Kņazu mantiniece. Fizikālās medicīnas ārste Ilze Krūmale

Dakteres ILZES KRŪMALAS ikdiena šobrīd vairāk saistīta ar meitas ģimeni Maskavā. Pēc daudziem medicīnā pavadītiem gadiem beidzot var dzīvot tā, kā to vēlējusies jau sen. Taču smilteniešiem viņa vienmēr paliks ārste. Arī bijušie dakteres kolēģi atzīst, ka tas, kāda Smiltenes slimnīca ir pašlaik, lielā mērā ir Krūmalu ģimenes nopelns. Viņi uz slimnīcu nenāca tikai kā uz darbu. Tas bija vairāk nekā pienākums un atbildība. Tas bija viņu sirds darbs.

Pilnas slodzes vecmāmiņa Maskavā

Esmu pilnīgi atslēgusies no visa tā, ko darīju Latvijā. Pēc aizbraukšanas no Smiltenes pusgadu nodzīvoju pie bērnības draudzenes ASV, bet pēc tam ceļi aizveda uz Maskavu. Meitas vīrs ir ASV vēstnieka padomnieks kultūras un izglītības jautājumos. Braucot uz Maskavu, ar šausmām domāju, kā varēšu tur dzīvot. Pirmoreiz Maskavā biju astoņdesmito gadu sākumā pēc olimpiādes, un man tur ļoti nepatika. Gan netīrība, gan cilvēku saērcinātība un nelabvēlība. Tagad esmu patīkami pārsteigta. Apbrīnoju krievu enerģiju un mērķtiecību. Znots saņem daudz ielūgumu uz dažādiem kultūras pasākumiem, tos arī iespēju robežās apmeklējam. Kultūras pasākumos visas vietas parasti ir aizņemtas. Diezgan bieži iegriežos Maskavas konservatorijā, kuru savulaik beidza mana vecmāmiņa. Ļoti interesanta ir arī Maskavas teātru dzīve. Reizi mēnesī Amerikas vēstnieks rīko skaistu pieņemšanu, uz kuru aicina dažādu profesiju pārstāvjus. Ar smalku programmu vienmēr izceļas arī Latvijas pieņemšanas.Pirmie darba gadi Smiltenē. Jaunības maksimālismā daudzas grūtības šķiet vieglāk panesamas

Bet mana ikdiena - kā jau ar maziem bērniem. Vecākais puika ies trešajā klasē, vidējais, kuram pieci gadi, dosies uz Mon­tesorī skolu, bet divgadīgo mazmeitiņu laidīsim uz dažām stundām bērnudārzā.

Tuvākajā laikā gribētos aizbraukt uz Rjazaņu, no turienes nākusi mana mamma. Vectēvam Rjazaņā bija muiža. Vecmāmiņa, kura bija krievu grāfiene, man bērnībā daudz stāstīja par to, kā viņi tur dzīvojuši. Mūsu - Andronovu - dzimta esot vismaz 600 gadus veca. Vecvecākiem piederēja arī pāris namu Maskavas centrā, bet no tiem šobrīd vairs nekas nav pāri palicis.

Latviju apciemojam vismaz divreiz gadā. Ap Ziemassvētkiem jāsakārto nekustamo īpašumu nodokļi, bet vasarās parasti dzīvojamies Smiltenē. Priecē, ka Smiltene kļūst aizvien sakoptāka. Brīnos, kā līdz šim neviens nav aizdomājies, ka viena no pilsētas galvenajām ielām - Dārza iela - īsti neatbilst nosaukumam, jo tajā nav tikpat kā neviena dārza. Vairākkārt piedāvāju saimniecēm savas ziemcietes, bet tālāk par runāšanu tikušas neesam. Tik ļoti skaisti izskatītos, ja pie katras mājas būtu mazs, košs priekšdārziņš.

