Mūža SMS. Ķirurgs Mārtiņš Liepiņš

Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.

Atstāt bērnības Pārdaugavas pļavas ģimenei lika tuvojošās kara beigas. Tēvs mūs iesēdināja ratos un aizveda uz dziļajiem Zemgales mežiem, kur dzīvoja mammas māsa, bet pats pievienojās leģionāriem. Viņš krita viens no pirmajiem, kad 1944. gada 23. decembrī sākās smagās Ziemassvētku kaujas. Smags ievainojums krūtīs, pēc tam tēvs nodzīvojis vēl kādu stundu pagrabā, kur nonesuši kaujas biedri. Mūsdienās tādu ievainojumu varētu ārstēt un glābt dzīvību, bet ne jau toreiz. Cīņas biedri paziņoja mammai, kur guldīts viņas vīrs. Taču tajos laikos mamma baidījās turp doties, jo par līdzīgas intereses izrādīšanu cilvēki ceļoja uz Sibīriju. Viņa tik zināja, ka tēvs apglabāts pie baznīcas. Krietni vēlāk uzzinājām, ka tā ir Lestenes baznīca.Mārtiņš Liepiņš

Kad tantes vīru mežzini izsūtīja, es ģimenē paliku vecākais un stiprākais no vīriešiem. Vēl bija vectēvs un jaunākais brālis. Brālis smagi saslima, tolaik meningoencefalītu neārstēja. Mamma pārdeva savas zeltlietas, lai no jūrniekiem pirktu importa streptomicīnu un penicilīnu. Brālis bija paralizēts, pats neēda, tika barots caur zondi. Mamma gadu katru nakti sēdēja pie viņa gultas. Neviens no ārstiem nedeva cerības. No aiziešanas viņu glāba tikai mātes dramatiskā kopšana un importa antibiotikas. No jauna iemācījās staigāt. Pamazām izstrādājās arī labā roka. Invaliditāte gan saglabājās.

Vai brāļa slimība bija pirmā saskarsme ar medicīnu?

Jā, un laikam arī viens no stimuliem tai pievērsties. Tomēr pats nopietnākais pamudinātājs izvēlēties ārsta profesiju bija Ozolnieku skolas klases audzinātājs Vladislavs Sinkēvičs. Patriotiski noskaņots cilvēks. Piecdesmito gadu beigās tika izsūtīts. Kad atgriezās Latvijā, uzreiz nedabūja atļauju strādāt. Vadīja fizkultūras stundas un mācīja zīmēšanu. Erudīts cilvēks, prata noskaņot darboties. Skolotāja ietekme bija ļoti liela. Viņš mums iemācīja visas sporta spēles, iemācīja dejas. Tieši klases audzinātājs mani mudināja studēt medicīnu.Pēckara laikam ļoti raksturīgs foto – „Mamma, viņas māsa, tante un vecmāmiņa  ar vectēvu, un es (pa kreisi) ar brāli”

Un nevis kļūt par slavenu sportistu?

Nē, viņš uzsvēra, ka sports nepieciešams, lai miesa būtu vesela, bet dzīves pamatā jābūt profesijai. Viņš teica, ka man jākļūst par ķirurgu.

Kādu padomu deva mamma?

Kā mājās jutos mežā, ar ko saistās bērnības atmiņas un pirmā darba pieredze, stigojot, mērot kokus un zīmējot plānus. Mana bērnība bija saistīta arī ar mājdzīvniekiem, kurus vajadzēja kopt un aprūpēt. Mamma sākumā gribēja, lai kļūstu par veterinārārstu. Beigās ģimenes padomē nosprieda, ka labāk tomēr lai mācos cilvēku ārstēšanu, jo, pēc pieaugušo domām, veterinārā medicīna nav tik perspektīva. Pašam arī bija radusies interese par ārstniecības lietām. Uzreiz pēc astoņgadīgās skolas, ko pabeidzu kā teicamnieks, aizgāju uz 2. medicīnas skolu.Medicīnas institūtu beidzot

Vai skola nesagādāja vilšanos?

Nē, tas bija tieši tas, kas man patika! Jau tad vairs nespēju iedomāties, ka man varētu būt cita profesija. Centos darīt vairāk, nekā ikdienā prasīja. Medicīnas skolu beidzu ar izcilību, tāpēc uzreiz varēju likt eksāmenus, lai iestātos augstskolā. Visiem citiem tolaik vispirms bija trīs gadi jānostrādā. Un, ja vēl paņēma armijā, zināšanas gandrīz vējā! Atceros, ka tajā 1960. gada vasarā piecas sešas stundas bija naktsmiers un pārējā laikā cītīgi gatavojos iestājeksāmeniem.

Vienā skolā teicamnieks, otru beidzat ar izcilību - vai tādu stilu izturējāt arī institūtā?

Institūtā biju Ļeņina stipendiāts. Saņēmu tolaik augstāko stipendiju - 80 rubļus. Biju šausmīgi bagāts. Ne tikai talantīgs. Studiju laikā katru brīvo brīdi nodevos medicīnai. Tā nebija akla ziedošanās, es darīju to, kas man ļoti patika un aizrāva vairāk par visu. Jau pirmajos kursos biju izvēlējies ķirurģiju par savu nozari. Vadīju ķirurģijas pulciņu. Nācu katru pēcpusdienu uz nodaļu, palīdzēju ķirurgiem sarakstīt papīrus. Sākumā man atļāva asistēt operācijās, vēlāk ar māsiņu kopā jau taisīju apendektomijas un citas nelielas operācijas, kas parasti tagad studentiem nav atļauts. 

Vai atceraties savu pirmo operāciju?

Vai tad to var aizmirst? Griezu aklo zarnu. Rokas netrīcēja. Kad operāciju skatījās citi studenti, kursa biedri, tad gan pirmajā brīdī kāda trīsa pārskrēja, bet, sākot darbu, vairs nav laika domāt par sevi.Aktīvie medicīnas studenta gadi: ar izbraukumiem, pārgājieniem

Un laiks sporta aktivitātēm?

Ļoti centos turpināt - spēlēju augstskolas rokasbumbas izlasē. Startēju republikas jaunatnes džudo izlasē. Bet pienāca laiks, kad vajadzēja izšķirties: sports vai medicīna. Treniņi piecas sešas dienas nedēļā nebija savienojami ar nopietnām medicīnas studijām. Pirmajos kursos bija jāmācās tik daudz, ka reizumis nebija laika lāga tēju iedzert.

Kā uzreiz pēc institūta palikāt Stradiņos? Vai tad valsts sadale ar obligātajām lauku slimnīcām nedarbojās?

Es sadalē piedalījos ar pirmo kārtas numuru. Tas nozīmēja, ka varēju no piedāvājuma izvēlēties jebkuru vietu. Biju nodomājis doties strādāt uz kādu no rajona slimnīcām. Mans plāns daudzus ļoti pārsteidza. Un tad mani sāka pierunāt: Mārtiņ, tev ir tāda iespēja palikt Rīgā, bet tu atsakies! Pat rektors apjautājās, kas noticis, kāpēc es nevēlos palikt? Svārstībām punktu pielika profesors Ezerietis, uzrakstīdams oficiālu pieprasījumu. Padomāju - varbūt nekad vairs dzīvē tādas situācijas nebūs, kad visi man piedāvā labu vietu, bet es atsakos. Un, ja jau man tā uzticas, tātad ir pamats? Izlemts, paliku Rīgā, paliku Stradiņos, sāku strādāt ķirurģijas klīnikā, kur praktiski pazinu jau visus ķirurgus un pārējos kolēģus. Divus gadus biju klīniskais ordinators.Lai būtu labs ārsts, vajadzīgs arī piepildījums ģimenē: ar dēliem Normundu un Rihardu

Vai kādreiz esat domājis, kā pavērstos dzīve, ja būtu devies uz laukiem?

Biju iedomājies, ka, aizejot uz laukiem, iegūšu lielāku patstāvību un varēšu daudzveidīgāk izpausties. Retrospektīvā vērtējot, profesionāli vairāk es tomēr esmu ieguvis šeit, Stradiņos. Te koncentrējas grūtākie slimnieki, notiek sarežģītākās operācijas.

Bet no laukiem pavisam prom es netiku. Toreiz kadru pārvaldē bija prakse - ja kaut kur laukos pietrūka kāda speciālista, turp deleģēja ordinatorus vai aspirantus. Tā arī es pa vairākiem mēnešiem dabūju pastrādāt dažādās lauku slimnīcās. Daudzreiz laukos esmu operējis arī sanitārās aviācijas un konsultantu dienesta uzdevumā.

Kā sapratāties ar pacientiem ārpus Rīgas?

Ļoti labi. Bijuši visādi gadījumi un piedzīvojumi. Piemēram, Daugavpils rajona Ilūkstē. Biju prom no saviem draugiem, no ģimenes, strādāju no rīta līdz vakaram, bez laika ierobežojumiem. Nereti sanitārīte, kura pazina visus apkārtējos iedzīvotājus, pret vakaru man saka, nu gan pietikšot, lai tie, kas vēl gaida uz pieņemšanu, nāk kādu citu dienu. Atceros vienu pacienti, kas bija rindā pie manis sēdējusi no astoņiem rītā. Vakarā septiņos tantiņa ver durvis un smaidot saka - dakter, es tomēr tiku pie jums! Rīgā neko tamlīdzīgu nevaru iedomāties. Škandālu pa visu poliklīniku gan...

Tagad, iespējams, arī laukos situācija ir mainījusies.

Ņemot vērā progresa ātrumu, noteikti. Mūsu brīvvalsts sākumā, apmeklējot slimnīcas citur pasaulē - Vācijā, Holandē -, redzot, kā tur izdara, piemēram, laparoskopiskās operācijas, likās, ka nenodzīvošu tik ilgi, kamēr kaut kas tamlīdzīgs nokļūs līdz mums. Kļūdījos. Un, līdzīgi kā pie mums, visā Eiropā nav valsts, kurā netrūktu jauno ķirurgu.

Jūsu versija - kāpēc arī vēl labāk nodrošinātos apstākļos nepietiek ķirurgu?

Savu padara laika zobs, retinot mūsu rindas. Nopietns iemesls, manuprāt, ir tas, ka no Amerikas Eiropā ienāk juridiskā pieredze, tiesāšanās par medicīnas pakalpojumiem, apdrošinātāju pieprasītās milzīgās summas. Tālab jaunie speciālisti  atstāj medicīnas profesijas, kur biežāk iespējami tiesu darbi, bet izvēlas to pašu algu nopelnīt citās specialitātes, kur ir krietni mazāka atbildība un riska procents.„Jau pirmajos kursos zināju, ka gribu būt ķirurgs. Vadīju ķirurģijas pulciņu”

Jūsu 40 gadi ķirurģijā - kas ir tās lielākais noturības spēks?

Tai ir viens liels pluss. Kāpēc cilvēkiem patīk skaldīt malku? Tāpēc, ka uzreiz redz rezultātu. Tāpat ir ķirurģijā - uzreiz ir labi vai nav labi. Parasti, ja operācija ir veiksmīga, pacienta stāvoklis strauji mainās. Viņam kļūst labāk. Tas fascinē. Līdzīgi arī sportā - uzreiz uzzini rezultātu: esi pirmais vai beidzamais. Turklāt ķirurģija un sports spēj sagādāt tik nepieciešamo adrenalīnu. Kad esi nostrādājis ilgāku laiku, ļoti daudz no sevis atdevis, tā kļūst par dzīves daļu, bez kuras vairs nevari iztikt.

Kā uztvērāt savu nominēšanu par 2006. Gada ārstu slimnīcā?

Silti ap sirdi. Neko pirms tam nenojautu. Šaubīgi tik kļuva, kad man stingri pieteica, ka obligāti jāierodas uz tradicionālo gada pēdējo konferenci. Tad tika paziņoti ikgadējie personāla aptaujas rezultāti par gada ārstu un gada kolektīvu. Vienkārši kolosāla sajūta!

Kā saprotaties ar studentiem, topošajiem mediķiem?

Domāju, ka labi. Lielākā daļa ir zinātkāri, ar vēlēšanos kļūt par ārstu, turklāt labu ārstu. Jaunajiem ir fantastiskas perspektīvas. Savā jaunībā profesijas apguvei varējām veltīt vairāk laika, strādāt naktīs, neprasot par to nekādu atlīdzību. Jutāmies pateicīgi māsiņai, kura attapa centīgo studentiņu paēdināt. Atceros, kā reiz trīs diennaktis no vietas dežurēju - pēc tam tramvajā aizmigu un divreiz izbraucu visu maršrutu! Volontieru, kuri strādā brīvprātīgi, bez atlīdzības, tagad vairs nav.      Lai būtu vesels gars, jābūt možai arī miesai – Austrālijas ūdeņos

Medicīna vēl ir zīmīga ar to, ka tajā tikai retumis iemaldās gadījuma cilvēki. Varbūt kāds vēl gadās 1. kursā, bet ātri aiziet, ja saprot, ka medicīna nav viņa pūļu piepildījums. Nevar nepamanīt, ka jaunākās paaudzes kolēģi ir vairāk aprēķinātāji. Nereti pirmais jautājums ir nevis - kā es te strādāšu, kā varēšu pilnveidoties, bet: cik man par to maksās? Tīrās idejas vārdā gandrīz neviens vairs necenšas. Varbūt kāds ir, bet nav gadījies sastapt. Protams, katrai paaudzei ir savs dzīves ritms, savas prioritātes.

Jūs esot nelabojams optimists. Kur slēpjas optimisma krājumi?

Laikam no tēva esmu pārmantojis. Tēvs arī, par spīti dažādām situācijām, saglabāja optimismu, cerību līdz beidzamam. Neviens normāls ārsts, lai cik liela viņa pieredze, nepierod pie nelaimēm. Pie tām vispār nevar pierast, jo katrs cilvēks ir ūnikums. Arī tajos gadījumos, kad esi pārliecināts, ka izdarīts viss iespējamais par simts procentiem, galvā paliek simtu pirmā doma, ka tomēr varbūt ir palicis mirklis, kurā esi kļūdījies. Neesi ievērojis vai ņēmis vērā kādu blakus apstākli. Cilvēks ir mirstīgs. Un jebkurš ir pakļauts neparedzētām nelaimēm. Varbūt viss izdarīts patiešām perfekti - cik no darītāja atkarīgs. Bet naktī nenāk miegs, jo vēl un vēl domās analizē operāciju. Pienāk rīts un bēdīga ziņa - tu varbūt biji perfekts, bet ir kas vēl augstāks par tevi.

Tas varbūt ir ķirurģijas spožums un posts - pat tad, kad šķiet, ka izdarīts viss tuvu ideālam, par 99 procentiem (jo uz pilnību varam tikai tiekties), notiek sliktais. Ķirurga mūžs nav nekāds garais. Un no slimībām neviens nav pasargāts, arī ārsti ne. Esmu lasījis ieteikumus veselīgam uzturam un dzīvesveidam. Diemžēl dzīve lietas kārto pēc sava prāta: kad vajadzētu kādu laiku pagulēt, ir divas trīs naktis bez miega. Kad vajadzētu atpūsties, nāk papildus viena operācija, otra, kamēr vairs kājas nevari pavilkt. Tāda ir mediķa sūtība. Nevari atteikt, ka nav laika vai ieplānota izklaide.

Kā izdodas darbu nenest līdzi uz mājām?

Ar kundzi Ligitu, kura arī ir mediķe, esam vienojušies, ka mājās nepārrunājam darba lietas. Ir jāaizver durvis un jāatslēdzas. Man nav tiesību, un cilvēciski negribu savu pārdzīvojumu pārnest uz tuviniekiem, kuri man ir ļoti svarīgi. Arī ar draugiem, no kuriem daudzi nav mediķi, cenšos nerunāt par medicīnas tēmām sadzīviskā līmenī. Neesmu tas, kurš apspriež gadījumus iz prakses. Viss, kas notiek ar manu pacientu, ir tabu.

Neviens no abiem dēliem nav izvēlējies medicīnu par savējo. Vecākais dēls Normunds mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā, jau četrpadsmit gadu vecumā prata izjaukt un atpakaļ salikt automašīnu. Pabeidza Automehānikas fakultāti Tehniskajā universitātē.  Tad atlika visas tehnikas lietas, iestājās un pabeidza Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un tagad ir advokāts. Kā lai neatceros savu mammu, kura savulaik bija studējusi jurisprudenci un mazdēlam Normundam jau pamatskolas gados tika pamācījusi, ka nevar teikt: tas ir labi vai tas ir slikti, bet paskaidrot, kāpēc tas ir labi vai kāpēc tas ir slikti. Vecvecāku (arī vectēvs bija jurists) gēni savu izpausmi tātad atraduši manā vecākajā dēlā. Jaunākais dēls Rihards studē ekonomiku un nodarbojas ar biznesu.„Ar kundzi Ligitu esam aktīvas atpūtas cienītāji”

Vai turpināt ievērot skolotāja padomu, ka sports nepieciešams, lai varētu izturēt darbu?

Veiksmīgi to ievēroju līdz deviņdesmitajiem gadiem. Līdz dienai, kad, tenisu spēlējot, sagrūdu muguru. Kolēģis, pie kura devos pēc palīdzības, teica: "Mārtiņ, stiepies, karājies, peldi, bet aizmirsti tenisu, basketbolu, volejbolu, rokasbumbu". Tagad es tikai ātri staigāju pa mežu un gar jūras malu, papeldos siltā jūrā.

Makšķerēšana man patīk. Gan ziemā, gan vasarā. Ne jau loms ir galvenais. Daba, ūdens, piecirtiens. Visas dzīves nelaimes, pārslodzes tad aizmirstas kā nebijušas. Man ir savi zvejas biedri. Un savi medību biedri, ar kuriem eju mežā. Interesanti lauku cilvēki ar tik veselīgu dzīves uztveri! Iecietīgi, mierīgi. Nekrīt panikā par neražu, lietavām vai salu, bet nākamā pavasarī sēj un stāda no jauna. Ar viņiem kopā atpūšos arī psiholoģiski. Un piedzīvoju ārkārtīgu gandarījumu, kad pēdējiem spēkiem esmu izkārpījies no purvu bedrēm un krūmu džungļiem.

Foto: Inese Austruma-Ločmele un no personīgā arhīva

 

Uz augšu ↑