Sadarbojas, ignorē vai konkurē. Netradicionālā medicīna.

49 procenti Latvijas mediķu un farmaceitu atbalsta netradicionālas* ārstēšanas metodes, 39 procenti atbalsta tikai atsevišķos gadījumos, bet 12 procenti ir kategoriski pret šādu pieeju. Lūk, kādus interesantus datus 2006. gada oktobrī ieguva Doctus sadarbībā ar Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratoriju, veicot auditorijas aptauju. Kā Latvijā sadzīvo netradicionālā un klasiskā Rietumu medicīna: sadarbojas, konkurē vai ignorē viena otru? Skaitļos, faktos un profesionāļu viedokļos.

Jāteic, ārsti un farmaceiti ir demokrātiskāki savos uzskatos nekā Latvijas sabiedrība kopumā. Rīgas Stradiņa universitātes Integratīvās medicīnas laboratorija un Socioloģijas un tiesību zinātnes katedra, piesaistot Sabiedriskās domas un tirgus pētījumu centru SKDS, pirms diviem gadiem Rīgā veica pētījumu par netradicionālās medicīnas metožu izmantošanas pieredzi. Dati parādīja, ka galvaspilsētā netradicionālo medicīnu izmanto 38 procenti iedzīvotāju. Vairums to lieto profilakses nolūkos (46%), lai attīrītu organismu (27%), lai regulētu vielmaiņu un atgūtos no stresa (20%). Lielākā daļa aptaujāto rīdzinieku (65%) atzina, ka lieto netradicionālās medicīnas metodi paralēli klasiskajai, bet 18% pievērsušies tai, jo klasiskā medicīna nav devusi gaidīto efektu. Izmantoto metožu topa priekšgalā ir fitoterapija, uztura bagātinātāji, homeopātija un joga (1. attēls). Turpretī iedzīvotāju subjektīvais metožu efektivitātes novērtējums veido gandrīz spoguļattēlu. Par neefektīvākajām tika atzīta homeopātija, fitoterapija un uztura bagātinātāju lietošana (2. attēls). RSU Integratīvās laboratorijas vadītājs IGORS KUDRJAVCEVS: „To skaidroju ar iedzīvotāju pašārstēšanos, plaši lietojot reklamētās homeopātiskās zāles un uztura bagātinātājus, līdz ar to efektivitāte ir zema." Izmantotās netradicionālās medicīnas metodes

Salīdzinājumam Amerikas Nacionālā Veselības statistikas centra 2004. gada dati - amerikāņi priekšroku dod lūgšanai par savu veselību (43%), lūgšanai par citu veselību (24,4%), dabas produktiem (18,9%), dziļajai elpošanai (11,6%). Dati vēsta - Amerikā netradicionālo medicīnu izmanto 36% iedzīvotāju (iekļaujot lūgšanu un uztura bagātinātājus, skaitlis sasniedz 62%). Tikmēr Eiropā sabiedrības akcepts netradicionālajai medicīnai variē no 20 līdz 70 procentiem. Piemēram, Beļģijā netradicionālā medicīna ir populāra ap 40%, Dānijā - 33%, Somijā - 50%, Vācijā un Norvēģijā - 30%, Francijā - 49% populācijas. Turklāt dažādām netradicionālās medicīnas metodēm ir atšķirīgs statuss - ir valstis, kurās tās ir integrētas klasiskās Rietumu medicīnas centros (Anglijā, Norvēģijā, Šveicē) un Medicīnas augstskolu izglītības sistēmā (piemēram, Anglijas universitātēs var apgūt akupunktūru, homeopātiju, osteopātiju, hiropraksi, herbālo medicīnu). Tāpat ir atšķirīga pieeja jautājumā, kas drīkst praktizēt šīs metodes. Piemēram, Francijā ir ap 50 tūkstošiem netradicionālās medicīnas speciālistu bez ārsta izglītības.

Latvijā nav vienotas statistikas, cik ­ārstu praktizē netradicionālajā medicīnā. I. Kudrjavcevs lēš, ka tie ir apmēram 300 ārstu. Pēc 2005. gada datiem Latvijā ir ap simts homeopātu un ap 150 ārstu, kas praktizē akupunktūru - šīm netradicionālajām medicīnas metodēm Latvijā pieder lauvas tiesa, ar pārējām strādā uz roku pirkstiem saskaitāms speciālistu skaits.Netradicionālās medicīnas metožu efektivitātes novērtējums (7 ballu skalā)

Pacients, kurš izvēlas netradicionālo medicīnu

RSU veiktā aptauja ļauj portretēt pacientu, kurš izvēlas netradicionālās medicīnas metodes. Proti, biežāk tā ir sieviete (46%) nekā vīrietis (28%), vecumā no 35 gadiem un vecāka (44%). Turklāt tas ir pacients, kurš pievērš pastiprinātu uzmanību savai veselībai: nelieto alkoholu, nesmēķē, uzturā mazāk lieto kafiju utt. Izglītībai, tautībai un nodarbinātībai nav izšķirošas nozīmes.

Viedoklim - netradicionālo medicīnu izmanto cilvēki, kuriem ir maz informācijas - nepiekrīt vairāki Doctus aptaujātie ārsti. Pediatre un neiroloģe no Latvijas Jūras medicīnas centra VALDA VOITA: „Pacienti diezgan labi zina, kādas ir netradicionālās diagnostikas un ārstēšanās iespējas. Viņi vaicā manu viedokli par konkrētu izmeklējumu vai procedūru, un mēs apspriežam to lietderību." Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu un alerģisko slimību nodaļas vadītājai ILMAI HRISTENKO ir cits viedoklis - iespējams, pacienti, kuri izvēlas netradicionālās medicīnas metodes, ir vairāk lasījuši, taču nereti viņi nenošķir šīs metodes: „Mātei, kuras bērns tika ārstēts ar homeopātiskiem līdzekļiem, vaicāju: vai zināt, kādas zāles lietojat. Jā, skanēja atbilde. Tā ir tautas medicīna, fito terapija."

Netradicionālo medicīnu, ļoti iespējams, izvēlēsies arī pacients, kuram neizveidojas kontakts ar klasiskās medicīnas ārstu.

I. Hristenko: „Netradicionālās medicīnas pārstāvji bieži pauž uzskatu, ka uzlūko nevis slimību vai simptomus, bet cilvēku kopumā. Domāju, labi Rietumu medicīnas ārsti dara tieši tāpat. Mēs, alergologi, nemaz citādi nevaram risināt problēmu. Vienīgi lielās pacientu plūsmas dēļ ne vienmēr tik precīzi formulējam savu pieeju."

Ir vēl viena pacientu kategorija. „Cilvēki, kuri vēlas kaut ko mistisku. Pētījumi rāda, ka, netradicionālās metodes lietojot, placebo efekts ir 55 procentos gadījumu. Kāpēc? Darbojas ārsta personības ārstnieciskais efekts," spriež I. Kudrjavcevs.

Ārsts, kurš izvēlas netradicionālo medicīnu

Bet kāds ir ārsts, kurš labprāt sadarbojas vai pats praktizē kādu netradicionālās medicīnas metodi. Doctus aptauja rāda: ārsti-speciālisti ir kategoriskāki nekā ģimenes ārsti - netradicionālo medicīnu vispār neatbalsta 17% speciālistu un 8% ģimenes ārstu. Noliedzoša attieksme biežāk ir vīriešiem (29%) un stacionārā strādājošiem mediķiem (23%). Salīdzinoši pielaidīgāki ir Latvijas rajonos strādājošie - 68% atbalsta netradicionālās ārstēšanas metodes.

