Daudz zina un vēl visu var – vidējā paaudze

Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai. Patiesībā viņi ir Latvijas medicīnas mugurkauls, bez viņiem – nu ne kā. Tas ir arī tāds labs vecums: ja jaunie visu varētu, bet vēl daudz ko nezina, ja vecākā paaudze gandrīz visu zina, bet vairs visu nevar, tad vidējā – daudz zina un vēl visu var izdarīt.

Visi vienādi iespēju priekšā

Gandarījums par iespēju strādāt valsts galvenajā bērnu klīniskajā slimnīcā un iespēja nodot savas zināšanas topošajiem ārstiem ir iemesli, kāpēc Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas bērnu infektoloģei ILZEI GROPEI nav pamata sūdzēties par profesionālās dzīves sniegtajām iespējām. Sākot sarunu, viņa teic: „Mani nevar uzskatīt par vidusmēra ārstu, mana pieredze un iespējas ir citas, tāpēc runāt par vidusmēra ārstu dzīvi man ir grūti." Ilze Grope, infektoloģe Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā

Pasniedzējas darbs, kursi, konferences, pētījumi, iespēja izvēlēties pacientus, konsultēties ar kolēģiem, pieeja Latvijā modernākajām ārstniecības iespējām zīmē pilnīgi citu vidējās paaudzes ārsta iespēju spektru. Iespējams, strādājot kādā citā slimnīcā vai rajona poliklīnikā, kur ik dienu būtu vieni un tie paši gadījumu un sūdzības par vemšanu vai diareju, turklāt vēl komplektā ar neapmierinātiem vecākiem, skatījumu uz ār­sta darba perspektīvām veidotu citādu.

Man joprojām nav zudušas ilūzijas par savām iespējām un to, ka tieši pediatra profesija ir īstā. Vienīgais, kas šajā medus mucā pielej karoti darvas, ir nepietiekamais atalgojums. Tas nav pats sliktākais, tomēr, salīdzinot ar ieguldīto darbu un enerģiju, gribētos gan vairāk. Jā, man ir bijuši piedāvājumi strādāt ārzemēs. Tomēr esmu no šīm iespējām atteikusies. Gan ģimenes, kas paliek šeit, gan arī darba vietas dēļ. Sasniegtais ir prasījis ļoti daudz darba, svešā vidē viss būtu jāsāk no jauna. Tas, protams, vairāk ir cilvēciskais faktors. Turklāt, vērojot kolēģu darbu ārzemēs, mūsējo medicīnas skolu un attieksmi pret pacientu vērtēju daudz augstāk. Mums primārs ir pacients - cilvēks, ASV svarīgāka ir nauda, tad zinātne, tad ārsts un tikai tad - pacients. Ārzemēs cilvēki par medicīnu maksā lielu naudu un tic, ka saņem to labāko. Pie mums medicīna joprojām neko nemaksā, tāpēc pacienti netic, ka ārsti strādā ar pilnu atdevi. Patiesībā jau tā nav.

Jo ilgāk strādāju, jo vairāk novērtēju intuīciju. Apskatot pacientu, man jau rodas sajūta, kurā virzienā meklēt pareizo atbildi. Varbūt intuīcija rodas no pieredzes? Ilgo darba gadu un pieredzes medaļas otra puse ir arī raupjums. Saviem studentiem saku: ideāls ārsts ir tāds kā doktors Hauss, ar visiem viņa rupjajiem jokiem. Pacientu viņš uztver kā darba objektu. Nevar dalīt pacientus un pret vienu izturēties sliktāk, pret otru labāk. Nevar pacientus uztvert kā ģimenes locekļus, visu laist caur sevi. Tad ātri izdedz. Lai gan joprojām gadās arī ļoti pieķerties, īpaši, ja tie ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm.

Manuprāt, daudz kas atkarīgs no kolektīva, kurā nonāc. Otrkārt, ir vienkārši jāgrib kaut ko sasniegt! Tādas pašas iespējas bija arī citiem, taču ne visi tās izmantoja. Lai neveidotos rutīna, jāmēģina darbu dažādot - kursi, pieredzes apmaiņas braucieni, pētījumi... To visu var izmantot arī ārsti, kuri nestrādā ar studentiem. Pēdējos gados līdztekus pasniedzējas darbam un ārstniecības praksei uzrakstīju disertāciju par akūtu salmonelozi bērniem Latvijā. Pētījumus veicu ASV, kur varēja izmantot modernākās metodes, detalizēti analizēt salmonelozes kultūras un veikt to molekulāri ģenētisko analīzi. Ņemot vērā pētījuma atklājumus, izstrādājām jaunas antibakteriālās terapijas vadlīnijas bērniem ar akūtu salmonelozi, kas ir samazinājušas ārstēšanas ilgumu no vidēji 14 līdz piecām dienām. Gandarī iespēja šādi ietekmēt procesus.

Ir ārsti, kuri brauc strādāt uz citu valstu slimnīcām, bet arī Latvijā ir plašas iespējas izpausties.

Meklējot jaunus izaicinājumus

Elektroniskā pasta vēstulē viņš raksta: „Svētdien - diennakts dežūra Rīgas 1. slimnīcā, tad no rīta jāpasnauž, pirmdien trijos atkal dežūra, kas turpinās līdz otrdienas rītam, tad braucu uz Liepāju - privātpraksi, trešdien esmu sastopams Ventspilī privātpraksē, tad atkal atpakaļ uz Rīgu..." Liepājnieks Dr. UĢIS SPINGA pārcēlies uz dzīvi Rīgā - nu jau pusgadu.Uģis Spinga, neiroķirurgs Rīgas 1. slimnīcā, privāti praktizē Liepājā un Ventspilī

Ja jūties sevī jauns, spēcīgs, lai stātos pretim stereotipiem, ja gribi vēl iemācīties ko jaunu, tad lauz ceļu. Tas ir sarežģīti, it īpaši, ja vairs nav 25 gadi. Cilvēks pēc dabas ir slinks, bet katra jauna iespēja var sniegt pozitīvas pārmaiņas un pieredzi, darot mūs stiprākus. Kad maini vidi, esi atkal spiests sevi pierādīt, kaut ko asimilēt no jaunā kolektīva. 

Pēc obligātās sadales, liepājnieks būdams, nokļuvu dzimtajā pilsētā. Pirmā darba gada laikā slimnīcā pamazām izveidojās jauns novirziens - neiroķirurģija. Priecājos, ka tiku novirzīts tieši šajā medicīnas sfērā. Iesākumā jau mums visiem ir sapņi, bet darba gaitā atklājas, ko vari izdarīt un ko ne. Ir sapņi, kas piepildās, un ir sapņi, kas jāapglabā. Praktiskajā ķirurģijā, neiroķirurģijā nākas sastapties ar dažādiem iznākumiem. Arī sliktākiem, sāc filozofiski pārdomāt, vai vajadzēja darīt tieši tā, varbūt citādāk, varbūt varēja kaut ko glābt? Jaunības maksimālismā šķiet, ka viss izdosies kā skaistā gleznā: tur būs gaišāka krāsa, tur - mazliet tumšāka. Bet pēkšņi uzkrīt viens krāsu pleķis, tad otrais un trešais. Skaties - glezna nepavisam nav tāda, kā iecerēji.

Gadiem ejot, neiroķirurgu komandā paliku viens... Jā, arī tas bija pamudinājums meklēt jaunus izaicinājumus. Gribas vairāk apgūt jaunākās tehnoloģijas, operēt un ārstēt sarežģītākus slimniekus un strādāt ar mikrotehniku, kas ir vairāk saudzējoša pacientam.

Vidējās paaudzes ārsts - tas ir arī profesionālā brieduma laiks. Ārsts ar attieksmi: klau, darīsim mazliet citādāk, ne tieši tā, kā teorijā rakstīts. Katrā operācijā, manipulācijā, ārstēšanas procesā, balstoties uz zināšanām, liec klāt arī savu pieredzi. Tas ir liels Latvijas medicīnas pluss, ka tai ir ļoti daudz tieši vidējās paaudzes ārstu!

Mūsu vājākā vieta? Samierināšanās. Ja gribi sekot līdzi jaunākajām tehnoloģijām, vajadzētu atlicināt pietiekami daudz laika zinātniskajai literatūrai, apmeklēt specifiskus kursus un seminārus, bet - kā to praktiski izdarīt, ja strādā vairākos darbos, ja jāsaraksta papīru kalni, jāveic administratīvie darbi, mājas pienākumi? Daudzo pienākumu slogs, birokrātisko dokumentu daudzums, stress, kas mūsos rodas, nemitīgi mēģinot menedžēt savu laiku, skaistos sapņus nesaudzīgi apgriež - šņik vienā vietā, šņak - otrā. No otras puses - nav jau administrācijai, valstij to iespēju apgādāt slimnīcas ar jaunām tehnoloģijām, sagādāt iespēju kaut reiz gadā aizbraukt uz ārzemēm stažēties. Bet tas ir tik ļoti nepieciešams! Rutīna ievelk ļoti, ļoti... Protams, daudz atkarīgs, kādā vidē nokļūsti, vai kolēģi atbalsta. Vai proti kompensēt sevi ārpus darba.

Manuprāt, praktiskajā medicīnā strādājošie ir lieli entuziasti un patrioti. Arī es tāds esmu, un negribētu braukt prom no Latvijas. Foršā, pierastā Latvijas vide - tā mani notur, tāpēc jau mēs daudzi paliekam. Ja būtu ļoti, nu ļoti labs piedāvājums? Pieņemtu, protams. Man patīk, ka Rietumos ārsti jūtas daudz komfortablāk un ir vairāk motivēti strādāt, jo viņi tiek labāk novērtēti gan emocionāli, gan finansiāli. Mūsdienās Latvijā ir zudusi pietāte pret ārstiem. Šodien pacients atļaujas sarunāt visādas rupjības, izgāzt dusmas uz ārstu. Esmu klients, man ir tiesības! Perifērijas slimnīcā strādājot, ir jūtama attieksme: nu, ko tad jūs te varat, es jau tikai paklausīšos, ko jūs sakāt, ārstēšos citur. Bēdīgi. Profesija ir devalvējusies. Ar vecākās paaudzes cilvēkiem patīk strādāt - viņi ir sirsnīgi, viņos vēl saglabājusies ticība ārstam.

Krīzes profesionālajā dzīvē, protams, ir. Dažkārt pārdomāju, ko un kā varēja darīt savādāk. Jo pēc cilvēka jau nepaliek diplomi, medaļas, bet labi padarītie darbi, par ko ārstu atceras slimnieki.

Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ? Provokatīvs jautājums. Visur ir labi, kur mūsu nav. Astoņdesmitajā gadā, kad sāku studēt, bija plaukstošs sociālisms, lielas profesijas izvēles jau nebija. Ir gandarījums, ir arī pārdomas, kā citādi varēju veidot karjeru. Man patīk gan ikdienas, gan profesionālajā dzīvē mainīt dažādas plaknes, gūt krāsainas emocijas. Patīk, ja viena diena ir mierīgāka, bet cita - saspringta.

Pēc 20 gadiem... Tas skan vēl provokatīvāk. Strādāt tādā tempā, kā to daru pašlaik, noteikti nevar ilgstoši, jo rodas gan fizisks, gan morāls izsīkums. Gribētu intensīvi strādāt vēl pāris gadus, apgūt jaunas tehnoloģijas, pilnveidot un pierādīt sevi vēl un tad - mierīgākā režīmā. Varbūt valdība sapratīs, ka ārstiem jāpelna vairāk (mēs taču ar solījumiem netiekam līdzi inflācijai!) Lai pietiek laika, piemēram, privātmājai, kopt dārzu un ceļot pa pasauli. Ar prieku noskatos uz eiropiešiem, kas nesteidzoties vasarās brauc ar saviem furgoniņiem. Gribas tik ļoti nesteigties!

Joprojām ar mirdzumu acīs

ANITAI KRONBERGAI ir 46 gadi, un viņa strādā par ģimenes ārsti Saldū. 1984. gadā pabeigusi Rīgas Medicīnas institūtu, uzsākusi strādāt par terapeiti. Darba vietu nav mainījusi, tikai septiņus gadus viņa ir ģimenes ārste, aprūpējot 2 000 pacientu.Anita Kronberga ģimenes ārste Saldū

Kad mācījos pamatskolā, jau zināju, ka gribu būt ārste. Tādēļ man dažreiz ir grūti saprast jaunus cilvēkus, kuri nezina, ko grib. Joprojām man nav pazaudētu sapņu, esmu ļoti apmierināta ar profesijas izvēli.

