Kā neiztērēt pacienta uzticības kredītu

„Runāt par ārstiem – tas patiesībā ir ļoti nopietni. Kopš bērnības viņi man ir ārkārtīgi patikuši, pat fascinējuši, bijuši teju vai Dieva vietā. Šķitis, ka ārsti zina drusku vairāk nekā pārējie, jo ir tik tuvu tam noslēpumam. Varbūt tāpēc viņi ir tik interesanti sarunu biedri,” tik augstu novērtējumu sniedz rakstniece un publiciste GUNDEGA REPŠE. Tāpēc gadījumos, kad gadās vilties kādā no ārstiem, viņa jūtas kā cilvēks, kurš zaudējis ticību.

Gan ģēniji, gan loderi

Ārsti man šķiet izpētes vērti. Speciāli gan neesmu meklējusi iemeslus, lai varētu pabūt viņu tuvumā, bet tad, kad ir bijusi kāda nepieciešamība doties pie ārsta, esmu jutusies pilnīgi apburta no šīs saskarsmes. Ja nu ir profesija ar jēgu, tad tā ir tieši šī.

Ārsts taču ir glābiņš, kad sirgstam, tāpēc absolūti uz viņiem paļaujos, - izdarīs visu, lai man palīdzētu. Ja gadās viņos vilties (tāpat kā jebkurā profesijā, arī starp ārstiem ir ģēniji un ir pilnīgi loderi) es jūtos līdzīgi cilvēkam, kurš mainījis savu konfesiju vai vispār pametis Baznīcu.

Saskarsmē ar Hipokrata zvērestu devušajiem man ir gan pozitīva, gan, diemžēl, arī rūgta pieredze. Kad pēdējos gados nācies būt valsts poliklīnikās vai slimnīcās, bieži vien tur valdošā kārtība un attieksme pret pacientu mani aizvaino. Parasti stundām jāsēž pie ārsta kabineta gluži kā uz nāvi notiesātiem. Ja aizrāda, ka ir grūti sasirgušam cilvēkam tik ilgi gaidīt savu rindu pie speciālista, tiek nevērīgi attraukts, ka var taču iet pie tiem ārstiem, kuriem ir sava privātprakse un laiks katru pacientu kaut vai stundu uzklausīt. Ar savu raksturu tobrīd esmu gatava kļūt par direktori un iztrenkāt ārsta vārda necienīgos. Kaut gan - ja valstī necieņa pret cilvēkiem izpaužas visos līmeņos, tā nevar neparādīties arī mediķa attieksmē pret pacientu. Īpaši jau pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Kopš deviņdesmitajiem gadiem nepārtraukti tiek kultivēts viedoklis, ka viņi ir pārējai sabiedrības daļai lieks balasts, liekie cilvēki. Ko mēs darīsim ar tiem pensionāru pūļiem?! Mēs esam tie, kuri viņus baro - un tādā stilā, kultivējot apziņu, ka cilvēks ir vērtīgs tikai tik, cik liela ir viņa alga.

Var novērot, kā mainās medicīniskā personāla attieksme, kad viņu aprūpē nonāk sabiedrībā pazīstama persona. Kā nostrādā uzvārds vai arī nauda! Tas ir nožēlojami, bet pacientam, kurš nav šajā īpašo personu lokā, pazemojoši. Man šai ziņā ir rūgta pieredze. Tuvu cilvēku akūtā situācijā vajadzēja aizvest uz slimnīcu, kur uzņemšanas nodaļā par viņu divarpus stundas nelikās ne zinis. Taču, kad, sākot kārtot dokumentus, nevilšus parādījās mans uzvārds, attieksme mainījās acumirklī. Tiesa, uzvārds Repše šiem slimnīcas darbiniekiem vairāk asociējās ar valstsvīru, ne jau literāti.

Taču, lai arī reizēm dusmojos par nejēdzībām veselības aprūpē, tiklīdz satiekos ar kādu no ārstiem vaigu vaigā, izjūtu milzīgu bijību. Atzīšos, savulaik man pat bija doma pēc skolas beigšanas studēt Medicīnas institūtā. Bet tā kā mācījos diezgan kretīniskā skolā, kurai izdevās iedzīt nepatiku pret eksaktiem priekšmetiem, šo domu vajadzēja atmest.

Ne jau tikai griezējs vajadzīgs

Tikpat būtiska kā ārstnieciskās manipulācijas sirdzējam ir ārsta attieksme - tas, vai speciālists, kura rokās viņš nonācis, ir ieinteresēts viņa liktenī. Ne jau tikai griezējs viņam vajadzīgs, nepieciešams arī cilvēcisks kontakts. Tagad tas bieži vien vairs nešķiet svarīgi, viss centrējas tikai uz ārstnieciskajām manipulācijām. Kaut gan dažs varbūt labāk priekšroku dod ciniskam griezējam.

No bērnības mani ir vajājuši šie romantiskie plīvuri - kāda misija ir ārstam, garīdzniekam, skolotājam. Gribas saglabāt pozitīvu attieksmi, nevis ar aizdomām izturēties pret katru mediķi, apšaubot ikvienu viņa vārdu un skraidot no viena ārsta pie otra un trešā, lai pēc tam liktu rēbusus, kuram tad īsti ir taisnība.

Man nav pieņemami, ka ārsti sūdzas par savu algu, kas neesot adekvāta viņu ieguldījumam. Augstprātīgi apzinās savu Dieva vietnieka lomu Zemes virsū, turklāt kapitālisma apstākļos to arī pieprasa. Ir milzum daudz citu profesiju pārstāvju, kuriem pat neienāk prātā kaut ko tamlīdzīgu darīt! Ja cilvēks, citu nepiespiests, ir izvēlējies ārsta profesiju, pieņemu, ka viņam ir bijis kāds augstāks mērķis, ne tikai sapnis par pārticīgu dzīvi. Tāds absolūti utilitārs viņš nemaz nedrīkstētu būt. Varbūt esmu pārāk liela ideāliste...

Ja man kāds apgalvo, ka kukuļņēmējs var būt ārsts ar zelta rokām, es tam neticu. Tas ir puvis cilvēks! Viņam nekad vairs nedrīkstētu ļaut ārstēt ne fiziskas, ne psihiskas slimības, jo viņš ir iztērējis to milzīgo uzticības kredītu, kas viņam ticis dots kā ārstam.

Pats elementārākais, ko gaidu no ārsta, - lai viņš mīlētu cilvēkus. Lai tad, kad mani ārstē, es justos kā ārstam vienīgais būtiskais cilvēks pasaulē, nevis baudītu attieksmi - atkal tas iedomu slimnieks atnācis! Tādos brīžos mani pārņem panika, ka pacientam atvēlētajās piecpadsmit minūtēs nemaz nevaru pagūt izstāstīt visu, ko vēlos par savu problēmu izklāstīt. Šķiet, ka ārsts nervozē un skaita minūtes. Bet var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas.

Tie bija eņģeļi

Neesmu hipohondriķe, bet vismaz pāris reižu gadā cenšos aiziet pie ģimenes ārsta, lai pārliecinātos par savu veselības stāvokli. Šai ziņā esmu diezgan apzinīga.

Man ir brīnišķīga zobārste! Zinot, cik ļoti man bail no stomatologa, - ka no bailēm varu pat aizbēgt, nesagaidījusi brīdi, kad jāsēžas pacienta krēslā, - dakterīte man nekad neko nepārmet. Nekaunina, ka neesmu savlaicīgi ieradusies un tāpēc aizlaidusi postā kādu zobu. Es varu tikai sajūsmināties par to, ar kādu degsmi un ieinteresētību viņa dara savu darbu.

Arī par acu ārstiem, kurus esmu apmeklējusi, neko sliktu nevaru teikt.

Bet pavisam īpašu mediķu attieksmi izjutu pērnvasar, kad gandrīz nosmaku kāda kukaiņa koduma dēļ. Zvanīju neatliekamajai palīdzībai, kas pie manis atlidoja jau pēc dažiem mirkļiem. Atceroties, kā Jelgavas mediķu brigāde mani aprūpēja, gribas apgalvot - tie bija eņģeļi. Bez pārspīlējuma! Viņi bija gan mīļi - mācēja ļoti mātišķi pieskarties, kas šai ekstremālajā situācijā nomierināja, prata izmest kādu asprātību un sniegt kvalificētu palīdzību.

Nekur tālu netiks tie ārsti, kas domās tikai par to, kā kačāt naudu. Nespēs profesionāli izaugt, ja viņos nebūs cilvēkmīlestības, personības spēka. Man šķiet, ka naudas trūkums cilvēku samaitāt nevar. Jā, tas var pataisīt rūgtu, neticīgu, bet nekādā veidā neatņem viņa profesionālo talantu.

Foto: Matīss Ābele

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Ārsts pats pacientam vislabākās zāles!

    Kad pacients nāk pie ārsta, viņš negaida tikai zāļu nosaukumu receptē vai medicīnisku iejaukšanos ķermenī. Viņš meklē kaut ko vairāk: cerību, drošību, mierinājumu. Vai ārsts to var dot, ja, strādājot trijos darbos, jūtas kā maratonists, kam par katru cenu jātiek līdz finišam? Kādi pienākumi ir ārsta psihoemocionālajā lomā: empātija, atbalsts, uzklausīšana - un kur šī loma beidzas? Kā ārstam nekļūt par "pilnu glāzi", kurā pacienti pilina savas dažādās emocijas, un ārsta-pacienta terapeitiskajās attiecībās pašam palikt veselam?  Lasīt visu

  • Pacienti staigātāji

    Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Viņi ir īpaši. Ar to, ka prasa vairāk laika, nervu un izmeklējumu. Ja atskaita hipohondrijas pacientus, ir pietiekami daudz objektīvu iemeslu, kāpēc pacienti staigā no ārsta pie ārsta un meklē vidējo viedokli. Meklē uzticības personu, pareizo diagnozi, iespēju tikt pie medikamentiem... Lai saasinātu jūsu modrību – trīs pieredzes stāsti. Lasīt visu

  • Neskati ārstu pēc cepures! Vai tomēr skati?

    Izcilais profesors Kristaps Rudzītis jaunos ārstus savulaik audzināja: lai slimnieks ārstu respektētu un uzticētos, valodai jābūt korektai, skaidrai. Jābūt ļoti tīri un kārtīgi apģērbtam, bet nevajadzētu ģērbties pēc pēdējās modes, tad slimnieks jūs neuzlūkos par nopietnu cilvēku. Jūs drīkstat smaržot pēc labām tualetes ziepēm, bet nevajadzētu speciāli sasmaržoties ar odekolonu vai smaržām, drīkstētu būt viena zeltlieta vai briljants, bet ne divas, trīs... Laiks ir mainījies, arī tikumi šodien ir citi. Un tomēr. Cik svarīgs saskarsmē ir ārsta izskats? Tā nav saruna tikai par to, kas mediķim mugurā, par profesijas nospraustiem etiķetes kanoniem, arī par emocionālu inteliģenci un attieksmi. Lasīt visu

  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu

  • Kur noķert aiz astes Latvijas vasaru?

    Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube. Lasīt visu

  • Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

    Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā. Lasīt visu