Ārstu personiskie stāsti liecina, ka netradicionālā medicīna ir viena no izvēlēm mediķiem, kuri meklējuši plašāku skatījumu un novatoru pieeju problēmas risinājumiem. AIGARS PŪPOLS, ģimenes ārsts un manuālās medicīnas speciālists no Kuldīgas: „Klasiskajā medicīnā bieži vien ārstiem tiek uztieptas ārstēšanas shēmas, priekšraksti, noteikti medikamenti, devas, kas samazina iespēju radoši pielāgot terapiju konkrētam pacientam." Galvenais stimuls apgūt manuālās terapijas metodi bijusi vēlme ātrāk sasniegt rezultātu. „Klasiskās medicīnas nozarēs, izņemot ķirurģiju, jāgaida nedēļām, dažreiz mēnešiem. Manuālajā medicīnā tas ir ātrs un taustāms. Pat pēc pirmās procedūras cilvēks reizēm var doties mājup vesels," saka A. Pūpols.

V. Voita stāsta, ka viņas ceļš līdz netradicionālās medicīnas izpratnei bijis diezgan garš. Septiņus gadus mācījusies jogu, kas pavērusi plašāku skatījumu uz medicīnu un dzīvi kopumā. Pirmie divi nodarbību gadi bijuši grūti. Kad pateikusi, ka ir klasiskās medicīnas ārste, viņai ticis skaidrots, ka uz poliklīniku iet tikai tumsonīgi ļaudis. Tie, kuri patiešam kaut ko grib panākt, atrod citus ceļus. „Man bija daudz kas sevī jāpārvar, bet mani tas viss tomēr interesēja. Pie docenta Jura Batņas divus gadus ar lielu interesi klausījos psihosomatiskās medicīnas kursu, kas sniedza gluži citu skatījumu. Kopumā šī dažādā pieredze palīdz strādāt, aptuveni jūtu, kuram cilvēkam ko vajag. Vai pacients grib tikai tabletes, vai viņam ir nepieciešams, piemēram, psiholoģiskais atbalsts vai netradicionālās medicīnas metode."

Ārsts opozīcijā

Mediķus, kuri nostājas opozīcijā netradicionālajai medicīnai, varētu iedalīt divās grupās. Vieni šo medicīnas jomu vienkārši ignorē, jo neuzskata par līdzvērtīgu konkurentu, pat ne tik vērtu, lai interesētos par metožu pamatojumu. Labākajā gadījumā viņi to pieļauj kā profilakses līdzekli. Otri ir pārbaudījuši šīs metodes paši vai to rezultātus pieredzējuši uz savu pacientu ādas, iegūstot negatīvu pieredzi. I. Hristenko sevi pieskaita otrajai grupai. Astoņdesmito gadu beigās viņa meklējusi literatūru, izmēģinājusi pati, uz saviem pacientiem akupunktūru, homeopātiju, arī dziednieku pieredzi, ko viņa ierindo tajā pat nišā, kurā atrodas netradicionālās medicīnas pārstāvji. Rezultātā nopietni cietusi pašas veselība. Viņa ir strikta: „Tā lieta ir tumša! Manuprāt, netradicionālā medicīna pārstāv garīgas lietas, nevis medicīniskas." Viņa piebiedrojas Amerikā veiktās aptaujas secinājumam - svarīgākā ir lūgšana par savu un citu veselību.

Viņas pieredzes krājumā ir stāsti par netradicionālās medicīnas virtuvi. Pirmkārt, sastapusi mediķus, kuri praktizē homeopātiju, bet patiesībā nav zināšanu par zāļu gatavošanu. Otrkārt, ne vienmēr brīnišķīgi propagandētais atbilst metodes saturam. Alergoloģe atceras, ka deviņdesmito gadu sākumā astmas ārstēšanā modes kliedziens bijis Buteiko metode, kas ienāca no Krievijas un balstījās uz elpošanas vingrinājumiem. Daudzi astmatiķi braukuši uz Maskavu, saņemtas pozitīvas atsauksmes. Izstrādātas pat disertācijas par šo tematu, vēlāk gan process pārtraukts, jo daži bērni nomira. „Es arī aizbraucu uz Maskavu, iepazinos ar ārsti, kura trenēja bērnus pēc dažādām, tostarp arī Buteiko, metodēm. Uzzināju, ka bērni nevar izturēt šo metodi, jo tā uzbudina, nepārtraukti liekot domāt, vai par dziļu neieelposi. Un interesantākais - bērniem, kuri trenējās elpošanas vingrinājumos, Buteiko deva ceturtdaļu prednizalona tabletes - jo, lūk, tas ir dabīgs hormons, ko ražo pats organisms. Kas notiek, ja mēs nozīmējam bērnam hormonus?! Svarīgi, kā informāciju pasniedz!"

I. Hristenko atceras, ka zviedru kolēģi pauduši savu izbrīnu par Latvijā plaši lietoto homeopātiju pediatrijas praksē. Zviedrijā ar likumu ir aizliegta homeopātija bērniem līdz astoņu gadu vecumam un onkoloģijas pacientiem. „Kādam pacientam ar strutainu abpusēju bronhītu veicām vairākas bronhoskopijas. Tās veicot, paasinājās astma, bērnu nācās pat nogādāt reanimācijā. Māte vēlāk pārmeta, ka bērnu esam padarījuši slimu, kamēr homeopāti - nekaitējot. Ikdienā esmu redzējusi daudzus līdzīgus gadījumus. Vecāki ir devuši bērnam homeopātiskās zāles, simptomi pazuduši, bet tūska, kas ir alerģiskā iekaisuma sekas, taču saglabājas. Un, kur rit alerģiskais process, tur viegli pievienojas bakteriālā flora. Vecākiem grūti saprast, ka ir komplikācijas, jo bērns jūtas labi,  simptomātika ir minimāla."

Ja sadarboties - tad kā?

A. Pūpols norāda: ārsti ir audzināti būt piesardzīgiem, un tas nav slikti. Medicīnā teorijas mainās. Ja ārsts nav pārliecināts par procedūras vai ārstniecības metodes būtību vai efektivitāti, viņš pacientiem to neieteiks. „Tomēr ļoti skumji, ja ārsts neredz tālāk par savu nozari ne pa kreisi, ne pa labi. Ja kaut ko nezina vai nesaprot, uzskata, ka tas ir šarlatānisms. Piemēram, manuālā terapija stingri balstās anatomijā. Daudzas netradicionālās medicīnas metodes nav viegli izskaidrojamas no mūsdienu zinātnes viedokļa, bet tās darbojas."

Ārsts novērojis, ka arvien vairāk kolēģu pārvar skepsi, tomēr lielākā daļa pacientu, kuru ārstēšana ar manuālo terapiju būtu efektīva, netiek nosūtīti pie viņa. Šķērslis ir gan pacientu finanses, gan laiks, ko ārsts un slimnieks var veltīt procedūrām.

V. Voita atzīst, ka pietrūkst visaptverošu vērtēšanas kritēriju, lai spriestu par netradicionālās medicīnas speciālistu kvalifikāciju. Sadarbības kritērijs ir subjektīvā pieredze. Tā kā viņas redzeslokā nonāk daudz mazu bērnu ar kustību traucējumiem, tonusa izmaiņām un asimetriju, to ārstēšanā viņa bieži sadarbojos ar osteopātiem. „Šo speciālistu darba augļus redzu objektīvi. Pēc diviem, trim ārstēšanas kursiem bērniņa muskuļu tonuss ir izlīdzinājies, poza acīmredzami kļuvusi simetriskāka. Pēc tam fizioterapeiti un masāžas speciālisti uztur sasniegto rezultātu." Viņa iebilst pret uztura bagātinātājiem, ko cenšas pārdot cilvēki, kuri nav mediķi. Nepiekrīt homeopātiem, kuri uzstājas pret valsts noteiktajām profilaktiskajām potēm, D vitamīna profilaktisko devu lietošanu. Neiroloģe rezumē: „Nosūtu tikai pie speciālistiem, par kuru kvalifikāciju esmu pārliecinājusies pati. No homeopātiem labprāt sadarbojos ar docenti Inesi Joksti, no osteopātiem - ar Andu Polnu. Pacientam, kurš iet pie netradicionālās medicīnas ārsta pats pēc savas iniciatīvas, iesaku iepazīsties, pavērot, censties izjust - vai šis ir mans īstais ārsts?"

Un tomēr - kāpēc vienā nišā ar dziedniekiem?

Ne tikai pacienti, bet arī daudzi ārsti nenošķir netradicionālās medicīnas pārstāvjus no dziedniekiem. Šo īpatnējo pozicionējumu I. Kudrjavcevs, pirmkārt, skaidro ar vēsturisko situāciju: „Sākumā Netradicionālās medicīnas asociācija apvienoja mediķus, dziedniekus, burvjus, kaujas mākslas meistarus, medicīnas astrologus. 1995. gadā no tās atdalījās homeopāti, vēlāk Austrumu vingrošanas asociācija. Taču ārstiem jau bija izveidojies stereotips - ahā, tu esi viens no viņiem. Svarīga vienmēr bijusi arī baznīcas noraidošā attieksme pret dziedniekiem un astrologiem." Viņš uzsver - sabiedrības attieksme ir pašas netradicionālās medicīnas problēma. Tas, ka, piemēram, homeopātiju praktizē dziednieki, cilvēki bez ārsta izglītības, kuri iedomājušies, ka var šīs ārstniecības metodes apgūt pašmācības ceļā, ka, pārkāpjot likumu, savos kabinetos no rokas tirgo preparātus, ko atveduši no Tibetas, vai piedāvā izmeklējumus ar nereģistrētiem aparātiem, kas ievesti no Krievijas, Ukrainas, nekādi nevairo uzticēšanos netradicionālai medicīnai.

Otrkārt, īpatnējo pozicionējumu nosaka netradicionālās medicīnas statuss - tā tikai nesen ir integrēta augstskolas apmācībā. Rīgas Stradiņa universitātes studentiem no 2003. gada ir pieejams kurss Ievads integratīvajā medicīnā, kurā tiek sniegta informācija par dažādām netradicionālās medicīnas metodēm. Darbojas studentu integratīvās medicīnas pulciņš. Docente Inese Joksta lasa arī homeopātijas kursu pēdējo gadu studentiem.

Eiropā situācija ir dažāda. 2006. gadā Debrecenas universitāte (Ungārija) publiskoja pētījuma rezultātus par netradicionālās medicīnas statusu Eiropas Savienības medicīnas augstskolās. Aptaujājot 265 medicīnas fakultātes Eiropas Savienības valstīs, tika atklāts, ka tikai 40% augstskolu ir atvērtas dažu netradicionālās medicīnas metožu integrācijai. I. Kudrjavcevs piebilst, ka Ungārija ir labs piemērs - kopš 1997. gada ķīniešu tradicionālā medicīna ir integrēta šīs valsts medicīnas augstskolu programmā. „Akadēmiskā vide gan piešķir statusu, gan notur līmenī prasības. Pretējā gadījumā netradicionālās medicīnas pārstāvji tomēr katrs dzīvo savā dimensijā."

I. Kudrajvcevs ir paškritisks - protams, reizi gadā daži netradicionālās medicīnas speciālisti satiekas kādā lokālā kongresā, labākajā gadījumā, kā tas ir homeopātijas nozarē, apmeklē regulāras vieslektoru lekcijas, daži kolēģi apmeklē arī starptautiskus kongresus. Bet daudziem tomēr neveidojas strukturētas, sistemātiskas zināšanas, pietrūkst kolēģu novērtējuma, zinātnisko publikāciju, mehānisma, kas liktu interesēties par jaunumiem savā nozarē. Pacienti pārsvarā nāk pēc rekomendācijām, tātad uzticas speciālistam, un tas nozīmē - puse efekta jau nodrošināta. Ja gada laikā nav nekādu sliktu nejaušību, pacienti tiek izārstēti, rodas tāda kā lieluma mānija. Tas nospēlē negatīvi. Viņam piekrīt A. Pūpols: apgūstot netradicionālās medicīnas metodes, ārsts nedrīkst zaudēt kritisku attieksmi pret to iespējām. Katrs speciālists savu metodi mēdz absolutizēt un pārvērtēt.

I. Kudrjavcevs aicina kolēģus savā ikdienā vairāk interesēties par zinātnes sasniegumiem - pasaulē netradicionālās medicīnas jomā rit dažādi pētījumi, pārbaudot netradicionālās medicīnas metodes ar Rietumu klasiskās medicīnas metodēm. „Diemžēl reizēm zināšanās par preparāta darbību kolēģi aprobežojas ar to, kas pastāstīts asociācijā."

Nākotnes prognoze

Visi Doctus aptaujātie ārsti ir vienisprātis, ka nākotnē netradicionālās medicīnas īpatsvars veselības aprūpē tikai pieaugs. I. Hristenko: „Klasiskā medicīna kļūs nepieejamāka, bet pacientam kaut kur palīdzība jāmeklē."

A. Pūpols prognozē, ka netradicionālās medicīnas popularitāti var kavēt individuālā pieeja, kas prasa daudz vairāk laika. Arī finansiāli netradicionālā medicīna pēdējos gados ir kļuvusi salīdzinoši dārgāka. „Tāpēc tās nekļūs par ikdienišķām procedūrām, tomēr tiks lietotas plašāk. Ārstu attieksme būs pielaidīgāka, jo sabiedrība pamazām attālinās no stingri materiālistiska pasaules uzskata un grūtāk izskaidrojamais vairs netiek kategoriski noliegts."

„Domāju, ka ar laiku klasiskā un netradicionālā medicīna saplūdīs un izkristalizēsies pieņemamākais. Joprojām neiztiksim bez klasiskās medicīnas medikamentiem, kas efektīvi iedarbojas akūtu slimību gadījumos un hronisku slimību paasinājumos, droši vien pastāvēs gan antibakteriālie līdzekļi, gan vakcīnas. Bet no Austrumu medicīnas ienāks holistiskā pieeja, attieksme pret veselību, pret cilvēku," spriež V. Voita. Viņa stāsta, ka, daudzus gadus ārstējot zīdaiņus, pieredzējusi, kā mammas izmisušas ar trīs četru medikamentu receptēm rokā iziet no viņas kabineta, viņa nebūt nebijusi sajūsmā, kad bērnu vecāki sākuši riņķa danci no klasiskās medicīnas pie netradicionālās ārstiem un pēc tam atkal atpakaļ. Tomēr ir pārliecināta, ka šo virzienu apvienošanās dos plašāku skatījumu un labākus rezultātus.

I Kudrjavcevs domā, ka nākotne pieder integratīvajai medicīnai. „Vasarā trīs mēnešus praktizēju Pekinā, Ķīnas tradicionālās medicīnas pētniecības institūta klīnikā, kas pilnībā nodrošināta ar elektroniku, monitori katrā palātā. Katrā nodaļā ir arī istaba akupunktūrai, ķīniešu tradicionālajai masāžai vai zāle, kur vingro pēc cigun metodes. Pa slimnīcas gaiteņiem tiek stumti ratiņi ar ķīniešu tējas termosiem. Viņi skaita pulsu un skatās mēli, kā tas ķīniešiem pieņemts, bet ar to neaprobežojas, ir arī moderna laboratorija un reanimācijas nodaļa. Viņu pieeja: ņemt to, kas nekaitīgs un derīgs pacientam, un nav svarīgi, vai tam ir tūkstoš vai simts gadus sena vēsture. Tieši tā nākotnes medicīna raudzīsies uz cilvēku - kontekstā ar sabiedrību, dabu, Dievu. Nevar pateikt, kas ir labāka: klasiskā Rietumu medicīna vai netradicionālās medicīnas metodes. Tāpat kā nevar pateikt - labāka un vajadzīgāka ir labā vai kreisā roka."

* Publikācijā izvēlēts apzīmējums netradicionālā medicīna, kas citos avotos tiek apzīmēts gan kā alternatīvā, gan komplementārā, gan integratīvā medicīna, izslēdzot dziedniekus un ekstrasensus.

Avots  http://www.homeopathy-ecch.org/component/option,com_frontpage/Itemid,1/

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu

  • Tā nav pastaiga margrietiņu laukā. JURIS ŠLEIERS, neonatologs

    Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist Lasīt visu

  • Blomes pagasta dvēsele

    Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru. Lasīt visu