Kauna un vainas apziņas loma psihisko traucējumu patoģenēzē

Kauns piemīt visiem cilvēkiem. Šī emocija nosaka ētisku un sabiedrības pieņemtajām normām atbilstošu indivīda rīcību. Tomēr daudzi cilvēki, jo īpaši mūsdienu modernajā sabiedrībā, cieš no kauna radītiem ierobežojumiem; pastāv un aizvien aktualizējas tāds jēdziens kā patoloģisks kauns. Turklāt ir grūti nosaukt kādu psihisko traucējumu veidu, kur kaunam nebūtu kāda – primāra vai sekundāra – loma. Kauns un ar to bieži saistītā vainas sajūta ir to biežāko emociju vidū, ar kurām cilvēki vēršas pēc psihoterapeita palīdzības.

Lai labāk parādītu trauksmes, kauna un vainas apziņas izcelsmi, vēlos pieminēt, ka cilvēka psihei, gluži kā jebkuram citam orgānam, piemīt funkcijas, kas pamatos ir bioloģiskas. Psihes bioloģiskās funkcijas ir gēnu determinētas un izsaka kopējo gēnu gribu. Cilvēka uzvedību pašos pamatos nosaka ne tik daudz saprāts vai kultūra, bet sajūtas un emocijas. Mēs ēdam primāri ne tāpēc, ka zinām, ka citādi nomirsim, bet gan tāpēc, ka to darīt liek bada sajūta. Mēs vairāmies no nāves tādēļ, ka izjūtam nāves trauksmi, nevis tādēļ, ka kāds ir pavēlējis mums dzīvot. Mēs vairojamies ne tālab, ka mums jāizpilda savs pienākums pret nāciju, mums to liek seksuālās un mīlas sajūtas. Un arī morāli mēs ievērojam ne tikai tādēļ, ka tas ir saprātīgākais kopā sadzīvošanas veids, vai tapēc, ka tā mācījusi kultūra, vecāki un reliģija, bet gan pateicoties cilvēka iedzimtajai spējai izjust kaunu un vainas apziņu. Tātad cilvēka psihē kaunam un vainas apziņai ir savas adaptīvas bioloģiskas funkcijas, kas regulē cilvēka uzvedību noteiktā virzienā.

Ideāli un kauna sajūta

Gluži tāpat kā nepatīkamā bada sajūta liek meklēt tās novēršanas veidus, lai iegūtu patīkamo sāta sajūtu, bet bailes no nāves liek vairīties no noteiktām situācijām, lai iegūtu patīkamāku drošības sajūtu, tā arī sāpīgais kauns un vainas apziņa liek atturēties no noteiktām darbībām un koriģēt savu uzvedību tā, lai mēs iegūtu apmierinātību un lepnumu par sevi, pirmkārt, citu un tikai tad savās acīs. Citiem vārdiem sakot, mūsos ir vēlme atbilst pretējā dzimuma partnera ideāliem un sabiedrības vai grupas ideāliem.

Laika gaitā ir izveidojušies ārējā izskata, sociālā statusa, spēka un gudrības ideāli. Ar ko gan mēs varētu šiem ideāliem atbilst? Atbildi sniedz tādas zinātnes kā etoloģija, sociobioloģija un evolūcijas psiholoģija. Gan ārējā izskata, gan uzvedības un iekšējo īpašību ideālus regulē kauns. ­Kauns traucē mums rādīties citu acīs, ja ārējais izskats vai uzvedība un iekšējās īpašības nav labā vai, vēlamākais, perfektā stāvoklī. Tā ir nepieciešama bioloģiska adaptācija. Ārējā fiziskā pievilcība ir labas fiziskās un ģenētiskās veselības rādītājs dzimumpartnerim. Labas ārējās higiēnas iemaņas, labs garastāvoklis un humora izjūta, lepnums par sevi un savu sociālo un materiālo statusu ir labas psihiskās veselības un intelekta rādītājs un tāpēc arī izskatās pievilcīgi dzimumpartnera un sabiedrības acīs. Savukārt tās īpašības, kas neatbilst šiem perfektuma ideāliem, kā pārliecība par savu fizisko nepievilcību, intelektuālo nepilnvērtību, sāpīgiem pārdzīvojumiem, zemu materiālo un sociālo statusu, rada kaunu par sevi. Tādējādi sociālajos priekšstatos nostiprinājušies antagonistisko īpašību komplekti: fiziskais simetrijas skaistums pret asimetrijas neglītumu, gudrība pret muļķību, sociālais veiksminieks pret neveiksminieku, bagātnieks pret nabagu, dzīvespriecīgais, jautrais pret vienmēr bēdīgo un pesimistu.

Saskarsmē subjektam kaunu aktivē apkārtējo riebuma, izsmiekla un nicinājuma mīmika un vārdi, bet nosarkšana atspoguļo, ka vēstījums ir saņemts. Tas ir bioloģisks evolucionāri izstrādājies spoguļneironu mehānisms, ko varētu nosaukt par neironu optisko kabeli. Cilvēka psihe iegūst sāpīgu trauksmi, lai gan nav nekādu fizisku draudu (ja nu vienīgi izslēgšana no grupas, kas primitīvās kopienas laikmetā varēja izvērsties fatāli). Indivīdam paveras divi ceļi: vai nu viņš saskata vai arī nesaskata defektu (reālu vai iztēlotu) novēršanas iespējas. Saskatot šādas iespējas, indivīds var atjaunot sev savu pozitīvo paštēlu. Nespēja atrast defekta novēršanas iespējas indivīdam liek ierauties sevī, slēpt reālo vai iedomāto defektu vai arī slēpties no cilvēkiem vispār.

Lai gan sabiedrības un pretējā dzimuma partneru ideāli ir daudzšķautņaini, indivīds kauna patoloģijas gadījumā ir fiksējies tikai uz vienu vai dažām pazīmēm. Anoreksijas un dismorfofobijas pacienti jūtas tā, it kā sekmīgas attiecības varētu izveidot tikai ar pievilcīgu ārējo izskatu; erektilās disfunkcijas pacients jūtas tā, it kā labu mīlnieku raksturotu tikai pastāvīga erekcija, bet sociofobijas pacients - it kā apkārtējie par viņu spriestu tikai pēc vājuma brīžiem. Pacienti neapzinās, ka attiecības neattīstās viņu noslēgtības un atvērties nespējas dēļ. Pacienti var arī nediferencēt, kam tieši viņi vēlas patikt jeb kuras grupas ideāliem atbilst. Tā dismorfomānijas pacients var vairīties no kontakta ar viendzimuma vienaudžiem vai arī izvairīties rādīties acīs visiem svešiem cilvēkiem. Turklāt pacientiem var būt tikai instinktīva reakcija bez refleksijas par saviem mērķiem. Anoreksijas paciente var pat noliegt, ka viņa vēlas patikt pretējam dzimumam, apgalvojot, ka vēlas vienīgi patikt pati sev!

Ilgstoša zaudētāja sajūta bremzē serotonīna aktivitāti, ko cilvēks sāk sajust kā depresiju. Savukārt, attīstoties ideālu virzienā, virzoties uz augšu sociālajā hierarhijā un izjūtot eiforiju, lepnumu un triumfu par sociālajiem sasniegumiem, centrālajā nervu sistēmā tiek novērota paaugstināta serotonīna aktivitāte.

Kopumā jāatzīst, kā jau minēts, grūti nosaukt kādu psihisko traucējumu, kura ietvaros kaunam nebūtu kāda loma (1. tabula). Savukārt gandrīz jebkurš sev apzināts psihiatrisks traucējums rada sekundāru kaunu, kas ir nopietns traucēklis atzīt savu problēmu un griezties pēc palīdzības pie psihiatra vai psihoterapeita.Kauns un psihiskie traucējumi

Altruisms

Cilvēks savā bioloģiskajā būtībā nav antisociāls egoists, kas tendēts tikai uz seksu, agresiju un bailēm par savu dzīvību, bet morāli apgūst tikai no sabiedrības. Cilvēkam bioloģiski piemīt arī sociālie instin­kti, ieskaitot tendenci uz altruismu, un ārkārtīgi plastiskas iespējas šo uzvedību realizēt. Līdz ar savu pēcnācēju aprūpi, bioloģisku monogāmiju un grupas piederības instinktiem daudzām sugām radās tāda funkcija kā altruisms. Altruisms ir bioloģiska morāles sistēma, kas liek rūpēties par otra labklājību. Cilvēkiem to regulē tādas īpašības kā spēja izjust otram līdzīgas emocijas, spēja mīlēt, empātija (sastopama arī augstākajiem zīdītājiem), līdzcietība un vainas apziņa. Ideāls vairs nav tik daudz izskata vai asa prāta spožums, bet egoisma iztrūkums, ziedošanās citu labā, gādīgums un spēja izjust savu vainu. Kristietības ideāli izcēla Jēzus Kristus labprātīgo ziedošanos cilvēces labā un vainas apziņu kā cīņu ar cilvēku grēcīgo dabu. Pasakās paustajos tautas ideālos pazīstamais muļķītis (tātad ne pārāk saprātīgais) ieguva labsirdību - īpašību kā pretpolu vecāko brāļu egoismam - un galu galā spēja ar to iekarot gan labāku sociālo statusu, gan labāku laulības partneri - pat princesi. Lai gan tādas laulības parasti neatbilda reālitātei nevienā sabiedrības vēstures posmā, tomēr zināms, ka kopumā laulības partneri asi izjūt un reaģē negatīvi, ja otrs ir pārāk egoistisks un nejūtas vainīgs par savām nepareizajām darbībām vai arī uzvedas tā, it kā vainojama vienmēr būtu tikai viena puse. Tas var kļūt par attiecību pārtraukšanas iemeslu, neraugoties uz to, ka citas partnera īpašības sķiet pietiekami pievilcīgas.

