sāku strādāt Nieru transplantācijas centrā, nepietika cilvēku, kas strādā ķirurģijā. Atceros, profesors Jo­sifs Jarmoļinskis, Nieru transplantācijas centra pirmais vadītājs, man teica: mazgājies, nāksi uz operāciju. Turējos pretī: esmu terapeits, ko tur darīšu? Nāc šurp! Vienreiz lika turēt āķus, otrreiz. Toreiz nieru transplantāciju visi nāca skatīties, operācijas bieži notika naktī. Atceros tādu epizodi. Piezvana man naktī profesors Jarmoļinskis: Harij, ti čem seičas zaņimaješja?* Vēl īsti nepamodies: Vabše ta spļu**. Vaicā, vai varētu atbraukt palīdzēt. Jābrauc! Slimnieks bija no Minskas, bijušais sporta olimpiādes dalībnieks. Milzīga auguma, dūšīgs. Man vajadzēja turēt āķus, profesors sita pa nagiem: Ģerži krepče! Krepče!*** Toreiz dziļos āķus nelika, ielika rokas iekšā, pavilka un vajadzēja turēt. Tā es tur stāvēju trīcošām rokām.

Bet vispirms jau bija obligātā sadale.

Mani nosūtīja uz Liepāju, bet nonācu Ogrē.Trīs svarīgu cilvēku diskusija: (no kreisās) R. Rozentāls, PSRS galvenais nefrologs akadēmiķis Rjabovs un H. Čerņevskis

Kā?

Liepājas slimnīcas galvenais ārsts teica: pats gādā, kur dzīvosi. Un vispār mums jauno speciālistu īpaši nevajag. Ja atrodi vietu, mēs tevi neturam. Apvaicājos kursabiedriem, draugiem. Izrādījās, Ogrē vajag kardiologu. Teica: sākumā tas nebūs kardiologa darbs, strādāsi poliklīnikā. Vēl trakāk - Ogres Trikotāžas kombināta filiālē par ceha ārstu. Nekas daudz jau tur nebūs, jums būs pieci tūkstoši meiteņu vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Tā es kļuvu par ārstu meiteņu pūlim. Piestrādāju poliklīnikā, slimnīcā.

Ceha ārsts - izklausās labi.

Pieņēmu ambulatorās pacientes, rakstīju darba nespējas lapas. Man tolaik bija 24 gadi. Braucu elektriskajā vilcienā Rīga-Ogre, skatos - meitene, kurai no rīta esmu iedevis darbnespējas lapu, kura ir slima it kā ar paaugstinātu temperatūru, tamburā bučojas ar puisi. Izkāpju no vilciena, sasveicināmies. Nākamajā dienā viņa atnāk noslēgt darba nespējas lapu. Čerņevskis bija riebīgs, Čerņevskis ierakstīja neattaisnotu. Viņas mani visādi mēģināja apcelt, nest cauri, tās lapas izmānīt. Man bija laba māsiņa, viņa jau bija piešāvusies un zināja, ka meitenes termometrus sprauž sarīvētās padusēs, ka ar vienu termometru mainās.

Jaunas meitenes, jauns dakteris. Simpātijas nešķīlās?

Nē. Zināt, es jutos ļoti lepns. Toreiz bija sanitārās kopas, kas mācījās civilās aizsardzības mācībās. Trikotāžas kombināta meitenes bija labi trenētas, viņām bija divas komandas. Kad piedalījās rajona sacensībās, man vajadzēja kā ārstam braukt līdzi. Iedomājaties - sapulcējušās kolhoznieces, piebrauc Trikotāžas kombināta autobuss un izkāpj Čerņevskis ar kādām 30 skaistām meitenēm, kuras vienmēr ieguva pirmās vietas. Biju ļoti lepns par viņām.

Kā beidzās stāsts par ceha ārstu?

Rīga pārvilināja. Mani gribēja uztaisīt par gastroenterologu - atsūtīja uz kursiem Rīgā. Tas bija 1973.gads, toreiz jau bija izveidots Nieru transplantācijas centrs un profesors Josifs Jarmoļinskis vāca kopā domubiedrus. Labs draugs, 3. nodaļas vadītājs Mārtiņš Liepiņš, aicināja: veidojas pavisam jauns novirziens - nieres transplantācija, nāksi? Un es atnācu. Mēs visi bijām vecumā līdz trīsdesmit gadiem. Man bija 28 gadi, un tas bija brīdis, kad kļuvu par Hroniskās hemodialīzes nodaļas vadītāju.Par ko aizdomājies pasniedzējs H. Čerņevskis? Astoņdesmito gadu beigas

 

Labs palīgs labam līderim

Kad saku, ka retrospekcijā var labi redzēt, esi vai neesi trāpījis ar profesijas izvēli, viņš mani drusku velk uz zoba: varbūt pamēģināt vēl kaut ko? „Mans kursa biedrs ir Kārlis Auškāps, teātra režisors, mēs Medicīnas institūtu beidzām vienā grupā. Laikam tomēr par vēlu..." Bet teātris viņam patiešām patīk. Viņam esot Dailes teātra abonements, tāpēc esot spiests iet uz visām izrādēm. Bet, ja nopietni, - Rīgas Jaunā teātra „Revidents" labi iespiedies prātā. Tikai laika pietrūkstot tādām dvēseliskām lietām. Joprojām dežurējot - „man tomēr patīk būt starp slimniekiem, tajos kolektīvos."

Kolēģi saka - izpalīdzīgs, atsaucīgs, labsirdīgs. Tā sirsnīgi, vai ne?

Ak, tā (Smaida)? Es arī tā gribētu, lai pret mani izturas.

Kas jums ir svarīgākais kolēģī?

Profesionalitāte. To novērtēju. Uzskatu, ka labs profesionālis galu galā ir arī labs cilvēks.

Lielie profesionāļi mēdz būt arī sarežģītas personības.

Varbūt. Vai tas ir slikti?

Nē, bet kā tādai komandai sastrādāties?

Vienam līderim jābūt. Kolēģis lasīja lekciju, viņam bija laba atziņa: līderis ir viens, pārējie - sekotāji.

Jūs cenšoties neieņemt vadošus amatus. Amats nešķiet svarīgs?

Neraujos līderos. Nemaz. Nav vērtības amatam. Divpadsmit gadus vadīju Hroniskās hemodialīzes nodaļu. Man tomēr labāk patika strādāt ar slimniekiem, nevis administratīvu darbu. Pēc tam mani kaut kā ievēlēja par Nefrologu asociācijas prezidentu, sabiju visus iespējamos termiņus, taču administratīvais darbs nebija pie sirds. Negribu būt tas, kurš spēlē pirmo vijoli. Es varētu būt labs palīgs labam līderim. Katram ir savas rakstura īpašības. Nu neesmu es tas, kurš regulē citus.Uzlādējot baterijas – pērn baudot eksotisko Taizemi

Kas šķiet vērtīgs, ja amatam nepiešķirat uzmanību?

(Klusums.) Spēja iejusties jebkurā kolektī­vā. Uzskatu, man ir laimējies ar brīnišķīgiem kolektīviem. Cil­vēks trešdaļu no savas dzīves pavada darbā, tāpēc svarīgi, lai, aizejot mājās, nejūties piekusis. Gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan divās nodaļās P.Stradiņa slimnīcā, kur strādāju - 8. Nefroloģijas un 31. Mākslīgās nieres nodaļā - mēs labi satiekam.

Jūs uzpasējot jaunos?

Paaudzēm jāmainās. Pie sevis klusi domāju: paliks sešdesmit, iešu pensijā, bet izrādās, ka nekur nevaru aiziet. Mani mazliet māc bailes, it sevišķi strādājot ar studentiem, palikt par daudz vecam. Jāaiziet īstajā brīdī. Kamēr esi vēl spējīgs. Ar godu. Tādā veidā no studentu mācīšanas aizgāja profesors Lazovskis. Ja sāc jaukt studentu vārdus, tad jāpārdomā, vai var turpināt strādāt. Man vēl tā nav, bet baidos, ka drīz tas mir­klis pienāks (Smejas).

Ko ģimene saka, ka tik daudz strādājat?

Priecājas, ka daudz nopelnu (Smejas). Ar sievu esmu nodzīvojis jau vairāk nekā 30 gadus. Iepazināmies, kad viņa strādāja Nieru transplantācijas centrā; tagad viņa ir infektologs-hepatologs Bērnu klīniskajā slimnīcā. Viņa mani ir daudz piecietusi, es salīdzinoši mazāk esmu bijis mājās. Kā var nodzīvot kopā tik garus gadus? Aprīvējas jau viens ar otru. Mums ir dēls un meita. Ne viens, ne otrs neaizgāja pa medicīnas līniju. Meita izstudēja ķīmiju, pēc tam detalizētāk pārtikas ķīmiju, pabeidza ekonomiku, tagad strādā Zemkopības ministrijā. Dēls ir ekonomists, datorspeciālists. Uzskatu, bērniem neko daudz nevar iemācīt, tikai ar savu piemēru būt klāt. Ja esi skaļš un izdarīgs, tad arī bērni tādi būs. Tā kā es esmu intraverts, arī bērni nestāv sabiedrības spicēs.

Kam pieder jūsu sirds medicīnā?

Nu jau laikam nefroloģijai. Sākumā tā bija kardioloģija, bet dzīve tā iegrozījās, ka nesanāca. Ne vienmēr var gribēt sasniegt to, ko sirds vēlas. Nefroloģijā esmu jau 33 gadus.

Kā mainījies slimību raksturs?

Ja pirms dažiem gadiem viens no hroniskas nieru mazspējas galvenajiem iemesliem bija glomerulonefrīts, tagad sākam tuvināties tendencēm pasaulē, kur pirmo vietu ieņem diabētiska nefropātija. Otra problēma - arteriāla hipertensija. Brīžiem ir grūti pateikt, kas nostājas primāri: hipertensija ar nieru bojājumu vai otrādi. Ārzemēs rēķina apmēram tā - katram piektajam slimniekam, kuram nestrādā nieres, tā cēlonis ir arteriāla hipertensija. Latvijā šis skaitlis ir mazāks.

Nieru pacientu reģistram apritēja desmitais gads. Ideja par reģistru bija jūsējā?

Nē, Nefrologu asociācijas. Gribējām plašu reģistru, lai to varētu izmantot dziļākiem pētījumiem. Lai būtu fiksētas visas analīzes, pamatīga anamnēze, medikamenti, ko pacients saņēmis. Ar vienas farmaceitiskās firmas palīdzību bijām gatavi jau iegādāties reģistra datorizēto formu, taču, kad nonācām līdz līguma parakstīšanai, tā uzreiz - nē un cauri. Tā mēs, cik spējam, darām paši. Radām kolēģiem papildu slodzi, viss notiek uz entuziasma pamata, jo darbs pilnīgi nemaz nav apmaksāts. Tāpēc reģistrs nav tāds, kādu gribētu - informācija vairāk aprobežojas ar dzimumu, vecumu, pamatslimību, ārstēšanas veidu.Ģimenes ielenkumā ar dzīvesbiedri, dēlu, meitu, znotu un mazbērniem

Kā sadzīvojat ar tik smagiem pacientiem? Pārdzīvojat personīgi par katru?

Varēju izturēt 13 gadus - līdz 1986.gadam, strādājot ar šo smago kontingentu. Tad pārgāju strādāt uz Rīgas Stradiņa universitāti. Gribējās pārmaiņas. Kaut kā notrulinājos... Vienā brīdī iedomājos: tas ir gandrīz kā iziet cauri lauku kapsētai. Tas atstāj zināmu akcentu.

 

Skolnieka un skolotāja mācības

Man šķiet, dvēselē H. Čerņevskis ir caur un cauri skolotājs. Kad ierunājamies par pasniedzēja darbu, viņš berzē plaukstas - kas tas par prieku internetā aizrakties līdz slavenībām, piemēram, uziet ziņu, ka daudzi Anglijas karaļnama pārstāvji slimojuši ar porfīriju. Studenti tādas lietas novērtē. Kāds viņš pats bijis kā skolnieks? Cītīgs! Daudzās studiju gados gūtās mācības vēl tagad atceras. Piemēram, kā licis eksāmenu pie profesora Kristapa Rudzīša. Minūtes piecpadsmit tēlaini stāsta, kā tas noticis. Jā, jā, arī viņam nācies ieskatīties pacientei mutē un saprast, ka pie visa vainīgas ir zobu saknes kā fokālās infekcijas perēklis.

Kuriem skolotājiem esat pateicību parādā?

Profesoram Josifam Jarmoļinskim, kurš gribēja mani par ķirurgu izveidot. Profesoram Rafailam Rozentālam, mana zinātniskā darba vadītājam. Viņš prot radīt interesi. Iedvesmo skatīties uz priekšu. Profesoram Jūlijam Anšelēvičam. Ilmāram Lazovskim - viņš vienmēr lūkojās, lai attiecības starp ārstu un pacientu būtu korektas.

Zināt, jums ir laba skolotāja reputācija.

Ja? Tā runā? To jau uzzina vēlāk.

Kāds ir labs skolotājs?

Tas, kurš nav augstprātīgs. Kurš nekliedz uz studentiem, bet mēģina viņus saprast. Kurš ikdienā prasa, liek sliktas atzīmes, kaunina par nepadarīto, liek atstrādāt kavētās nodarbības. Labāk ieliek sliktāku atzīmi nodarbības laikā, nevis eksāmenā.

Kā iemācīt studentus domāt?

To viņi iemācīsies paši - ar laiku. Kad students nonāk līdz sestajam kursam, viņam šķiet - ai, cik es gudrs, cik labi visu zinu. Kad sāk strādāt, tad saprot, ka nekā jau patiesībā nezina. Tagad televīzijā rāda filmu par doktoru Hausu. Tāda divdomīga, citi saka - nekā tur nav. Man liekas, tā varētu būt saistoša, lai ieinteresētu studentus. Ar mākslas darbu, kino palīdzību varētu labi iemācīt.

Vai skolēns pāraug savu skolotāju, savu meistaru?

Tā vajadzētu būt. Ir jau tā, ka redzu, kuras ir tās gaišās galvas. Un tas piepildās.

Studenti uzlādē pozitīvi? Viņi ir tik enerģiski!

Ir dažādi. Kā kura grupa. Viņi jau nejūt, kuri man patīk.

Jūs to neizrādāt? Esat kā klints?

Nē, nu neesmu jau kā klints.

Par ko jums ir bēdīgi - tā pa īstam?

Par to, ka cilvēkiem pietrūkst izglītības. Visas nelaimes ceļas no muļķības. Lasu Rīgas Stradiņa universitātē lekcijas sertificētiem ārstiem, brīžiem nezinu, vai tās notiks, jo no visas Latvijas piesakās tikai kādi seši septiņi cilvēki, kas grib papildināt savas zināšanas nefroloģijā. Vai tiešām ārsti ir tik zinoši? Redzot slimniekus, kādi nonāk pie mums, citreiz šķiet - ārstu zināšanas nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Nupat viena mūsu paciente ilgāku laiku bija ārstējusies pie ģimenes ārsta...

Kad redzat kolēģu kļūdas, zvanāt viņiem, runājat?

Ja kļūda prasīs tā kolēģa iejaukšanos, varbūt ir vērts zvanīt, bet citādi - ko bojāt savu nervu sistēmu. Man nepatīk uzspiest savas domas, norādīt, kā ir pareizi, kā nepareizi. Es drīzāk pastāstītu, kā es būtu rīkojies.

 

Piesardzīgais optimists

Jauki klausīties, kad profesors savus studentus un kolēģus uzrunā uz „jūs". Viņš atzīst, šī uzrunas forma viņam patīk, jo izrāda cieņu. Viņam netīkot „tutināšanās" ar visiem pēc kārtas.

Viņš sarunā vairākkārt saka - esmu intraverts. Tas nenozīmē, ka viņš ir kluss. Itin ne maz! Drīzāk savas rūpes paturēs pie sevis. Viņš teic - nedrīkst savu smagumu otram izrādīt. Nedrīkst! Bet kad „baterijas sāk izlādēties" viņš satiekas ar draugiem, brauc ceļojumos vai dodas uz Saulkrastiem. „Tur ir māja, kurā dzīvo sievasmāte. Tur man liek kādreiz parakņāties pa zemi. Vai patīk? Hm, kaut kas jau fiziski jāpadara. Kurinām vakaros pirti. Man patīk agri iet gulēt un agri celties. Ja ilgi guli, tad noguli skaistāko laiku. Nekad nav tik skaists tīrs un svaigs gaiss kā piecos sešos no rīta, kad saule vēl nav pacēlusies."

Vai ticat, ka cilvēki pirms Ziemassvētkiem kļūst labāki?

Viņi ir slikti? Vēl labāki? (Viltīgi smīn.) Ja auksts ārā, viss piesnidzis, balts, naktī zvaigznītes pie debesīm... Var jau būt, ka cilvēkus šī noskaņa rosina darīt labu. Manas ģimenes Ziemassvētki ir visai tradicionāli: esam mājās, ciemos nāk mazbērniņi. Manai mammai 25. decembrī ir dzimšanas diena.

Ticat netveramām lietām?

Tagad ar ģenētikas palīdzību var paredzēt slimības. Tas varbūt ir tas, ka sākam savu likteni atpazīt. Nē, laikam jau neticu.

Neesat no tiem, kas daudz domā, kā būtu, ja būtu?

Esmu gan. Vienmēr iedomājos, ka būs sliktāk, bet sanāk labāk.

* Harij, ar ko tu pašreiz nodarbojies? (krievu val.)

** Vispār guļu. (krievu val.)

*** Turi stiprāk, stiprāk! (krievu val.)

Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