Protams ir kolēģi, kurus pārņēmusi rutīna, bet ir arī tādi, kuri nesamierinās, grib uzlabot savu darbu, nepārtraukti mācās. Man šķiet, tas atkarīgs no ārsta personības. Es paplašināju savu praksi, rutīna mani neapmierina. Vienīgais, ar ko nākas samierināties - ar bezgalīgiem papīra darbiem. Manu viedokli, diemžēl, neviens šajā jautājumā nevaicā. Tāpat es būtu gatava kaut tūlīt pārcelties uz ārzemēm, ja vien varētu paņemt līdzi savu ģimeni. Vienu brīdi uz to pat mērķtiecīgi gāju: iemācījos angļu valodu, jau sameklēju valsti. Ģimene arī bija gatava braukt līdzi, bet man šeit paliek mamma. Nedomāju, ka viņa varētu aizbraukt uz ārzemēm.

Vēl man šķiet, ļoti svarīgs ir kolēģu atbalsts. Jo kritumi visbiežāk ir psiholoģiskas dabas. Tad neiztikt bez tā, ko jokojot dēvējam par grupu terapiju. Man ir trīs ļoti labas kolēģes. Lai kāds būtu iemesls, kādēļ esam sanākušas kopā, vienmēr nonākam līdz sarunām par medicīnu. Kad katra izstāstām, kas sirdī aizķēries, tūdaļ kļūst labāk. Lai profesionāli nemīņātos uz vietas, protams, regulāri jāmācās. Atbalstu visus, kuri mācās. Arī savu māsiņu, kura šobrīd mācās par ārsta palīgu. Pati apguvu darbu ar spirogrāfu. Tagad nodarbojos ar astmas pacientiem, izmeklēju hroniskus obstruktīvu plaušu slimību pacientus un veicu darba apskates kaitīgos darba apstākļos strādājošajiem. Mums šādu pacientu ir pietiekami daudz, jo ir cementa rūpnīca Brocēnos, ir gateri, kur cilvēki strādā putekļos. Man ir izsniegta Saldus Medicīnas centram piederoša aparatūra. Šis darbs man ir kas jauns un sagādā prieku.

Ja man būtu vairāk iespēju, gribētu apgūt psihoterapiju. Pirmkārt, tā sakārto paša domas un dzīvi, ir daudz vieglāk uztvert to, kas mums apkārt. Cilvēki ārstam uzkrauj tik daudz negāciju! Otrkārt, varētu atrast pareizos vārdus sarunā ar pacientu; intuitīvi jau jūtu, kādi vārdi vajadzīgi, taču teorētiskās zināšanas dotu labāku pamatu. Es jau 2005. gadā pārdomāju šo kursu iespējas, arī šogad... Vienīgais, kas kavē, - man tam nav naudas.

Medicīnā gadiem ir ļoti liela priekšrocība. Augstskolā ārstam iemāca vienu klasisku slimības variantu, bet katrā cilvēkā viena un tā pati slimība parādās pavisam citādi. Tieši tad bieži vien pieredze, iekšējā balss ir tā, kas saka - ir tā un nevis citādi. Jauns cilvēks ir maksimālists, viņam gribas labi, ātri, bet šerpi visu darīt. Ar gadiem rodas pacietība, iemācies vairāk uzklausīt. Arī pašam ir uzkrājusies lielāka dzīves pieredze, tāpēc ir daudz lielāka iespēja izveidot labu sarunu. Un labā sarunā var uzzināt vismaz pusi no diagnozes! Kad 24 gadu vecumā uzsāku strādāt, ārsts sēdēja vienā kabinetā ar medmāsu. No šībrīža pieredzes pozīcijām raugoties, tas šķiet vislielākais trūkums - cilvēks nevar atklāti izstāstīt par sevi un savu slimību, ja kabinetā ir vēl kāds trešais. Tagad es nekad nestrādātu ar māsu vienā kabinetā. Savā darba kabinetā esmu viena aci pret aci ar pacientu. Māsai ir savs kabinets.

Ko zaudējam? Manuprāt, īstam ārstam mirdzums acīs nekad nepazudīs. Pazūd tam, kurš ir iemaldījies šajā profesijā. Man nav zudis! Protams, dzīves īstenība neļauj lidināties. Ir dienas, kad atnāku mājās un nevaru parunāt, savējiem saku - atļaujiet man minūtes desmit mierīgi paklusēt. Taču tā gadās reti. Ir arī ļoti daudz gandarījuma brīžu, kad cilvēki pasaka labus vārdus.

Grūti teikt, vai zaudējam iejūtību. Veselību gan pamatīgi. Lielākā daļa ārstu cieš no depresijas. Stress ir milzīgs. Ne jau tikai, uzklausot pacientu sāpes. Ir otra puse - naudas lietas, prakses organizācija, kontrolējošās institūcijas un likumi, kas nepārtraukti mainās. Tad kompensējam stresu ar melno humoru. Pret pacientiem tas gan neizpaužas. Gribētos jau dažreiz nolikt pie vietas kādu īgnu, ar dzīvi un visu pasauli neapmierināto, taču to nekad neatļaujos. Varu pēc tam savā nodabā papukstēt, bet nekad neprovocēšu pacientu ar to pašu, ar ko viņš mani.

Galvenais, ko es gribētu izmainīt savā profesionālajā ikdienā, - lai man būtu vairāk laika, ko varu veltīt vienam pacientam. Lai slimokase ģimenes ārstiem radītu iespēju samaksāt reģistratoram. Māsiņa tad daudz vairāk varētu darīt praktisku darbu.

Man ir grūti iedomāties, ka es varētu sagaidīt pensiju, strādājot ar šādu slodzi un šādā tempā. Būtu jau labi, ja varētu pastrādāt arī vecumā. Bet ja nu piemetas vecuma marasms un es pati to nemaz nejūtu, tikai pārējie no malas redz? Tas tāds joks, bet līdz pensijai nostrādāt tiešām nebūs viegli.

Domāju, ka 76 gados es būšu kundzīte, kas ceļo pa pasauli, priecājas par mazbērniem un bauda to, ko dzīvē nopelnījusi. Ļoti ceru, ka ar savu darbu varēšu sev nopelnīt cilvēka cienīgas vecumdienas. Tāds ir mans sapnis. Nevis tā, kā tagad redzu, ka pensionārs skaita santīmus...

Foto: Matīss Ābele, Ingus Ķēpulis, Saldus Zeme

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Vai aug citāda ārstu un farmaceitu paaudze?

    Jaunie un topošie ārsti un farmaceiti – pēc 10–30 gadiem viņi būs paaudze, kas veidos veselības aprūpes pamata kapitālu. Paaudze, kas noteiks toni, attīstības gaitu un iespējas Latvijas medicīnā. Vai viņi patlaban ir gatavi spēlēt pēc Latvijas veselības aprūpes noteikumiem: “lāpīt bedres”, ko nemitīgi rada naudas trūkums, neefektivitāte, necaurspīdīgums? Varbūt viņi redz iespēju šos noteikumus mainīt? Vai tomēr drošāk ir doties prom pasaulē? Ko viņi domā par savu vietu un konkurenci ar vecākiem kolēģiem? Lasīt visu

  • Virsotnes jau sasniegtas – vecākā paaudze

    Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu! Arī viņi ir ļoti dažādi. Viens uzskata, ka jāprot īstajā laikā aiziet, baidoties palikt par daudz vecs. Otrs nevar savu dzīvi iedomāties bez slimnīcas un pacientiem, darbs uzturot pie dzīvības. Kādam ir arī rūgtums par zaudēto amatu, jo laikmeta prasības un fiziskā varēšana nepiešķir atlaides. Paaudzēm jāmainās! Taču viņi ir unikāli ar savu dzīvesgudrību, sasnieguši personiskās profesionālās virsotnes – bagāta stāsta vērtas. Lasīt visu

  • Dažus centimetrus virs zemes – jaunie

    Protams, viņi ir ļoti dažādi. Taču lielākoties rutīna viņiem vēl nav apgriezusi spārnus. Ir sapņi, liela apņemšanās, un, kaut arī ir nelielas bažas par rītdienu, viņi saka – viss iespējams! Viņi staigā dažus centimetrus virs zemes, un tas iedvesmo! Ko domā, kā jūtas jaunākās paaudzes ārsti, par to lasiet šoreiz. Bet jau nākamajos numuros piedāvāsim arī vidējās un vecākās paaudzes ārstu domas – salīdziniet! Lasīt visu