Par ievainojumiem, kurus iegūst... darbā

Darbs veselības aprūpes jomā ir un vienmēr būs saistīts ar zināmu risku. Cik drošas darba vietas ir Latvijas medicīnas iestādes? Statistika par ievainojumiem un inficēšanos darba laikā rāda – Latvijas mediķiem tā nav problēma. Viņi paši gan ir citās domās...

Uz naža asmens

Vislielākajam inficēšanās un savainošanās riskam pakļauti neatliekamās palīdzības sniedzēji. Vairākumā gadījumu darbs tiek veikts lielā steigā, bieži traucē dažādi nelabvēlīgi blakusfaktori (nepiemēroti darba ap­stākļi - tumsa, šaurība, burzma; iereibuši, agresīvi noskaņoti pacienta tuvinieki u. c.). „Ļoti daudz strādājam ar narkomāniem," stāsta Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā feldšere BENITA KAPRĀLE. „Venozās pieejas laikā tiek rautas laukā sistēmas un adatas... Turklāt šiem cilvēkiem nereti apģērba kabatās mēdz būt šļirces un injekciju adatas, kas gājušas no rokas rokā vairākiem venozo narkotiku lietotājiem. Pacientiem no narkotiku pārdozēšanas nereti apstājusies elpošana. Mediķis mēģina slimniekam palīdzēt un... saduras. Kādas tam sekas, to varbūt uzzināsim pēc daudziem gadiem. Taču tā gadās regulāri."

Dodoties uz problemātiskajiem izsaukumiem, mediķis vienmēr balansē uz naža asmens - domā B. Kaprāle. „Latvija joprojām ir viena no retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā neatliekamā medicīniskā palīdzība bieži ierodas pirms policijas. Ārstniecības likums un mūsu iekšējās kārtības noteikumi paredz: ja medicīnas personāla dzīvība vai veselība ir apdraudēta, saucot talkā vajadzīgos palīdzības dienestus, ir tiesības gaidīt, kamēr situācija tiek stabilizēta. Protams, tā ir neaprakstāma psiholoģiska trauma, bet mēs nevaram atļaut uzlaist gaisā savu personālu. Ja bars agresīvi noskaņotu cilvēku kādu sit, brigādes personālam neatliek nekas cits, kā gaidīt policiju. Bet ne jau vienmēr viss ir tik viennozīmīgi. Mediķim vispirms jānovērtē situācija. Turklāt tā var jebkurā brīdī mainīties. Īpaši jau tad, ja cilvēki ir alkohola reibumā. Tāpat vienmēr jāpatur prātā, ka beigās pie prokurora var nākties iet brigādes vadītājam."

Ja neatdzīvināsi, gulēsi blakus

„Vēl viena problemātisko pacientu kategorija - jaunbagātnieki ar apsardzi: liela auguma vīriem, kuri ieprogrammēti stāvēt un krist par savu saimnieku," stāsta B. Kaprāle. „Ar vienu šādu gadījumu sastapos arī pati. Pats izsaukums traģisks neizklausījās: „Kļuva slikti!" Abas ar dakteri iegājām mājā, aiz mums aizvērās lieli metāla vārti... Tad miesassargs saķēra dakteri aiz matiem un draudēja: „Ja tu - tāda un šitāda - viņu tūlīt nedabūsi uz kājām, tad gulēsi blakus!" Kā mēs, divas jaunas meitenes, varējām justies? Rokas un kājas trīcēja, nebija pat, kam pasūdzēties. Par laimi, viss beidzās labi, bet... Nekad jau nevar zināt, kāds ir šo cilvēku intelekta līmenis un kurā brīdī viņi patiešām var savus draudus īstenot. Šādi morāli pazemojumi sāp visvairāk. Ļoti bieži cilvēki rūgtumu par nekārtībām veselības aprūpes sistēmā izgāž pār neatliekamās palīdzības brigādi. Bet mediķim, lai vērstos pret to, kurš mūsu darbiniekam vārda tiešā nozīmē iespļāvis sejā vai iesitis pļauku, vajadzīgi pierādījumi: zilumi, lauzti kauli, izsista acs..."

Antisanitāri apstākļi, nikni suņi un avārijas

„Daudzi izsaukumi mēdz būt uz vietām, kur cilvēki dzīvo antisanitāros apstākļos, kur uz nebēdu apkārt klīst tuberkuloze, dažādi vīrusi un parazīti," teic B. Kaprāle. Mediķis var uzlikt masku, taču tā negarantē simtprocentīgu drošību.

Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā feldšere turpina par riska faktoriem: „Nikni suņi - gan saimnieku, gan klaiņojošie, par kuriem nav zināms - vai ir vakcinēti, nav slimi ar trakumsērgu. Drošību nebūt negarantē tradicionālais saimnieku arguments: „Mans sunītis nevienu nav sakodis!"

Vēl viens riska faktors - braukšanas kultūra. Latvijā laikam vēl ilgi jāgaida brīdis, kad cilvēki, pamanot neatliekamās palīdzības mašīnu, dos tai ceļu. Par laimi, pēdējā laikā esam tikuši sveikā ar dažādas pakāpes miesas bojājumiem, taču 1997. gadā kāds jauns reanimatologs aizgāja bojā ceļu satiksmes negadījumā darbā."

Jonizējošais starojums un ķīmiskās vielas

Ar daudz un dažādiem riska faktoriem sastopas arī stacionāros strādājošie mediķi. Īpaši operējošie ārsti, ginekologi un medicīnas māsas, kuras veic punkcijas un tādējādi ir spiestas kontaktēties ar lielāko bioloģisko riska faktoru - pacientu asinīm un izdalījumiem (B, C hepatīta, HIV/AIDS, tuberkulozes, masaliņu un citu infekciju slimību izraisītājiem). „Būtiski riska faktori ir arī ķīmiskās vielas (medikamenti, anestēzijas vielas), jonizējošais starojums, fiziskas un garīgas pārslodzes," informē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta asistents pētniecībā, ārsts IVARS VANADZIŅŠ. „Tikai nedaudzās Latvijas veselības aprūpes iestādēs ir ergonomiski pareizi iekārtotas darba vietas. Ārsti strādā ar novecojušiem, patiesībā norakstāmiem datoriem un sēž pie galdiem, kuru augstums piemērots pirmo klašu skolēniem. Esam veikuši pētījumu, kurā konstatējām, ka vairāku ķīmisko vielu (anestēzijas gāzu, glutāraldehīda, formaldehīda, izopropilspirta, amonjaka, svina, skābju, sārmu un dažu medikamentu) koncentrācija mediķu darba vidē ievērojami pārsniedz aroda ekspozīciju robežvērtību. Kaut arī aptuveni trešā daļa veselības aprūpes darbinieku darbā pastāvīgi saskaras ar elpošanas ceļiem, ādai un citiem orgāniem kaitīgām ķīmiskām vielām, tikai 38,3% procedūru telpu un operācijas zāļu ierīkota ventilācija. Onkoloģijas un psihiatrijas jomā strādājošie mediķi regulāri spiesti elpot arī veselībai kaitīgos izgarojumus (neiroleptisko līdzekļu u. c.)." 

Smagumu pārvietošana, fizikālie faktori

„75% aptaujāto veselības aprūpes un sociālo darbinieku atzina, ka viņi darba vietā ceļ smagumus, kuru svars pārsniedz 50 kilogramus, t. i. - pacientus, turklāt 18,6% to dara pastāvīgi," stāsta I. Vanadziņš. „Daudzās Latvijas slimnīcās joprojām strādā mediķi, kuri nav apmācīti smagumu cilāšanā. Līdz ar fizisko pārslodzi pieaug saslimstība ar mugurkaula spondilozi, karpālā kanāla sindromu, deformējošo osteoartrozi un gonartrozēm. Gandrīz trešdaļa aptaujāto pēdējo trīs gadu laikā guvuši traumu, pārvietojot pacientus vai smagus priekšmetus. Mediķiem joprojām trūkst nepieciešamo palīglīdzekļu. Darba devēji to izskaidro ar finanšu trūkumu, taču, kad runājam par cenām, gandrīz visi nosauc augstāko. Taču ir arī lētāki ar roku darbināmie mehānismi, kas arī ievērojami atvieglotu mediķu darbu.