Tēva harisma un palaidne, kura lasīja romānus

No bērnības visspilgtāk atmiņā palikusi mūsu kalpone Zelma. Sieviete ar četru klašu izglītību, bet ļoti gudra un labsirdīga. Vēl tagad reizēm ausīs skan viņas interesantā valoda. Ja neklausīju, viņa bārās: „Ka sadošu pa šķiņķiem!" Vai arī: „Ņemšu aiz pīnēm, ja nemācēsi pie galda kārtīgi sēdēt..." Svētdienās Zelma mūs vienmēr veda uz dievvārdiem. Savukārt Adventes laikā tēvs gatavoja Ziemassvētku izpratnei. Visbiežāk jau, lasot priekšā kādu stāstu vai dzejoli. Spilgti atmiņā palikusi Dikensa Ziemassvētku nakts.Ārstu kabinetus Smiltenes poliklīnikā viņa iekārtoja kā mākslas vidi, darba kabinetā vieta atrasta arī Skalbes portretam

Bērnībā biju diezgan stūrgalvīga un nepaklausīga. Man bija ļoti skaists zirdziņš, ar skaistu galviņu, krēpītēm, stienīti pa vidu un ritenīti galā. Es viņu ļoti mīlēju. Bet vienreiz biju to nometusi uz grīdas un ne par ko negribēju pacelt. Mamma pacēla, salauza un iemeta krāsnī. Tad gan ilgi raudāju un nespēju piedot.

Ģimenē bijām seši bērni - trīs meitenes un trīs puikas. Es biju trešā. Mamma Latvijā ieradās 1929. gadā, kad Staļins pēdējo reizi atvēra robežas, lai tie sliktie, (aristokrāti un citi, kuri neiederējās tālaika Krievijā) izbrauc. Vecmāmiņa ielika avīzē sludinājumu, ka meklē bērniem guvernanti, un tā nonāca Latvijā. Mammas guvernante bija tēva otrās pakāpes māsīca. Vecmāmiņa ar bērniem apmetās pie guvernantes māsām Zemgalē, Vecumnieku pagastā, kur dzīvoja mana vecmāmiņa un vectētiņš no tēva puses. Tur arī tēvs ar mammu satikās, iepazinās un ļoti ātri apprecējās. Ap tēvu vienmēr pulcējās daudz interesantu cilvēku. Viņa senči bija Lietuvas kņaza Ģedimina pēcteči. Cilvēki ar stingru raksturu, lielu pašcieņu un patstāvīgu rīcību. Tāpat tēvs audzināja arī mani. Mans otrs vārds ir Gedimine.

Padomju karaspēks ienāca, kad man bija seši gadi. Atceros, ka tēvs ļoti uztraucās par to, kas tagad notiks ar Latviju. Tagad skatos uz saviem mazbērniem: diez vai viņi spēj iedomāties, ka var notikt tik šausmīgas lietas. Bet mēs, bērni, to sapratām.

Tad nāca izvešanas. Bijām jau sapakojuši kaut kādas mantiņas. Kad naktī garām mājai brauca mašīnas, visi trūkāmies augšā. 1944. gada rudenī kā bēgļi bijām Limbažu pusē. Vācieši mums kā daudzbērnu ģimenei deva garantijas rakstu, un, pateicoties tam, tēvam neatņēma vieglo mašīnu. Viņš to paslēpa salmos, bet kaimiņi nodeva. Krievi draudēja mūs visus nošaut... Kad atgriezāmies Liezerē, jutāmies tā, it kā būtu atgriezušies citā valstī. Neviena no ģimenes draugiem vairs nebija. Cilvēkiem vairs nevarēja uzticēties. Tēvs vēlējās arī mūs vest projām, bet viņš drīz vien pēc tam nomira. Tā mēs palikām.Ilzei Krūmalai vienmēr tuva bijusi māksla un laba literatūra. Šīs intereses pamanīja arī viņas pacienti.

Skolā Liezerē sāku iet vācu laikā. Pirmās trīs klases beidzu mājapmācībā, jo tēva māsas bija skolotājas. Šis posms izglītībā man ļoti patika. Tas bija kas līdzīgs tagadējai Montesorī skolai. Kad sāku iet skolā, domāju: nu ir beigas! Ieķēros vecākiem rokās un kliedzu, lai ved mājās. No tā laika man neviena mācību iestāde īpaši lielu prieku nav radījusi.

Vislabāk man padevās zīmēšana. Daudzus gadus katru rītu sāku ar zīmēšanu. Bet nelaimīgi sagadījās tā, ka visi mani zīmēšanas skolotāji bija vairāk gadījuma rakstura cilvēki. Studiju gados brīdi pamācījos māk­slinieka Jurķeļa studijā, bet neko nopietnu šajā ziņā neesmu darījusi. Tagad, skatoties tā laika zīmējumus, šķiet, tie nav nemaz tik slikti. Māksla mani interesējusi vienmēr. Sevišķi glezniecība un mūzika. Mūsu ģimenē visi vienmēr interesējušies arī par literatūru. Skolas laikā šajā ziņā biju palaidne. Nemācījos uzdoto, bet slepus lasīju romānus.

Vieta Smiltenē apmaiņā pret mēteli

Medicīna nebija mans aicinājums. Gribēju kļūt par dziedātāju. Balss dēļ to arī būtu varējusi atļauties, taču vidusskolas pēdējā klasē man izgrieza mandeles. Izdomāju, ka varētu studēt literatūru. Pati pēc savas iniciatīvas samācījos citātus. Bet tante (Es tolaik dzīvoju Rīgā pie tantes - mammas guvernantes brāļameitas. Tantes vīrs bija fizikas pasniedzējs Latvijas Universitātē, slavenā arhitekta Reinholda Šmēlinga mazdēls), kura bija skolotāja, pārliecināja: „Nē, nē... Labāk ej tēva pēdās un studē medicīnu." Tā kā tantei ļoti uzticējos, ļāvu sevi pārliecināt.

Pirmajos divos studiju gados sēdēju un domāju: ārprāts, ko esmu izdarījusi, mani tas viss nemaz neinteresē... Reizēm nodarbībās atbildēju vienalga ko, pilnīgas muļķības. Nesaprotu, kā mani toreiz neizslēdza, jo eksāmenos ne reizi vien izkritu. Bet dzīve jau bieži cilvēku ieliek tieši tur, kur viņš vismazāk gatavojies nokļūt. Kad tiku līdz trešajam kursam, viss mainījās. Parādījās pirmie kontakti ar pacientiem, lekcijas ieinteresēja. No visām specialitātēm vistuvākā šķita pediatrija, un to arī izvēlējos par savējo. Beigās valsts eksāmenu terapijā noliku ar izcilību.

Tas, kā nokļuvu Smiltenē, ir īpašs stāsts. Pirmajā kursā, nākot no lekcijām, pēkšņi jutu, ka man jāieiet rakstnieku grāmatnīcā. Aiz letes stāv pavecs, neliela auguma, ļoti rosīgs kungs - Alfrēds Sausne. Pārdevējs tam laikam neraksturīgi sāk mani iztaujāt, ko vēloties. Samulsusi ātrumā atbildēju, ka meklēju Paustovska stāstus. Viens institūta pasniedzējs, ko bijām iesaukuši par Karandašiku, bieži lika stāstīt kaut ko no krievu literatūras. Es vienmēr izvēlējos Paustovski. Pasniedzējam tas ļoti patika, un viņš prasīja vēl un vēl.Ilzei Krūmalai vienmēr tuva bijusi māksla un laba literatūra.

Tajā reizē grāmatnīcā nekā no Paustovska nebija. Sausnes kungs jautāja, ko es pēdējo no viņa esmu lasījusi. Atbildēju: Nakts diližanss, par Andersenu. Izrādījās, ka viņš tieši tobrīd rakstīja eseju par Andersenu. Tā sākās mūsu draudzība. No tās reizes līdz pat institūta beigšanai gandrīz katru dienu iegriezos rakstnieku grāmatnīcā. A. Sausne bija viens no Franču grupas dalībniekiem. Pie viņa uz rakstnieku grāmatnīcu nāca daudzi mākslinieki, rakstnieki, vienmēr risinājās interesantas sarunas.

Tad pienāca laiks, kad tuvojās sadale. Izrādījās, ka A. Sausnem mamma bija smilteniete. Un viņš man sacīja: „Tev arī jāiet tikai uz Smilteni, nekur citur!" Bet diez vai mūsu iecere piepildītos, ja mana tante nebūtu lietpratēja mājas viesību rīkošanā. Starp ciemiņiem, kuri regulāri pie viņas nāca, bija arī kāda izcila virsdrēbju šuvēja. Pie viņas šūties brauca dāmas pat no Maskavas un Pēterburgas. Un arī Latvijas Medicīnas ministrijas kadru daļas vadītāja Alma Girgensone. Viņa tad arī tika nolikta izvēles priekšā: vai nu es tikšu uz Smilteni, vai arī viņa paliks bez mēteļa.

Sešdesmito gadu tipiskās ainiņas

Gadu, augstākais - divus, ilgāk Smiltenē nekad nebūšu. Tā es sākumā domāju. Sešdesmitie gadi bija diezgan dramatiski. Plosījās dažādas infekcijas, retas slimības. Cilvēki - ļoti novājināti. Trūka pārtikas, veikalos nekā nebija, sievietēm gandrīz uzreiz pēc bērna piedzimšanas vajadzēja strādāt, partija kaunināja, ja kāda atļāvās domāt par ģimeni. Bērnus ieslēdza mājās, un mātes gāja uz darbu. Daudzus mazuļus no divu mēnešu vecuma veda uz bērnu silīti, neraugoties uz to, kāda laukā gaisa temperatūra. Tas viss izraisīja daudz traģisku gadījumu. Cilvēki smagi slimoja un nerūpējās par savu veselību, jo vienkārši nebija iespējas to darīt. Reizēm nācās strādāt līdz vieniem naktī.Man vienmēr vairāk interesējis iekšējais cilvēks, cilvēka dvēsele. Tāpēc ar saviem pacientiem daudz sarunājos

Smiltenieši ne pārāk laipni mani sākumā pieņēma. Viena no medmāsām, kura bija partijas cilvēks, apmeloja, ka esmu nozagusi slimnīcai malku. Toreiz man un vēl vienai kolēģei tikko bija piešķirtas istabiņas netālu no slimnīcas. Abas gājām tapsēt, un, lai būtu omulīgāk, no sava šķūnīša paņēmu dažas pagales malkas. Ejot gar slimnīcu, nolēmām ieiet paskatīties bērniem vakara temperatūras. Un tad arī minētā māsa ievēroja manā somā malku. Sekoja biedru tiesa ar šausmīgu skandālu. Šajā noziegumā apvainoja arī vairākus citus dakterus. Kad rakstīju grāmatu par Smiltenes slimnīcas simtgadi, atradu to protokolu. Tas bija kaut kas komisks, taču tāda toreiz bija mūsu dzīve.

Sākumā daudz palīdzēja prakse pie pediatriem Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā. Daudz mācījos arī pati no savas praktiskās pieredzes - mediķiem taču bieži nav laika gaidīt!

Smaga slimība kā krustceles uz fizikālo medicīnu

Septiņdesmito gadu sākumā ļoti smagi saslimu. Mana sliktākā īpašība ir tā, ka vienmēr esmu bijusi ar milzīgu atbildības sajūtu. Vienmēr visu uzņemos. Arī to, ko nevajadzētu. Rezultātā nebija neviena brīva brīža, jutu, ka tieku rauta iekšā tādā kā atvarā. Tajos laikos - ja tev bija darbs un savs dzīvoklis, cilvēki pie tā arī turējās. Tā nonācu par mata tiesu no nāves, līdz vienā brīdī sapratu: nē,  ir jāķepurojas! Vispirms jau tāpēc, ka biju vajadzīga savai ģimenei (ar Jāni Krūmalu, vēlāko Smiltenes slimnīcas galveno ārstu, apprecējāmies drīz pēc tam, kad sāku strādāt slimnīcā) - meitai tolaik bija tikai astoņi gadi.Kopā ar dzīvesbiedru Jāni kādā no Amerikas braucieniem

Un tad notika kas interesants. Pēkšņi it kā caur plīvuru redzēju Ticiāna gleznu Ķeizara dinārs, kura pirms tam mani ļoti uzrunāja galerijā Drēzdenē. Tajā attēlots Kristus un tirgotājs, kurš dod viņam zelta naudas gabalu, lai atpirktos no grēkiem. Bet Kristus atbild: „Ķeizaram ķeizara tiesa, un Dievam Dieva tiesa." Redzēto uztvēru kā zīmi, ka dzīvošu. Apzinājos, ka vēl taču neko neesmu šajā dzīvē izdarījusi... Atveseļojos ļoti lēni, bet, kad atguvos, divus gadus nostrādāju Palsmanes palīgskolā. Tad atnācu atpakaļ uz Smilteni un pārkvalificējos par fizikālās medicīnas ārstu. Vēlāk tas izvērtās par ļoti interesantu un radošu posmu manā dzīvē. Kad atvēra jauno poliklīniku, izveidojām Fizioterapijas nodaļu, izdomāju dažas jaunas procedūras. Man šis darbs ļoti patika. Žēl, ka Latvijā liela daļa mediķu uzskata, ka fizikālā terapija nav vērā ņemams medicīnas virziens. Citās valstīs joprojām domā, kā to attīstīt iespējami plašāk.

Kad strādāju par ārsti, ļoti vadījos no intuīcijas. Tā kā man ir vizuālā domāšana, tad it kā redzēju problēmu slimnieka ķermenī. Man vienmēr vairāk interesējis iekšējais cilvēks, cilvēka dvēsele. Tāpēc ar saviem pacientiem daudz sarunājos. Ne vienu vien lietu par kādu cilvēku uzzināju pirmā. Biju ļoti priecīga par šādu uzticēšanos. Saviem pacientiem parasti pieķēros.

Protestējot sāk ravēt puķu dobes 

Visvairāk mani iepriecina skaistums, māksla, cēla un godīga cilvēka rīcība. Sakopta vide. Tāpēc arī septiņdesmitajos gados, kad jutu, ka it kā slīdam uz leju, nolēmu darīt visu iespējamo, lai šajā haosā kaut ko mainītu. Tolaik nevajadzīgā augstumā tika pacelti alkoholiķi un citi zemākā līmeņa cilvēki. Visapkārt tika kultivēta nevīžība un nekārtība. Cilvēciskajās attiecībās un daudzās citās sfērās dominēja cinisms. Saprazdama, ka citādi neko mainīt nespēšu, sāku ravēt un iekopt puķu dobes. Tiesa, nevarēju iedomāties, ka nāksies sastapties ar tādu pretestību. Gandrīz katrs, kurš gāja garām, izteica kādu nejauku piezīmi. Bet es tikai ņēmu un darīju. Jo viss bija nolaists. Gan slimnīcas telpas, gan parks. Domāju: slimniekam, kuram jau tā ir ļoti smagi, nav pat nekā skaista, uz ko palūkoties.

Tad pavērās iespēja uzcelt Smiltenē jaunu poliklīniku. Gājām ārpus darba laika, pa naktīm iekārtot jaunos darba kabinetus. Atklāšanas dienā daudziem apmeklētājiem, redzot paveikto, acīs bija asaras. Vēlāk poliklīnikas telpās rīkojām mākslas dienas un dažādas izstādes. Pie mums brauca daudzi interesanti cilvēki: literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, māksliniece Erna Rubene, dzejniece Ārija Elksne un citi. Bet tad, neilgi pirms Atmodas, mūsu ģimeni sāka vajāt partija. Sauca par nacionālistiem, parādījās saorganizētas sūdzības, ka es it kā vācot antīkos priekšmetus un tos tirgojot. Bet, kad teicu, ka labprāt iepazītos ar kādu, kuram esmu kaut ko pārdevusi, protams, tāds neatradās. Vīru pat gribēja atbrīvot no darba. Vēl tagad nezinu, kuram esam pateicīgi par to, ka tā tomēr nenotika. Varbūt Džemmai Skulmei, Imantam Ziedonim vai vēl kādam citam.

Iespaidīga kolekcija ar lietām no pagātnes

Mans tēvs uzskatīja, ka bez maizes darba katram jāuzņemas arī vēl kāds cits sabiedrībai derīgs darbs. Kad sāku vairāk interesēties par vēsturi un vākt eksponātus muzejam, atklāju interesantu faktu: gandrīz visa latviešu inteliģence, kura savulaik tika pie izglītības ar ļoti lielām grūtībām, par vienu no saviem galvenajiem pienākumiem uzskatīja darbu sabiedrības labā. Domāju, nebūtu slikti, ja arī šobrīd cilvēki vairāk par to domātu.Maskavas periods – auklējot mazmeitiņu Žaklīnu Elizabeti

Kolekcijas pirmsākumi meklējami Rīgā. Mana tante no jau minētā Rīgas arhitekta Rein­holda Šmēlinga mantoja vairākus senus priekšmetus. Viņa laktometrs - piena tauku procenta mērītājs - arī bija pirmais eksponāts mūsu muzejā. Sākumā turēju to mājās un šad tad aplūkoju. Vienā šādā reizē iedomājos - tādas lietas nevar paturēt tikai sev. Tolaik draudzējāmies ar fotomākslinieku Juri Krieviņu, kurš vāca dažādus senus sadzīves priekšmetus un gribēja veidot foto muzeju. Palīdzēju viņam noformēt dažus interesantus albūmus. Bet tad nonācu pie secinājuma, ka šādām lietām tomēr jāpaliek Smiltenē. Tā arī sāku intensīvi vākt senas fotogrāfijas, albūmus un dažādus sadzīves priekšmetus. Tā kā citas brīvas vietas nebija, iekārtojām interesantus ārstu darba kabinetus.

Tas notika astoņdesmitajos gados, kad bija ļoti noplicināti lauki un daudzas mājas vēl pēdējo reizi sagrāva meliorācija. Lūdzu, lai pacienti kaut ko uztic mums. Un viņi to arī darīja. Ar muzeju gribējām dot cilvēkiem iespēju salīdzināt, redzēt, kā esam mainījušies, kā domāja ļaudis agrāk un kā tagad. Kādas tradīcijas un rituāli tolaik bija svarīgi. Cilvēks vienmēr domājis par to, lai varētu atvieglot savu darbu, lai paliktu vairāk brīvā laika dvēselei. Taču tas līdzsvars, kas mūsu tautai bijis senos laikos, tomēr joprojām nav atgūts. Pagājušajā gadā savu kolekciju atdāvināju Smiltenes pilsētai, lai tā kalpotu par pamatu Smiltenes muzejam, bet pagaidām gan tālāk par runām, ka šādu muzeju vajadzētu, tikuši neesam...

Pa firsta Līvena pēdām

Kad satieku vīra bijušos pacientus, viņi Jāni vienmēr piemin ar lielu pateicību. Jānis arī svētdienās gāja uz slimnīcu apraudzīt savus pacientus. Nekad neesam vēlējušies par darbu slimnīcas labā saņemt kādu īpašu atalgojumu. Un nekad to arī neesam saņēmuši. Pat par grāmatu Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas gadsimts, kuru ar profesora Vīksnas palīdzību uzrakstīju, nesaņēmu nevienu naudas gabalu. Pasniedzām tās mūsu darbiniekiem kā dāvanu. Bija arī daudzi, kuri to uzņēma ar kritiku. Bet mēs, vācot materiālus, ieguldījām lielu darbu, daudzi dokumenti bija iznīcināti.

Mums ar vīru par paraugu vienmēr bija Smiltenes muižas pēdējais īpašnieks firsts Līvens. Viņš Smilteni saņēma kā dāvanu no mātes 18. dzimšanas dienā. Kad Latvija atdalījās no Krievijas un nodibinājās brīvvalsts, daudzi firsta īpašumi pārgāja valsts rokās. Neraugoties uz to, viņš savā dzīvē paspēja izdarīt ļoti daudz - uzcelt slimnīcu, spēkstaciju, nabadzīgo ļaužu namu un atklāt dzelzceļa līniju. Turklāt slimnīcu viņš pasniedza pilsētai kā dāvanu. Domājat, ka viņš par to saņēma pateicību? Smiltenieši revolūcijas laikā izdemolēja un apzaga viņa dzīvokli, vīri viņu pat veduši uz nošaušanu. Sievas bijušas gudrākas, novērtējušas visu labo, ko firsts smilteniešiem darījis, un izglābušas viņu.

Neredzamās pasaules zīmes

Ik pa laikam izjūtu pasauli, ko fiziski neredzam. Pirmoreiz tas bija nepilnu divu gadu vecumā. Naktī pamodos un redzēju sev visapkārt baltu gaismu. Sajūta tāda, it kā atrastos izolētā telpā, kaut gan gulēju vienā istabā ar vecākiem. Pacēlu rokas, un man plaukstās sāka krist baltas gaismas bumbiņas. Saucu vecākus, lai skatās, bet viņi neko neredzēja. Arī mans tēvs bieži piedzīvoja dažādas mistiskas lietas. Vienreiz viņš aizbraucis pie smagi slima pacienta un, ejot iekšā mājā, redzējis, ka šis cilvēks pāri pagalmam aiziet. Tieši tajā brīdī pacients nomiris. Arī tēva māte teica, ka šādas lietas mūsu dzimtā nav nekas neparasts.

Dažus gadus pirms Atmodas redzēju Rīgas ielās tankus, nelielu asins izliešanu un to, ka Latvija atkal ir brīva. Toreiz neviens man neticēja. Pirms vīra nāves zināju, ka viņam atlikušas vairs tikai trīs nedēļas. Bieži bijis tā, ka esmu kaut kur pirmo reizi, bet sajūta tāda, it kā jau būtu tur bijusi.

Kur smeļos spēku? Jau piecpadsmit gadus katru rītu meditēju. Tas ļoti palīdz un atbrīvo no visa postošā. Dzīve man joprojām sagādā daudz pārsteigumu. Un ir sajūta, ka dzīvē vēl būs kas ļoti interesants...

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu

  • Kur noķert aiz astes Latvijas vasaru?

    Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube. Lasīt visu

  • Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

    Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā. Lasīt visu