Vainas apziņa

Vainas apziņai piemīt funkcija likt sāpīgi pārdzīvot par savu vainu kaitējuma nodarīšanā partnerim, ģimenei vai grupai. Sākotnēji vainas sajūta regulēja - samazināja vai novērsa - vispirms jau agresijas izpausmes pret savas sugas locekļiem, īpaši pret sev tuvākajiem asinsradiniekiem, pretējā dzimuma partneri un arī savas grupas locekļiem. Vainas apziņa var aktivēties arī cita veida kaitējuma nodarījuma rezultātā - sava egoisma, neuzmanības vai nolaidības dēļ. Īpatnējs veidojums ir šizofrēnijas pacientu altruisms - vainas apziņa par visu cilvēku, pat pavisam nepazīstamu, ciešanām. Piemēram, Atvuds, Stoļerovs un Brandšafts (Atwood, Stolorow, Brandshaft) apraksta gadījumu, kad paciente atteikusies ēst tikai tapēc, ka jebkas, ko viņa apēdīs, tiks atņemts vai laupīs dzīvību kādam citam, bet atļāvās pierunāties kaut ko apēst tikai tad, kad tika pateikts, ka ēdiens tiek paņemts no atkritumu tvertnes, respektīvi, netiek nevienam atņemts. Tā paciente saskatīja ceļu savu vajadzību kompromisam ar savu morāli nevienam nenodarīt pāri, līdz progresēja tālāka ārstēšana. Jāpiebilst, ka šizofrēniju nesošos gēnus tāda nozare kā evolūcijas psihiatrija kopumā pieskaita sociālo uzvedību regulējošajiem gēniem.Biežākie vainas apziņas inducētie psihiskie traucējumi

Evolucionāri izstrādājušies vainas apziņas palaidējmehānismi ir otra cilvēka nāve vai ciešanu izpausmes vārdos, mīmikā un pantomīmikā. Subjekta psihe reaģē ar nospiedoša vainīguma sajūtu uz otra sāpēm, bēdām, aizvainojumu, asarām, un tas vainīgo motivē kaitējumu labot. Ja tas izdodas un vainīgais saņem verbālus un neverbālus piedošanas signālus, vainas apziņa dezaktivējas. Arī šajā mehānismā izpaužas jau minētā spoguļneironu darbība, tātad optiskais kabelis starp divām centrālajām nervu sistēmām. 

Sajūtot vainas apziņu subjekta priekšā, pastāv tie paši divi ceļi: tiek vai netiek saskatītas kaitējuma novēršanas iespējas. Redzot kaitējuma likvidācijas veidu, cilvēkam ir iespēja atjaunot savu pozitīvo morālo tēlu. Dažreiz, nespējot labot kaitējumu, vainas apziņu atslābina sabiedrības uzliktais sods. Bet sabiedrība nevar sodīt visos gadījumos. Nereti vainas apziņu izjūtošais subjekts pat necenšas precizēt savu iespēju kaut teorētiski ietekmēt bijušos notikumus, un viņa apziņā šī ietekme ir maģiska. Neatrodot kaitējuma novēršanas iespējas, indivīds nevar atbrīvoties no savas iekšējās morālās šaustīšanās. Tipiskākie piemēri: kāds gājis bojā subjekta vainas dēļ, ģimenes loceklis izdarījis pašnāvību, bērns vecāku pārmetumu ietekmē uzskata sevi par vainīgu vecāku ģimenes problēmās vai slimībās.

Kauna un vainas apziņas savstarpējais konflikts

Tipiskākais piemērs ir vainas apziņa, kas neļauj pamest savus vecākus, vienlaikus kaunoties no vienaudžiem par atkarību no vecākiem. Vai arī kauns par bērna uzvedību sabiedriskā vietā liek kādam no vecākiem kļūt agresīvam ar sekojošu vainas apziņu par nodarīto, piedošanas lūgšanu un cenšanos izpatikt, kas nostiprina bērnā nepieņemamo uzvedību. Pirmajā gadījumā attīstības un vienaudžu ideāli nesaskan ar vecāku ideāliem. Otrajā - sekmīgas mātes/tēva ideāls sabiedrības acīs neatbilst mātes/tēva altruisma ideāliem sava bērna acīs.

Atveseļošana

Pacienta sekmīgā atveseļošanā ir svarīga:

  • šauri fokusēta pacienta emocionālo ciešanu samazināšana (psihofarmakoloģiskie līdzekļi, kognitīvā psihoterapija);
  • savu motīvu izpratne līdztekus spējai rast iekšējo kompromisu starp morāles emocijām un citām biosociālām vajadzībām (psihoanalītiski/psihodinamiskā psihoterapija);
  • plašāka apkārtējo cilvēku vērtēšanas kritēriju izprašana (psihoanalītiski/psihodinamiskā psihoterapija, interpersonālā psihoterapija);
  • individuālāka attīstības ceļa atrašana, kas ļautu atjaunot savu pozitīvo paštēlu (biheiviorālā psihoterapija ar dažādu sociālo iemaņu treniņiem, dažos gadījumos plastiskā ķirurģija).

Izvēloties ārstēšanas stratēģijas, jāatceras, ka kauna un vainas apziņas izpratne ir iespējama tikai kopējā personības kontekstā, mijiedarbībā ar cilvēka biosociālajām vajadzībām un daudzām citām emocijām - kā sēras, dusmas, riebums, nicinājums, aizvainojums, mīla, greizsirdība, seksualitāte. Kā ikvienas emocijas arī kauna vai vainas apziņas bioķīmiska analīze ir nozīmīgs papildinājums traucējumu izpratnei, bet fokusēšanās tikai uz to draud ar kopējās perspektīvas zudumu. Tas nozīmē, meklējot malku, pazaudēt mežu.

Literatūra

Utināns A. Cilvēka psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un korekcijas iespējas. Rīga, Nacionālais Apgāds, 2005.

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Sociālās fobijas. Mūsu bailes no kauna un apjukuma citu priekšā

    Sociālo fobiju pieņemts klīniski diagnosticēt un zinātniskajā literatūrā analizēt sindromatoloģiskā līmenī, kur galvenā vērība tiek pievērsta patoloģijas simptomātiskajām izpausmēm. No psihodinamikas zinātnes viedokļa fobijas centrālais saturs ir bailes no kauna un apjukuma citu klātbūtnē, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā. Rakstā aplūkoti sociālo fobiju patoģenētiskie aspekti, sakarības starp sociālām fobijām un tādām jūtām kā riebums, kauns un nicinājums. Lasīt visu

  • Galvassāpju psihosomatiskie aspekti. Saistība ar posttraumatiska stresa sindromu

    Doctus 2019. gada marta numurā publicēts neiroloģes Dainas Jēgeres un fizioterapeites Montas Puides apskats par galvas un kakla sāpēm, kas attīstījušās īsākā vai ilgākā posmā pēc kakla traumas. Šomēnes turpinājums — psihoterapeita iesaiste sāpju gadījumā, kad tikai ar neirologu un fizioterapeitu būs par maz. Lasīt visu

  • Ilgstoša sēdus poza un stress. Vai ietekmē tikai biroju darbiniekus?

    Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību. Lasīt visu

  • Pēcdzemdību depresija?

      Lai arī bērna piedzimšana ir priekpilns notikums, reizē tā ir arī eksistenciāla krīze. Emocionāls krīzes stāvoklis ar dažādām emocionālām izmaiņām tāpēc, ka notikušas pārmaiņas sievietes dzīvē un ierastajās aktivitātēs. Tā ir jauna loma un atbildība un ar to saistīts nemiers. Nozīme ir arī fiziskajam nogurumam, miega trūkumam, straujajām hormonālajām pārmaiņām un izsīkumam pēc dzemdībām. Satraukuma un baiļu pārvarēšanu, kas dažām sievietēm saistīts ar dzemdībām un bērna ierašanos pasaulē, apgrūtina emocionāla un sociāla atbalsta trūkums. Tādos gadījumos sievietes var pieredzēt dažādus emocionālus traucējumus. Lasīt visu