Ja horizonts par tuvu. Uroloģe ILONA ALOVA un anesteziologs KĀRLIS OZOLIŅŠ

C’est la vie – tāda ir dzīve, saka franči. Skaista – saka latvieši, kas jaunus profesionālus izaicinājumus atraduši Francijā. Nē, stāsts nebūs par laimīgo zemi, bet par to, ka aiz skaistuma maskas slēpjas daudz domu, kas pa galvu šaudījušās bezmiega naktīs, rūpju rievas, savas varēšanas eksaminēšana un patīkama novērtējuma sajūta. Divi stāsti par ārstiem, kuri vietu zem Latvijas medicīnas debesīm izcīnījuši, tomēr horizonts šķitis... par tuvu.

Iespēja pārdot savas zināšanas

Viņš jau ir sakravājis ceļa somu un pasūtījis lidmašīnas biļeti līdz Lionai, otrai lielākajai Francijas pilsētai, kādreizējai triju Gallijas provinču galvaspilsētai, ko 44. gadā p. m. ē. dibināja Jūlijs Cēzars. Tālāk auto aizvizinās līdz šarmantajai Vjennai. No tās pusstundas braucienā atrodas Rusiona, kur privātā ķirurģijas klīnikā ar 150 gultām un Dzemdību nodaļu anesteziologs KĀRLIS OZOLIŅŠ pavadīs desmit intensīvas darbdienas. Ja aviokompānijas un anesteziologa darba grafikos būs ieviesusies nesakritība, tad K. Ozoliņš iegūs kādu brīvdienu. Un tad - uz mājām. Nē, ne jau atpūsties. Uz dežūrām Rīgas 1. slimnīcā un Jāņa Ģīļa privātklīnikā. Un atkal atpakaļ uz Lionu... Tādu apļa danci - pusi mēneša Latvijā, otru pusi Francijā - K. Ozoliņš iegriezis kopš pērnās vasaras. Scenāriju nākotnei neraksta. „Kā būs pēc gada, nezinu. Kamēr ūdens svaigs, dzeru."Kārlis Ozoliņš

Domāju, valsts ārstus mīlēs - nekā

„Nedalu dzīvi šeit un tur. Pārlidojumi to sadala. Tie nogurdina. Darbs visur ir darbs. Francijā strādāju riktīgu darbdienu: ja nav dežūras, mājās pārrodos ap astoņiem. Kāda vairs sadzīviskā puse?" stāstu iesāk K. Ozoliņš. Pēc Medicīnas institūta beigām 1986. gadā piecus gadus viņa darba vieta bija Rīgas Dzemdību nams, tad 15 gadus Gaiļezera Neiroķirurģijas nodaļa, līdz 2006. gadā izlēma kaut ko savā dzīvē mainīt. „Nē, tā nav rutīna, kas neļauj taisīt revolūciju, drīzāk slinkums! Savos vidējās paaudzes gados beidzot esmu to pārvarējis. Kad to izdari, iespējas pašas sameklē tevi. Kad izlēmu aiziet no Gaiļezera, man rokās iekrita četri darba piedāvājumi."

Amata brālis anesteziologs Edgars Vasiļevskis, kurš Francijā dzīvo kopš 1998. gada, pirmo piedāvājumu savam kādreizējam skolotājam izteica jau pirms astoņiem gadiem. „Pirmo reizi atteicu. Tikko biju nodibinājis ģimeni, cerēju, ka valsts ārstus mīlēs, domāju - nu tik zelsim! Nekā, nekā... Pēc astoņiem gadiem - divi bērni, sieva, visas sadzīviskās rūpes un realitāte, ka ar to, ko šeit var piegrabināt dzīvei, skraidot no vienas slimnīcas uz otru, nepietiek." Tad atkal no bijušā skolnieka nācis piedāvājums: nu, atbrauc vismaz paskaties! Nolēmis - ja nepamēģinās, vēlāk kodīs elkoņos. Lai pamēģinātu, iegrimis milzīgā papīru jūrā. „Nu esmu franču garos birokrātiskos gaiteņus izstaigājis un saņēmis tiesības desmit gadus strādāt un dzīvot Francijā. Lai to izdarītu, vajadzēja tikties arī ar Francijas Ārstu biedrības prezidentu. Kad rokā bija civiltiesiskā apdrošināšana, tiku pie saviem pacientiem." Viņam ļoti palīdzējis dr. E. Vasiļevskis, kurš kā celmlauzis jau zinājis īstās un īsākās taciņas. Tāpēc iekārtošanās Francijā neizvērtusies sarežģīta.

Franču valoda K.Ozoliņam nāk handikapā no skolas laikiem, aktīvi izmantojis to gan tikai deviņdesmitajos gados stažējoties Francijā. Tāpēc nācies krietni atsvaidzināt zināšanas. Kas par to, ja sākumā jāizlīdzas vairāk ar smaidu un akadēmisko ziņu diktora valodu, pēc dažiem mēnešiem jau uzķer vietējo dialektu un žargonu. „Valodas barjera ir pašam galvā. Saviem pacientiem sacīju: esmu no Latvijas, mans darba stāžs ir tāds un tāds. Ja kaut ko nesapratīšu - jautāšu," smaida K. Ozoliņš.

Nometīs piecus eiro - tāpēc, ka esi ārsts

Rusionas ķirurģijas privātklīnikā strādā pieci anesteziologi: trīs franči un divi latvieši, visi ar vērā ņemamu stāžu. „Man grūti spriest, kā būtu, ja iebrauktu Francijā, pēkšņi ierastos klīnikā un teiktu: es te strādāšu. Paldies E. Vasiļevskim, kurš bija kā tilts starp mani un franču kolēģiem. Vai 45 gados būtu gatavs lauzties Francijas medicīnā viens pats? Nezinu," atzīstas K. Ozoliņš.

Viņš uzskata, ka darbā un kolēģu savstarpējās attiecībās kultūras atšķirības un mentalitāte nespēlē lomu. Attiecības ar kolēģiem veidojas, vērojot un vērtējot, kā strādā. „Protams, neviens neņem vērā manu iepriekšējo statusu. Ja strādāju, kā klīnikai vajag, ar savām zināšanām varu ielekt viņu noteiktajā tempā, kontakts un attiecības veidojas labas. Esmu atklāts, visu jauno uzsūcu. Nemēģinu izpatikt vai iebilst. Ja ko nesaprotu, netēloju supermenu, var taču pajautāt." Atvērtību no franču kolēģu puses izjutis jau no pirmajām dienām - viens no klīnikas vadītājiem aicinājis pie sevis ciemos, iepazīstinājis ar ģimeni.

K. Ozoliņš nevispārina, kāds ir tipisks franču ārsts. Privātklīnikas īpašnieki strādā garas stundas: darbā ierodas pusastoņos, prom dodas ap deviņiem. Bet tā tas ir jebkurā pasaules malā - privātais bizness pārvēršas par privāto dzīvi. Jā, franču ārsts brauc ar labu auto, to nosaka ne tikai statuss, bet arī drošība. Brīvajā laikā spēlē tenisu vai slēpo Alpos - nu jau mūs ir grūti ar ko pārsteigt. Robeža starp tur un te vairs nav tik strikta. Franču ķirurgs operāciju zālē? Noteicošais ir raksturs. „Viens ķirurgs, ar ko kopā strādāju, ir impulsīvs, viegli uzsprāgst, otrs tādos pašos apstākļos strādā mierīgi. Viens ortopēds ir ļoti komunikabls, visus sabučos, taču, kas viņam iekšā, neizrāda. Otrs ortopēds nekliedz, bet nemitīgi bubina pie sevis un ir ar kaut ko neapmierināts. Tomēr klīnikā darbs ir smalki reglamentēts, neņemot vērā rakstura īpatnības, visi paveic savu darbu, kā vajadzīgs."

Ar nelielām atšķirībām sastapies zāļu pielietojumā. „Nebija tā, ka pirmo reizi ieraudzīju jaunus medikamentus, biju par tiem lasījis, nu esmu apguvis praksē. Tagad, kad tie ienāk Latvijā, varu kolēģiem pastāstīt." Ir īpatnības ķirurģiskā līmenī, bet tādas novērosiet arī Latvijā dažādās operāciju zālēs - anesteziologam vienmēr jāpielāgojas ķirurgam. 

Franču un latviešu anestēzijas māsu profesionalitāti viņš novērtē kā līdzvērtīgu, tikai franču māsām statuss cits, viņu darbs tuvinās ārsta līmenim. Turklāt māsas strikti ievēro reglamentēto darba laiku. Ja mūsu māsa viena velk 12 stundas, tad franču māsa, kura darbā ierodas septiņos, tiek nomainīta jau uz pusdienas laiku.

Arī ārsta statuss Francijā ir cits. K. Ozoliņš atceras: „Desmit minūtes pirms aizvēršanas ierados autoservisā. Kad pastāstīju, ka esmu ārsts, viņi atvēra servisu un piedāvāja aizvest līdz darbam. Arī taksometra šoferis var nomest piecus eiro tikai tāpēc, ka esi ārsts. Patīkama sajūta, kas Latvijā diemžēl ir pazaudēta."

Labi sagatavotie deviņdesmitgadnieki

Kad Doctus pirms sešiem gadiem intervēja E. Vasiļevski, viņš franču pacientus raksturoja kā palātu mazos karaļus. K. Ozoliņš nosmaida: neesot to izjutis, varbūt profesionālais briedums ļauj pacientu uzlūkot ar citām acīm. Taču izjusti citi patīkami pārsteigumi. „92 gadus vecam vai vecākam pacientam, kuram nepieciešama gūžas protezēšana, konsultācijā vaicāju par lietotajiem medikamentiem. Viņš nevis stāsta, ka ārsts izrakstīja rozā tabletītes pret spiedienu un vēl tādas garenas, kurām viena pusīte balta, otra sarkana - pret sāpēm. Viņam līdzi ir izdrukāta lapa ar lietoto medikamentu nosaukumu sarakstu. Pacienti ir ļoti, ļoti labi sagatavoti." K. Ozoliņš uzteic pacientu līdzestību un rūpes par savu veselību, kas ārstam samazina daudzus kreņķus.

Pacienta interesi par savu veselību, daudzās TV pārraides par medicīnas tematiku, interneta izmantošanu viņš skata pozitīvā gaismā, kuras dēļ nav sajutis attieksmi, ka pacients pārbaudītu viņa zināšanas. No otras puses pacients ir radis saņemt medicīnas personāla rūpes un uzmanību. „Droši vien svars ir arī naudai, ko pacients samaksā par savu veselību, ne tikai sabiedrības briedumam... Vienalga, vai tā ir māsiņa vai ārsts, vienmēr atradīs personisku kontaktu ar pacientu. Iepazīsies, pajautās: kā klājas, vai nesāp? Izstāstīs, ko darīs. Nekur neredzēsiet tādu attieksmi, kā pie mums: pacients aukstā operāciju zālē, apkārt ar viņu nekomunicējoši mediķi - kā tādi Zorro maskās."

Pacientu pateicība? „Jā, viens man atnesa šokolādes konfekšu kasti!" atjoko dakteris. Nē, ziedi, konfektes un alkohols ārstiem netiek dāvināti. Pateicības kartiņas gan. Tām esot atvēlēta īpaša siena.

Negrasos no sevis francūzi taisīt!

Uz jautājumu, kas viņā šajā laikā mainījies, dakteris smejas: vīnu biežāk nedzerot, sieru vairāk neēdot, arī vīzdegunīgāks neesot kļuvis. „Vēl man ir interesanti, patīk, ka smadzenes strādā, apgūst jaunu vidi, franču valodu. Esmu kļuvis mierīgāks, jo nav jāuztraucas par naudu, mierīgāks par bērnu nākotni. No otras puses stresu rada pārlidojumi un papīru būšanas. Man nav tāda vārda nepatīk. Ja kaut kas patīk, pieņemu, ja ne - ne jau man viņus pārmācīt. Negrasos no sevis francūzi taisīt!" Viņam ļoti patīkot, kā franči veikalos sasveicinās ar pārdevēju: labrīt, uzredzēšanos! Jā, to gan esot pārņēmis un pārdevējus Latvijā izbrīnot. Franču komunikabilitāte - tas esot forši! Kas par to, ka jautājums - kā klājas? - tiek uzdots tikai formas pēc, tas tik un tā uzmundrina.

Pēc dzīves izjūtas K. Ozoliņš nav kosmopolīts, viņam patīk mūsu slapjdraņķi, siltās ziemas un aukstie pavasari. Tāpēc pagaidām viņš neapsver domu ar ģimeni pārcelties pavisam uz dzīvi Francijā. „Lai teiktu, ka mīlu Franciju tikai tāpēc, ka tā man vairāk maksā, nē - to gan neesmu gatavs. Apskaužu cilvēkus, kas izvirza Napoleona cienīgus mērķus, un tad  - uz pilnu banku! Man piedāvāja, un es izmantoju iespēju. Pagaidām man pietiek ar mazumiņu. Var jau būt, ka ar laiku iestāsies rutīna un meklēšu kādu citu klīniku. Arī Francijā anesteziologu trūkst. Šajā zemē esmu atradis iespēju pārdot savas zināšanas. Esmu sajutis, ka mani novērtē: par zināšanām, par stāžu, par maniem sirmiem matiem."

Dzīve gandrīz no nulles

Viņa ir sajūsmā par mazajiem omulīgajiem franču restorāniņiem un bistro, kuros ar oficiantu var žonglēt ar asprātīgiem jociņiem. Viņa vairs nevar iedomāties savu dzīvi bez franču sieriem un jaukās tradīcijas paziņu starpā apmainīties ar bučiņām. Svētdienās viņa mīl aizstaigāt līdz tirdziņam, kas atrodas netālu no mājām, un nesteidzīgi patērzēt ar pārdevējiem, kuri viņu jau labi pazīst. Vai doties garākā pastaigā pa Parīzes ielām, uzsmaidot garāmgājējiem un saņemot pretim smaidus. „Tas viss dara manu dzīvi patiešām optimistiskāku," saka bērnu uroloģe ILONA ALOVA, kura jau pusotru gadu dzīvo Parīzē. Dzīvi optimistiskāku dara, protams, arī lieli nākotnes mērķi, kurus viņa nospraudusi tieši šajā zemē.Ilona Alova

Sapnis iegūst kontūras

Izšķiršanās doties prom no Latvijas nenotiek vienā dienā. Tā tas bija arī I. Alovas gadījumā: „Svaru vienā kausā atradās stabils darbs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, viss, kas jau sasniegts Latvijā, arī draugi un tuvinieki. Otrā - darbs, kurā bija iestājusies rutīna un jautājums: kas būs tālāk? Arī dēla, kuram tolaik bija deviņi gadi, izglītības nākotne. Nav nekāds noslēpums, ka, strādājot vienā darbavietā, saņemot vienu algu, Latvijas ārsts nevar daudz atļauties." Doma doties prom brīžiem ienākusi prātā, taču tikusi aizstumta nostāk, kad sev bijis godīgi jāatbild: kā to izdarīt kopā ar bērnu? Nelielas bailes no zaudējuma sajūtas? Jā, arī tās. Tāpēc ārste mērķtiecīgi nemeklēja iespēju pamest Latviju. Galu galā uz kopējā ārstu fona viņas dzīve nemaz neizskatījās tik slikti. Bet notika pretējais: iespēja atrada viņu. Kādā kongresā I. Alova iepazinās ar franču ķirurgu, kurš gribēja attīstīt savu enurēzes klīniku Parīzē un kuram bija liela pieredze neirogēna urīnpūšļa un urinācijas traucējumu ārstēšanā. Izstāstot vietējās problēmas enurēzes ārstēšanā, latviešu uroloģe saņēma negaidītu piedāvājumu palīdzēt organizēt Baltijas semināru, ielūdzot arī ārzemju pārstāvjus - lai palīdzētu saņemt nepieciešamo valsts atbalstu medikamentam Minirin. „Mūsu kopīgais projekts izdevās, Minirin iekļuva valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Un es saņēmu ielūgumu strādāt Francijā, palīdzēt attīstīt enurēzes klīniku. Neviens nesolīja, ka būs viegli, neviens nesolīja milzīgu algu - vismaz iesākumā. Bet tas tomēr bija reāls darba piedāvājums."

 Tā 2004. gada oktobrī daktere sāka mācīties franču valodu - no nulles! Kad uz trim nedēļām viņa devās uz Parīzi palūkoties ar savam acīm, kādu darbu viņai piedāvā, ar potenciālajiem kolēģiem komunikācija ritēja vēl angļu valodā. Ko viņa ieraudzīja? Ka strādāt vajadzēs daudz, bet darbs tomēr solījās būt ļoti interesants. „Jau strādājot Latvijā, ļoti gribēju iemācīties neirogēna urīnpūšļa ārstēšanu; diemžēl pie mums šīs iespējas bija ierobežotas. Francijā trijās nedēļās redzēju diezgan lielu pacientu skaitu ar neirogēnu urīnpūsli, redzēju, ka šādus pacientus var ārstēt, atvieglojot viņiem dzīvi un padarot kontinantus ne tikai ar medikamentu un kateterizācijas palīdzību, bet veicot arī dažādas operācijas. Sākot no botulīna toksīna injekcijām, mākslīgā sfinktera implantācijām un beidzot ar urīnpūšļa augmentāciju ar zarnas segmentu. Šiem pacientiem dažreiz dzīvi ļoti atvieglo arī stomas uzlikšana, kas vienkāršo urīnpūšļa vai zarnas iztukšošanu. Šī pieredze mani patiešām piesaistīja!"

 I. Alova piemin vēl kādu izšķirīgu aspektu. Franču kolēģi jau no paša sākuma labprāt ieklausījās viņas viedoklī un ņēma vērā viņas priekšlikumus. Nākamais priekšnieks interesējās par viņas pieredzi un bija gatavs pieturēt visus projektus, kas bija vēl ieceru stadijā, vēl vairāk, viņš piedāvāja attīstīt darbu, ko I. Alova bija uzsākusi Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. „Tas arī pielika pēdējo punktu. Pieņēmu lēmumu doties uz Parīzi."

Neseko 35 stundu grafikam

Lai gan I. Alova nesāka tukšā vietā - iepriekš sameklēja dzīvokli, sarunāja skolu bērnam - viņa atzīstas, ka pirmais gads bijis psiholoģiski grūts. Neskatoties uz to, ka Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, lai strādātu Francijā, nepieciešama darba atļauja. „Varu apstiprināt, ka izteikumi par franču birokrātiju ir balta patiesība. Tomēr patīkami pārsteidza, cik labi organizēta dokumentu aprite starp Latvijas un Francijas medicīniskajām sabiedrībām. Mans diploms tika uzreiz atzīts, un es saņēmu teorētisku iespēju strādāt par ārstu. Lai saņemtu praktisku pieeju pacientiem, man pat bija sarunāta darbavieta privātajā praksē." Daudzo instanču apmeklējumi kopumā aizņēmuši dažus mēnešus, kuru laikā oficiāli strādāt nevarēja. Protams, arī robi valodas zināšanās neveicināja ātrāku jautājumu risināšanu. Uzvarēja liela vēlēšanās strādāt Francijā, palīdzējusi kolēģu sapratne un galvenais - skaidrība, ko pati grib sasniegt.

Nu jau daktere konsultē mazos pacientus patstāvīgi, iesākumā strādāja cita ārsta uzraudzībā, palīdzēja privātajās konsultācijās un ķirurģijā, kā arī apmeklēja ārstu konsultācijas bērnu uroloģiskajā nodaļā, kā arī urologu un nefrologu sapulces vislielākajā valsts bērnu slimnīcā Parīzē - Hospital Necker Enfants Malades. „Ļoti  interesantas, turklāt palīdzēja ātrāk iemācīties valodu un saprast, kā darbojas franču veselības aprūpes sistēma, " secina I. Alova.

Viņa stāsta, ka izglītība Francijā daudz neatšķiras no tās, ko ārsts iegūst Latvijā. Pēc internatūras jānokārto eksāmens un tālāk var mēģināt atrast vietu valsts slimnīcā. Vispirms kā ārstam, kas atrodas pozīcijā starp internu un īstu nodaļas ārstu - darbs grūts, atbildība liela, bet alga mazāka nekā nodaļas ārstam. Tomēr šis amats dod iespēju strādāt privātajā sektorā ar brīviem honorāriem (ja karjerā pietrūkst šīs kāpnītes, privātajā sektorā nākas strādāt ar fiksētiem honorāriem, kuri nav tik augsti). Dabūt darbu valsts slimnīcā ir diezgan grūti, konkurence liela. Tomēr darbs valsts slimnīcā dod stabilitāti un respektu. Ārsti, kas strādā Necker, gatavo daudz publikāciju zinātniskiem žurnāliem, brauc uz konferencēm, piedalās zinātniskajā darbā - tā ir ļoti svarīga darba daļa. Pašlaik Francijā tiek ieviesta sistēma (kura jau labi pazīstama Latvijas ārstiem), ka ārstam jārūpējas par savu pēcdiploma izglītību, veicot resertifikāciju ik pēc pieciem gadiem.

Valsts slimnīcās pacientiem, kuriem ir sociālā apdrošināšana, ārstēšana praktiski ir bezmaksas, nedaudz jāpiemaksā par ārsta konsultācijām. Privātajā sektorā nelielu daļu apmaksā valsts, bet lielāko - apdrošināšanas kompānijas. Daktere gan norāda: „Ļoti rūpīgi jāizvērtē kompānijas izvēle, jo nācās redzēt, ka pacienti maksāja diezgan daudz par apdrošināšanu, bet pretī nesaņēma gandrīz neko."

Par jauniņā statusu viņa spriež: kā jebkurā darbavietā sākumā kolēģi cenšas saprast, kāds esi kā speciālists un kā cilvēks. „Man šajā ziņā veicās, man ir izveidojušās labas attiecības ar kolēģiem. Pārsvarā arī pacienti ir ļoti saprotoši - pat ja es vēl arvien runāju ne tik pareizā franču valodā. Varbūt situācija nav viennozīmīga Francijā kopumā, bet Parīzē, kas ir internacionāla pilsēta, ārsts - ārzemnieks nav liels retums un tiek pieņemts labvēlīgi."

Viens no pārsteigumiem, ko I. Alovai sagādājusi Parīze: ārsti ļoti daudz strādā! „Varbūt ne visi, bet tie, ar kuriem esmu satikusies, neseko 35 stundu darba nedēļai. Drīzāk šis darba ilguma ierobežojums attiecas uz vidējo medicīnisko personālu un sekretariāta daļu. Kāda ārsta dēls izteicās: redzot, cik daudz strādā viņa tēvs, viņš nu gan šo profesiju neizvēlēsies!" Bet medaļai ir arī otra puse. Franču ārsts var pietiekami daudz arī atļauties: labu dzīvokli vai māju, labu atvaļinājumu. To viņš izmanto vismaz divas reizes gadā, lai ziemā ar ģimeni dotos uz kalniem slēpot, bet vasarā atpūstos valsts dienvidos pie jūras. „Jā un vēl. Ārsts ir cilvēks, kurš ir smaidīgs un vienmēr gatavs jokot."

Otrs pārsteigums: frančiem ļoti svarīgas ir pusdienas! „Cilvēki cenšas jebkurā gadījumā atrast laiku, lai mierīgi paēstu. Šeit ir normāli, ka ilgstošas operācijas laikā nomainās gan anesteziologi, gan māsas, jo ir pusdienas laiks. Par laimi pacientam, tas neattiecas uz ķirurgiem." Francijā ēšana ir rituāls. Vakariņas var aizņemt vairākas stundas, un tas ir gluži dabiski, ja tās sākas starp astoņiem deviņiem vakarā un noslēdzas pēc pusnakts. Tiesa, ēšana drīzāk ir iegansts sarunām ar draugiem, kolēģiem. „Franči ļoti novērtē labu virtuvi. Grūti iedomāties vakariņas bez laba vīna un siera," bilst daktere.

Ar franču snobismu viņa par laimi nav sastapusies un vaicā: varbūt viss atkarīgs no cilvēkiem, no vides? Cilvēki kādu laiku tevi novērtē, un, ja beidzot pieņem par savējo, tad kļūsti gandrīz par ģimenes locekli. Tautībai te vairs nav svara. Tādas attiecības I. Alovai izveidojušās ar kādu franču ģimeni, ļoti draudzīgiem un atklātiem cilvēkiem. „Neskatoties uz to, ka neesmu vietējā, varu parunāt gan par dzīvi, gan par mākslu un politiku. Protams, arī par nodokļiem, kas frančiem ir sāpīgs jautājums - tie ir tik augsti."

Pirmās bučiņas nopelnītas

„Vasarā franču draugi mani ar dēlu bija ielūguši uz divām nedēļām Francijas dienvidos pie jūras. Šajā ģimenē jūtamies kā ģimenes locekļi, ar viņiem kopā bieži ceļojam arī uz Normandiju. Kad ir brīvs brītiņš, cenšamies aiziet uz muzejiem, apmeklējam arī kinoteātri - frančiem tas ir ļoti populārs atpūtas veids," par ārpus darba uzmundrinājumu stāsta I. Alova.

Protams, neaizmukt arī no nostalģiskiem mirkļiem. „Visvairāk pietrūkst draugu, ar kuriem daudz kas pārdzīvots. Jauni draugi, lai cik tie labi būtu, vecos nekad neaizstās. Dažreiz pietrūkst mīļo Rīgas vietiņu, kurp iziet." Protams, dzīve pati rakstīs savu scenāriju, bet daktere ļoti cer un ir gatava daudz pūļu ieguldīt, lai viņas un dēla dzīve Francijā patiešām izdotos. Dēls jau brīvi pārvalda franču valodu, ir ieguvis daudz draugu, kļuvis daudz patstāvīgāks. Un kā viņam patīk Francijas bērnu nometnēs, slēpot un izjādes ar zirgu! Bet par savu lielāko izaicinājumu I. Alova saka: „Gribu uzrakstīt zinātnisko darbu un izveidot savu enurēzes un urinācijas traucējumu klīniku Parīzē. Lieli mērķi? Bet, ja ir mērķis - ir jēga strādāt."

Tiem, kuri grib meklēt laimi ārpus Latvijas, viņa iesaka rūpīgi sagatavoties braucienam. Varbūt no nulles nebūs jāsāk, jo diezgan daudz kas atkarīgs no stāža un iegūtās pieredzes Latvijā, bet noteikti būs sevi jāpierāda. Un jābūt gatavam, ka pirmo gadu būs grūti psiholoģiski - kamēr vēl nav iegūti draugi, nav stabila pamata zem kājām un jāpierod pie cita dzīves ritma.

I. Alovai pirmais gads jau aiz muguras un pacientu uzticības kredīts saņemts. Viņa atceras savu pirmo franču pacientu. Pusaudzi ar neirogēnu urīnpūsli, pēc mākslīga sfinktera implantācijas. Ļoti optimistiski noskaņotu un cilvēciski patīkamu. Pirmo reizi ar viņu iepazinusies savā pirmajā braucienā uz Parīzi, kad vēl runājusi tikai angliski un starp viņiem bijis tulks. Kad rudenī savam pacientam pateikusi pirmos vārdus franciski, viņš patiešām bijis priecīgs. Joprojām ar šo pacientu viņai saglabājušās ļoti siltas attiecības. „Protams, atmiņā ir arī pirmās bučiņas no mazajiem pacientiem - šeit bērniem ir pierasts nobučot savu ārstu, ja viņš tiem patīk. Pirmie man veltītie zīmējumi. Pirmais apsveikums Jaunajā gadā no pacienta vecākiem. Tas viss, pie kā biju pieradusi Latvijā, bet ko atkal no jauna jānopelna Francijā."

Foto: no personīgā arhīva

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Latviešu radioloģe Reimsas slimnīcas neiroinvazīvajā radioloģijā

    “Trīsdesmit gadi ir vecums, kad ir lielais profesionālais vilnis. Tas ir jāķer, un es to daru,” saka radioloģe SANITA PONOMARJOVA, kas pusgadu stažējās Reimsas universitātes slimnīcas radioloģijas nodaļā Francijā. Tur viņa mācījās, kā endovaskulāri ārstēt galvas asinsvadu problēmas: fistulas, aneirismas, malformācijas, insultu. Nu viņa varēs palīdzēt dr. Svetlanai Rudņickai, kuras ziņā RAKUS Gaiļezera klīnikas Angiogrāfijas nodaļā ir neiroinvazīvās procedūras. “Katrs šāds brauciens paaugstina varēšanas latiņu, var iemācīties un pārņemt arī profesionālus knifus – tie atšķiras starp dažādām skolām, operāciju zālēm.” Vēl radioloģe jokojot teic: kļuvusi arī par šampanieša eksperti (kaut nelielu, bet tomēr!) – pusgadu taču nodzīvojusi šampanieša dzimtenē Šampaņas–Ardēni reģionā. Lasīt visu

  • Mācos dzīvot viegli ...kā franči!

      Viena no lielākajām Eiropas slimnīcām - Hôpital de la Pitié-Salpêtrière viņa uzmanību pirmo reizi piesaistīja, lasot O. Balzaka romānu Gorio tēvs. Galvenā varoņa Eižēna de Rastinjaka labākais draugs strādāja šajā slimnīcā... Arī skatoties satelīttelevīzijas raidījumu franču valodā, kurā piedalījās eksperti no dažādām Francijas slimnīcām, par šo medicīnas iestādi radās teju vai paraugslimnīcas iespaids. „Vai varēju iedomāties, ka kādreiz strādāšu līdzās šiem pasaules slavenajiem mediķiem?! Bet, ja kaut ko no sirds ļoti vēlas, tas noteikti reiz piepildās! Ir kādi spēki tur augšā, kas palīdz tam notikt," smaida anesteziologs VILNIS SILIŅŠ.     Lasīt visu