Aptaujātie min arī vairākus darbu apgrūtinošus fizikālos riska faktorus: caurvēju, siltuma diskomfortu, nepietiekamu apgaismojumu, pārāk sausu gaisu vai troksni."

Informētība uzlabojusies, bet...

„Pētījumi liecina, ka pēdējā laikā ievērojami uzlabojusies mediķu informētība par darba vietā sastopamajiem kaitīgajiem riska faktoriem un to ietekmi uz veselību," stāsta I. Vanadziņš. „Ja vēl pirms dažiem gadiem daudzas māsas, veicot medicīniskās manipulācijas, nevilka rokās cimdus, tagad to pastāvīgi dara 72,3% medicīnā strādājošo. Palielinājies to respondentu skaits, kuri pastāvīgi lieto masku un brilles. Par pēdējo lietderību īpaši vērtīgi būtu domāt pediatriem. Zviedrijā veiktajā aptaujā pediatrijas nodaļas minētas kā vienas no ārstiem bīstamākajām darba vietām. Ja bērns ar pirkstu iebaksta dakterei acī, viņai tas var nozīmēt gadu ilgu ārstēšanos."

Darba devēji ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem 66% aptaujāto nodrošina pilnībā, bet 32,7% - tikai daļēji. 58,6% aptaujāto atzinuši, ka minētie aizsardzības līdzekļi traucē strādāt, ir neērti vai spiež. 8,6% respondentu atzina, ka cimdi viņiem izraisa alerģiskas reakcijas, 14,8%, tos lietojot, izjūt ādas kairinājumu. „Jāatzīst, ka arī mēs esam spiesti iepirkt lētākos cimdus," teic B. Kaprāle. „Šobrīd situācija uzlabojusies, un cimdus lieto visi neatliekamās palīdzības brigādē strādājošie. Neņemos gan spriest, kāda varētu būt cimdu noturība pret dažādiem bioloģiskajiem un ķīmiskajiem aģentiem - daži cimdi pārplīst, jau uzvelkot... Tāpēc ir iekšējs rīkojums: saskaroties ar masīvu asiņošanu vai citiem izdalījumiem, jāvelk divi pāri cimdu. Taču ar adatu var sadurties arī caur cimdiem."

Mazliet labākā situācijā atrodas valsts aģentūras Latvijas Infektoloģijas centrs darbinieki. „Pēdējo gadu laikā finansiālās iespējas tomēr uzlabojušās," informē centra vadītāja profesore BAIBA ROZENTĀLE. „Protams, saskaņā ar noteikumiem jāpērk lētākais, bet, pasūtot medicīnas preces, vienmēr ir pieejama specifikācija. Ja ir saprotošs kolektīvs, tad cilvēks, kuram parastie cimdi alerģiskas reakcijas neizraisa, nekad neprasīs hipoalerģiskos cimdus un neļaunosies uz kolēģi, kuram objektīvu iemeslu dēļ tādus vajag. Uzskatu, ka mūsu māsiņas ir zelta vērtas, tāpēc tām, kurām parastie cimdi izraisa alerģiskas reakcijas, pērkam hipoalerģiskos. Viņas jau tā tik daudz spiestas elpot spēcīgas iedarbības medikamentu izgarojumus. Ja šajā ziņā pasargāt nav iespējams, vismaz varam iegādāties cimdus, no kuriem neplaisā roku āda."

Darba roku trūkums, pārslodze

Savainošanos un inficēšanos, protams, provocē arī darba roku trūkums un pārslodze. Krietns skaits mediķu (23,1%) strādā vairākās darba vietās, un lielākā daļa (74,8%) veselības aprūpes jomā strādājošo izvēlējušies strādāt divas slodzes. Daudzi (38,3%) trīs un vairāk reizes nedēļā strādā nakts maiņā. Kāds brīnums, ka ievainojumu skaits darba vietās turpina pieaugt. B. Kaprāle: „Ja mūsu cilvēki strādātu tikai likumā noteiktās stundas, diennaktī varētu nokomplektēt labi ja piecas neatliekamās palīdzības brigādes. 24 stundas sadalot pa astoņām, kādam uz darbu būtu jānāk nakts vidū. Kā viņš šeit nokļūtu? Apzinoties visas no tā izrietošās sekas, mūsu darbinieki izmisīgi lūdz garās dežūras un vairāk nekā vienu darba slodzi, jo citādi viņi nesaskata iespēju izdzīvot. Mums trūkst darbinieku. Bieži uz izsaukumu dodas tikai viens mediķis (arī tas, runājot par darba drošību, ir pārdomu vērts fakts). Protams, viens nekad nav reanimācijas brigādē, tāpat otru ārstniecības personu vienmēr cenšamies dot līdzi kardioloģiskajām brigādēm. Taču citos gadījumos ārstam vai feldšerim līdzi dodas sanitārs, kurš visbiežāk ir students - praktikants un var palīdzēt vienīgi nest aprīkojumu. Praktikanti jau arī pārsvarā tiek tikai brīvdienās un naktīs."

