Virsotnes jau sasniegtas – vecākā paaudze

Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu! Arī viņi ir ļoti dažādi. Viens uzskata, ka jāprot īstajā laikā aiziet, baidoties palikt par daudz vecs. Otrs nevar savu dzīvi iedomāties bez slimnīcas un pacientiem, darbs uzturot pie dzīvības. Kādam ir arī rūgtums par zaudēto amatu, jo laikmeta prasības un fiziskā varēšana nepiešķir atlaides. Paaudzēm jāmainās! Taču viņi ir unikāli ar savu dzīvesgudrību, sasnieguši personiskās profesionālās virsotnes – bagāta stāsta vērtas.

Darbs uztur možu garu

Dr. med. CEMAHS ANŠELEVIČS neapstrīdami ir viens no cienītākajiem ārstiem Jelgavā. 81 gada vecumā viņš joprojām spēj saglabāt lieliskas darba spējas, uzturēt kontaktu ar pacientiem un ne mirkli nelikt šaubīties par savu kompetenci. Šovasar apritēs 55 gadi, kopš viņš strādā ārsta profesijā. Jelgavas slimnīca ir viņa pirmā un vienīgā darba vieta. Starp citu, te savas darba gaitas sācis arī viņa jaunākais brālis - profesors Jūlijs Anšelevičs. Cemahs Anšelevičs kardiologs Jelgavas pilsētas slimnīcā

Kad pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt, pastāvēja trīs posmu sistēma - dienā pacientus pieņēmām poliklīnikā un paralēli strādājām slimnīcā, bet pēcpusdienās bija jādodas mājas vizītēs. Kad slimnīca tika atdalīta no poliklīnikas, es paliku strādāt stacionārā. Tolaik nodaļas vadītājs bija ļoti cienījams ārsts Ringolds Čakste - Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls, viņš mani pieņēma par savu palīgu, vecāko ordinatoru.

Pašam sirds ir vēl gana stipra, taču sevi liek manīt citas vainas. 81 gada vecumā cilvēks nevar būt bez nevienas kaites. Taču spēks strādāt, manuprāt, lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka, cik ļoti viņš mīl savu darbu. Darbs stimulē, un man bez tā ir ļoti garlaicīgi. Mani novērojumi liecina - ja vari, tad strādā! Padomju laikā Jelgavā dzīvoja ļoti daudz virsnieku, kuri agri devās pensijā. Viņi arī ļoti agri aizgāja no dzīves. Bet tie, kuri, būdami pensionāri, turpināja strādāt, dzīvoja nekas! Esmu pārliecināts, ka darbs uztur cilvēku pie dzīvības, uztur možu garu.

Protams, ar gadiem ir nedaudz jāsašaurina darba loks, jo trūkst jaunības apķērības. Ja pirms divdesmit gadiem biju gan nodaļas vadītājs, gan praktizēju kā ārsts, tagad darbojos tikai kā speciālists. Mani tas pilnībā apmierina. Daru tik, cik spēju, lai strādātu kvalitatīvi. Priekšnieki un arī pacienti uzskata, ka vēl esmu spējīgs labi strādāt, tāpēc daru to. Ne jau tāpēc, ka pensija maza! Man tā ir pietiekama, jo vienmēr bijusi laba alga, turklāt man ir ievērojams darba stāžs. Brīvs brīdis atliek arī vaļaspriekiem. Mūzika mūsu ģimenē allaž bijusi lielā vērtē - agrāk spēlēju klavieres, tagad ļoti patīk laba opera, simfoniskā mūzika un operete.

Esmu gandarīts, ka dzīvē izvēlējos tieši ārsta ceļu. Man ir veicies, bijis daudz gandarījuma mirkļu. 1966. gadā aizstāvētā doktora disertācija par aknu izmaiņām alkoholisma gadījumā; man paveicās ar zinātniskā darba vadītāju profesoru Anatoliju Bļugeru. 33 gadi Kardioloģijas nodaļas vadītāja amatā - arī ir laiks, ko labprāt atceros. Līdzās bijuši labi kolēģi, brīnišķīgi pasniedzēji, kuriem esmu ļoti pateicīgs. Joprojām labprāt mācos no jaunajiem kolēģiem, nekautrējos prasīt viņiem padomu. Negribu atpalikt! Lai arī, jāatzīst, daudz kas padodas grūtāk nekā jaunībā.

Vilšanos ir maz. Nedaudz žēl, ka neviena no abām meitām neizvēlējās iet manās pēdās. To kompensē brāļa dēli, kuri ir ārsti.

Neskatoties uz saviem gadiem, sirdī jūtos jauns un mani priecē mūsdienu medicīna. Labprāt šodien gribētu atrasties un strādāt jauno ārstu vietā, jo vēlētos apgūt to, ko vairs nevaru savu gadu dēļ. Šodien droši varu teikt, ka medicīna dara brīnumus. Taču modernajai medicīnai ir arī ēnas puse. Mehanizācija - jaunie izmeklēšanas paņēmieni - noveduši pie tā, ka ārsts ar pacientu maz sarunājas. Skumdina vienaldzīgā mediķu izturēšanās pret pacientiem, iejūtības trūkums. Pirms pāris gadiem pašam nācās iejusties pacienta lomā. Pret mani visi izturējās ļoti iejūtīgi, bet, kad palūkojos uz citiem, kam ilgi jāgaida rindā, kurus neuzklausa... šķita briesmīgi. Protams - ārsts nevar slimot kopā ar katru pacientu, bet nedaudz līdzjūtības gribētos.

Veiksmīga ārsta formula? Pavisam vienkārša: būt apmierinātam ar padarīto.

Slimnīcā visas nedēļas dienas

„Ķirurģija man patīk un padodas. Tāpēc jau ilgāk nekā 30 gadu sēžu uz diviem krēsliem," saka Rīgas 2. slimnīcas valdes priekšsēdētājs un vadošais speciālists traumatologs ortopēds JĀNIS PETRONIS. Viņš domā, ka ārsta un arī vadītāja darbā pats galvenais ir godīgums un patiesa attieksme. Tad daudz ko saprot gan kolektīvs, gan pacienti.  Jānis Petronis Rīgas 2. slimnīcas valdes priekšsēdētājs

Ķirurģijā ir ļoti daudz dažādības - katrs slimnieks ir savādāks, darbā nav vienmuļības. Tas mani ārkārtīgi suģestē, tāpēc uzskatu, ka pamest ķirurģiju būtu grēks. Turklāt tādā gadījumā ciestu ne tikai es, bet arī slimnieki.

Jaunībā biju censonis, savukārt galvaspilsētas ārstu vidi vajadzēja atjaunot ar svaigām asinīm. Biju nostrādājis Gulbenē trīs gadus, kad pārnācu uz Rīgu - konkurence bija liela. Tolaik daudzu slimnīcu spicē atradās lauku jaunieši, jo viņi bija veselīgi, aktīvi, gatavi strādāt garas stundas. Uz algām tad tā neskatījās pretstatā šodienas jaunajiem speciālistiem, kuru pirmais jautājums ir - cik man par to maksās?

Vai man ir organizatora talants? Domāju, šai ziņā Dieva dāvanas man nav dotas. Vadītāja krēslā esmu iekļuvis nejauši. Kad padomju laikā bija kadru trūkums, mani iecēla par Rīgas 2. slimnīcas galvenā ārsta vietnieku, jo biju apņēmības pilns, centīgs un apzinīgs lauku puika.

Ja šodienas realitāti salīdzinu ar laiku pirms 30 vai 20 gadiem, kļūst arvien grūtāk apvienot praktizējoša ārsta un administratīva darbinieka pienākumus. Iepriekš daudz lielāka nozīme bija vārdam, turpretī tagad - papīriem, atskaitēm, pārskatiem. Tam jāpatērē daudz laika. Laiku apēd arī informatīvo materiālu un reklāmu gūzmas caurskatīšana. Bet par spīti visam negribu atteikties no operēšanas, jo tā patīk un padodas!

Man gluži labi veicas slimnīcas saimnieciskās dzīves sakārtošana, jo pārzinu būvniecību, inženiera darba specifiku; esmu vidējā speciālā mācību iestādē apguvis elektriķa profesiju. Šīs zināšanas palīdz orientēties arī jaunajās tehnoloģijās, kas ir ļoti būtiski, jo jāizlemj, ko ir izdevīgi pirkt un ko ne. Neslinkoju un aizbraucu vismaz uz trim firmām, lai varētu salīdzināt piedāvājumu, kļūdīties iznāk reti.

Lielas rūpes man sagādā personāla komplektēšana. Situācija ir tikpat dramatiska kā pirms divdesmit gadiem, kad Latvijā arī trūka māsiņu, tāpēc vervēja meitenes no Baltkrievijas. Iespējams, ka vēsture atkārtosies. Turklāt bažas rada tas, ka māsu koledžā var iestāties visas, kas iesniedz dokumentus - tas pazemina profesionālo līmeni.

Kas skumdina? Mainījusies cilvēku attieksme, jo tagad viss balstīts uz biznesu. Agrāk medicīna bija sirdslieta, patlaban daudziem tā vairs nav Dieva sūtība, pirmajā vietā izvirzās jautājums - cik lielu algu saņemšu? Arī pacienti kļuvuši zinošāki, prasīgāki un... neiecietīgāki. Agrāk personībām ticēja, ieklausījās, tagad jebkuru ārsta vārdu apšauba un apspriež. Tomēr negribu apgalvot, ka situācija ir bezcerīga.

Tik pieredzējušam ārstam kā es ir grūti uz savu profesionālo darbību paraudzīties no malas, distancēti. Stiprās puses varbūt saskatu, bet vājās analizēju mazāk. Lai varētu izvērtēt padarīto, ir uz mirkli jāapstājas. Diemžēl tam bieži vien neatliek laika. Man ir būtiski, lai viss tiktu perfekti paveikts. Tiesa, perfekcionisms netiek uzskatīts par pozitīvu rakstura iezīmi, jo uz to vērsts cilvēks ātri izdeg. Tāpēc jāmācās atšķirt sīkās lietas no nozīmīgām un tad tās paveikt perfekti.

Lai uzturētu sevi labā profesionālā formā, studēju speciālo literatūru, piedalos dažādos semināros ārvalstīs. Ārsta profesijā nav garlaicīgi, tā līdzinās dzīvei braucošā vilcienā. Turklāt visu mūžu iespējams pētīt tik augstas tehnoloģijas iekārtu kā cilvēks.

Kur gūstu enerģiju? Nē, makšķerēt man neiznāk laika, to darīšu, kad būšu beidzis aktīvās darba gaitas. Šobrīd, lai cik tas muļķīgi izklausītos, man pirmajā vietā ir darbs. Slimnīcā esmu visas nedēļas dienas, ļoti reti kad neatnāku svētdienās. Pirmais atnāku un pēdējais aizeju. Citādi es neprotu.

Vērtīgāka par ķirurga skalpeli

„Esmu pateicīga liktenim, ka īstajā brīdī atrados īstajā vietā un valstī pirmā varēju apgūt anestezioloģes profesiju," saka pensionētā Rīgas 1. slimnīcas anestezioloģe AINA ZANDERSONE, kura nesen nosvinēja savu 75. dzimšanas dienu.Aina Zandersone pensionēta anestezioloģe

Mana māte bija ārste, kura praktizēja mazpilsētā. Viņas pārziņā bija viss, sākot ar traumām un beidzot ar dzemdībām, tāpēc bieži gadījās, ka viņa pameta neizceptu iejauktu mīklu vai atstāja iesāktos mājas darbus, jo vajadzēja doties pie pacienta. To pieredzot, biju sev nosolījusies, ka ārsta profesiju noteikti neizvēlēšos. Bet - nekad nesaki nekad! Kaut bija ļoti liels konkurss, iestājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (tā drīz vien - 1950. gadā - pārtapa par Medicīnas institūtu), lai specializētos vispārējā ārstniecībā.

Kad trešajā kursā apguvu ķirurģiju, vienā no lekcijām kā neveiksmīgas operācijas piemērs piedalījās jauns vīrietis, kurš pārvietojās ar kruķu palīdzību, aiz sevis velkot nevarīgas kājas. Viņam bija operētas vēnas, izmantojot spinālo anestēziju un piedzīvojot smagas komplikācijas. Tolaik nezināju, kas tā ir, taču apņēmos nekad dzīvē šo metodi nepielietot. Protams, vēlāk to apguvu; metode nav slikta, ja izmanto jaunākās paaudzes medikamentus, tomēr iekšēja pretestība pret spinālo anestēziju man saglabājās līdz pat pēdējai darba dienai.

Beidzot augstskolu, bija skaidrs, ka gribu strādāt ķirurģijā vai ginekoloģijā, jo rakstura un temperamenta dēļ nevarēju iedomāties sevi skaitām zāļu pilienus vai nodarbojoties ar administrēšanu. Sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikā, kā arī volontēju šajā slimnīcā, pāris gadu pievēršoties ķirurģijai.

Par vienu no pirmajiem anesteziologiem valstī kļuvu liktenīgas sakritības dēļ, jo īstajā brīdī atrados īstajā vietā. Esmu par to ļoti laimīga, jo man tas nozīmēja iespēju iesākt mūsu valstī kaut ko tik jaunu, tik interesantu un perspektīvu kā endotraheālās anestēzijas ieviešana. Līdz tam operācijās izmantojām lokālo anestēziju, bet tā ļoti ierobežoja ķirurgu darbu. Lai mūs apmācītu endotraheālajā anestēzijā, no Maskavas Bakuļevas klīnikas tika uzaicināti speciālisti un pēc viena mācību mēneša 1958. gadā veicām pirmo sirds operāciju, pielietojot endotraheālo narkozi. Tagad tā ir ikdiena.

Protams, bija jāizcīna savs pleķītis zem saules, jāapliecina profesionalitāte. Lai varētu pilnvērtīgi strādāt, anesteziologam jāorientējas visās medicīnas nozarēs. Tāpēc nepārtraukti vajadzēja papildus izglītoties. Reizēm ķirurgi mūs pavilka uz zoba, ka anesteziologs viņiem tāds skalpelis vien esot, bet patiesībā, pateicoties maniem amata brāļiem, ķirurgi operējot varējuši ieiet tik dziļi un izdarīt tik daudz. Man patīk kāda anestezioloģijas seniora sacītais: mēs esam kā locis kuģim, kura kapteinis ir ķirurgs.

Anesteziologam jābūt ar zibenīgu reakciju, jo, kad uz galda ir pacients ar atvērtu krūšu kurvi, nav laika ilgi prātot, ir jāelpina viņš vai nē, jāmasē sirds vai nē. Turklāt nav iespējams iemest acis specializētajā literatūrā, lai meklētu padomu. Milzīga atbildība!

Anestezioloģija tagad ir atsevišķa, stabila zinātnes nozare; ir fantastiska aparatūra, medikamenti un speciālisti. Tiesa, entuziasma ziņā manas paaudzes anesteziologi ir nepārspējami. Jo kā gan citādi mēs būtu spējuši strādāt par grašiem vai vispār bez atalgojuma, kā tas bija pirmajā gadā, kad Latvijā ieviesa endotraheālo narkozi?!

Kad smagi saslima vecāki, vēlāk arī vīrs, slimnīcā paliku tikai uz pusslodzi, bet 2001. gada novembrī visiem pateicu - sveiki! - un aizgāju pensijā.

Tagad jau man ir tik daudz gadu, ka pat dežūras nevarētu izturēt, jo tās prasa ārkārtīgu koncentrēšanos un arī fizisku spēku. Vecums liek sevi manīt, ko daudz vairs var gribēt?! Un nav jau arī maz strādāts - 45 gadus esmu bijusi uzticīga vienai darba vietai - Rīgas pilsētas 1. slimnīcai, no tiem vairāk nekā 20 gadus anestezioloģijas nodaļas vadītājas amatā.

Jāļauj arī ienākt jaunajiem. Kad reizēm aizeju uz Anesteziologu un reimatologu asociācijas saietiem, nodomāju - ak, Kungs! -, daudzus no viņiem nemaz nepazīstu. Bet nav jau nekāds brīnums, jo šobrīd Latvijā strādā jau trešā anesteziologu paaudze.

Deviņdesmito gadu beigās, kad samazināju darba slodzi, slimnīcā ienāca šī trešā anesteziologu paaudze, un es pirmoreiz izjutu, ka kļūstu veca. Viņi bija atšķirīgi - ar citiem uzskatiem un citām dzīves vērtībām, prasībām. Tomēr man prieks, ka iesāktais darbs turpinās, pašu audzinātie speciālisti ir ļoti zinoši.

Kādu atceros pirmo dienu pensijā? Jutos laimīga, ka nekur nav jāsteidzas, jāskrien, ka ir laiks grāmatām, teātrim, adīšanai. Nevaru teikt, ka šobrīd nespēju iztikt bez slimnīcas atmosfēras un pacientiem, kaut darbs bija ļoti interesants, taču kolēģu gan man pietrūkst. Nesen dzimšanas dienā satikos ar vecajiem ārstiem un vecajām māsiņām. Mums bija ļoti jauks kolektīvs un veselīgas savstarpējās attiecības. Šodien manas dienas rit ierastā ritmā. Murjāņu mājās, kurp pirms vairākiem gadiem pārcēlos no Rīgas dzīvokļa, jo ārsta alga bija par mazu, lai samaksātu īri, darāmā nekad nav trūcis. Ziemā ir jākurina krāsnis, jāuztur kārtībā telpas, jāpieskata suns un kaķis, savukārt vasarā jākopj dārzs. Kad uzlec asinsspiediens, manas labākās zāles ir fizisks darbs.

Man ir divi dēli, astoņi mazbērni un divi mazmazbērni, kuriem jāvelta uzmanība. Pa visiem kopā sanāk tik daudz dzimšanas un vārda dienu, ka nevar pat pagūt visas atzīmēt.

Lai cik rūgti ir to atzīt, mana pensija ir tik niecīga, ka pat nesasniedz iztikas minimuma līmeni. Ja bērni un mazbērni neatbalstītu, nezinu, kā varētu izdzīvot. Tāpēc - kāda tur pasaules apceļošana vai kūrorti! Paldies Dievam, ka ir šīs mājas Murjāņos, kuras uzcēla vecāki.

Foto: Inese Austruma-Ločmele

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Daudz zina un vēl visu var – vidējā paaudze

    Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai. Patiesībā viņi ir Latvijas medicīnas mugurkauls, bez viņiem – nu ne kā. Tas ir arī tāds labs vecums: ja jaunie visu varētu, bet vēl daudz ko nezina, ja vecākā paaudze gandrīz visu zina, bet vairs visu nevar, tad vidējā – daudz zina un vēl visu var izdarīt. Lasīt visu