Hauss, cerība un īstā dzīve

„Dakter, cik ilgi man vēl jāgaida?” – pacients nepacietīgi uzrunāja dakteri Hausu, kurš tobrīd bija aizrāvies ar kādu spēli. „Tā kā spēlēju divas minūtes, tad jums atlicis gaidīt par divām minūtēm mazāk!” Asprātīgi, sarkastiski dialogi, slimnīcas vide, pacientu dzīvesstāsti, komandas darbs, ceļš līdz diagnozei, fonā mikroklimats mediķu kolektīvā... Nē, ne īstenībā, bet televizora ekrānā. Mediķu darbs vienmēr bijis pateicīgs materiāls scenāristiem. Bet kino, kā ikviena māksla, ir labs pamudinājums domāt. Pēdējos mēnešos vairāki augstskolu mācībspēki Doctus atzinušies: jāseko līdzi seriāliem, jo studentu auditorijā tiek pārspriesti tajos noskatīti klīniskie gadījumi. Pat ja daudz kas neatbilst realitātei, pat ja seriālus skatīties nav labais tonis, tie jaunajiem ārstiem noder kā treniņš pelēkajām šūniņām: pamani brāķi!

Liels šovs. Reizēm pat kaitīgs

Ēriks Šmagris savulaik neregulāri skatījies Čikāgas cerību un Ātro palīdzību, dažkārt ielūkojas seriālā Doktors Hauss. Viņa spriedums: seriālu mediķi dzīvo gluži citā pasaulē, kur viss notiek pārāk ātri un neloģiski. Profesionāli pieredze jāgūst no vecākiem kolēģiem, nevis sēžot pie televizora ekrāna. Ēriks Šmagris, gastroenteroloģijas rezidents

Kā jaunam ārstam man sirdij tuvākā bija filma Dakterīši. Par jaunajiem ārstiem, par viņu pirmajiem soļiem medicīnā. Ar labu humoru, diezgan tuva tam, kā norit dzīve lielajās slimnīcās, kur ārstu aktivitāte ir liela.

Čikāgas cerībā vairāk rādīts uzņemšanas nodaļas darbs, un tagad, strādājot P. Stradiņa slimnīcā, kur pacientu uzņemšana ir līdzīga, secinu, ka filmā ir daudz pārspīlējumu. Saprotu, ka ārsts nevar tik ātri spriest un rīkoties. Tas vienkārši nav fiziski iespējams. Čikāgas cerību sākumā skatījos ar interesi, jo filmai bija labi medicīniskie konsultanti un tās dialogi bija ļoti precīzi tulkoti. Tagad bieži nākas dzirdēt diezgan brīvu, neprecīzu tulkojumu. Piemēram, domāta stenokardija, bet no angļu valodas to tulko kā krūšu angīnu. Cilvēks, kurš neorientējas medicīnā, domā, ka runa ir par kakla problēmām.

Seriālos ir ne tikai terminoloģijas neprecizitātes, ir arī citas nesakritības. Piemēram, nav taču reālajā dzīvē tā, ka vienu dienu esi terapeits un otrā pēkšņi hops! - jau taisi sirds operāciju. Katrs strādā savā lauciņā. Nav arī tā, ka cilvēku ved ātrās palīdzības mašīnā un jau uzreiz operē. Mediķi seriālos vienmēr izskatās svaigi, labām frizūrām, pat pēc ilgas dežūras. Kolēģi, kuri nostrādājuši 24 stundas, neizskatās ne uz pusi tik svaigi un nerunā tik smuki! Ja students saskatās, kā seriālā visi joņo pa gaiteņiem, ārstējot slimniekus, tad viņam jāviļas. Seriāli ir šovs, kurus skatīties ir pat mazliet kaitīgi, jo tiem maz kā kopīga ar reālo dzīvi. No seriāliem nav jāmācās, ar tiem ir jāizklaidējas. Jāmācās, strādājot uzņemšanas nodaļā, no vecākiem kolēģiem. 

Par dakteri Hausu ir īpašs stāsts. Scenārists būvējis sižetu no otra gala, ne tādā secībā, kā iet ārsts: izvēlējies diagnozi, retu slimību, simptomus un tad, balstoties uz izmeklējumiem, veidojis stāstu. Tāpēc ekrānā viss izskatās daudz vienkāršāk, daudz gludāk, raitāk. Īstenībā ārsta darbā ir krietni vairāk šaubu un jautājumu. Ārsta ciniķa daba? Jā, arī dzīvē uzņemšanas nodaļas ārstiem tā dažkārt raksturīga. Pacienti nereti ir izlutināti. Cilvēkam šķiet - ja reiz viņš ir sagriezis pirkstu un ieradies slimnīcā, tad dakteru brigāde būs apkārt. Reālajā dzīvē ir bijis pat tā, ka pacients pārmet - nav te kā Čikāgas cerībā, kad visi tūdaļ pacientam pievērš uzmanību. Protams, smagi slimam pacientam mediķu uzmanība tiek uzreiz, bet citādi - jāsēž un jāgaida rindā. Reāli jau visā pasaulē ir rindas, tikai seriālos rāda, ka viss zibenīgā ātrumā tiek izdarīts.

Manuprāt, daudz patiesāka mediķu darba reklāma ir LNT raidījums Degpunktā: lai arī īss sižets, tomēr patiess stāsts par ārstu dzīvi Latvijā. Tāpat mums ir arī daudzi lieliski, zinoši vecāka gadagājuma ārsti. Savi ģeniālie korifeji. Taču daudziem seriāli šķiet interesantāki. Laikam jau cilvēkam šad un tad ir nepieciešams aizbēgt no īstenības.

Emociju garša

Aldim Spudasam seriālos par mediķu dzīvi interesanti šķiet attiecību rēbusi. Aldis Spudass, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas  Hemodialīzes nodaļas vadītājs

Esmu neregulārs Doktora Hausa skatītājs, savulaik skatījos Čikāgas cerību. Neskatos profesionālo atbilstību - filmās, kur izspēlētas situācijas ar nieru transplantāciju, esmu ieraudzījis daudz nepatiesību. Taču, manuprāt, ļoti lielu un rupju kļūdu nav daudz. Jebkurā filmā un izrādē kļūdās jau vien sīkajās niansēs. Mani seriālos par medicīnu vairāk interesē un saista savstarpējās attiecības, dialogi. Otrā plānā paliek tas, ko acis fiksē no tehnoloģijas iespējām diagnozes noteikšanai. Tā ir sava veida pastarpināta pieredze. Ne jau vienmēr viss, ko viņi protokolā saraksta, vajadzīgs. Tā ir informācija, kuru skatoties, jāieslēdz filtrs. Tieši tā arī medicīnas studentiem tos vajadzētu skatīties. Pārāk skaisti, interesanti tajos viss notiek. Dzīvē ir daudz vairāk vienmuļības un rutīnas situāciju.

Man patīk, ka ārsts un māsa parādīti ne tikai kā profesionāļi, bet arī kā vienkārši cilvēki. Emocijas, savstarpējās attiecības, dialogi, dzīve ārpus slimnīcas. Psiholoģiskajam mikroklimatam arī dzīvē ir liela nozīme, tas ietekmē darba efektivitāti.

Par ideālo ārstu... Ārsts ar analītisku prātu, kurš nepārtraukti domā, ko dara, ko sagaida, ko vajadzētu darīt. Būt ārstam nav tikai uzvilkt balto halātiņu un pastaigāties pa slimnīcu. Tā ir mūžīga mācīšanās un praktizēšanās. Daktera Hausa fenomens ir scenārista radošais veidojums. Viņš man gan šķiet tāds problemātisks cilvēks, kurš aiz kādām bruņām slēpj savu nesakārtoto privāto dzīvi.

Nedomāju, ka seriāli sabojā pacientus un viņi uzreiz iedomās ārstu Dieva vietā. Zemes virsū rodami dažādi stāsti: gan ar laimīgām, gan skumjām beigām. Gan ārstam, gan pacientam tiem jābūt gatavam.

Ar lietderības koeficentu

Anita Liepa skatījusies gan Doktoru Hausu, gan Grejas anatomiju, gan Ātro palīdzību, gan Čikāgas cerību. Viņa šiem kino produktiem pievieno lietderības koeficentu: ko nošpikot savai profesionālajai ikdienai?Anita Liepa, Jaunliepājas primārās veselības aprūpes centra vadītāja, ģimenes ārste

Esmu skatījusies lielāko daļu pie mums demonstrēto televīzijas seriālu, kuros atainota mediķu dzīve. Tie veicina domāt. Piemēram, Doktors Hauss - kā nepalaist garām nevienu sīkumu un vairāk iedziļināties cilvēka problēmā. Padomāt, vai tavam pacientam nav kaut kas līdzīgs, kas ne tuvu nav ienācis prātā. Man bija kāda paciente - šķetinot vienu situāciju pēc otras, izrādījās, ka viņas problēma un slimība vairāk saistīta ar bērnu. Sievieti šī problēma skāra tikai sekundāri. Ja viņai vienaldzīgi izrakstītu zāles, nozīmētu rentgenu, tad galarezultātā neizārstētu neko.

Kā veselības centra vadītājai man vienmēr aktuāli ir saimniekošanas jautājumi. Čikāgas cerībā bija labi padomi, kā vadīt iestādi un veidot attiecības ar kolēģiem. Tomēr pie mums lielākoties demonstrētie seriāli nāk no Amerikas, un tur ir pavisam cita vide - slimnīcas valde piesaista cilvēku ar lieliem finansu līdzekļiem. Mēs dzīvojam citos spēles noteikumos: esam atkarīgi no pašvaldības un Eiropas fondiem.

Man šķiet, ka seriālu režisori daudz negrēko, atainojot ārstu psiholoģisko vidi. Piemēram, Ātrajā palīdzībā, kur pašam ārstam tika diagnosticēts audzējs. Velku paralēles ar dzīvi. Mūsu praksē arī bija līdzīgs gadījums. Seriāli veido arī sabiedrības izpratni - par ārsta darbu, kas ir tiešām smags gan morāli, gan fiziski.

Skatoties seriālus, pārņem maza skaudība, ka mums slimnīcā nav neviena tāda korifeja kā doktors Hauss. Sarkastisks, var pagriezt muguru pacientam, ja apzinās, ka viņa zināšanas ir pārāk vērtīgas, lai šim cilvēkam veltītu laiku. Vienlaikus, ja ir nopietna situācija, spēj ātri domāt un reaģēt. Labam ārstam jābūt zinošam, iejūtīgam. Jābūt godīgam, lai nav paviršību, aizmāršību, lai nepalaistu garām kādu svarīgu slimības simptomu.

Protams, gadās redzēt arī pārsteigumus, kuriem grūti noticēt. Piemēram, interns, kurš veic visus izmeklējumus slimnīcas koridorā. Studenti TV ekrānā šķiet neticami gudri.

No otras puses - mūsu ārsti arī dažkārt dara neiespējamas lietas. Varbūt reizēm traucē tas, ka valstī nav pietiekami daudz finansējuma, tomēr, ja visi kopā darām savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, ja pacients cīnās, tad brīnumi notiek. Tad pārņem sajūta: ir kā filmā!

Intriģējoša atslodze

Natālija Službina neizlaiž nevienu no Doktora Hausa sērijām. Viegla, intriģējoša atslodze, nevis zināšanu bagāžas papildināšana - viņa saka.Natālija Službina, dermatoveneroloģijas rezidente

Man ļoti patīk seriāls Doktors Hauss, bet tajā ir savi mīnusi - simptomātika ne vienmēr sakrīt ar diagnozi. Ārstēšana arī bieži ir nesaprotama. Viņi nosauc zāles, bet mēs jau tādas nelietojam. Arī tas, kā viņi runā ar pacientiem - man nav saprotams un pieņemams. Varbūt tā ir Amerika, un tur viss notiek citādi?! Taču mīnusus nevar viennozīmīgi negatīvi vērtēt; mēs ar kolēģi tos parasti apspriežam, vērtējam, kā ir patiesībā. Tātad tie mudina domāt, un tas ir labi. Cilvēkam, kurš nepazīst medicīnas virtuvi, tas ir ideāls seriāls. Bet mediķi nepamet sajūta - šāviens garām. Rīgā dzīvoju kopmītnēs, un pirmo kursu studenti man reizēm prasa, kā skatīties. Es saku: nesēdiet un apzinīgi netveriet katru vārdu, skatieties vienkārši tā - kā ir strādāt par ārstu.

Seriālu Ātrā palīdzība skatījos, kad vēl biju studente. Tajā mediķu dzīve bija daudz vairāk pietuvināta patiesajai. Diagnožu pārspriešana, domu apmaiņas. Viss notiek tik ātri, žiperīgi un dzīvīgi. Varēja no malas paskatīties un varbūt kādu sīkumu pielikt savām zināšanām klāt. Man šajā seriālā patika rezidentu statuss: viņi daudz vairāk nekā mēs tiek pielaisti slimniekiem. Pie mums rezidents ir tādā dīvainā situācijā: drīkst izmeklēt pacientu vai tomēr nedrīkst? Rezidentam taču arī jāsmeļas pieredze!

Tomēr seriāli uzmanību vairāk notur ar pārdomāto scenārija uzbūvi: šķiet, rezultāts būs viens, bet galu galā izrādās - pavisam cits. Medicīna šādiem pavērsieniem ir ļoti pateicīga. Filmā no grāmatām paņemta kāda slimība, kāds sindroms, smalki izpētīti retie gadījumi un radīta intriga. Arī ar interesantiem personāžiem. Doktors Hauss ir ļoti gudrs, pedantisks. Tāds, kādam jābūt. Ideāls dakteris! Manuprāt, nevar no seriāliem piegriezt vienu vidējo ārsta tēlu. Katrs esam cilvēks ar savām vājībām un raksturu.

Nez vai, šādus seriālus skatoties, jaunieši ieinteresēsies par medicīnu. Tie varētu radīt pat pretēju efektu - atgrūst, jo medicīna tiek parādīta kā psiholoģiski un fiziski smags darbs, kas nepiedod paviršību un neuzmanību. Kā milzīga psiholoģiska slodze: iedziļināties katra pacienta dzīvesstāstā un uzņemties par viņu atbildību.

Foto: Inese Austruma un Felikss Sitnikovs

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Uz Dalasu – pārlaist krīzi. Pieredze Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā, ASV. Ēriks Šmagris

    Doctus piebilde. Jau desmit mēnešus klīnisko medicīnu viņš ir nomainījis pret pētniecību, latviešu kolēģus - pret amerikāņiem un strādīgajiem, bet samērā introvertajiem ķīniešu kolēģiem Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā Dalasā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Uzzinājuši, ka vēl viens jauns un gudrs ārsts no P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pievienojies "dakteriem-gājputniem", gribējām zināt Ērika Šmagra stāstu. Tas tapa vairākās elektroniskā pasta vēstulēs. Tajās ir ne tikai atbildes uz jautājumiem, kāpēc jaunie ārsti pamet Latviju un kāda izskatās Postdoctoral Research Trainee ikdiena zinātnes Mekā, bet arī vērtīgas domas - ko mainīt, lai "gājputni" gribētu atgriezties mājās. Lasīt visu