Šajā ziņā priviliģētā situācijā ir Latvijas Infektoloģijas centra darbinieki. „Mūsu ār­stiem atļauts strādāt tikai vienu slodzi, bet medicīnas māsām vasaras mēnešos (atvaļinājumu laikā) - 1,25 slodzes," stāsta B. Rozentāle. „Darba roku trūkums varētu parādīties, ja stāsies spēkā likums, ka infekcijas nodaļā strādājošai medicīnas māsai pieļaujamais aprūpējamo pacientu skaits diennaktī nedrīkst pārsniegt desmit. Šobrīd tas sasniedz 15-20. Mūsu māsiņas gan saka, ka šis skaitlis varētu būt vismaz 15 - arī šādā gadījumā iespējams veikt gan pilnvērtīgu veselības aprūpi, gan pildīt žēlsirdīgās māsas funkciju."

Drošības pasākumi

Vairākums veselības aprūpē strādājošo gan mācību iestādēs, gan darbavietā par darba drošību ir informēti. „Paradoksāli, bet, runājot par riska faktoriem, jaunie darbinieki visbiežāk min huligāniskus uzbrukumus un niknus suņus, bet parasti aizmirst pieminēt personisko piesardzību. Patiesībā tā ir pati būtiskākā," domā B. Kaprāle, kura savā darba vietā ir arī darba aizsardzības speciāliste. „Tiesa, mūsu darbinieki var būt perfekti informēti, taču, kamēr mediķi būs spiesti strādāt ar pārslodzi, darba drošības ziņā uzlabojumu būs maz.

Vienmēr jāpatur prātā arī no pašiem mediķiem neatkarīgi riska faktori. Saskaņā ar likumu izlietotās adatas un skalpeļi jāmet atsevišķos dūrienizturīgos konteineros. Lielākajā daļā stacionāru tādi ir, bet mūsu darbiniekiem jāiztiek ar bieza kartona konteineriem, kas piestiprināti pie medikamentu somām. Izkrist instrumenti no tās nevar, bet ļoti asu kustību gadījumā adatas izdurties cauri gan var. Šobrīd mūsu darbam piemēroti (nelieli, viegli un reizē droši) pārnēsājami konteineri nav pieejami. Pirms dažiem gadiem kāda vietējā firma piedāvāja pie jostas piestiprināmus mazus konteinerus adatām, taču tobrīd cenas dēļ tādus nevarējām atļauties. Pat tad, ja tie būtu par velti, bez adatām jau ir vēl daudz citu bīstamo medicīnisko atkritumu, kas jāsavāc no izsaukuma vietas. Kur likt tos?"

B un C hepatīts

Saskaņā ar Ministru kabineta Vakcinācijas noteikumiem visiem darbiniekiem, kas vismaz reizi mēnesī, pildot darba pienākumus vai mācībās, nonāk tiešā saskarē ar pacientiem vai cilvēku bioloģiskajiem materiāliem, kas var saturēt vai pārnest B hepatīta vīrusu, vai ar šiem materiāliem piesārņotiem objektiem, ir obligāta vakcinācija. „Taču statistika vēsta, ka darba vietā pret vīrusa hepatītu B vakcinēti tikai 60% veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē nodarbināto," informē I. Vanadziņš. „Vai pārējie, kam tas būtu vajadzīgs, vakcinējušies paši? Pēdējos gados mediķu saslimstība ar B hepatītu ievērojami samazinājusies - tātad izpratne par šīm slimībām pieaugusi."

 „Mediķi slimo arī ar infekcijām, kas gaisā izplatās pilienu veidā. Arī šajā ziņā nereti liela loma ir tā dēvētajai nespecifiskajai imunitātei, kas veidojas pēc vakcinēšanās," papildina B. Rozentāle. „Piemēram, daudzi kolēģi sevi apdraud ar difteriju. Zināms, ka Rīgā pret šo ļoti bīstamo slimību vakcinējušies tikai 50-60% iedzīvotāju (t. sk. mediķi). Taču, kamēr slimais cilvēks nonāk Latvijas Infektoloģijas centrā, ar viņu saskārušies jau daudzi mediķi..."

Par jaunu, ļoti strauji augošu mediķu problēmu uzskatāms arī C hepatīts, ko visbiežāk iemanto, saduroties ar inficētu adatu vai skalpeli. „Tā kā šajā gadījumā profilakses pasākumi nav iespējami, vienīgais, ko mediķis var darīt, ir noteikt, vai cilvēkam, kam mediķis veicis manipulāciju, ir C hepatīts, un vai viņam ir antivielas pret šo C vīrusu. Protams, jāreģistrē nelaimes gadījums un pēc tam uzmanīgi jāseko savam veselības stāvoklim: pēc mēneša, trijiem un sešiem jāveic vajadzīgie izmeklējumi," stāsta B. Rozentāle.

HIV pēcekspozīcijas profilakse

„Lai novērstu inficēšanos ar HIV pēc saskares ar inficētām asinīm, mediķim iespējami ātri - ne vēlāk kā 24 stundas pēc iespējamās inficēšanās - ar divu vai trīs pret HIV vīrusu vērstu medikamentu kombināciju jāuzsāk mēnesi ilga profilaktiska terapija," informē B. Rozentāle. „Tā ir valsts garantēta profilakses programma, kuru liek lietā gadījumā, ja pacientam, ar kura asinīm iespējama infekcija, ir atzīts HIV. Minēto pakalpojumu nodrošina valsts aģentūrā Latvijas Infektoloģijas centrs. Mediķim pie mums jāierodas ar sastādītu aktu, kurā aprakstīts, kas un cikos noticis, vai ir lietoti individuālie aizsardzības līdzekļi. Ņemot vērā aprakstīto situāciju, ārsts izvērtē, vai pacientam nepieciešama divu vai trīs preparātu kombinācija. Zināms, ka pret HIV vīrusu vērstie medikamenti ir ārkārtīgi toksiski, turklāt ar daudzām blaknēm. Ja ar HIV inficētas asinis caur nelielu durtu vai grieztu brūci nokļuvušas mediķa organismā, inficēšanās risks nav ļoti augsts (0,33%), tāpēc bieži pietiek tikai ar diviem medikamentiem.

Līdz šā gada 1. oktobrim HIV pēcekspozīcijas profilaksi saņēmuši 150 medicīnas darbinieki. Par laimi - nevienā no šiem gadījumiem nav notikusi inficēšanās. Taču mēs jau varam runāt tikai par tiem, kuri vērsušies pēc palīdzības. Latvijā ir 35 000 reģistrēto HIV inficēto personu, bet reālais inficēto skaits varētu būt divkārt lielāks... Tāpēc visiem mediķiem jāstrādā tā, it kā katrs viņa pacients būtu potenciāls B un C hepatīta vai HIV vīrusa pārnēsātājs.

Zināms, ka ar C hepatītu inficējušies ne vairāk par simtu mediķu. Taču - atkal varam runāt tikai par tiem, kuri nonākuši mūsu redzeslokā. Turklāt jāņem vērā C hepatītam raksturīgā īpatnība: tikai aptuveni 20% inficēto mediķu pierādīts hronisks aktīvs hepatīts, kas ir jāārstē. Pārējie ir vīrusa nēsātāji - potenciāls infekcijas avots. Jebkurš, kura asinīs konstatēts C, B vai HIV vīruss, var turpināt strādāt savā profesijā. Līdz ar to arī netiek veikts mediķu skrīnings, lai noteiktu, vai viņiem ir antivielas uz C vīrusa vai HIV esamību..." B. Kaprāle, pieņemot darbā jaunu darbinieku un nosūtot viņu uz obligāto veselības pārbaudi, iesaka veikt testu gan uz HIV, gan C hepatītu. „Apzinoties, ka strādājam paaugstināta riska apstākļos, ļoti būtiski, lai šis fakts tiktu fiksēts. Galvenokārt paša mediķa interesēs. Lai minētos vīrusus apstiprinātu kā arodslimības, mediķim jāspēj pierādīt, ka viņš pirms stāšanās darbā bijis vesels. Tiesa, tas neglābs, ja inficētajam ārstam vai māsai neilgi pirms inficēšanās veikta, piemēram, operācija."

Ja nesargāsies pats...

„Ja nesargāsies pats, neviens cits tevi arī nenosargās," ir pārliecināta Rīgas 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļas māsa GAĻINA JERMALENKO. Viņa pirms nepilna gada darba laikā sadūrusies ar potenciāli bīstamu adatu. „Kā jau tas šādās situācijās notiek visbiežāk - vajadzēja ļoti steigties... Pacients pats uzreiz izstāstīja, ka pārslimojis C hepatītu. Savainoto roku tūdaļ zem krāna noskaloju, kolēģe palīdzēja iespēju robežās izspiest asinis, roku apsaitējām. Nodevu analīzes, lai vajadzības gadījumā pierādītu, ka līdz šim neesmu slimojusi ar C hepatītu. Tiesa, visu dežūru strādāju tikpat kā šoka stāvoklī. Tobrīd vairāk nekā jebkad agrāk apzinājos, cik patiesībā vērta ir dzīvība. Tajā brīdī iekšēji pārkāpu kaut kādu robežu. Uzreiz pēc dežūras pieteicos rindā pie ģimenes ārstes, lai dabūtu norīkojumu uz Infektoloģijas centru. Pie ārstes tiku tikai pēc diviem mēnešiem... Nodevu analīzes, regulāri eju uz pārbaudēm, līdz šim slimība nav apstiprinājusies, taču pēdējā pārbaude būs 2. novembrī. Ir tik grūti gaidīt... 

Notikušajā nevaru vainot nedz to, ka būtu slikti informēta darba drošības jautājumos, nedz to, ka mūsu slimnīcā netiktu ievērotas drošības tehnoloģijas. Ņemot vērā uzņemšanas nodaļas darbinieku ikdienas ritmu, šādi negadījumi var notikt jebkurā brīdī. Arī cimdi taču nepasargā no saduršanās ar adatu. Medicīnas māsas diennakts laikā nereti aprūpē 70 līdz 90 pacientus, par kuriem visbiežāk nezina tikpat kā neko. Bieži vien ir rindas un daudzi no gaidītājiem - smagā stāvoklī. Steiga ir neizbēgama. Pie mums ved narkomānus, cietumniekus, bezpajumtniekus. Daudzi no viņiem ir slimi ar tuberkulozi vai C hepatītu. Bieži vien šie cilvēki paši par to nemaz nezina. Man paveicās, jo pacientam, ar kura asinīm inficējos, nebija C hepatīts aktīvajā periodā. Taču ir māsiņas, kuras pašas par saviem līdzekļiem pērk zāles - par 200 latiem mēnesī. It kā jau valsts ārstēšanās izdevumus šogad 75% apmērā atmaksājot, bet sākumā tik un tā šī summa jāatrod pašam. Tāpēc visiem kolēģiem silti iesaku - vispirms padomāt par savu drošību."

Problēmas nav? Vai tomēr noklusē?

Tiesa, ne visi mediķi par nelaimes gadījumu darbā informē savus darba devējus. „Nesen veicām anonīmu aptauju, kurā vairākums Latvijas mediķu atzina, ka par negadījumiem (savainošanos, inficēšanos) savus darba devējus neinformē vai arī minētos datus Valsts darba inspekcijā reģistrēt nevēlas," informē I. Vanadziņš. „Pēdējo trīs gadu laikā 83% mediķu, kuri darba laikā sadūrušies ar potenciāli inficētu adatu, savus darba devējus par to nav informējuši. Tas tikai norāda, ka viņu rīcībā ir par maz informācijas, lai spertu nākamo soli - cīnītos par savām tiesībām. Ja mediķi par savām problēmām turpinās klusēt un nepieaugs oficiāli reģistrēto nelaimes gadījumu skaits, nekas nemainīsies. Jo, ņemot vērā statistiku, problēmas it kā nav. Līdz ar to nav arī motivācijas prasīt drošākas un dārgākas adatas un citus medicīnas instrumentus. Piemēram, Vācijā, ņemot vērā, ka viena C hepatīta ārstēšana izmaksā 200 000 eiro, izrēķināts: valstij finansiāli izdevīgāk ir mediķiem nodrošināt dārgākas, bet drošākas adatas, ar kurām pēc punkcijām nevar sadurties. 

Pie mums vien retais mediķis aizdomājas, ka, nereģistrējot nelaimes gadījumu darbā, viņš zaudē arī garantijas, kādas valsts nodrošina arodslimniekiem, kuri zaudējuši darbspējas. Šādā gadījumā tā ir pensija, kuras lielums atkarīgs no cietušā darba algas.  Tikai nedaudzi ir informēti par to, ka arodslimību gadījumā valsts atmaksā 1 200 latus no visiem ārstēšanās/rehabilitācijas (sanatorijas, procedūras, masāžas, vitamīnu terapija u. c.) izdevumiem, kā arī transporta izdevumus uz un no veselības aprūpes iestādes. Interesanti, ka tikai trešdaļa arodslimnieku prasījuši finansiālu palīdzību un vairākums no viņiem neuzdrošinājās lūgt vairāk par 28 latiem...

Mediķiem, kuri darba laikā iemantojuši nopietnus veselības traucējumus, par valsts budžeta līdzekļiem iespējama profesionālā rehabilitācija, kas nozīmē pārkvalifikāciju. Pēdējo desmit gadu laikā neviens veselības aprūpē strādājošais to nav izmantojis.

Slimnīcās diemžēl nav iespējams veikt arī objektīvo situāciju atspoguļojošu profesionālo ievainojumu analīzi. Tēlaini runājot - esam situācijā, kad ziloni analizē pēc maza auss gabaliņa. Tas ir pūkains un pelēks. Tikpat labi tāds var būt gan pelei, gan zilonim... Kādus lēmumus var pieņemt, ja šobrīd oficiāli reģistrēti tikai 10% no visiem darbavietās notikušajiem negadījumiem," spriež I. Vanadziņš. „Atliek vienīgi cerēt, ka turpmāk valsts būs ar mieru ieguldīt naudu pētījumos." 

Kāpēc mediķi par savām problēmām klusē? B. Kaprāle domā, ka cilvēki, pāris reizes bezjēdzīgi cīnījušies un izbaudījuši pazemojošās procedūras, lai pierādītu, ka inficēšanās ar HIV vai C hepatītu nav notikusi pie zobārsta vai seksuāli transmisīvā ceļā, un atmetuši tam ar roku. „Situācija uzlabojas. Ja vēl pirms pāris gadiem pierādīt arodslimību šķita bezcerīgi, tagad tā vairs nav."

Diskriminācija

„Zināmā mērā mediķus uz neadekvāto rīcību, protams, provocē arī psiholoģiski faktori - bailes no apkārtējo (kolēģu, pacientu) diskriminācijas," pārliecināts I. Vanadziņš. „Nevienā kolektīvā, kur ir finansējuma grūtības, slikti darba apstākļi, kur trūkst darbinieku, nevar būt harmoniska atmosfēra. Līdz ar to daudzi mediķi spiesti strādāt nepārtrauktas spriedzes apstākļos." B. Rozentāle apkārtējo negatīvo attieksmi pret cilvēku, kuram organismā ir kāda infekcija, uzskata par tumsonību. „Kopumā kolēģi ir saprotoši un priecē, ka mediķi (arī no lauku rajoniem) aizvien biežāk nāk un runā par savām problēmām, vēlas konsultēties."

Raksta tapšanā izmantota statistika no I. Vanadziņa, R. Antonevičas, D. Sprūdžas, J. Restes, L. Matisānes, RSU Darba un vides veselības institūta; A/S Inspecta Latvia pētījuma „Veselības un sociālās aprūpes darbinieku darba apstākļi un riski - fiziskas pārslodzes", 2006. gada 8. decembris

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu