Eņģelīšu mamma. Neonataloģe Anna Cimmere

Ne jau visu eņģelīšu. Tikai to, kuri te ierodas pirms laika, paguļ kuviezītī, paaugas un dodas pie saviem vecākiem. Vai uz bērnu namu. Vai arī atgriežas debesīs... Bet to laiku, kamēr bērniņš izvēlas, uz kuru pusi doties, viņa mājas ir Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, kur viena no audžumammām ir neonatoloģe ANNA CIMMERE.

Kāpēc izvēlējāties ārstēt bērnus?

Kas to vairs pateiks - pagājuši 34 gadi, kopš beidzu Medicīnas institūtu. Tā bija nejaušība. Liktenīgu nejaušību virkne. Nāku no Madonas rajona Lubānas. Pēc institūta beigšanas aizdalījos uz Madonu. Tur strādāja daktere Latkovska, rajona galvenā pediatre. Gudra, pieredzējusi, pedantiska, prasīga sieva. Viņa panāca savu uzņemšanu klīniskajā ordinatūrā Rīgā. Strādāja tā, ka Bērnu slimnīcas vadība viņu izraudzīja par topošās neiznēsāto bērnu nodaļas vadītāju. Kādu laiku viņa bija pat Latvijas galvenā neonatoloģe. Madonā man, kurai jau bija sava ģimene un pašai savs puisītis, neiedeva apsolīto dzīvokli. Bet vajadzēja nogruntēties. Ja jau īrēt mājokli, kāpēc to nedarīt Rīgā? Galvaspilsētā satikos ar bijušo darbaudzinātāju un novadnieci. Iestājos klīniskajā ordinatūrā. Un, protams, tās laikā sāku strādāt dakteres Latkovskas vadītajā nodaļā.Anna Cimmere

Bet kāpēc tik mazus bērnus? Tāds ne pastāstīt var, kur sāp, ne pretī parunāt?

Bērns ir vienkārši mīļš. Bērns var vemt, varu lasīt viņam utis no galvas. Bez jel mazākā riebuma. Tas bija kāds, šķiet, desmitgadīgs puisītis, ko apraudzīju dežūras laikā 5. nodaļā, kad sapratu, ka viņam, nabagam, utis ir tik mokošas. Te, inkubatorā guļ kārtējais visīstākais eņģelītis. Ar saviem svara 700 gramiem ērtāk iekārtojas uz aitādas sedziņas, dupsītis gaisā, pati nevainība. Guļ. Un mēģina izaugt. Viņa tētis ir narkomāns. Arī viņa mamma ir narkomāne. Pārītis, kuru pat dienas laikā negribētu uz ielas satikt. Bet puika ir eņģelītis. Nemaz negribas prognozēt - staigās viņš vai nestaigās? Pats turēs karoti vai paliks barojams? Un cik svecītes kāds nopūtīs viņa dzimšanas dienas tortē?

Varbūt esat pieradusi pie nelabvēlīgām prognozēm?

Vai tas vispār ir iespējams? Bet ir pasaules kārtība, kuru ne jau mums mainīt! Gados veci un ļoti veci cilvēki nekad nav perspektīvi kā pacienti. Skan ciniski? Reāli. Redzot to, ko izcietuši mazie, kādas ir viņu kompensācijas spējas! Smalki to var saukt par dzīvotgribu - aina nemainās. Ja cīnos ar asinsizplūdumu mazajā galviņā, man kā ārstam ir izredzes. Tas nav tā, kā pieaugušajiem nereti iestājas un paliek paralīze. Bērnam cerība ir lielāka, viņam viss vēl aug. Neskartie smadzeņu gabaliņi vēl aug, piesedz defektēto.Saskanīgs dakteru trio: Anna Cimmere, Īrisa Vilciņa, Dace Tropa. 1988. gads

Tai pašā laikā visam ir robeža. Gadiem redzēt nelaimes, ģimenes traģēdijas, pārdzīvojumus. Te, reizēm domāju, ir mana kļūda - varēju taču aiziet uz dzemdību nodaļu. Tur ir daudz, daudz veselo un - tikai daži slimie bērniņi. Bet mūsu nodaļā nokļūst tikai paši slimākie jaundzimušie. Izturēt to, ka visu mūžu redzi tikai cilvēku un ģimenes traģēdijas... Iespējams, ārēji mazais izskatās skaists bērniņš. Bet es zinu, ka viņam ir tik plašs asinsizplūdums smadzenēs, ka pamatoti šaubos, vai viņš reiz sēdēs, smaidīs, spēs pats paēst... Kā jums šķiet, kas daudzajos darba gados saārda garu un padara, kāda esmu - nervoza? Nāve nav jēdziens tīrs, netīrs fiziskā nozīmē. Bet cik tas ir smagi! Skatāmies - cik pacientu visā slimnīcā gadā nomirst un cik - neonatoloģijā? Protams, tā ir dabiskā atlase. Bet tas skan grūti un maz mierina. Īpaši šobrīd, kad ar to kapeiku, ko mums valsts maksā, izdzīvot nevar.

Protams, ne jau par katru pacientu ir šādas pārdomas. Ir mazuļi, par kuriem ar kolēģiem (jo mūsu nodaļā visu izšķir saskaņots komandas darbs) esam puslīdz droši, ka iznākums būs labs.„Bez kolēģiem un labas komandas es neesmu nekas” – A. Cimmere, D. Kviļūna, A. Pētersons, Ī. Vilciņa, I. Zahare

Atšķirībā no citiem kolēģiem jūs strādājat arī reanimācijā? Kāpēc?

Cenšos izmantot savas zināšanas un tikt līdzi laikam. Pie mums ir spēkā speciālistu rotācija: reanimācijā nostrādā mēnesi vai divus, un pēc tam tiec izrotēts. Tā, manuprāt, tiek darīts arī tādēļ, lai saglābtu speciālistu, manu kolēģi, mani. Jo reanimācija ir bedre. Ja tur vienlaikus atrodas pieci seši ļoti smagi pacienti, visi mirstoši... Notiekošais tā izsūc, ka ne par ko citu nespēj pat domāt.

Vai kādreiz iedomājat, kas būtu, ja būtu palikusi pirmajā darba vietā?

Kad pēc institūta beigšanas nokļuvu Madonas slimnīcā, asistēju ķirurgam Ceriņam, turēju spailes, aprūpēju pēcinfarkta slimniekus, terapijas pacientus. Madonā biju iecirkņa daktere, bija darbs bērnu nodaļā. Tur manas dežūras laikā nomira pirmais bērniņš, kuru nespēju aizmirst līdz šai dienai. Tā bija zibensveida gripa, kad pacients aiziet dienas laikā. Tika izsaukta sanitārā aviācija, no kuras paniski baidījos. Bet dakteris neņēma bērniņu līdzi. Atceros, kā lepni reiz paziņoju - iesnas es neārstēšu! Mans lauciņš būs smalkāks. Tagad nereti nodomāju: kas nekaitētu mācēt ārstēt iesnas? Kam savos gados vēl tik smagi strādāt? Kad reizēm pasūrojos, padomdevēji saka: "Ej taču uz iecirkni!" Bet iecirknī es esmu nulle! Jo šaurākā jomā darbojies, jo dumjāks paliec. Mana specializācija ir tik šaura, ikdienas darbam nepieciešamā aparatūra un iekārtas - tik dārgas. „Suns nomierina: pieglaudies, un kāds  kreņķis prom”

Savulaik bijāt nodaļas vadītāja. Ar kādām atmiņām?

Nodaļas vadītājas amatā nokļuvu ne pēc savas iniciatīvas. Tikpat jauši nejauši. Iepriekšējai vadītājai saniķojās veselība. Kolektīvā vajadzēja izraudzīties jaunu vadītāju. Laikam mana aktivitāte bija pamanīta. Bet tas nebija viegls laiks. Katra, varbūt pat objektīva, nepatika pret manu nodaļu dūra man dvēselē. Kritiku uztvēru personiski. Priekšlaicīgi dzimušajiem hroniski trūka vietu. Visiem, kuri zvana, priekšā cerbers Cimmere, kas nelaiž nodaļā. Bet ko lai daru, ja te jau ir piecdesmit bērnu? Un štata darbinieku ir tik, cik viņu ir. Ja desmit pacienti jau paņemti virs normas, savam kolektīvam esmu uzlikusi papildu slodzi. Diendienā malties starp tiem diviem dzirnakmeņiem... Konflikti neizbēgami. Ne manas vainas, bet administrācijas  nepareizas rīcības dēļ neiznēsāto bērnu nodaļa tika  pārvērsta par salmonelozes slimnieku nodaļu. Telpas ar nezin cik durvju rokturiem, kuriem nācās pieskarties, lai tiktu līdz izlietnei... Visi aplipām, nakts murgos sev priekšā redzēju cietuma restes.

Kā nomoda murgus pieredzēju laiku, kad valsts līmeņa atbildīgie administratori droši apgalvoja, ka tūlīt, tūlīt šīs nodaļas pakalpojumi Latvijai vispār nebūs vajadzīgi. Jo - vairākos rajonos taču izveidoti perinatālās aprūpes centri! Tā var spriest cilvēki, kas absolūti neorientējas situācijā. Veselības problēmu dēļ lūdzu sevi atbrīvot no amata. Domāju, slimnīcas vadība to darīja bez sāpēm, jo nekāda ērtā nodaļas vadītāja  nebiju. Neko ārpasaulīgu jau neprasīju. Tāpat kā šodien - tikai normālus darba apstākļus, lai varam godprātīgi strādāt. Zinu, ko par mani saka - Cimmerei esot tā šerpā mēle. Pieļauju, ka mani nosauc par raganu nešpetnā rakstura dēļ.

Kā izpaužas jūsu nestandarta mēle un daba?

Man reizēm patīk izteikties neliterāri, piemēram, saku: Mans vecis mani gaida. Mans vecis man ir vislabākais. Mans princips - sakāmo teikt acīs, nevis aizmuguriski kaut ko murmuļot. Apzinos, ka tiešais teksts nebūt visiem tā nepatīk. Bet kāpēc runāt pa kaktiem? Kāpēc maldīties klusajos telefonos?

Šādu īpašību esat apzināti izkopusi?

Esmu saglabājusi vidusskolas laikos populārās klasesbiedru analīzes. Daudziem vairāk ir patīk, bet dažs rakstījis, ka pārāk iejaucas, kur nevajag. Manai mammai būs 85 gadi, un viņa joprojām vada dzīvi. Varbūt gēnos? Mana meita Agnese, kurai pašai tagad mazs Tomiņš, stāstīja, ka viņas klasesbiedram 2. klasē bijis bail iet pie zobārsta. Viņa no Rīgas 3. vidusskolas telpām skrējusi pakaļ tam puikam līdz tunelim uz krastmalu, lai atvestu pie zobārsta. Dažas īpašības laikam pārmantojas - iejaukties, kārtot lietas. Es saprotu, cik grūti apkārtējiem ar tādiem cilvēkiem. Saviem kolēģiem saku - apzinos, ka jums nebija viegli ar mani, īpaši, kamēr biju priekšniece.„Man ir lielas zemnieces rokas, sevi pie dzīvības uzturu ar dārzu”

Kā darba gados mainījusies iespēja glābt priekšlaikus dzimušos?

Man šķiet, ka tā ir liela laime - pieredzēt šodienas iespējas. Mēs strādājam pasaules līmenī. Vienīgi mums nav atbilstīga personāla nodrošinājuma. Zinu, ka, piemēram, Amerikā, pie viena bērniņa tādā stāvoklī, kāds mums atrodas reanimācijā ar diafragmas trūci vai gastrošīzi, ik brīdi klāt ir māsiņa. Ārsts tur aprūpē divus tādus pacientus. Pie mums uz nodaļu - viena māsiņa, viens dakteris. Atceros Daņilu, kurš pusgadu auga pie mums. Smags pacients, kuram visas zarniņas, kuras vāļājušās pa vēdera dobumu, bija jāsakārto vēderiņā un jāpārvelk pāri ādiņa, kas nav tam gluži gatava. Pusgada laikā iemācījām mammai iet dušā, sevi apkopt, bērniņu kopt, iedevām ceļa naudu, ar ko tikt līdz mājām. Kļuvām tuvi kā ģimenes locekļi. Daņila atvadoties uzdāvināja puķi podiņā, kas aug un zaļo joprojām. Ja manas dežūras laikā nodaļā ir viens tik slims mazulis, esmu mierīga. Ja pieci vai seši, godīgi saku, kļūstu traka. Jo nezinu, kā godprātīgi lai palīdzu viņiem visiem vienlaikus. Katram jāuzraksta individuāla parenterālā barošana, uzskaitot katru olbaltumvielu, kaloriju. Kalkulators allaž kabatā, rēķinām, šķiet, vairāk un smalkāk nekā grāmatvedis. Jo neiznēsātam bērniņam arī zarniņa normāli neuzņem barību. Agrāk tādi mazuļi izauga neproporcionāli - lielām galvām, kaulaini, bez tauku kārtiņas. Tagad mūsu bērniņi mājās aiziet smuki, proporcionāli, mīksti.

Līdztekus cienījamai pieredzei jūs esot daktere, kas seko līdzi straujajai neonatoloģijas attīstībai?

Ceru, ka tā ir. Pēkšņi atvērās priekškari un durvis, ienāca pasaule arī mūsmājās. Vēlies? Mācies, apgūsti! Nāku no laukiem, kur mācīja vācu valodu. Bet angļu valodu nemaz. Taču jaunās kolēģes, kuras apguvušas amerikāņu kursus, netur sveci zem pūra. Ja pati ko nezinu vai nesaprotu, zinu, kurai kolēģei pavaicāt. Protams, tas nav gluži tā, kā pati varētu visu izlasīt. Bet, kad bija jāizvēlas, kurai apgūt angļu valodu - man vai meitai, teicu, lai mācās viņa, jo ar savām kapeikām nevaru finansēt mūs abas.„Ja dežūras laikā nodaļā ir viens ļoti slims mazulis, esmu mierīga. Ja pieci, seši, kļūstu traka,  jo nezinu, kā lai visiem godprātīgi palīdzu”

Kā runājat ar mammām, kuru bērniem diagnoze un nākotne jums gandrīz skaidra?

Biju apņēmusies nerunāt ar žurnālistiem pēc viena sižeta televīzijā. Abi ar veci pēc tam skatāmies. Raidījuma vadītāja piesaka: "Ārste konsilijā izlemj, kuram dzīvot, kuram ne." Ārprāts! Neko tādu ne es, ne mani kolēģi nedarām. Nekad. Izmēru asinsspiedienu, kas man parasti ir ļoti zems - tas uzskrējis mākoņos. Es žurnālistei vienkārši un ikdienišķi skaidroju - ja bērnam asinsizplūdums galvā ir smagākajā - ceturtajā - pakāpē, kad smadzeņu viela, atvainojiet, ir putriņa - to izstāstām mammai. Un jautājam, ko darīt, ja mazajam stāsies sirsniņa, stāsies elpošana, ļausim, lai notiek, ko lēmis Dieviņš, vai turpināsim? Ja mazais sver 700 gramus, ja ir nosauktā patoloģija, cerības uz labvēlīgu iznākumu praktiski nav. Bet ir gadījumi, kad par spīti tik smagai patoloģijai viņam sirds neapstājas un nestājas elpošana, viņš dzīvo! Mēs viņu nebendējam. Ir bijuši bērniņi, kuriem padsmit reizes naktī jāstimulē elpošana. Tā ir mūsu ikdiena. Smagāki ir gadījumi, kad bērniņš jāved uz mākslīgās elpināšanas aparātu. Darām visu iespējamo. Mēs neizlemjam, kuram dzīvot vai nē. Tā nav mūsu kompetence.

Atceros mammīti, kura teica, ka viņa paliks līdz beidzamajam un mums jādara tāpat. Puisītim bija ļoti smags asinsizplūdums. Kad gatavoju slimības izrakstu, kurā tika fiksēta katra veiktā manipulācija, izrādījās, ka bijām viņu elpinājuši 96 reizes. Aptuveni trīs mēnešu laikā, sākumā dienā vairākas reizes. Bija atnākuši atrādīties. Jā, puisis staigā. Kāds viņš izaugs, vai ies skolā, vai tā būs parastā skola - tas vēl ir jautājums. Redzamais ir tikai sākuma turpinājums.

Sieviete, māte tic līdz beidzamajam...

Ticiet man, pa šiem gadiem esmu iepazinusi tik daudz sieviešu, kuras pazaudējušas vīrus, savus vīriešus, jo viņiem smagi slims bērns ir pārāk grūts pārbaudījums. Sievietes paliek vienas ar bērnu invalīdu. Kā nu kura to uzņem. Kā iztur. Cilvēks dziļā izmisumā nereti atrod iemeslu, kā sevi apmānīt. Zinu kolēģi, kuras bērns nodzīvoja sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus, savā mūžā nepateicis ne vārda. Viņš bija kopjams, nēsājams, vadājams. Mamma prasīja - vai mēs tiešām neticot, ka viņa no šī bērna arī ko labu redzējusi? Nezinu. Laikam katrs atrod savu ceļu, kā sadzīvot ar tādu problēmu.„Mazajiem ir milzīgas kompensācijas spējas! Smalki to var saukt par dzīvotgribu”

Uz pacienta māti raugos ne vien kā mediķis, bet arī kā sieviete uz sievieti. Kā viņa tiks galā? Vai kāds palīdzēs? Smags laiks bija tad, kad gaidīju savu peciņu. Atnāku uz dežūru un atkal ieraugu tādu, tādu un tādu gadījumu. Bet vēl grūtāk bija, kad meita gaidīja Tomiņu. Par mazbērnu uztraucos vēl vairāk nekā par saviem bērniem. Jaunībā ar pašas bērniem viss šķita vienkāršāk. Cik biju laimīga, kad ieraudzīju Tomiņu ar viņa trīs kilogramiem un astoņsimt gramiem, tik smuku un veselu!

Kādu redzat vīrieti, jaundzimušā tēvu? 

Man nekas nav jāiztēlojas. Tāds tēvs mūsu pieredzē ir liels brīnums. Viens tētis atbrauca pakaļ savam dēliņam ar lielo garo balto limuzīnu. Vīrietis no rajona, nekāds biezais. Viņam tas bija pirmais bērniņš, sievietei - laikam trešais. Rožu klēpis mammai, rožu klēpis man, un pagalmā viņus visus trīs gaidot limuzīns. Mēs uzreiz pie logiem, jo kas tāds pie mums negadās bieži. Tēvs pirms tam katru dienu ieradās  apraudzīt dēliņu. Puisītim vajadzēja operēt actiņas. Uz operāciju atbrauca, un dēlam blakus bija tētis. Tādi gadījumi mūsu nodaļā notiek tik reti, ka mēs katru izrunājam, izgaršojam. Ir vīrieši, kuri atnāk, apciemo sievu, aizved bērnu. Ir sievietes, kuras satraukušās atprasās, jo kāds piezvanījis, ka vīrietis mājās pļēguro. Šeit var redzēt visu ko. HIV zāļu pudelītes pa trim četrām pastāvīgi redzamas. Pirms gadiem pieciem pa vienai. Padomājiet, kādā plašumā iet tik drausmīga sērga! Un kādas tur var būt ģimenes...

HIV ir papildu stress personālam, kas prasa papildu aizsardzības pasākumus?

Tās ir tik milzīgas izmaksas... Tāpēc jau personāls lieto cimdus, maskas, brilles. Katrā neskaidrā gadījumā jādomā par savu aizsardzību. Sākumā bija lielāka nedrošība. Bet cik ilgi baidīsies? Un ko varam izvēlēties? Tagad HIV klātbūtne ir mūsu ikdiena.

Vai uz ielas atpazīstat savus pacientus, viņu vecākus?

Satieku un atpazīstu, reizēm mani uzrunā, bet es neatceros. Jo smagāki bijuši bērni, jo labāk palikuši atmiņā. Binderīti visi atceramies, jo viņam bija gastrošīze - piedzim­stot zarniņas atradās ārpus ķermeņa. Zarniņas salikām vietā. Puisēna mamma teica - viņš pazīstot manu balsi, jau smaidot, kad dzirdot mani nākam. Cik daudz ar viņu ņēmāmies!... Binderītis izkūlās cauri kādiem četriem sepšiem. Viņa dzīvotgribu novērtēs tie, kas zina, ka pietiek ar vienu infekcijas uzliesmojumu, lai tādi pacienti dažu stundu laikā jau būtu aizgājēji. Kā teica jaunais kolēģis dakteris Urtāns - Binderīt, es nekad neticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams, ka tu izvilksi... Mēs  cīnāmies par katru, bet ne jau katrs ļaujas. Puika ķepurojās pāri saprāta spēkiem. Sajukuši skaitļi, cik reizes griezām vaļā vēderiņu sastrutojuma dēļ. Bet katra atvēršana ir jauna trauma, tātad jauna iespēja mikrobu uzbrukumam. Atkārtošos teikdama, ka šajā nodaļā viens dakteris nav nekas. Visi rezonē. Ja vajag, bēdājas, ja vajag, priecājas. Kā kopā ar mani, kad mazdēliņš piedzima.

Mājās rūpējaties par citām dzīvībām...

Man ir liela zemnieces roka, mīlu dabu, un sevi pie dzīvības uzturu ar dārzu. Mēs ar veci atstājām Rīgas dzīvokli un pārvācāmies uz dārza mājiņu dārzkopības kooperatīvā. Kopā no rīta atdragājam un vakarā aizdragājam. Viņš uz darba vietu Tehniskajā universitātē Ķīpsalā, es - Vienības gatvē.

Audzēju zemenes, gurķus un puķes. Mums ir suns, kaukāzietis, analfabēts. Trīs reizes suņi mani bija sakoduši, jutu paniskas bailes no šiem lopiņiem. Bet savu suni aizstāvot, kailām rokām stājos pretim citam sunim. Tā īpašnieks teica, viņš neesot redzējis, ka sieviete spēj tik vīrišķīgi rīkoties. Kucēnu dēls uzdāvināja tēvam. Bet mums nebija pieredzes ar suņiem, izgāzāmies. Lūdzu, lai viņš piedod, ka nezinājām viņam sagādāt vēlamos dzīves apstākļus - brīvību, fizisko slodzi. Pastaigu cienītājiem mežā esmu demonstrējusi, kā kopā ar Moro dzenamies pakaļ zaķim. Domāju, aculiecinieki varēja nomirt no smiekliem. Situācija: sēņotāja, kurai vienā rokā nazis, otrā - suņa pavada, ko spītīgi neatlaidu. Kaut kur vajadzēja būt spainītim ar dažām nogrieztajām sēnēm. Nobremzēties palīdzēja priedīte, ap kuru aptinu suņa pavadu. Moro mani ir rāvis tā, ka džinsu bikses pušu un ceļgali jēli. Tagad suns ir vecs,  nelabprāt iziet pastaigās. Bet viņš nomierina: pieglaudies, un kāds kreņķis prom.

Sāku rakstīt memuārus. Uz Tomiņa piedzimšanu man uzdāvināja bilžu grāmatu ar vietām personiskiem ierakstiem. Un visus smīdinu, stāstīdama savu plānu doties priekšlaicīgā pensijā. Mēģināšu pierādīt, cik daudz savulaik ar sanitārās aviācijas  helikopteriem un kukuruzņikiem plivinājos pa gaisu. Tie skaitās kaitīgi darba apstākļi, un daži simti izsaukumu gadā nav no gaisa pagrābts skaitlis.

Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