Pēc sajūtas, bez miligramiem. Farmācijas zinātņu doktore Helēna Rubīne

„Jums mobilais telefons ir? Kad nāksiet, piezvaniet, nometīšu atslēgu, mums jau tagad tāda drošība kā cietumā, kāpņutelpai slēdzamas metāla durvis,” telefona klausulē man atbild farmācijas zinātņu doktore ­HELĒNA RUBĪNE. Saulainā un aukstā ziemas dienā dodos uz Ķengaragu. Kad esmu klāt, zvanu. „Jā, tūlīt, uzgaidiet, jau veru logu.” No daudzdzīvokļu nama ceturtā stāva piezemējas dzeltens maisiņš: aiz pirmā mezgla iesieti trīs kastaņi svaram, aiz otrā – atslēga. Helēna Rubīne uz sarunu nav jāpierunā. Tās laikā tieku uzrunāta gan par kundzīti, gan bērniņu,  draudziņu,  meitiņu mīļo... Par sevi viņa saka: „Neesmu no nedzīvajiem dārgakmeņiem, esmu no dzīvās dabas. Latgaliski – rubyns, latviski – rubenis, ir liels pelēks skaists purva putns.”

Kad biju jaunāka un vēl strādāju, tad jau ciemiņi nāca. Jo slimāks un vecāks - kam tu vairs esi vajadzīgs?! Agrāk es jau mierā nosēdēt nevarēju, pensijas gados esmu sarak­stījusi ap 100 rakstu darbu par ārstniecības augiem, bet tagad mani ir pārņēmis dabiskais slinkums, kāda nav bijis visu mūžu!2007-08_48-att-thumb

Pirms diviem mēnešiem smagi pakritu uz muguras, un tagad bez pretsāpju līdzekļiem aizmigt nevaru. Ar pašiedvesmu var daudz, bet ne visu. Piemēram, fiziskās sāpes nevar apmierināt. Jaunībā es vispār nevienam neko nestāstīju. Tikai pēc četrdesmit gadu vecuma, kad kļuva dikti grūti, sāku runāt. Ir jau tādas bēdas, kurās var un vajag dalīties, bet ne visās. Kādreiz tā var atspēlēties, ka paliec mēms. Galvenais izturēt un ieņemt stāju - visu, ko esmu darījusi, esmu darījusi pareizi, neko nenožēloju un neko negribu celt gaismā.1947. gada maijā pie Ķīmijas fakultātes kanāla

(Rubīnes kundze piedāvā iedzert kafiju - aut.) Noņemiet savus papīrus un uzklājiet to sedziņu! Jūs zināt, ka es pati skābēju kāpostus? Un pati taisu jogurtu. Žāvētās vistiņas un ruletes vāru ūdenī stundu, lai visi tie E iznāk ārā. Nezinu, vai tas ko palīdz, bet tā daru. Visu ko protu taisīt! Dzeramo, ēdamo. Balzāmu labu protu taisīt. Daudz sastāvdaļu iekšā. Ja kundze grib, es pacienāšu. Būs gan ar biezumiem, bet nesmādējiet, tie ir no ogām, pektīnvielas - ļoti laba lieta, tikai dzērienā nav smuki. Pag, kur ta' palicis? (Tiek virinātas durtiņas vienam, otram skapītim, kamēr atrasta riktīgā krūka.) Vai dieniņ, kā noraudājusies! (Iekaltusi balzāma tērcīte iezīmējusi ceļu krūzes sānos no snīpja uz leju.) Kad izstrādāju recepti, tad uz miligramiem, bet tagad sastāvdaļas lieku uz jušanu. Tīri garšīgs. (Ievērtē brūvētāja). Kož gan, bet labi dezinficē kaklu. Gremošanu veicina. Nevajag daudz dzert, ar mēru.

Man nodots rakstiņš par ārstniecības augiem. Zvanīja redaktore, lai papildinot, kādas zāļu tējas kurā grūtniecības mēnesī ieteicams dzert. Nu kā lai es to zinu? Varu uzrakstīt tikai to, kas var izmanīt hormonālo līmeni, kas ir indīgs, kas var izraisīt abortu. Pārējo mammām jāatrod pašām. Ir jābūt individuālai pieejai. Katram ir atšķirīgs organisma tips, psiholoģiskais stāvoklis, katrs ir citāds kā personība. Es taču nevaru uzrakstīt, ka jums jādzer teiksim sūna vai kumelīte. Un man liekas, ka grūtniecei nebūtu jādzer nekas, tikai jālieto normāls dabiskais uzturs un jāelpo labs svaigs gaiss.Klīnisko analīžu laboratorijā, 4. kursa studente Helēna

Trīspadsmit gadu vecumā no nāves atpirkos

No mazām dienām esmu pieradusi dzīvot dabā, esmu lauku cilvēka bērns. Piedzimu zemnieka sētā Rušonu (toreiz Jāsmuižas) pagastā, smilšainā, neauglīgā Latgales augstienē. Man bija vecāka māsa Olga un divi jaunāki brāļi - Jānis un Pēteris. Nu jau visi mūžībā. Māte bija ļoti prasīga, stingra, jau agrā rītā pulksten divos cēlās, sēdās stellēs, auda, vērpa, vārīja brokastu, lopi bija jāapkopj.

Bērni strādāja no piecu gadu vecuma: ganos jāiet, mājās jāpalīdz, tīrumā jāravē. Vecāmamma Doroteja vārīja ēst un bērnus uzraudzīja. Ar mums daudz neauklējās, palaida, lai skrien savā vaļā. Ar kaimiņpuikām lecām klasītes, spēlējām paslēpes, lēcām no sijas sienā, no striķiem vai ķēdēm taisījām šūpoles. Krēpēs ieķērušies, auļojām uz zirga. Visvairāk mums patika spēlēt bumbu: viens pasviež, un otrs ar nūju atsit. Gumijas bumbas ātri plīsa, bet mēs atradām risinājumu - govīm bija spalva, kas gāja nost, to savācām un plaukstās rullējām kamolā. Jo stingrāk sarullē, jo cietāka bumba un tālāk varēja aizsist.Herbārijus kaltējot – pirmie gadi darbā ar studentiem. Doc. Robežniece un Dailonis Pakalns (otrais no kreisās)

Mana pirmā skola bija divarpus kilometru attālumā no mājām, līdz ceturtajai klasei varēja mācīties. Pēcāk pārgāju uz septiņus kilometrus attālo Naudaskalna pamatskolu, kas atradās pie Rušonu stacijas. Vai uz skolu ar zirgu veda? (Balsī ieskanas sašutums par tādu jautājumu - aut.) Ai, ai, ai, atradīsies kāds, kurš bērnu ar zirgu vadās! Kam tad bērnam kājas? No rīta vēl izdzinu govis ganos, deviņos sākās stundas, es rikšiem ar slapju muguru pa stundu varēju tos septiņus kilometrus aizskriet. Ziemā paps bija sarunājis gultasvietu tuvu skolai. Nedēļu pēc ieiešanas tai mājā es dabūju difteriju! Divi bērniņi nomira. Es arī būtu nomirusi (Rubīnes kundzes balss tik lietišķa, it kā stāstītu par kādu augu ģints klasifikāciju - aut.), man palika arvien sliktāk, viss sāka pa muti, degunu iet ārā, kakls jau bija aizaudzis ar baltām plēvēm, bet mamma mani aizveda pie ārstes Lidijas Ļebedevas (vēlāk Baško). Viņa iešpricēja Latvijā Kleistos ražotu serumu. Iedeva dažas oblātes, kurās bija rūgta viela (kā vēlāk sapratu - hinīns), un teica: vakarā nostājies pret uguni un iedzer.

Tas laikam bija likteņa pirksts, ka mūsu mājā neviens nesaslima, neviens! Iepriekšējās divas dienas taču nodzīvoju pa māju pie vecākiem. Man deva medu ēst, domāja, ka kāds kakla iekaisums. Sūkāju medu un mazais brālītis ar pirkstiņu ķopsēja no manas glāzītes. Tā es 13 gadu vecumā no nāves atpirkos.Ar studentiem praksē, vācot ārstniecības augus Tērvetē. Piekusuši

No nāves man bail nav, es tikai vēlētos, kaut nebūtu lielas mocības. Laimīgs tas, kuru nāve pieķer pēkšņi. Eitanāziju neatzīstu. Varbūt maldos. Varbūt sāpes ir tik lielas, ka labāk nomirt, bet, tikko cilvēks sāpes atvieglina, rodas dubulta vēlēšanās dzīvot. Ja gars pastāv, tad nāves brīdī tas aizlido, ja nē, turpat smadzenēs iekšā paliek. Tas, ko profesors A. Buiķis stāsta par aizkapa dzīvi, - muļķības! Nu nejauciet cilvēkiem galvas! Dabā nekas nepazūd, tikai pārvēršas no viena stāvokļa otrā. Proti, jūsu ķermenis pārvēršas par minerālvielu saujiņu. Arī dabiskā enerģija atdalās no mirušā ķermeņa un aiziet Visumā.

Latgaļu meitene rīdzinieces skolo

1939. gada rudenī iestājos Jaunaglonas sieviešu privātģimnāzijā, kas atradās klosterī. Nekad nebiju redzējusi formā tērptas mūķenes, visas melnās drēbēs, galvā melns, liels plīvojošs četrstūrains lakats, zem kura vēl viens - balts, ar paplašinājumu pieres daļā, kas vējā ejot plandījās, bet miera stājā atgādināja eksotiskus putnus.

Ļoti labi apguvu vācu valodu, ko mācīja no Vīnes atbraukusī dzejiski noskaņotā māsa Elīze, viņas izruna bija īpatnēji gotiska. Kad vācieši mums rādīja kino, skolas direktore no rīta man iedeva grāmatiņu par katru filmu. Pirms seansa vajadzēja visiem pastāstīt saturu.

Latviešu valodā mācību grāmatu nebija, un skolotāja A. Lazdāne diktēja literatūras apskatus pašas redzējumā. Viņas vadītās vingrošanas nodarbības bieži pārvērtās par literatūras lasīšanu un klausīšanos.

Kara laikā skolā bija stingrs režīms, programmas saīsinātas. Uz kartītēm saņēmām produktus. Karavīri staigāja pa mājām. Vācu zaldāti prasīja speķi un olas, krievu - maizi un pienu. Divas reizes nedēļā maizi cepām. Mums bija lielāka māja, tāpēc kaimiņi sūtīja pie mums - tut bogatije živut. Kakije mēs bogatije?* - vecākais brālis krievu armijā, jaunākais - divpadsmitgadīgs puišelis, mamma un es. Visi lauku darbi uz sieviešu pleciem, es pat iemācījos kult - labību mašīnā laist. Paši braucām mežā malku zāģēt. Iztikām ar minimālāko, visu atdevām vāciešiem un krieviem normās. Tas bija ļoti smags laiks. Kara laikā Kastīres skolu nodedzināja, tad divas klases bija mūsu mājā. Pēc vidusskolas beigšanas divus gadus bērniem mācīju matemātiku, dabas zinības, ķīmiju, fiziku, jo trūka pedagogu. Iestājos neklātienē, jo skolotājiem bija prasība studēt filoloģiju.1984. gada oktobrī īsi pirms H. Rubīnes  dzimšanas dienas: Līvija Štāle, Ludmilla Baranova, Vilhelmīne Īriste, H. Rubīne, Vija Eniņa

Par pedagogu ir prieks strādāt, ja bērns ieklausās. Kad jau strādāju ar studentiem, visi man bija vienādi, bet viņu attieksme pret mācībām tomēr daudz ko noteica. Man patīk apzinīgi bērni, tad gribas iedot maksimāli daudz. Bet tie, kuriem viss vienalga - tas tikpat kā cūkai piebērt astes galā ozolzīles!

Tēvs pirms savas nāves teica - bērni, ir ļoti grūti būt neizglītotam. Mācieties, cik varat, un palīdziet viens otram! Šis vēlējums mums bija kā savstarpējs zvērests. Kad vecākais brālis, smagi ievainots, 1945. gada februārī atgriezās no frontes, viņš kopā ar mammu rūpējās par saimniecību un mudināja mani turpināt studēt Rīgā. Kad izņēmu dokumentus, lai pārietu uz ķīmijas fakultāti, prorektors Ozols teica - ko jūs uz tādu traku fakultāti? Bet man likās - jo grūtāk, jo labāk! Filoloģija nebija tuva sirdij, vecākas ģimnāzijas biedrenes gudri runāja, ka farmācija esot interesanta lieta, un tā es, viņās klausoties, iestājos praktiskās farmācijas nodaļā.

Lauķis paliek lauķis, viņam uz visu mūžu zīmogs pierē (smejas - aut.) Kad likām iestājeksāmenus, pilsētas meitenēm deguni aiz lepnības mākoņos. Kad atnācām uz pirmo nodarbību, auditorijā pārsvarā lauķenes. Kad sākām mācīties, tad gan Rīgas meitenes nāca man padomus prasīt. Kad bija kurss organiskajā ķīmijā, manas istabiņas durvis vispār nevarēja ciet aiztaisīt. Vienu kursa biedreni vīrs atveda jau septiņos no rīta un pakaļ brauca desmitos vakarā. Nedēļu ar to meiteni nomocījos, un viņa dabūja pirmo teicamo atzīmi. Man bija izstrādāta sava noteikta sistēma pa grupām, piemēram, aldehīdi, ketoni, vienvērtīgās, divvērtīgās skābes, amīni, diamīni, triamīni utt.Darbs farmakognozijas laboratorijā.  1980. gads

Pirmo kursu pabeidzu trīs nedēļas agrāk par pārējiem. Nebiju gudrā meitene, bet ievēroju mammas teikto - ja kas uzdots, jāizpilda bez atlaidēm. Studiju laikā apkārt neklenderēju. Parasti centos eksāmenus nolikt ātrāk, lai varētu mājās palīdzēt brālim un mammai lauku darbos.

Citām meitenēm stipendija bija kabatas nauda, man - pamatkapitāls. Tomēr uz kino, teātri un operu aizgājām. Pamatskolas biedrs ieņēma augstu amatu, un bija man pagādājis brīvbiļetes veselam gadam. Māsas mētelīti sākumā pāršuvu par melnu kleitu, kad tā novalkājās, vēl svārkus varēja iztaisīt. Klāt vilku baltu zīda blūzīti. Vai kavalieri bija? Varēja jau būt, bet tad ar viņiem vajadzēja klaiņot. Es uz Rīgu biju atbraukusi, lai studētu.

Cik sver jātnieciņš?

Pēc trīsdesmit gadu vecuma es apprecējos. Domāju - visi precas, kāpēc lai es to nedarītu, bet pēc trim gadiem izšķīros. Droši vien nebija īstais. Simpātijas jau sevišķi dedzīgas arī nebija. (Tādas bija jaunībā, pirmskara laikā. Bija tāds jauns puika, viņš Kēnigsbergā krita.) Grūti dzīvot kopā ar gļēvu cilvēku. Man patīk tādi, kuri paši spēj spriest. Cilvēkiem savā starpā jārunā pēc iespējas vairāk. Tikai vajag runāt pozitīvi, sliktās lietas labāk nepieminēt, jo tas neko labu nedos. Visaug­stāk cilvēkos vērtēju godaprātu, augstu atbildības sajūtu un māku netenkot par citiem.

Ja grib apprecēties, tas jādara ļoti agri, līdz 20 gadu vecumam, kamēr nav izveidojies savs raksturs (Tajā vecumā taču cilvēks par dzīvi neko nezina! - sašutumā iesaucos - aut.). Tieši tā, un viens otram var viegli pieslīpēties. Divām personībām kopā grūti.

Lielākas vērtības par ģimeni un darbu jau nav. Varbūt, ka ir liktenis, un pret to nevajag cīnīties! Man liktenis bērnus nebija lēmis. Mans dzinulis bija mācīties.

Gāju uz pirmo ieskaiti, un Godes kungs man prasa, cik sver jātnieciņš. Atbildu tā, kā saprotu - atkarībā no viņa lieluma (domājot par jātnieku uz zirga). Pasniedzējs tā pretīgi pasmīn (Rubīnes kundze izteiksmīgi demonstrē - aut.) un aizsūta prom. Izeju ārā, garām iet kursabiedrs Egerts. Viņš mani aizved uz kaimiņu laboratoriju pie analītiskajiem svariem un parāda, kā ar jātnieciņa palīdzību regulē svaru precizitāti pa miligramiem un miligramu desmitiem. Es tādus svarus mūžā ne dzirdējusi, ne redzējusi nebiju! Kas ir Ērlenmeijera kolba, kas ir pipetbirete? Man ģimnāzijā ķīmija bija reizi nedēļā! Padomājiet, šitādu muļķi ielaist laboratorijā! Tur jau gāja raibu raibais!

Vienā reizē vajadzēja iegūt hloru. Paņēmu labu porciju kālija permanganāta un uzlēju sālsskābi. Taisīju velkmes skapī, kurš lāga nedarbojās. Kolbai kārtīgu korķu nebija, un hlors kā velns, zaļi griezdamies, gāja ārā pa visām spraugām. Pārbijusies, cik tik nagi nes skrēju pa koridoriem līdz tualetēm izliet ārā. No saelpošanās man iekaisa mutes gļotādas. Nevienam padomu prasīt negribēju, lai neparādītu, kāds es duraks! Pie pasniedzēja iet nevar, vēlāk taču ieskaites jākārto. Organisms fiziski prasīja kaut ko glumu. Sāku lietot olas baltumu. Pēc gadiem, kad jau gudra biju, sapratu, ka intuīcijas vadīta, pareizi biju ārstējusies.Darbs farmakognozijas laboratorijā.  1980. gads

Organisko ķīmiju pasniedza profesors Vanags. Viņš sarokojās ar katru studentu, apprasījās, kā klājas, ko taisām, kādi rezultāti. To mēs ļoti novērtējām. Spīdošs lektors. Profesors Svirlovskis bija milzīgi ­stingrs. Gar viņa kabinetu bija jāiet uz pirkstgaliem un, lai netraucētu, koridorā pat sarunāties nedrīkstēja. Balodis un Ēverss tēlaini pasniedza fiziku un fizikālo ķīmiju, vienmēr ar saistošiem pastāstiem, kas labi iegūla atmiņā. Aspirantūrā pie profesora Galenieka lekcijas varbūt bija knapākas satura ziņā, bet ļoti tēlainas.

Ūdens sūnās žļerkst vien

Pēc augstskolas beigām astoņus mēnešus strādāju aptiekā. Pēc tam mani uzaicināja uz aptieku pārvaldi, kur vairāk nekā gadu nostrādāju par inspektori.

Aptiekas darbs patika, bet farmakogno­zija aizrāva vairāk. Sākumā gribēju iet uz pārtikas laboratoriju, bet par mazu blats bija, netiku iekšā.

Disertāciju aizstāvēju Tartu universitātē, jo Latvijā nebija neviena farmācijas zinātņu doktora, kas varētu pieņemt manu tēmu - par Eiropas septiņstarīti. Aizstāvēju krievu valodā. Uzrakstīt palīdzēja darba vadītāja - docente Robežniece, ļoti izglītota sieviete, viņas ģimenes valoda bija vācu, bet perfekti zināja arī latviešu, krievu, angļu un franču valodu. Vairāk nekā desmit gadus nostrādāju par asistenti, vēlāk biju vecākā pasniedzēja, un tā līdz pat pensijai.

Ar studentiem bija aizraujošas farmako­gnozijas prakses. Bieži nakšņojām mežā teltīs. Vienreiz atradām tik brīnišķīgu vietu, jūs iedomāties nevarat! Uz robežas ar Baltkrieviju ir Riča ezers ar burvīgu strēlveidīgu pussalu pusotra kilometra garumā, un tur nav odu! Dienas piecas tur mitinājāmies, kamēr aptrūka maizes. Iesim pirkt uz Baltkrieviju. Veikals slēgts, maizes nav. Bet tie baltkrievu cilvēki! - veikala vadītājs atnes no savas mājas divus ķieģelīšus. Vecenītes, kurām ir viena gotiņa, kanniņā nes maniem bērniem izslaukto pieniņu! Neviens neprasa maksu.

Atceros, vienu dienu briesmīgi līst lietus, bet mēs ar studentiem un pasniedzēju Skaidrīti Ozolu esam mežā izgājuši. Ūdens sūnās žļerkst vien. Grupā toreiz pārsvarā bija krievu meitenes. Viens mūsu puisis armijā bijis zapevalo**. Iet pa priekšu un dzied: partija naš ruļevoi***. Meitenes, izmirkušas slapjas, citā brīdī brēktu pretī, kādā ellē nu ievestas, tagad neviena nečīkst, ja dzied tādu patriotisku dziesmu.

Alsungā mūs pat vienreiz milicija aizturēja, gribēja vest uz kontrolpunktu. Toreiz dežūrtelpās Kuldīgā bija nošauts milicis. Mēs ar studentiem gājām pa meža malu, augus vākdami. Iedzīvotāji bija ziņojuši uz attiecīgām iestādēm. Man grupā bija krievu puikas. Lietus līst, puiši neskuvušies, viens pat pagaru bārdu uzaudzējis, armijas krekls mugurā atlocītām piedurknēm, uz pleciem uzmests apmetnis, un likopodiju kronis galvā! Ceļa malā grantsbedres, un tur zemenes saaugušas. Mēs attupuši ēdam ogas. Pēkšņi piebrauc milicijas mašīna un izlec ārā kādi desmit miliči. Esot pienācis ziņojums, ka bandīti te slapstoties. Tas noteikti ir pārpratums, teicu, uzrādīju dokumentus. Miliči tomēr ieteica nekavējoties iet no meža laukā.

Viena vērpa likteni, otra kamolā tina, trešā nocirta pavedienu

Augus vākdama, visu Latviju esmu krustu šķērsu izbraukājusi. Katrā novadā augam ir savs nosaukums, tā ka neviens eņģelis nevarētu noteikt, kas tas ir. Tāpēc ieviesta sistēma, kurā augiem doti nosaukumi latīņu valodā. Reiz aizbraucu praksē pie savām studentēm uz Ežezeru Krāslavas rajonā, devos uz aptieku un taujāju pēc pārvaldnieces. Neesot uz vietas - aizgājusi babovņiku ievākt. Nevaru saprast, kas tas par zvēru. Viltīgi prasu - kur tas babovņiks aug? Āa, ūdenī, ezera malā. Dialektā sajaukts kopā latviskais, latgaliskais, baltkrieviskais, ukrainiskais. Viss vienā ķešā. Izrādās - nekas cits kā trejlapu puplaksis.

Visi studenti smejas, kad nosaucu augu Anisum pimpinella. Nu par ko jūs smejaties? Neviens nevar paskaidrot. Johimbīns. Atkal smejas. Es jau neanalizēju, kādas kuram asociācijas izsauc šie nosaukumi. Man ne par ko smiekli nenāca, kad pirmo reizi augu latīniskos nosaukumus dzirdēju, jo sēdēju pie profesora Svirlovska pirmajā solā, un tad bija jābūt ļoti uzmanīgai. Daudzus augus pazinu no bērnības, zināju, kur tie aug, kā izskatās, bet nosaukumus nezināju.

Kad sāku studēt, manām ausīm augu latīņu nosaukumi likās ļoti skanīgi, skaisti. Piemēram, Arnica montana. Vai Atropa bella-donna - teiksma par grieķu mitoloģijas dievietēm, trim māsām, kuras noteica cilvēka likteni, un pat Zevs nebija spējīgs iemaisīties viņu darījumos. Viena vērpa cilvēka likteni, otra tina kamolā, un trešā māsa - Atropa, nocirta cilvēka dzīves pavedienu.

Jaunībā gāju kā tanks pa mežiem, man nebija bail ne no kā! Vienu reizi gan pamatīgi pārbijos. Tas bija piecdesmito gadu sākumā, kad no cietuma izlaida pirmos noziedzniekus. Paklīda baumas, ka viņi noslepkavo cilvēkus un mežā aprok. Mežaparkā aiz estrādes Sarkandaugavas pusē vācu kādu ārstniecības augu. Palīgs aizbrauca, es vēl uzkavējos. Eju un uzkalniņā redzu, ka bijusi izrakta bedre, tagad aizbērta un drusku iekritusi, it kā zārks būtu iekšā ielaists. Nodomāju, ja nu tuvumā atradīšu kādu nazi vai kaut ko... Tūlīt divu soļu attālumā atrodu bārdas nazi. Atvērtu. Paeju drusku tālāk, sēž kādi desmit cilvēki ar skūtām galvām un dzer. Ieraudzīju pa gabalu, viņi mani, par laimi, nebija pamanījuši. Skrēju tā, ka likās, visa apkārtne dun. Toreiz biju diezgan daudz augu salasījusi, bez šaubām, ka pendeles līdz, augu dēļ taču biju uz mežu nākusi!

Raibu raibā dzīve man bijusi. Dzīves jēga nav jāmeklē, dzīve jādzīvo tāda, kāda tā ir. Kur tad ir tā jēga - vai mans padarītais darbs, izaudzinātā ģimene, vai vēl kaut kas? Es nezinu. Jūs zināt, varat pateikt? Ir jautājumi, uz kuriem gribēdams nevar atbildēt, vienalga, cik garš mūžs nodzīvots. Ja uz katru jautājumu zināma atbilde, tad dzīve būs neinteresanta. Dzīve jau nav recepte, kurā viss precīzi gramos norādīts. Noslēpumam jābūt, tad cilvēkam ir dzinulis.

* te bagātie dzīvo. Kādi mēs bagātie? - kr. val.

** dziesmu uzsācējs - kr. val.

*** partija mūsu stūrmanis - kr. val.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu