PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Apsēstie kolekcionāri

L. Ruģēna
Apsēstie kolekcionāri
Vēsture glabā ne tikai nopietnus sava laika nospiedumus. Dažas no tās lappusēm ir gana savdabīgas, pat kuriozas. Šoreiz par vienu no tādām – medicīnas kolekcionāriem.

Leģendārais balzamētājs

1698. gadā Krievijas imperators Pēteris I Amsterdamā apmeklēja tolaik slavenāko Eiropas anatomu un balzamētāju Frederiku Rjuišu (1638-1731). Rjuišs savu karjeru sāka kā neievērojams aptiekāra palīgs, tad kļuva par ārstu, anatomijas un botānikas profesoru un strādāja par tiesu mediķi. Slavu viņam atnesa divas lietas - asinsvadu injekcijas, pilnveidojot Svammerdama metodi, ar kuras palīdzību varēja izdalīt iekšējo orgānu asinsvadus, un - balzamēšana, par ko klīda leģendas. Un patiesi, šajā jomā Rjuišs palika nepārspēts ne tikai 18. gadsimtā, bet arī turpmākajos divos gadu simtos. Viņš prata saglabāt ādas dabisko krāsu, pat tās īpatnības - pigmentāciju, dzimumzīmes, izsitumus, bet iebalzamētie ķermeņi radīja ilūziju, ka mirušie ir tikai aizmi­guši un guļ. Rjuiša iekonservēto un iebalzamēto cilvēku un dzīvnieku kolekcija atstāja uz Krievijas patvaldnieku tik neizdzēšamu iespaidu, ka, otrreiz ierodies Holandē, viņš par tiem laikiem patiesi karalisku summu - 30 000 guldeņiem - kolekciju iegādājās un tā kļuva par pamatu slavenajai Pēterburgas Kunstkamerai. Kopumā uz Pēterburgu tika nogādāti vairāk nekā 3 400 preparātu, no kuriem 1950. gadā Ļeņingradas Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeja fondos glabājās deviņi simti. Savdabīgu piesitienu Rjuiša kolekcijai piešķīra fakts, ka tās radītājs un autors to bija veidojis ne tikai kā zinātniski anatomisku, bet arī kā māksliniecisku darbu. Balzamētie ķermeņi veidoja sarežģītas kompozīcijas kopā ar minerāliem, dzīvniekiem un augiem.

Anatomiski poētiskā F. Rjuiša kompozīcija, kas veidota no bērnu skeletiem un sausiem preparātiem Anatomiski poētiskā F. Rjuiša kompozīcija, kas veidota no bērnu skeletiem un sausiem preparātiem
Anatomiski poētiskā F. Rjuiša kompozīcija, kas veidota no bērnu skeletiem un sausiem preparātiem

Lūk, viens šādu kompozīciju apraksts, kas saglabājies no 18. gadsimta: „Cilvēka auglis, apmēram septiņas nedēļas vecs, kuru aptvērusi maza austrumu čūska, vīriešu dzimuma trīs mēnešus vecs auglis indīga dzīvnieka, Austrumindijā saukta par čekko, mutē. Sešus mēnešus vecs cilvēka auglis zārkā, izrotāts ar puķu un augļu vainagu un ziedu buķeti, kuras smaržu viņš šķietami ieelpo. No grotā sēdoša nedzimuša bērna skeleta galvaskausa ārā raugās peles skelets. Septiņus mēnešus vecu nedzimušu bērnu skeleti aizkustinošās pozās izvietoti pie zārka, kurā guļ trešais nedzimuša bērna skelets, turklāt viens no skeletiem slauka asaras ar iebalzamētiem iekšējiem orgāniem, kamēr otrs satvēris labajā rokā balzamētu zarnas daļu, bet kreisajā - artērijas atzarojumu, kas izņemts no liesas..."

Fanātiskais ķirurgs Gintars

Patiesības labad jāatzīst, ka Rjuišs nav vienīgais savdabīgais kolekcionārs vēsturē. Ne mazāk oriģinālu kolekciju 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā veidoja viens no salīdzinošās anatomijas celmlaužiem, angļu ķirurgs Viljams Gintars. Īpašu interesi Gintaram izraisīja viņa laikabiedri - milži un pundurīši. Lai iegūtu tolaik tik ļoti populārā giganta - 230 cm garā īra Čarlija Birna, kurš pieņēma uzvārdu O'Brains par godu leģendārajam īru karalim (arī milzim, Braianam Boru) skeletu, kolekcionārs par 800 mārciņām (tolaik milzu summu!) uzpirka kapsētas kalpotāju un tā palīgu. Kamēr bēru procesija uzkavējās ceļmalas krodziņā ieturēties, uzņēmīgais Gintars ar palīgiem samainīja zārkā gulošo nelaiķi ar tāda paša smaguma smilšu maisiem, tādējādi iegūstot savai kolekcijai tik ļoti kāroto milža skeletu...

No F. Rjuiša kolekcijas – bērna kājas preparāts mežģīņu aprocē. Sanktpēterburga, Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs No F. Rjuiša kolekcijas – bērna kājas preparāts mežģīņu aprocē. Sanktpēterburga, Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs
No F. Rjuiša kolekcijas – bērna kājas preparāts mežģīņu aprocē. Sanktpēterburga, Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs

No Gintara pēc nāves neizbēga arī otrs īru milzis - 232 cm garais Patriks O'Brains, īstajā uzvārdā Patriks Kotters. Par milža apetīti var spriest pēc tā, ka tikai brokastīs vien viņš apēdis trīs lielus kukuļus maizes, divdesmit olas un izdzēris trīs litrus piena! Patriks būtu nodzīvojis visnotaļ laimīgu dzīvi kā aktieris un laulātais draugs, ja ne visuresošais Viljams Gintars. Pēdējais burtiski vajāja milzi ar devīgiem naudas piedāvājumiem, ja viņš novēlēs savu skeletu Gintara kolekcijai. Tā kā Patrikam pat doma par to šķita nepieņemama, viņš jau laikus samaksāja kādam zvejniekam 200 mārciņas, lai tas viņu pēc nāves apglabā jūrā. 1806. gada 8. septembra rītā piels pūlis cilvēku, ieskaitot Viljamu Gintaru, vēroja, kā 14 vīru ar pūlēm nes zārku ar giganta Patrika mirstīgajām atliekām un ievieto tās zvejnieka laivā. Apņēmīgais zvejnieks izairēja jūrā un nogremdēja zārku ar mirušo jūras dzelmē. Šeit stāstam varētu pielikt punktu, ja vien pēc pāris stundām tas, kas bija palicis pāri no kādreiz tik dzīvespriecīgā giganta, jau neatrastos citā laivā pie Viljama Gintara... Neatlaidīgais kolekcionārs bija savlaicīgi uzzinājis par Patrika un zvejnieka vienošanos un vienkārši pārpircis milzi. Zvejnieks, nogremdējot zārku dzelmē, pie tā iepriekš piestiprināja virvi ar boju, kas deva iespēju Gintaram to izcelt!

Frederika Rjuiša portrets Frederika Rjuiša portrets
Frederika Rjuiša portrets

Šodien abu īru milžu skeletus var aplūkot Londonā, Karaliskajā ķirurgu brālībā, kur pēc Viljama Gintara nāves nokļuva viņa tiešām unikālā kolekcija. Taisnības labad jāpiebilst, ka abi īri nebūt nav bijuši garākie cilvēki pasaulē. Dokumentāli fiksētais rekords šai ziņā pieder 1881. gadā Viteb­skā dzimušajam Fjodoram Mahnovam, kura augums bija 275 centimetri, bet svars - 180 kilogrami, kājas pēda bijusi 45 centimetrus, bet rokas delna - 35 centimetrus gara. Katras auss garums sasniedzis 15 centimetrus, bet lūpas bijušas desmit centimetrus platas. Viena no Fjodora īpatnībām bijis viņa apbrīnojami elastīgais mugurkauls, kas sarāvies lielas slodzes ietekmē, bet izstiepies atslodzes brīžos, tādējādi mainot īpašnieka auguma garumu. Tikai nedaudz no Fjodora auguma ziņā atpalicis Roberts Valdous no Illionoisas štata ASV. Neilgi pēc dzimšanas, 1918. gada 22. februārī, Roberts svēris 23 kg un bijis vairākas reizes garāks par parastu zīdaini. Piecu gadu vecumā viņa svars sasniedzis 50 kg, bet garums - 170 centimetrus, desmit gadu vecumā Roberta augums jau pārsniedzis divus metrus, 14 gados - 240 centimetrus un visbeidzot 16 gados augums bijis 271 centimetrs, bet svars 200 kilogrami. Tāpat kā abi īru milži, arī Roberts nevēlējās, lai viņa skeletu kāds fanātisks kolekcionārs izstādītu stikla būrī, tādēļ testamentā novēlēja, lai viņa zārks tiktu iebetonēts, kas arī tika izpildīts... Šai ziņā mazāk veicās anglietei Janai Bunfordai, kura dzīves laikā sasniedza 236 centimetru garumu un kuras skeletu var aplūkot Birmingemas universitātes muzejā. Tiesa, auguma ziņā viņu pārspēja amerikāniete Ella Elvinga - kā nekā 260 centimetri!

Nobeigumā var pieminēt auguma ziņā lielāko laulāto pāri pasaulē - Annu Svanu un kapteini Martinu van Burenu Batesu. 230 centimetrus garais līgavainis un gandrīz tikpat garā līgava salaulājās Londonā 1872. gada 17. jūnijā. Līgava bija tērpusies karalienes Viktorijas dāvātajā kāzu kleitā, kas bija pašūta no simts metriem sniegbalta atlasa un 50 metriem mežģīņu!

F. Rjuiša anatomijas mācību stunda. Pēteris I, atrodoties Amsterdamā, bieži piedalījies publiskajās F. Rjuiša anatomijas stundās. F. Rjuišs vienā rokā tur paceltu nedzīvi dzimušā bērna nabassaiti, kas savienota ar placentu. Pa labi redzams puisēns ar skel F. Rjuiša anatomijas mācību stunda. Pēteris I, atrodoties Amsterdamā, bieži piedalījies publiskajās F. Rjuiša anatomijas stundās. F. Rjuišs vienā rokā tur paceltu nedzīvi dzimušā bērna nabassaiti, kas savienota ar placentu. Pa labi redzams puisēns ar skel
F. Rjuiša anatomijas mācību stunda. Pēteris I, atrodoties Amsterdamā, bieži piedalījies publiskajās F. Rjuiša anatomijas stundās. F. Rjuišs vienā rokā tur paceltu nedzīvi dzimušā bērna nabassaiti, kas savienota ar placentu. Pa labi redzams puisēns ar skel