Izredzētie

AURĒLIJA ANUŽĪTE-LAUCIŅA ir viena no aktrisēm, sievietēm, kuras kā parādība aiz sevis atstāj kaut ko līdzīgu parfīma aromātam, ko jūt pat tie, kas filmas kadrā un kino mākslā ienākuši pēc tam – tā par viņu sacīts kādā ar kino saistītā interneta mājas lapā. „Ja Aurēlija būtu piedzimusi citā laikmetā, viņai būtu lemts iemiesot nezināmu svešinieci melnā kapucē, kuru tāpat visi atpazītu pēc tērpa zīda čaukstoņas, maigiem soļu švīkstiem un nejauša rudo matu uzplaiksnījuma.” Taču viņa ir ne vien sievišķīga, bet arī dzīvesgudra. Aurēlijai ir viņas gadiem apbrīnojami bagātīga dzīves pieredze, kas ļauj analizēt un vērtēt. Ar Doctus viņa dalās savos secinājumos saskarsmē ar ārstiem.

Man no bērnības ir ārkārtīgi liela cieņa un bijība pret ārstu. Pašai gan nav ģimenes ārsta, toties esmu izaugusi ģimenē, kurā ir vairāki mediķi - mammai ir medicīniskā izglītība, tante ir pediatre. Arī mana vīramāte ir ārste - ginekoloģe. Visu laiku esmu bijusi dakteru un skolotāju vidē, man vienmēr ir bijuši pazīstami ārsti, tādēļ vajadzības gadījumā nekad neesmu gājusi kaut kur un pie kaut kā.AURĒLIJA ANUŽĪTE-LAUCIŅA

Ārsts visos laikos ir bijis autoritāte, un nepiekrītu viedoklim, ka šīs profesijas prestižs ir krities. Neciena, iespējams, tos, kuri spekulē ar savu profesiju, jo vienmēr jau var just, kad esi nonācis pie laba ārsta. No otras puses - vienam kāds varbūt šķiet slikts ārsts, cits pēc viņa apmeklēšanas ir laimīgs, jo izpestīts no kādas sērgas un atveseļojies. Tāpēc tikai mans vai viens jebkura cita cilvēka viedoklis neko nenosaka.

Ārsts ir autoritāte jau tāpēc vien, ka viņam ir ļoti ilgi jāmācās, un ne katrs to spēj. Viņš ir personība jau savas profesijas vien dēļ! Kā gan citādi - ar savām zināšanām, savu talantu! Reizēm, protams, autoritāti grauj nesakārtotā sabiedriskā sistēma. Bieži vien kāds tumšais plankumiņš krīt uz nepareizo cilvēku. Man ir ļoti paveicies, jo man nav bijis sliktu ārstu.

Latvijā nav vissliktākā situācija. Reiz ceļojuma laikā Itālijā vīra dēls salauza kāju. Slimnīcā rentgenu uztaisīja veselajai kājai. Kad visbeidzot tas bija izdarīts arī lauztajai, tad nez kādēļ sagadījās, ka ieģipsēt gribēja... atkal veselo kāju! Un personāls nerunā ne vien tavā valodā, bet pat angliski ne - tikai itāliski! Nedeva arī pretsāpju līdzekļus - vai tad nesaprata, ka salauzta kāja šausmīgi sāp?

Man ir ļoti paveicies ar bērnu ārsti. Maniem abiem bērniem - ar vienpadsmit gadu starpību - ir viena un tā pati daktere, un esmu ar viņu ļoti apmierināta. Šo gadu laikā ārstes darbā nekas nav mainījies - mums vienmēr tiek atvēlēta stunda kā jebkuram klientam. Cilvēki nāk pēc pieraksta un viens otru netraucē. Nevaru iedomāties, ka man vajadzētu sēdēt garās rindās. Tomēr tā notiek nevis ārstu, bet sistēmas vainas dēļ, kaut gan dakteri varētu to ietekmēt! Kāpēc vieni, piemēram, prot organizēt savu darbu, bet citiem pietrūkst laika? Laiks ir nauda, un arī pacients ir nauda. Lielās iestādēs pacientu pieņemšana atgādina konveijeru - dažādā nozīmē.

Kad grūtniecības laikā cīnījāmies, lai man būtu bērniņš, un sapratām, ka viņš ir dzīvs, daktere palecās no krēsla un pacēla rokas uz augšu, sacīdama: „Paldies Dieviņam - pukst sirsniņa!" Man vairāk neko nevajadzēja. Tas bija vairāk nekā vienkārši kāds sausiņš pateiktu, ka viss kārtībā. Man bija tik liela uzticība ārstei, un šis žests ir palicis atmiņā kā fotogrāfija. Ir gan arī ārsti, kuri tikai izliekas ieinteresēti, kaut patiesībā tā nav, taču viņi zina šo triku un izspēlē to kā savu kārti. Taču tādus cilvēkus visās profesijās var ļoti ātri atšifrēt.

Mūsdienās ārstam ir jābūt ļoti zinošam. Ir tik daudz ārstēšanas iespēju, par ko pacienti pat nenojauš. Tad ārstam kopā ar pacientu jāveido izvēle. Ārstam jābūt apveltītam ar tādu kā Dieva dāvanu - prasmi gan skolot, gan ārstēt pacientus. Kad par to pajautāju pazīstamai dakterei, arī viņa atbildēja, ka jābūt abējādi - nedrīkst būt tikai tehniskās zināšanas vai tikai iekšējs talants. Uzskatu, ka labs ārsts ir tas, kuram ir iekšēja dzirkstelīte. Tāpat kā skolotāji - ne jau katrs ir labs! Ikviens savā profesijā ir vajadzīgs, bet lielisku profesionāļu ir maz, un mēs, protams, cenšamies tikt tieši pie šiem labajiem ārstiem. Bet ar laiku rodas cita problēma - pie šiem speciālistiem mēs drīz vien vairs nevaram tikt, jo viņi ir tik ļoti pieprasīti, sāk trūkt laika - pieņemšanā velta maz uzmanības, un arī tu tik ļoti cieni šo cilvēku, ka ir neērti viņam kaut ko jautāt, vēl vairāk kavējot viņa laiku. Izveidojas apburtais loks.

Esmu pārliecināta, ka ārstu jāapmeklē nevis tad, kad jau kļuvis pavisam slikti, bet līdz ar pirmajiem simptomiem, lai novērstu daudz lielākas nepatikšanas. Kad cilvēks atnāk pie ārsta, viņam pēkšņi rodas virkne jautājumu, jo viņš daudz ko uzzina. Ārstam jābūt labai sadarbībai ar pacientu, jo lielāka problēma - jo labākai sadarbībai jābūt. Abiem jālasa literatūra, ārstam jāpazīst pacients, un pacientam jāaudzina ārsts.

Man ļoti spilgts paraugs dzīvē ir bijusi mana tante. Viņas pozitīvajā ietekmē vienu brīdi pat biju pārliecināta par vajadzību studēt medicīnu, taču pārāk švaki gāja ar ķīmiju. Toties skolā man bija pirmā vieta pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās.

Tante bija tik šarmanta un sievišķīga, tik inteliģenta! Viņai ļoti patika strādāt dārzā, kaut gan bija izteikts pilsētas cilvēks. Nevarēju pat saprast, kā viņa spēja pieskarties zemei. Jautāju, vai tas ir vienīgais veids, kā atslēgties no citiem darbiem? Un viņa teica: jā, jo, rušinoties pa zemi, viņa nedomā par slimībām.

Tā ir šīs profesijas smagā puse - ārstiem ir nepieciešams atslēgties. Aktieriem ir līdzīgi - zemapziņā visu laiku esam darbā. Ārstam kā profesionālim tas varbūt ir labi, bet ģimenes dzīvei gan traucē. Vissliktākais ir tas, ka dakteriem par to, ka viņi domā un uzklausa telefona zvanus naktī, taču nemaksā! Protams, zinu, ka nedrīkstu zvanīt svētdienā, bet reizēm tomēr nākas. Saprotu, ka neesmu tāda vienīgā. Bet nekad nav gadījies, ka uz manu zvanu neatbild.

Ir dzirdēts par ārstiem, kuri pacientus vērtē pēc viņu finansiālajām iespējām, tādēļ turīgiem pacientiem var izrakstīt ļoti dārgas zāles. Kā lai zina, vai cena ir adekvāta to efektivitātei? Bet aiz ārsta kabineta durvīm atkal ir gara rinda, laika trūkst un tu neatļaujies pajautāt. Tādējādi rodas neuzticība varbūt pat ļoti labam ārstam.

Mēs ar vīru ir uzskatām, ka ir jābūt dialogam ar ārstu. Lai būtu tā, ka nevis es esmu slimnīcai, bet slimnīca ir man. Jāatzīst, ka pret mani ārsti gan izturas ārkārtīgi mīļi, ceru, ka tas nav tikai atpazīstamības dēļ. Reiz manā klātbūtnē kabinetā ienāca cits pacients un varbūt pat ar lielāku problēmu nekā manējā, bet attieksme bija pretēja - uz to cilvēku ārsts gandrīz kliedza. Es biju šokā. Kā viens un tas pats cilvēks var būt tik divkosīgs? To, protams, nevar teikt par visiem. Viens vienīgs tik nepatīkams gadījums manā dzīvē, bet tas ir tik spilgts! Tajā brīdī gribēju pat aizstāvēt to cilvēku, bet sapratu, ka tad arī pret mani var būt tāda pati attieksme. Man stipri sāpēja sirds par to gadījumu. Ja kāds pārkāpj ētikas normas, es ar viņu vairs nevēlos kontaktēties. Un tur vairs nelīdz nekas. Varam izturēties viens pret otru tikai diplomātiski.

Medicīnā nevar būt nepareiza ceļa, ja tas ir profesionāli izrēķināts. Ir privātprakses, kam ir ļoti labas atsauksmes, un tādas, kam vajadzīga liela reklāma. Esmu pārliecināta, ka šajā nozarē bizness ienāks vēl vairāk. Visvairāk tas attiecas uz zobārstniecību, jo no pacientu viedokļa tur vissaredzamāk notiek tehnoloģiju attīstība. Arī pacientiem jābūt zinošiem, vairāk jāinteresējas par savām slimībām, lai var uzdot kompetentus jautājumus. Pie sava ārsta ejot, es mājās sarakstu jautājumus, lai netērētu savu un ār­sta laiku.

Ārstu alga ir pārāk zema. Daļa dzīvo saviem pacientiem, un kā lai viņi iztiek? Svētdienās, naktīs viņiem zvana. Tādiem cilvēkiem jāsaņem atbilstoši augsta alga, nevis tāda, kas atbilst izdzīvošanas līmenim. Dakteriem nav tiesību tā dzīvot - viņiem jādzīvo daudz labāk!

Foto: no personīgā arhīva

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu