Dimantu aizgādne. Oftalmoloģe Valda Akere

Kad vasarīgā rītā mērots ceļš līdz Kandavai un, uzbraucot kalnā, auto krustojumā nogriežas pa kreisi, vecu koku ieskautajos Ozolājos pie vīratēva Rūdolfa Akera piemiņas zīmes pagalmā mūs sagaida acu ārste docente VALDA AKERE. Viņa ir gatavojusies uzņemt viesus – kucīte Bella ieslēgta nama augšstāvā, lai nesabiedē ciemiņus, istabā smaržo kafija un veclaicīgs sienas pulkstenis sit divpadsmit dienā – tas ir laiks, kad esam vienojušās par mūsu sarunu. Tā aizsākas pat negaidīti strauji.

Te, dārzā pie mājas, man ir sava lakstīgala un nevajag nekādus dimantus, jo ziemā sarma tos sagādā tepat aiz loga.

Bet mēdz teikt, ka acis ir dimanti. Dvēseles spoguļi. Ir mandeļu acis un acis kā melnas oglītes. Acīs var gremdēties kā ezeru dziļumā. Acīs slēpjas lapsas viltība.Skolniece Valda pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās

Mēs ar vīru (otorinolaringologu Miermīli Akeru - aut.) puspajokam mēdzām strīdēties, kurš orgāns ir svarīgāks un kas ir traģiskāk - ja cilvēks neredz vai nedzird. Es teicu, ka svarīgākas ir acis, jo visu var redzēt un var brīvi kustēties. Vīrs teica: nē, svarīgākas ir ausis - ja cilvēkam ir jādzīvo pilnīgā klusumā, tiek sagrauta viņa nervu sistēma.

Tātad acs ir kas vairāk no cilvēka nekā, piemēram, īkšķis, papēdis vai stilbs?

Tā noteikti varētu teikt, jo acs un skatiens ir saistīts ar personību. Roka mazāk pastāsta par cilvēku nekā acu skatiens. Ir teiciens - jāsargā kā acs pierē. Tātad acs ļoti, ļoti jāsargā. Vairāk par visiem dimantiem. Piemēram, saka, ja cilvēkam ir kas slēpjams, viņš runājot neskatās acīs. Ja cilvēkam ir skaidra sirds un dvēsele, viņš acis neslēpj. Tātad acis tiešām ir dvēseles spogulis, vienalga - brūnas, zilas, zaļas vai pelēkas.

Jūs palīdzējāt sargāt pacientiem šos nenovērtējamos dimantus, taču par acu ārsti nekļuvāt uzreiz - specializējāties vēlāk. Kā tas notika?

Diezgan prozaiski. Pēc valsts sadales biju terapeite Kuldīgā. Strādāju daudz - nodaļā, poliklīnikas pieņemšanā, devos katru dienu mājas vizītēs un vēl arī braucu uz ātrās palīdzības izsaukumiem. Faktiski - divas slodzes. Astoņos rītā no mājas izgāju un vienpadsmitos vakarā atgriezos. Man kurpnieks speciāli uztaisīja zābaciņus - filcīšus līdz ceļgaliem, tādus siltus, jo ziemā bija jābrien kājām. Mašīna bija tikai viena - feldšerim. Pārslodze radīja labvēlīgu augsni, un es saslimu ar tuberkulozi. Esmu piemērs divdesmitā gadsimta medikamentu brīnišķajai spējai palīdzēt cilvēkam atgūt veselību. Pēc slimības man piedāvāja oftalmologa vietu, ko labprāt pieņēmu un ļoti nopietni sāku specializēties.

Bet kā izvēlējāties medicīnas studijas?

Vidusskolā mācījos franču, latīņu, vācu valodu. Mamma vēlējas, lai studēju filoloģiju. Taču pēdējā klasē ar draudzenēm nolēmām, ka valodu zinības varētu būt saistāmas ar politiku. Izlēmām, ka iesim uz medicīnu. Mēs esam trīs mūža draudzenes kopš pirmās klases - Ausma Galeniece, kura vēlāk strādāja pie profesora Ilmāra Lazovska, Rita Bondare - bērnu ftiziatre - un es. Draudzējamies joprojām.Kursu laikā Ļeņingradā 1955.gadā

Izsvērta, pārdomāta draudzeņu izvēle. Vai palika arī kāds nepiepildīts bērnības sapnis?

Skolas laikā biju ļoti aktīva, piedalījos dažādos pulciņos - biju arī Sarkanā Krusta pulciņa dalībniece, taču mans sapnis bija dejot baletu, un tomēr tas bija nepiepildāms, arī mamma teica - kas gan tas par amatu.

Kurš ģimenē bija noteicējs?

No vecāku puses bija līdzsvars un vienoti uzskati - ja rāja, tad abi, un, ja uzslavēja, tad arī abi. Savu bērnību atceros kā ļoti jauku. Jāņos braucām uz laukiem pie tantes Turaidā. Man tur patika viss - ravēt, iet sēņot, ganos, kulšanas talkas bija neatkārtojamas, kad ar četriem zirgiem veda dampi. Tad visi pieaugušie saskaņoti rosījās, bet bērni varēja lēkāt pa salmu kaudzēm.

Tik gaiša jūsu vecāku radītā ģimenes dzīves aina! Kāda gaisotne valdīja jūsu - divu ārstu - ģimenē?

Visgrūtāk bija bērniem, jo es kā acu ārste visu laiku teicu: „Neņem tās asās šķēres" vai „Ko tu tur ar to nazi dari!" Savukārt vīrs atgādināja: „Neskrien ar maizes kumosu mutē - aizrīsies!" Daudz laika ģimenei un bērniem gan nekad neizdevās veltīt.

No bērnības un skolas gadiem arī droši vien vesels vezums atmiņu.

Vienmēr esmu bijusi pirmā skolniece (šķelmīga pašapziņa balsī), pelnīju vienus pieciniekus. 2.vidusskolu beidzu ar zelta medaļu. Man bija četri gadi, kad brālēns, tāds cītīgs grāmatnieks, iemācīja lasīt Jaunākās Ziņas ar vecajiem burtiem un arī jauno druku. Viņš arī aizveda mani uz bibliotēku. Tur biju jaunākā lasītāja, un man uzdāvināja skaistu pasaku grāmatu, kurā bija attēls, ko atminu vēl šodien, - maza meitenīte pa ļoti šauru laipiņu iet pāri ­aizai, un viņai seko eņģelis. Šķiet, ka man arī visu mūžu kāds eņģelis bijis līdzās, jo dzīve ir ritējusi bez smagiem klupieniem, lielu grūtību nav bijis.70.gadu vidū P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā kopā ar  studentiem

Pamatskolā mums bija jauks matemātikas skolotājs. Kad viņš aizgāja, mēs ļoti skumām. Taču viņa vietā matemātiku sāka mācīt Jānis Mencis, brīnišķīgs, talantīgs pedagogs. Vēlāk viņa sastādītās matemātikas mācību grāmatas bijušas vai ikviena Latvijas skolēna mugursomā. Viņš visu mūžu saglabā saikni ar mums, vienmēr atceras arī pēc uzvārdiem... Mēs viņu ļoti mīlējām.

Īpaši labi atceros dāvanu saņemšanas brīžus - mamma nekad neļāva pārgriezt sainīšiem šņorīti vai lentīti. Teica: „Atraisi mezgliņu!" Es tā arī darīju. Tas droši vien neapzināti nostiprināja neatlaidību - man visu vienmēr gribas pabeigt līdz galam.

Smags laiks bija 1940.gads. Atceros, kā vienai draudzenei aizveda tēvu. Tas šķita tik briesmīgi! Varētu teikt, ka maniem vecākiem veicās. Tēvs bija būvuzņēmējs, un uzņēmumu, protams, nacionalizēja, mēs palikām pilnīgi bez līdzekļiem, taču tēvu nerepresēja. Brālis Harijs studēja arhitektūru, un studentus toreiz vēl armijā neņēma, tomēr vācu laikā 1943.gadā arī viņu iesauca. Viņš aizgāja darba dienestā un pēc tam nonāca armijā, tad - gūstā un pēc kara nokļuva Anglijā. Tēvs visu laiku ticēja, ka brālis ir dzīvs, un vēlāk atrada viņa adresi caur Sarkano Krustu.

Kā radās divu ārstu ģimenes tandēms?

Ar vīru iepazinos pirmajā kursā. Viņš mani bija noskatījis. Arī pats bija stalts, iznesīgs un gudrs puisis. Mācījāmies vienā grupā. Katru mīļu dienu kopā - kopā mācījāmies, laboratorijas darbus līdz vēlai naktij veicām kopā. Tā arī palikām kopā uz mūžu.

Tad jau jums bija īstas studentu kāzas!

Tā nevarētu sacīt. Apprecējāmies augustā. Kāzām naudas nebija, līgavas pušķī bija lielās margrietas - nopirkām no kaimiņu tantes. Kleita gan bija skaista un gredzeni - īsta zelta, no manas vidusskolas beigšanas zelta medaļas darināti. Tā laikam nedrīkstēja darīt, bet citādi pie zelta gredzeniem tikt nevarējām.Ar bērniem un mazbērniem Kandavas Ozolāju dārzā 1993.gada vasarā. Otrais no labās – dēls Askolds, centrā – meita Ieva, kreisajā pusē pirmā – vedekla Iveta

Minējāt, ka dzīve ritējusi raiti, bez klupieniem. Ko īsti nozīmē šie vārdi?

Grūtību nebija vairāk kā citiem mūsu laika cilvēkiem, arī traģisku pavērsienu nē. Nosūtīja darbā uz Kuldīgu, kur trīs gadu vietā nostrādājām sešus - pēc trim gadiem vīru aicināja uz klīnisko ordinatūru, jo viņš jau studiju gados bija volontējis Stradiņa slimnīcā, bet man īsti nebija vietas, kur Rīgā strādāt, tādēļ nolēmām vēl palikt Kuldīgā.

Un kā sākās jūsu darba gaitas Rīgā?

Kad pārnācām uz Rīgu, vīrs uzsāka klīnisko ordinatūru ausu, kakla un deguna slimībās, bet mani pieņēma darbā traumpunktā Rīgas pilsētas 1.slimnīcā. 1960.gadā sāku strādāt Oftalmoloģijas katedrā uz pusslodzi, tāpēc atlika kāds laiks, ko centos izmantot operāciju zālē. Asistēju visiem, kam vajadzēja un cik vien bija iespējams. Profesors Kārlis Balodis mani labprāt ņēma palīgos. No viņa dzirdēju retu komplimentu, ka man esot labas rokas. To saklausījusi, profesore Gunta Dambīte atzina, ka tā viņš nevienam vēl neesot teicis. Tā asistējot, es arī operāciju gaitu noskatījos, jo man ir traki laba redzes atmiņa. No grāmatas tā nevar.

Bijušie studenti jūs atceras kā labu pasniedzēju. Ne viens vien acu ārsts savas zināšanas oftalmoloģijā apguvis pie jums.

Vispirms strādāju ar studentiem, taču tad celt profesionālo kvalifikāciju sāka nākt ārsti, kā arī tie, kuri gribēja kļūt par acu ār­stiem - apgūt primāro specializāciju. Tā palēnām profesore Dambīte mani ievirzīja darbā ar kursantiem - sākumā bija dažas studentu grupas, vēlāk lasīju lekcijas kursantiem.

Stradiņos nostrādāju divdesmit gadus. Šajā laikā nodibinājās ārstu kvalifikācijas celšanas fakultāte. Tās vadītāja docente Zenta Dāboliņa izvirzīja mani par zinātnisko sekretāri. Kāds varēja neiet uz sapulcēm, bet man bija jāiet uz visām. Skaitījos arī materiāli atbildīgā. Atceros, kā mums pirmo reizi atveda lāzeru. Kur to likt? Noliek gaitenī. Kā gan es varu atbildēt par ko tādu, kam pat grūti noteikt vērtību!

Darba pilnas rokas...

Jā, lekcijas, operācijas, vizītes, sanitārās aviācijas izsaukumi. Taču tolaik to izjutu vienkārši kā savu ikdienu un par to nedomāju. Tā bija mana dzīve. Arī vīrs strādāja ļoti daudz, citādi nevarēja.

Fotogrāfijās atpazīstu jūs, strādājot ar kursantiem Gaiļezerā.

Gaiļezerā sāku strādāt 1980.gadā. Tur kvalifikācijas celšanas fakultātei tika nodrošināti tam laikam labi darba apstākļi ar praktisko bāzi. Profesore Dambīte bija galvenā konsultante.

Pieminējāt lāzerinstrumentu parādīšanos oftalmoloģijā...Kopā ar vīru, apciemojot brāli Londonā

Oftalmoloģijā diagnostikai nepieciešams plašs aparatūras klāsts - gan redzes pārbaudei un acs dziļāko daļu apskatei, gan dažādu acs funkciju izmeklēšanai. Operāciju zālē bez mikroskopa un lāzera nav ko iesākt. Mūsdienās šajā jomā notiek strauja attīstība. Tomēr ārsta izpratne un ķirurga rokas ne ar ko nav aizstājamas.

Nu, protams, ķirurga rokas!

Oftalmoloģijā man daudz palīdzēja klavierspēle. Es daudz ko varu darīt arī ar kreiso roku, un tas operējot ir ļoti svarīgi. Kāda izbraukuma laikā Kurzemes pusē viens paziņa sajūsminājās, ieraudzījis, ka lasu ogas ar abām rokām. „Jūs taču esat profesionāla ogu lasītāja!" Ar lepnumu teicu: „Nē, es esmu profesionāls ķirurgs!"

Līdzās praksei un mācību darbam bija arī zinātniskais darbs.

Vīram bija uzdota diezgan grūta tēma - izstrādāt metodiku, kā liģēt miega artēriju, neizraisot smagas komplikācijas galvas smadzenēs. Interesējoties un lasot, viņš bija nonācis pie slēdziena, ka to varētu paveikt ar oftalmodinamometrijas palīdzību, jo acu asinsvadi atiet no miega artērijas, un piedāvāja man piedalīties, vienlaicīgi izstrādājot savu disertāciju. Mana tēma oftalmodinamometrijā bija acs asinsvadu iekšējā spiediena noteikšana miega artēriju liģēšanas laikā.

Pētījumus veicām kopā. Savas disertācijas izstrādājām ar vieniem un tiem pašiem slimniekiem. Gāja raibi. Reogrammas toreiz rakstīja uz filmiņām. Tās bija jāattīsta. Reizē strādājām bibliotēkā Maskavā. Gadījās arī kuriozi. Piemēram, kādu ļoti daudz citētu rak­stu pēc ilgas meklēšanas bibliotēkā Rīgā atradu ar vēl neatgrieztām lapām - domā, ko gribi. Agrāk jau teica, ka disertācija - tas ir viens moskvičs. Vajadzēja drukāt un pētījumus apstrādāt. Viss krievu valodā. Apstākļi nebija nekādi plašie. Mums bija maza virtuvīte, un tur uz plīts es arī rakstīju savu disertāciju.

Kas ir tas, ar ko acu ārsts atšķiras no citiem speciālistiem?

Oftalmoloģijā mērķa orgāns ir ļoti sīks un smalks, ar sarežģītu uzbūvi. Tādēļ ir svarīga smalkuma izjūta un ārkārtīgi precīzas kustības, veicot jebkuru manipulāciju. Tas, protams, attiecināms arī uz citām nozarēm, bet acu ķirurgam ir jo īpaši svarīgi. Piliens nepareizo zāļu var novest cilvēku līdz aklumam. Atbildības sajūta ir pamatu pamats, citādi šo darbu nemaz iedomāties nevar.

Un vēl?

Vēl svarīga ir spēja saprasties ar cilvēkiem. Neatlaidība un pacietība, pienākuma apziņa, atbildība par veicamo darbu, lai var ar prieku pacientam acīs skatīties.

Ko uzskatāt par savu lielāko veikumu?

Esmu lepna par to, ka savulaik oftalmoloģijā spēju operēt visu, kas bija vajadzīgs. Tā bija brīnišķīga sajūta, ja cilvēkam izdevās pilnībā atgūt redzi, taču tas nenotiek vienmēr. Var būt tāda patoloģija, kad pat pēc sekmīgas operācijas redzes atgūšana pilnībā nav iespējama.

Dzīves ritms bija intensīvs...

Jā, visa dzīve ir atdota medicīnai. Esmu pateicīga saviem vecākiem, kuri vienmēr bija saprotoši un mīļi, palīdzot audzināt meitu un dēlu. Mašīnas nebija - braucām uz Kandavu ar sabiedrisko trans­portu. Sestdienās bija jāstrādā, vakarpusē atbraucām, svētdien strādājām dārzā, tad kājām līdz Kandavai un pārpildītā autobusā uz Rīgu. Tik ļoti patika jūra, ka mēdzām izkāpt Dubultos, izpeldējāmies un ar vilcienu braucām tālāk.

Šodien pati īsti nesaprotu, kā ar visu tiku galā. Bērni brīvlaikā brauca uz Kandavu. Pirmais īstais atvaļinājums bija, kad aizbraucām pie brāļa uz Angliju. Varējām vērot pilsētu, ciemoties, nebija jāsteidzas.

Esat pratusi veidot dzīves ritmu. Kādas īpašības varat minēt sevis raksturošanai?

Esmu romantiķis, kurš nemīl komēdijas. Man patīk vienkāršas, bet skaists lietas. Cienu nopietnas, skaistas jūtas. Joprojām ļoti patīk balets. Priecājos, ka mazmeita dejo pie Zitas Erss. Kursu laikā Maskavā un Leņingradā vienmēr centos noskatīties visu, kas tobrīd bija iespējams. Vakarus pavadīju teātrī. Piemēram, biju Maskavā laikā, kad pirmizrādē dejoja Māris Liepa un Maija Pļisecka. Man jātiek, bet biļešu nav. Zvanīju Mārim Liepam uz mājām, un viņš tiešām izlīdzēja ar biļeti. Nopirku ziedus un kartiņu, lai varētu pateikties. Teātrī teica, ka ziedus uz skatuves dot nav pieņemts. Nodevu kādam no apkalpojošā personāla, lai mākslinieks nedomā, ka tāds bezkaunīgs, nepateicīgs cilvēks biļeti ir izprasījis. Izrāde bija burvīga. Vīrs gan teica, ka viņam trūkstot vārdu par manu rīcību. Tā bija tāda sievišķīga kaprīze.

Tas raksturo jūsu mērķtiecību. Vai arī bērnus uz medicīnu virzījāt mērķtiecīgi?

Nē. Meita (Ieva Trēziņa - slimnīcas Gaiļ­ezers 17.Oftalmoloģijas nodaļas vadītāja) jau vidusskolas laikā zināja, ka studēs medicīnu, bija laba skolniece, vēlāk institūtā līdzdarbojās oftalmoloģijas pulciņā un tā pamazām, virzījās uz acu ārsta profesiju, bet dēls (Askolds Akers - Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs-otorinolaringologs) gribēja būt ģeogrāfs. Vīrs uztraucās - vai, dieviņ, mājās nekad nebūs. Un beigās dēls pateica, ka tomēr ies uz mediķiem. Varbūt zināmā mērā šo izvēli ietekmēja mana onkuļa, ārsta Jēkaba Nīmaņa personība. Mēs īpaši nestimulējām, uzskatījām, ka visam jāiet savu gaitu. Tomēr, kad dēls jau bija sācis studēt medicīnu, vīrs zināmā mērā viņu virzīja uz otorinolaringoloģiju.

Tātad ģimenes tradīcija turpinās?

Jā, turklāt dēls ar sievu Ivetu arī ir kopā jau no studiju gadiem, veidojot ne vien ārstu, bet pat vienas specialitātes ārstu - otorinolaringologu - ģimenes tandēmu. No pieciem mazbērniem gan neviens negatavojas mediķa karjerai, katram savas intereses.

Kā jūs un jūsu ģimeni ietekmējušas valstī notikušās laika un varas maiņas?

Mūsu ģimenes anamnēze padomju gados bija politiski slikta, jo brālis dzīvoja Anglijā, vīra māsa precējusies ar arhibīskapu Jāni Matuli. Bija vēl arī citi mīnusi. Protams, reizēm tas nomāca. Iemācījāmies klusēt, noslēgties sevī un ģimenē, jo bija lietas, ko par sevi un sev tuvajiem zinājām tikai ļoti šaurā lokā. Iemācījāmies, Ziemsvētkus svinot, labi aizklāt logus.

Arī dzīves gudrība! Taču šobrīd varam būt priecīgi, ka tā vairs nav nepieciešama. Vai ir kāda cita, ko pati sev mēdzat atgādināt un labprāt nododat citiem?

Prātā iesakņojies Jura Neikena teiktais par vadītā mūža lietderību: „Vien tas brītiņš dārgi sver, ko ar labiem darbiem vadi!" Es vēl turpinu šos brīžus krāt. Dzīves posms, kad beidzu darbu Gaiļezerā, sakrita ar vīra slimības laiku. Viņš 1993.gadā saslima, un mēs atbraucām uz Kandavu. Maijā vīrs nomira, bet rudenī, kad man zvanīja ar darba piedāvājumu universitātē, pēc lielā pārdzīvojuma neviena lekcija pat prātā nebija, un es nolēmu Rīgā neatgriezties. Strādāju Kandavā, arī Tukumā. Tagad baudu iespēju nebūt saistītai ar daudziem pienākumiem.

Savulaik jau minētajam skolotājam Mencim vasarā bija jāraksta vēstules. Nezinu, varbūt citi nē, bet es rakstīju, un viņš man atrakstīja atbildi - Valdai Matrozis (meitas uzvārds), meitenei, kura, ak, Dievs, vēl nemākot sienu pļaut -, jo es biju uzrakstījusi, ka protu darīt visu, bet pļaut gan vēl nē.

Kas tagad pļauj zālienu te, Kandavā?

Jau sen esmu to iemācījusies, bet tagad pļauj mazbērni ar mazo traktoriņu. Pļauj visi - gan mazdēli, gan mazmeitas, gan viņu draugi. Mazmazdēliņš Aleksandrs gan vēl pie šāda darba netiek.

Kā viņi jūs iepriecina?

Ar to, ka atbrauc. Tad man ir svētki. Kaut gan es ne mirkli negarlaikojos - adu ze­ķes, cimdus, džemperus, tagad vairāk Alek­san­dram. Minu krustvārdu mīklas, strādāju dārzā. Ziemā lieku pasjansu. Tas ir ļoti darbietilpīgs process, kur vajag uzmanīgi ska­tīties, reaģēt un kombinēt. Man tas patīk. Klausos labu mūziku - brālis atsūtījis daudz brīnišķīgu ierakstu. Lasu arī grāmatas un beidzot kārtīgi izguļos. Un tad, nedēļas nogalēs gaidu, kad kāds atbrauks. Es gan neesmu laba saimniece, jo būtībā man dzīvē nav bijis laika saimniekot. Krājot labos darbus, ko protu, to arī daru.

Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu

  • Liepājā ir ērta dzīve!

    Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes! Lasīt visu