Sabiedrotā. Medicīnas māsa.

Viņa nereti ir jaunā ārsta pirmā darba audzinātāja: ar padomu, atbalstu, pieredzi. Vai  tradīciju un atmosfēras uzturētāja nodaļā. Viņai nepatīk, ja sauc par ārsta labo roku, jo patstāvīgi izpilda savu darbu, nevis ārsta komandas. Sabiedrotā – tas būtu īstais vārds medicīnas māsai. Ko viņas ciena kolēģī – ārstā? Vai jūtas novērtētas no ārstu puses?

Ģimenes ārsta sekretāre

MUDĪTES DREIMANES māsas stāžs - 37 gadi, no tiem 23 nostrādāti LJMC Vecmīlgrāvja primārās aprūpes centrā. Viņa ir māsa ģimenes ārstei un papildus veic arī reģistratores pienākumus. Par māsu izlēmusi kļūt jau vienpadsmit gadu vecumā, beigusi Rīgas 1. medicīnas skolu, kur ieguvusi vecmātes diplomu. Iestājusies arī Medicīnas institūtā, bet mācības neizrādījās pa spēkam. Mudīte Dreimane LJMC Vecmīlgrāvja primārās aprūpes centra māsa

Mana pirmā darbavieta bija Gulbenes slimnīcā, kur strādāju par operāciju māsu. Dienu un nakti bija jāizpilda pārsiešanas māsas pienākumi, jāpārlej asinis, visās lietās jāpalīdz dakteriem. Pat no kinoteātra, kur toreiz izrādīja slavenās indiešu filmas, un ballēm izvilka, ja kāds slimnieks bija steidzami jāoperē. Sarežģītākās operācijas brauca operēt dakteri no Rīgas. Taču mana vēlme nebija kļūt par operācijas māsu, gribēju vairāk būt noderīga cilvēkiem, piedaloties ārstēšanas procesā.

Un dzīves nejaušība - aizvietojot saslimušu kolēģi, nokļuvu Stāmerienas ambulancē. Tā man bija īsta darba skola: it kā šķiet - visu zini, bet patiesībā nezini neko. Ai, kādi tur bija lieliski pacienti! Aizej uz vizīti, un pateicībā tev kabatā bāž vistas olu. Lauku cilvēkam dakterītis un māsa ir kaut kas īpašs. Klausās, vērtē, cenšas visu ievērot, ko saka. 

Diezin vai spētu tagad strādāt par primārās aprūpes māsu, ja tam visam nebūtu izgājusi cauri. Savā ziņā esmu ģimenes ārsta sekretāre - tik daudz ir tās papīru rakstīšanas! To nemaz nevar izdarīt pacientu pieņemšanas laikā. Ģimenes ārstei Iritai Stjadei, ar kuru kopā strādāju, patīk, ka māsiņa ir patstāvīga. Dodos vizītēs pie veciem cilvēkiem: man jāpārsien slimnieks, jāņem asinis no vēnas, jāmēra asinsspiediens un jādara vēl daudzas citas lietas. Man ir iespējas izpausties, un tas man patīk. Māsu skolā esmu apguvusi vecmātes prasmi, un tagad tā lieti noder. Man patīk, ka ārsti vaicā manu viedokli par daudziem jautājumiem.

Manuprāt, robeža starp ārstu un māsu ir gandrīz nojaukta, jo mēs strādājam kopā, daudz runājam, konsultējamies. Ārste man uzticas, es daudz piedalos pacienta aprūpē, veicu organizatorisku darbu. Negribētu piekrist, ka māsas un ārsta attieksme pret pacientu, pieeja ir atšķirīga. Protams, ārsts koncentrējas uz slimības terapiju, bet ir arī ļoti sirsnīgi ārsti, kuri māk atrast laiku sarunai ar pacientu.

Jūtos ārstam līdzvērtīga, jo abas ar ģimenes ārsti esam atbildīgas par cilvēka veselību. Darbā jūtos kā mājās. Tā jau arī citi kolēģi strādā.

Izglītība iztaisno muguru

Liepājas Centrālās slimnīcas Neiroloģijas nodaļas virsmāsa MAIRITA NEZINE medicīnā pavadījusi 14 gadus. Viņa ir no Bauskas puses un šeit nokļuvusi drīz pēc Medicīnas skolas beigšanas. Slimnīca ir viņas vienīgā darba vieta, turklāt jau 12 gadus viņa ir nodaļas virsmāsa. Un tā ir vienlīdz laba iespēja gan organizēt nodaļas darbu, gan arī redzēt tās labās pārmaiņas, kas pēdējos gados notiek  medicīnas māsu lauciņā. Mairita Nezine Liepājas Centrālās slimnīcas Neiroloģijas nodaļas virsmāsa

Pēc izglītības neesmu medicīnas māsa, bet feldšere, beigusi Rīgas 1.medicīnas skolu. Tūlīt pēc izlaiduma atgriezos savā dzimtajā pusē, kur mani sagaidīja pilnīgs tukšums un radošas iespējas. Kādā kokapstrādes uzņēmumā man bija jāizveido medpunkts - no nekā! Telpas bija un - Mairita, uz priekšu! Un es to izdarīju. Lai gan tai pusē nodzīvoju tikai aptuveni pusgadu, priecājos, ka tur izveidotais medpunkts darbojas joprojām.

Atnākot uz Liepāju, skaidri zināju, ka negribu strādāt ātrajā palīdzībā. Tāpēc droši devos uz slimnīcu un teicu, ka gribu būt māsa. Man atradās vieta - 3. nodaļā, kur tagad ārstējas neiroloģiskie slimnieki, bet pirms tam bija nefroloģijas nodaļa. Pēc gada tās mainījās, un toreizējā nodaļas vadītāja un pieredzējusī neiroloģe daktere Ilze Bērziņa mani izvēlējās par jaunās nodaļas virsmāsu. Daktere Bērziņa ir mana pirmā un labākā darbaudzinātāja. Viņa nenogurusi mācīja un rādīja visu, kas nodaļā jādara virsmāsai. Dažkārt varēju apbrīnot viņas pacietību un izturību, lai gan dakterei slodze bija ārkārtīgi liela. Tagad daktere Bērziņa strādā privātpraksē un, satiekot viņu uz ielas, man prieks, ka viņa ir vairāk atpūtusies. Tikpat labus vārdus varu teikt par tagadējo nodaļas vadītāju Tatjanu Krasnopjorovu, kurai arī darba ir pārpārēm, taču viņa vienmēr ir laipna, smaidīga, sievišķīgi sakopusies un pret visiem - gan personālu, gan slimniekiem un viņu piederīgajiem - uzmanīga.

Atceroties savus pirmos soļus virsmāsas amatā, biju mazliet nobijusies, jo nu biju virsmāsa māsām ar daudz lielāku pieredzi. Tāpēc es pieklusu un centos katrā ieklausīties. Un darbs veicās.

Izvērtējot ārstu un māsu saskarsmi nodaļā, lielākoties dialogs ir abpusēji veiksmīgs un radošs, jo mēs te cits citu pazīstam un zinām, ar kuru varam būt atklātākas un stāstīt arī par to, ko jaunu esam uzzinājušas, un ar kuru nav nepieciešams runāt vairāk kā tikai par lietu. Tomēr nav bijis gadījumu, kad kāds no ārstiem man būtu licis sajusties kā kaut kam zemākam. Man šķiet, ka māsām ļoti svarīga ir izglītība. Tāpēc ir jābrauc pašām uz kursiem, bet, ja tas nav iespējams, jāuzklausa, ko citas kolēģes iemācījušās. Tieši mācības ļoti vairo māsas pašcieņu, palīdz iztaisnot muguru. Pati līdztekus savai mediķes profesijai Liepājas Pedagoģijas akadēmijā esmu ieguvusi arī sociālā darbinieka diplomu. Arī sabiedrībā ir mainījusies attieksme un reti kurš māsu uzlūko kā piedevu ārstam. Mēs esam kolēģi, bet katrs patstāvīgi darām savu darbu. Jautājumos, kas attiecas uz slimnieku kopšanu, ārsti ļoti bieži ieklausās mūsu teiktajā. Jo tā ir māsu specialitāte. Mūsu nodaļā ir ļoti svarīgi, piemēram, kā slimnieku pozicionēt, kā noguldīt, atbalstīt, pacelt un veikt citas darbības, lai cilvēkam atvieglotu stāvokli un veicinātu atveseļošanos. Taču, ja ārstam ir citi ieteikumi, cits viedoklis - ļoti labi, mēs uzklausām un izmēģinām, kā būtu labāk. Ja šāda sadarbība notiek, ieguvēji ir visi: gan ārsti, gan māsas, gan arī slimnieki. Turklāt ārstus, kuri ir gatavi sadarbībai, māsas ļoti augstu vērtē.

Un vēl, lai māsu un ārstu vidū nerastos ne profesionāla, ne attiecību plaisa, ir jābūt neformālajām attiecībām, kad satiekamies ne jau pie māsu posteņa, bet citā telpā, svinam kādam dzimšanas vai vārda dienu, dzeram tēju vai kafiju un runājam ne tikai par ikdienu. Tad rodas sajūta, ka darām vienu darbu, ka esam kolektīvs un jebkurā brīdī cits citu aizstāsim un aizstāvēsim. Un tas ir ļoti svarīgi!

Gandrīz kā nodaļas psihologs

Medicīnas māsas darbā VALENTĪNA LAPIŅA nostrādājusi jau 36 gadus. Pēc Rīgas 2. medicīnas skolas solā pavadītajām studijām pasniedzējs profesors Juris Leja pierunājis nākt uz viņa vadīto pHmetrijas laboratoriju. Pēcāk, P. Stradiņa slimnīcā izveidojoties Gastrointestinālo endoskopiju nodaļai, viņa no 1980. gada vada māsu kolektīvu. Un jau divpadsmito gadu - arī Endoskopiju māsu apvienību.Valentīna Lapiņa  P. Stradiņa KUS Endoskopiju nodaļas vecākā māsa

Jau no paša rīta vēroju, ar kādu noskaņojumu kolēģi atnākuši uz darbu. Pēc durvju aizvēršanas, pēc tā, kādā balss intonācijā tiek pateikts labrīts vai vispār nepateikts, saprotu, kāds garastāvoklis ir ārstam. Māsai jāprot noņemt šo spriedzi, izveidot noskaņu labai darba dienai. Tāpēc man šķiet, māsai vispirms jābūt labam psihologam. Mēs esam arī informācijas avots, jo gandrīz vienmēr māsa ir tā, kura pirmā tiekas ar pacientu, kurai viņš uztic savas veselības problēmas un ļoti bieži arī dvēseles noskaņojumu. To nekad neaizmirstu - tieši pacienta pirmā tikšanās ar ārstu vai māsiņu rada uzticēšanos, tātad arī veiksmīgāku izveseļošanās procesu.

Ar kolēģiem ārstiem man ir veicies - māsu viņi uzskata par līdzvērtīgu komandas locekli, pasakot atzinīgus vārdus nodaļas sapulcēs, konferencēs un personīgi. Tas ir ļoti daudz! Man patīk, ka ārsti respektē māsas kā zinošus palīgus, uz kuriem vienmēr var paļauties, ka apmaināmies ar viedokļiem. Ārstā novērtēju un cienu profesionalitāti un saskarsmes prasmi. Protams, neaizmirstu par subordināciju, kas darba procesā jāievēro.

Pirmās darba ugunskristības saņēmu neiroloģijas nodaļā, kur sāku strādāt studiju laikā un kur par nodaļas vecāko māsu strādāja Vija Rožkalne (Stradiņa slimnīcā viņa strādā joprojām), stingra un prasīga, ar izteiktu korektumu pret saviem padotajiem. Bija mana pirmā patstāvīgā nakts dežūra. No rīta, ejot mērīt slimniekiem temperatūras, konstatēju, ka vienam no pacientiem, kurš miesās bija stipri, stipri varens, pie deguna pielikts dvielis, pilns no asiņu daudzuma, bet pats varenā auguma īpašnieks saldi guļ, izdvešot īpatnējas, svilpienam līdzīgas skaņas. Tas mani tik ļoti samulsināja, ka iestājās neizpratnes mirklis. Vairs lāga neatceros, ko toreiz darīju, bet ar situāciju veiksmīgi tiku galā.

Kad sāku strādāt par virsmāsu, atceros - liela vērība tika pievērsta izskatam: obligāti bija jānēsā baltās cepurītes ar sarkanu krustiņu, ko māsiņas atļāvās noņemt tikai nakts dežūras laikā, baltus halātus. Nekādas rotas lietas, nekādi krāsoti nagi! Es biju daudz jaunāka par kolēģēm. Esmu audzināta ar lielu pietāti gan pret pieredzē bagātāko, gan gados vecāku kolēģi. Biju bikla, bailīga, bijīga. Vajadzēja lielu iekšēju koncentrēšanos, daudzu kompleksu pārvarēšanu, zināšanas, lai varētu kolēģiem pateikt - ziniet, jūs darāt nepareizi, darīsim citādi! Būtiskākais - vienmēr saglabāt cilvēciskumu un cieņu vienam pret otru. Savstarpējs mācīšanās process notiek nepārtraukti. Daudzas kolēģes jau aizgājušas pelnītā atpūtā, taču ik pa laikam satiekamies, aprunājamies, svinam jubilejas, un šīs tikšanās nes abpusēju gandarījumu.

Mani katru dienu kāds uzrunā mīļvārdā: māsiņ! Tas, ka varu ār­stam un pacientiem palīdzēt, būt noderīga, sniedz gandarījumu!

Kabineta durvis allaž atvērtas

ZANE BRENTE-BRANTIŅA ir Valmieras slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļas virsmāsa. 1976. gadā, beidzot bērnudārzu, viņa saņēma diplomiņu ar A burtiņu virsū. Ar bērna roku pati ierakstījusi: „Busu arste". Ārste no viņas nesanāca, bet māsiņa gan.Zane Brente-Brantiņa  Valmieras slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas  nodaļas virsmāsa

Kāpēc tomēr ne ārste? Laikam tāpēc, ka man svarīgi būt iespējami tuvāk pacientam. Ārsts atnāk, izmeklē, nozīmē manipulācijas, bet praktisko darbu veic māsa. Arī runāšana, mierināšana ir māsas ziņā.

Pēc māsu skolas beigšanas sāku strādāt Dikļu rehabilitācijas slimnīcā. Kad to likvidēja, pārnācu uz Valmieras slimnīcas ādas slimību nodaļu. Pēc četriem gadiem nodaļu reorganizēja. Tad atvēra jaunu - Īslaicīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļu, kurā piedāvāja darbu ar gados veciem cilvēkiem, ar pacientiem, kuriem ir īpašas vajadzības pēc operācijām, traumām. Piekritu nedomājot. Tagad jau ceturto gadu esmu nodaļas vadītāja. Ārsta šeit nav, šī ir medicīnas māsu aprūpes nodaļa, cik zinu, vienīgā tāda Latvijā. Pacientus ārstē ģimenes ārsti. Nepieciešamības gadījumā tiek pieaicināts speciālists vai dežūrārsts.

Kad sapratu, ka gribu ko mainīt savā darbā, ka nevar strādāt pa vecam, pietrūka zināšanu. Uzsāku studijas Latvijas Universitātes Māszinību fakultātē. Deviņdesmito gadu sākumā tika izveidota Māsu asociācija, sajutām aizmuguri. Tika pārņemta pieredze Zviedrijā, Norvēģijā. Braucām uz konferencēm, mācījāmies par sevi pastāvēt. Ar slimnīcas vadības atbalstu uzsāku arī aprūpes modeļa pārveidi - lai pacienta aprūpe būtu vērsta uz viņa vajadzībām, lai pacients būtu noteicējs pār sevi.

Dzīvē man ir laimējies ar skolotājiem un ar ārstiem. Sākot darba gaitas, pirmā skolotāja bija daktere Stalšāne, kurai piemita fantastiskas darba spējas un uzskats: esi māsa vai sanitāre, vienalga, visi strādājam pacienta labā. Nodaļas vadītāja Ārija Zvaigzne atnāca ar jaunām vēsmām: pacienta aprūpe ir komandas darbs un katrs komandas dalībnieks ir atbildīgs par to, lai pacients justos labi.

Ar ko ārsti izpelnās māsu atzinību? Piemēram, daktere Virza, ar kuru bieži nākas sastrādāties, ir apskaužami punktuāla un precīza. Ja man jāraksta zilās lapas vai jāizraksta rēķins apmaksai, nekad nav problēmu ar dokumentiem un ierakstiem, kurus veikusi daktere. Tas novērš liekus uztraukumus.

Kas traucē? Ārstu aizņemtība. Tas, ka reizēm viņiem jādarbojas kā pie konveijera. Un skaidrs, ka neatliek brīdis mierīgi parunāties. Bet gados veciem cilvēkiem tik svarīgs ir tiešais kontakts. Ar to arī māsas un ārsta pieeja atšķiras. Sava kabineta durvis nekad neveru ciet, jo daudzi pacienti pārvietojas ratiņkrēslā vai ar staigulīti. Ja durvis vaļā, viņi var jebkurā brīdī iebraukt, izstāstīt, kas uz sirds. Man vairs nav regulāru nakts dežūru. Ja nu vienīgi aizvietoju māsas, kuras mācās. Bet man patīk nakts dežūras. Tā ir iespēja būt vairāk kopā ar pacientu. Mierīgi parunāties. Pie mums, kā smejamies, kustība notiek naktī. Nakts nemiers, bezmiegs, visādas domas. Pilnmēness naktis zinām bez ieskatīšanās kalendārā, tikai pāršķirstot dežūržurnālu.

Saskarsmē ar gados veciem cilvēkiem vajag trīs reizes ilgāku laiku. Ir pacienti, kuri zāles nevar iedzert paši. Jāstāsta vienreiz, otrreiz, un pat tad izdara aplam. Milzīga pacietība! Un fantastiska pieredze. Daudziem esam vienīgie piederīgie, kuriem ko vēl izstāstīt... Daudzi te aizvada sava mūža pēdējās dienas. Ieviesu rituālu - ja miris nodaļas pacients, neejam mājās, ja rīta sapulcē pie aizdegtas sveces neesam viņu pieminējuši. Cits citu tā balstām. Esam paši sev un kolēģiem psihologi... Savā ziņā palīdz arī rehabilitācijas pacienti, kuri nodaļu spēj atstāt pašu spēkiem vai vismaz spēj pārvietoties ratiņkrēslā un iegriežas atrādīties, kā pamazām atgriežas dzīvē.

Foto: Egons Zīverts (Kurzemes Vārds), Aleksejs Koziņecs (Liesma),

Matīss Ābele

 

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu