Ārstēšanas plānā – garīgā aprūpe

Ārstēt vajag ne vien slimību, bet arī cilvēku, kuru tā piemeklējusi. Gadsimtos krāta pieredze apstiprina, ka ar klasisko terapiju slimniekam bieži vien nepietiek – ir vajadzīgs arī garīgs atbalsts, kā radīšanai daudzviet slimnīcās un klīnikās darbojas īpašs – garīgās aprūpes – dienests. Savu viedokli par šo darbu pauž Doctus uzrunātie ārsti un slimnīcu kapelāni.

Kapelāns - komandas loceklis

AINA BRIEDE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu Paliatīvās aprūpes dienesta kapelāneAINA BRIEDE,  Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas  Bērnu Paliatīvās aprūpes dienesta kapelāne

Garīgās aprūpes dienests ar vairākiem kapelāniem dažādu profilu nodaļās nepieciešams ikvienā lielā slimnīcā. Piemēram, mūsu Paliatīvās aprūpes dienestā ir divi kapelāni. Esmu sākusi strādāt ar hematoonkoloģiskiem pacientiem un varētu teikt, ka specializējusies viņu aprūpē. Ir izveidojusies laba sadarbība ar nodaļas ārstiem, kuri palīdzēja veidot un saprast mazo pacientu un viņu ģimenes vajadzības ilgstošas ārstēšanās laikā. Savukārt mana kolēģe Inta Morica lielākoties strādā Neonatoloģiskajā klīnikā. Katrai no mums ir sava darba specifika.

Mūsu slimnīcas pacients ir bērns. Kapelāna darbs sākas ar vecākiem. Likumdošana nosaka, ka psihologs vai kapelāns drīkst strādāt ar bērnu tikai tad, ja vecāki ir atļāvuši.

Pie pacienta var atnākt draudzene, māte, kura uzklausīs un pažēlos, bet var atnākt arī profesionālis, kurš varēs noteikt viņa vajadzības, cerības un iekšējos resursus, ko ir svarīgi atrast, lai pārciestu slimības izraisīto krīzi. Kapelāns, būdams līdzās, palīdz izprast pacienta pārliecības, vērtības un ticību. Tas var būt arī reliģisks atbalsts un konsultēšana.

Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā kapelāns ir tikai Paliatīvās aprūpes dienestā, kas ir slimnīcas struktūrvienība. Rīgas domei atbalstot Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības realizēto projektu, komandā strādā otrs kapelāns. Nepietiekamu cilvēkresursu dēļ šis atbalsts nav pieejams visiem, un tas sāp visvairāk. Ja pacients ārstējas kādā no citām slimnīcas nodaļām un ārsts vēlas kapelāna konsultāciju, prioritāte ir paliatīvās aprūpes pacienti. Atrunas par to, ka nav naudas, nav pārliecinošas, jo laikam nepiedzīvosim dienu, kad veselības aprūpei būs viss nepieciešamais.

Vienmēr ir izaicinājums meklēt iespējas, lai strādātu tālāk. Šobrīd Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība realizē Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projektu, kas veido sistēmu, lai ģimenei būtu pieejama nepieciešamā palīdzība un atbalsts pirms un pēc bērna nāves. Septiņdesmit piecus procentus projekta izmaksu sedz Eiropas Sociālais fonds, bet pārējais ir valsts budžeta finansējums. EQUAL programmas ieviešanu Latvijā nodrošina Labklājības ministrija, sadarbības partneris ir Rīgas Domes Labklājības departaments.

Šobrīd mūsu komanda strādā pie likumdošanas jautājumiem, kur par garīgās aprūpes saņemšanu teikts maz. Pacienta tiesību likumprojektā kādā no lasījumiem tie tika svītroti. Cilvēki nereti jo­projām nezina, kas ir garīgā aprūpe slimnīcā. Šajā situācijā var palīdzēt informācijas sniegšana un medicīnas darbinieku izglītošana paliatīvās un garīgās aprūpes jautājumos. Man prieks par tām kolēģu komandām, kurās mēs strādājam, jo šo ārstu izpratne par kapelāna nepieciešamību ir pilnīga.

Palīdzēt atgūt psihoemocionālu un garīgu līdzsvaru

Dr. ANDA JANSONE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu Paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja

Dr. ANDA JANSONE,  Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu Paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja

Bērnu paliatīvā aprūpe ir viena no medicīnas nozarēm, kur garīgā aprūpe ir ļoti būtiska gan pacientam, gan viņa ģimenei. Viens no paliatīvās aprūpes pamatprincipiem ir komandas darbs. Tas nozīmē, ka pacienta un viņa ģimenes aprūpē iesaistīti ārsti, medicīnas māsas, sociālais darbinieks, psihoterapeits un garīgās aprūpes darbinieks - kapelāns.

Padomju iekārtas laikā ārsts tika uzskatīts par Dievu - to Kungu -, un viņam nācās uzņemties visaptverošu lomu: gan ārstēt, gan sniegt psiholoģisku un garīgu palīdzību. Astoņu gadu pieredze, strādājot bērnu paliatīvās aprūpes komandā, ir pierādījusi komandas darba nozīmīgumu holistiskā pacienta un viņa ģimenes aprūpē. Bērna slimība - tā ir krīze ģimenei. Viņu ierastā ikdienas dzīve izmainās par simts astoņdesmit grādiem. Visbiežāk uzdotie vecāku jautājumi ir - kāpēc tieši mans bērns; vai tas ir Dieva sods; kāpēc Dievs neredz mūsu ciešanas? Kapelāns ir speciālists, kurš kopīgi ar ģimeni palīdz rast atbildes uz šiem jautājumiem.

Sabiedrībā joprojām ir cilvēki, kuri neizprot garīgās aprūpes nozīmīgumu, jēgu. Daudziem tā asociējas vienīgi ar klasisko garīgo aprūpi, kad ierodas mācītājs, noskaita lūgšanu vai pieņem grēksūdzi, un ar to viņa funkcijas ir izsmeltas. Protams, tas daļai pacientu ir būtiski. Bērnu paliatīvajā aprūpē kapelāni strādā, izmantojot klīniskās garīgās aprūpes metodi, kas atšķiras no klasiskās garīgās aprūpes. Tās uzdevums ir palīdzēt pacientam un viņa ģimenei saprast, kas ir tās garīgās vērtības, pārliecības un ticības izpausmes, kas viņiem palīdz izdzīvot bērna slimības laikā, atrast dzīves jēgu, dzīvot ar izteiktu mērķi un vērtības izjūtu. Krīzes intervence - tā ir kapelāna un psihoterapeita biežākais uzdevums, lai palīdzētu ģimenei atgūt psihoemocionālu un garīgu līdzsvaru. Vēlos pieminēt arī sērojošās ģimenes, par kurām mūsu sabiedrībā īpaši nerunā. Bet tā ir sabiedrības daļa, kam nepieciešams psihosociāls un garīgs atbalsts. Mūsu dienests ir vienīgais Latvijā, kur tiek sniegts psiholoģisks un garīgs atbalsts ģimenēm pēc bērna nāves. Pieredze rāda, ka, saņemot šo atbalstu, ģimene ir spējīga ātrāk atgriezties sabiedrībā un darbā.

Nezināšana par to, kā pacientam slimnīcā var palīdzēt kapelāns, ir sabiedrības neinformētība un daļēja neizglītotība. Situācija mūsu slimnīcā pakāpeniski uzlabojas. Semināros un konferencēs esam informējuši kolēģus par garīgās aprūpes būtību, mērķiem un uzdevumiem. Gadījumos, kad slimnīcas darbiniekiem ir nepieciešama pastorāla konsultācija, to sniedz mūsu komandas kapelāns. Tomēr vajadzētu vairāk informēt ne tikai savus kolēģus medicīnas darbiniekus, ar kuriem strādājam kopā, bet arī citu profesiju pārstāvjus - sociālos darbiniekus, psihologus. Sabiedrību nāktos izglītot par resursiem, ko mums var piedāvāt garīgā aprūpe.

Mūsu nodaļā ir daudz darba, un apzinos, ka visi gadījumi ir smagi un sarežģīti. Tā ir milzīga psihoemocionāla spriedze visai profesionāļu komandai. Ilgstoši strādājot šādā spriedzē, pieaug izdegšanas sindroma risks. Tādēļ mūsu komandai divas reizes mēnesī ir supervīzijas, ko vada pieaicināts sertificēts psihoterapeits. Tikai strādājot komandā, kurā ir saprotoši, zinoši un iejūtīgi kolēģi, mēs spējam kvalitatīvi sniegt paliatīvās aprūpes pakalpojumu.

Kapelāna klātbūtne ir vēlama un svarīga ikvienā ārstniecības iestādē.

Atveseļošanā ir labi visi līdzekļi

Dr. ANDREJS ĒRGLIS, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājsDr. ANDREJS ĒRGLIS,  P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs

Esmu pozitīvi noskaņots pret kapelānu darbu un jebko citu, kas var palīdzēt pacientu atveseļošanas procesā. Vislabāk - ja notiek sadarbība. To mazliet sarežģī apstāklis, ka vairums pacientu slimnīcā uzturēsies arvien neilgāk, jo ārsti centīsies viņus maksimāli drīz izrakstīt - lai, nekoncentrējot slimus cilvēkus vienuviet, novērstu infekciju risku, iespēju ieslīgt depresijā, iedomājoties, ka viņi ir neatgriezeniski slimi. Protams, runa nav par smagām onkoloģiskām slimībām un lielām sāpēm, un tieši šādiem cilvēkiem, kā arī viņu tuviniekiem kapelāna klātbūtne un sarunas ir ļoti vajadzīgas.

Tas ir ļoti grūts darbs un, iespējams, nav vēl pietiekami novērtēts. Tas pagaidām arī ir tikai meklējumu ceļos. Šai institūcijai ir jāveidojas un jāattīstās. Esmu strādājis dažādās valstīs, un katrā garīgā aprūpe organizēta atšķirīgi. Tas vairs nav tā, kā bija agrāk, kad pie slimajiem gāja Māte Terēze - apkopa, pasniedza ūdeni. Toreiz bija pavisam cita medicīna.

Kad izrakstu pacientu no slimnīcas, dažreiz jūtu, ka viņš savā egoismā nesaprot, ka, aizņemot gultu slimnīcā, viņš to varbūt liedz kādam smagāk slimajam. Ja ārsts pacientu izraksta, tātad atrašanās šeit vairs nav nepieciešama. Ir arī ļoti smagi pacienti, un, ja viņi ir kristīgi cilvēki, priecājamies, ka kapelānu dienests palīdz atvieglot viņu stāvokli. Ārstiem paliek arvien mazāk laika runāt ar pacientiem. Neesmu par Amerikas principu, kad dakteris vispār nerunā ar cilvēku. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, laika būs vēl mazāk. Ko tad darīs? Par to jādomā jau tagad. Esmu pārliecināts, ka funkcionālo problēmu, kad nav nepieciešama operatīva vai medikamentoza terapija, diemžēl ar laiku būs vairāk, un tad garīgajai aprūpei būs vēl lielāka nozīme. To nevar uzkraut ārstu pleciem.

Protams, viens varbūt negrib sastapt kapelānu, jo netic Dievam, viņam vajag psihoterapeitu. Vai psihoterapijas dienests līdzās kapelānu dienestam? Cilvēkam ir vajadzība komunicēties ar citiem, taču visiem tā nav vienlīdz liela. Citi nemaz negrib par savām likstām runāt. Tāpēc kapelānam ir jābūt arī psihologam. Reliģija vai ticība visu laiku asociatīvi ir bijusi psihoterapija, jo cilvēkam, lūdzot Dievu, ir ar ko runāt, kad neviena cita nav līdzās. Tie, kam ir bagāta garīgā pasaule, nemaz neuztraucas, ka ir vieni.

Mūsu sabiedrība ir nedaudz iracionāla - tas ir mantojums no vecajiem laikiem. Gan kapelāniem, gan psihoterapeitiem, gan psihologam no kaut kā ir jādzīvo.

Ārsti paši meklē ceļu, kā tikt galā ar spriedzi un rast mieru. Ko nu kurš atrod - vienam tas ir alkohols - sliktākais veids, bet otram - teniss, basketbols, kalnos kāpšana un dažādas citas ekstremālas aizraušanās. Varbūt kāds arī apmeklē kapelānu.

Gatavs sniegt garīgo aprūpi ikvienam

DANA KALNIŅA-ZAĶE, sertificēta kapelāne, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja, Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes priekšsēdētājaDANA KALNIŅA-ZAĶE,  sertificēta kapelāne, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja, Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes priekšsēdētāja

Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas misija ir ne tikai darbs ar indivīdu, palīdzot viņam augt profesionāli vai garīgi, tās uzdevums ir veidot sistēmu, kas integrētu visu veselības aprūpes sistēmu kopumā. Tas varbūt skan skaļi, taču, ja cilvēks ir vērtība, tad pašreizējā Latvijas (arī attīstīto pasaules valstu) veselības aprūpe, kas stipri tendēta uz biznesa pusi, to var pazaudēt. Veselība nav tikai prece, tā ietver visu cilvēka dzīvi kopumā, kur ir daudz tā, ko nevar paredzēt, izmērīt, pierādīt, kontrolēt. Medicīniskā izglītība šobrīd nepiedāvā jaunajiem profesionāļiem apgūt cilvēka veselības garīgos apvāršņus, taču domāju, ka tas ir tikai laika jautājums.

Garīgā aprūpe Latvijas slimnīcās pastāv jau kopš neatkarības atgūšanas. Stradiņi bija pirmā slimnīca, kur tika izveidota kapelāna štata vieta (to apmaksā slimnīca). Jauns ir nevis jēdziens vai profesija, bet gan apzīmējums - profesionāls kapelāns - cilvēks, kurš ir sagatavots sniegt garīgo aprūpi ikvienam, neskatoties uz to, vai viņš pieder kādai konfesijai vai nē, pieskaita sevi kādai ticības kopienai vai nē, arī tad, ja cilvēkam nav aktīvas ticības prakses. Šāds kapelāns ir spējīgs saskatīt un iesaistīt atveseļošanās vai adaptācijas procesā cilvēka garīgās dzīves resursus, lai spētu tikt galā ar slimību, izdzīvot, atveseļoties, bet, ja atveseļošanās nav iespējama - taptu dziedināts dvēselē.

Šobrīd profesionāla, asociācijas valdes sertificēta kapelāna statusa iegūšanai nepieciešama pabeigta augstākā teoloģiskā izglītība, klīniskā pastorālā apmācība, kas ietver supervizora vadībā izietu praksi slimnīcā, kuras rezultātā pretendents spēj demonstrēt virkni profesionālo, pastorālo un personisko kompetenču (kopumā 49) un attīstīt savu personīgo un profesionālo izaugsmes plānu. Klīniskā pastorālā apmācība ietver arī aktīvas klausīšanās pamatiemaņas, veselības aprūpes iestādes organizāciju un struktūru, dažādu ar ārstniecību saistītu ētikas jautājumi izpēti. Lai saņemtu sertifikātu, jābūt viena gada pilna laika slodzei, jo šis darbs prasa aicinājumu un īpašu apdāvinātību, un ne visi to var izturēt. Tādēļ viens no asociācijas uzdevumiem ir esošajiem profesionāļiem radīt atbalsta sistēmu tālākam darbam.

Kapelāna darba ikdiena nav strikti strukturēta, tā prasa radošu pieeju un ietver nepārtrauktas izaugsmes iespējas. Mūsu dienestam pieņemšanas laiks ir no deviņiem līdz divpadsmitiem. Tas ir zināms visās nodaļās. Šobrīd esam divas kapelānes, bet rudenī būsim jau trīs. Pēc divpadsmitiem dodamies uz nodaļām vai kalpojam slimnīcas kapelā. Mūsu darba diena ir līdz pieciem pēcpusdienā, taču kapelānam vajadzētu būt pieejamam divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, jo ārstnieciskās aktivitātes lielākoties norisinās dienas pirmajā pusē un tieši nakts un vakara posmi slimniekiem ir vissarežģītākie, kad saasinās jutīgums, vientulība un citas izjūtas.

Esam veikuši lielu darbu, lai medicīniskais personāls zinātu, kas mēs esam un ko varam piedāvāt. Pašlaik pilotprojekta ietvaros ir paredzēts mēģināt pacienta anamnēzē iekļaut viņa garīgās labklājības datus (piemēram, reliģisko piederību, draudzi), kas medicīniskajam personālam un sociālajiem darbiniekiem sniegtu ieskatu par cilvēka garīgo pasauli un viņa garīgajiem resursiem. Mūsu palīdzība visvairāk ir nepieciešama pacientiem ar augstām garīgajām vajadzībām, bet zemiem resursiem, un to ir jāprot atklāt, līdzīgi kā pacientus skrīnējot augsta riska kritērijiem.

Ja kapelāns ir komandas loceklis, tad konfidencialitāte ir komandas ietvaros. Patiesībā komandā vajadzētu būt gan kapelānam, gan psihologam. Kapelāns ir apmācīts veikt krīzes intervenci, viņam jāorientējas cilvēka psihes elementārajā psihodinamikā, taču jāprot arī izvērtēt, kur beidzas viņa un sākas cita profesionāļa kompetence.

Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā garīgā aprūpe ir strukturēta, ir Garīgās aprūpes dienests - atsevišķa struktūrvienība ar vadītāju un vēl četriem darbiniekiem - trim kapelāniem un ērģelnieku, kas spēlē regulārajos svētbrīžos kapelā un citos slimnīcas pasākumos. Divreiz gadā notiek jauno kapelānu - rezidentu - apmācība. Būtiska ir atgriezeniskā saite ar nodaļu vadītājiem, ārstiem, māsām. Lai kapelāna darbs būtu pamanāmāks, jāmeklē resursi arī ārpusē. Jāraksta projekti, jāpiesaista līdzekļi un brīvprātīgie. Kapelāna alga šobrīd ir tāda, par kādu nevar izdzīvot, ja nav papildu darba. Sertificēta kapelāna algai vajadzētu būt pielīdzinātai sertificētas medmāsas ar augstāko izglītību darba algai.

Foto: Matīss Ābele

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Būsim arvien pieprasītāki! Psihiatrijas un narkoloģijas pacientu aprūpe “Ģintermuižā”

    Slimnīca “Ģintermuiža” pirms 125 gadiem Jelgavā tika veidota kā 15 gultu patvēruma vieta garīgi slimajiem. 1980. gados piedzīvojusi ziedu laikus, kad te reizē ārstējās vairāk nekā 1300 pacientu un slimnieki gulēja divos stāvos, bet vēlāk – pārmaiņas un līdzīgi daudzām valsts iestādēm nežēlīgu “griešanu”. Šodien “Ģintermuiža” ieguvusi jaunu veidolu un vizuāli pievilcīgu tēlu. Tajā ārstējas un uzturas 425 pacienti. Slimnīcas vadītājs ULDIS ČĀČUS prognozē, ka nākotnē viņu pakalpojums būs aizvien pieprasītāks, jo pieaugs veco cilvēku un garīgi izmainītu cilvēku īpatsvars, arī atkarības neiet mazumā. Turklāt valstī profilaktiskais darbs un  rehabilitācija ir tikai vārdos, ne darbos.  Lasīt visu

  • Atvērtāki garīgās veselības aprūpei

    Ne tikai sabiedrībā sastopami dažādi aizspriedumi pret psihiatrijas pacientiem un mīti par garīgās veselības aprūpi. Arī mediķu vidū ir pietiekami daudz neizpratnes. Reizumis no medicīnas studentu mutes nākas dzirdēt savādas replikas – it kā psihiatri savus pacientus uz ielām medītu vai slimnīcā nodarbotos ar disidentu pārmācīšanu, atzīst kāds no pasniedzējiem. Stigmas joprojām ir ļoti dzīvas. Tādēļ prieks par Pamatnostādnēm iedzīvotāju garīgas veselības uzlabošanai 2009.-2014. gadam, kuras nule kā apstiprinājis Ministru kabinets. Tas ir solis uz priekšu – lai garīgās veselības aprūpes sistēmu padarītu atvērtāku. Lai psihiatrijas pacienti biežāk būtu redzami uz ielas, veikalā, ģimenes ārsta praksē... Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu