Trīszaru nervs un ne tikai

Trigeminālās neiralģijas incidence ir neliela - vidēji 27 gadījumi uz 100 000 cilvēku gadā. Kāpēc tomēr būtu par to jārunā? Pirmkārt, ne vienmēr viss ir viennozīmīgi - kraniofaciālas sāpes kā vairāku nozoloģiju apvienojošu grupu literatūras avotos nereti atzīst par vienu no biežākajām sūdzībām pasaulē un, ja trigeminālas neiralģijas diagnoze nav jāapstiprina, tā ir jāizslēdz, lai sekmīgi ārstētu patieso sāpju iemeslu. Otrkārt, trigeminālās neiralģijas klīniskās izpausmes dramatiski ietekmē dzīves kvalitāti - tās radītās sāpes pacienti parasti raksturo kā graujošas, salīdzinot ar elektrošoku u. tml., rodas bailes grozīt galvu un veikt jebkādas kustības sejas apvidū, lai neizprovocētu sāpju lēkmi; literatūrā aprakstīti paškaitējuma ideju gadījumi šādu pārdzīvojumu ietekmē. Problēmas aktualitāti apliecina tādu organizāciju kā Trigeminālās neiralģijas asociācija (ASV) un tai līdzīgu darbība visā pasaulē. Tāpēc, neskatoties uz patoloģijas it kā nelielo incidenci, tās nozīme ir vērā ņemama.

Kraniofaciālo sāpju iemesli

Diagnozes precizēšana kraniofaciālu sāpju gadījumā mēdz būt īsts izaicinājums ārstam, ņemot vērā plašo patoloģiju klāstu, kas var slēpties zem šīm sūdzībām, un to, ka diagnoze radikāli izšķirs terapijas taktiku. Kraniofaciālo sāpju iemesli var būt muskuloskeletāli, neiropātiski, vaskulāri, neirovaskulāri, idiopātiski, sāpes var izraisīt sistēmiska vai citas lokalizācijas patoloģija, arī psihogēni faktori. Biežākais orofaciālo sāpju veids ir muskuloskeletālas sāpes ar temporomandibulāriem simptomiem un tensijas tipa galvassāpēm kā raksturīgiem piemēriem (terapijā dominē pretsāpju, nesteroīdie pretiekaisuma, pretmigrēnas līdzekļi). Neiropātiskas sāpes attīstās sekundāri nerva bojājuma vai kairinājuma rezultātā, to piemēri ir trigemināla, glosofaringeāla, postherpētiska neiralģija u. c.

_____________________________

Sarlani E. et al. Orofacial pain: assessment and management of musculoskeletal and neuropathic causes//AACN Clin Issues, 2005 Jul-Sep; 16(3): 333-58.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile, neiroloģe, Medicīnas sabiedrība ARS

Lai aprakstītu kraniofaciālo sāpju veidus un nodalītu tos atbilstoši izraisošām slimībām un patoloģiskiem stāvokļiem, izmanto Starptautiskās Galvassāpju biedrības (International Headache Society - IHS) klasifikāciju. Sekundāras neiralģiskas sāpes var izraisīt acu, ausu, deguna, rīkles, deguna blakusdobumu, zobu, limfmezglu un siekalu dziedzeru patoloģijas. Pie neirovaskulāras izcelsmes orofaciālām sāpēm pieder migrēna, kūlīšu tipa galvassāpes, hroniska paroksizmāla un continua tipa hemikrānija, kā arī SUNCT sindroms (stipras unilaterālas galvassāpes ar konjunktivālu kairinājumu, asarošanu, izdalījumiem no deguna). Pie neiropātiskām orofaciālām sāpēm pieder trigemināla, glosofaringeāla, okcipitāla un intermedius neiralģija. Pastāv arī ati­piskas faciālas sāpes - tās ir ikdienas sāpes, kuras provocē auksts ūdens vai ēdiens mutē, rīšana, runāšana, pieskārieni sejai. Atšķirībā no neiralģijas tām nav tā saucamo trigerzonu. Pacienti ar šādu simptomātiku parasti ir sievietes 30-40 gadu vecumā, kuras cieš arī no depresijas nevis komorbiditātes dēļ, bet sakarā ar sāpju izraisītu dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Diferenciālai diagnozei nepieciešama magnētiskās rezonanses izmeklēšana, lai izslēgtu jaunveidojumus, galvaskausa strukturālas izmaiņas, mikroabscesus mandelēs, kā arī krūšu rentgenogramma vai plaušu kompjūtertomogrāfija, lai izslēgtu plaušu vēzi.

Zem zobu sāpju maskas

Stomatologi bieži ir pirmā instance, kas konsultē pacientus ar sūdzībām par orofaciālām sāpēm, lai gan lielākajā daļā šo gadījumu sūdzības nav saistītas ar dentālu patoloģiju. Arī trigemināla neiralģija nereti tiek sajaukta ar zobu sāpēm, un pacients primāri nonāk stomatologa redzeslokā.

Atsaucē minētajā pētījumā zobārstniecības institūtā no 12 pacientiem ar sūdzībām par faciālām sāpēm, kas nebija saistītas ar dentālo patoloģiju, astoņiem noteikta diagnoze n. trigeminus neiralģija, tai skaitā postherpētiska neiralģija (vienam pacientam) un glosofaringeāla neiralģija (vienam pacientam). Pusei no šiem pacientiem bija efektīva karbamazepīna terapija; diviem bija nepieciešams pievienot vēl divus medikamentus.

____________________

Agbelusi G. A. et al. Facial neuralgias: analysis of the different types seen at Lagos University Teaching Hospital, (Luth)//Niger J Clin Pract, 2005 Dec; 8(2): 114-7.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Ne tikai trigemināla neiralģija, bet arī simpātiskas trigeminālas disestēzijas bieži izpaužas kā zobu sāpes. Praksē nereti var sastapt pacientus, kuri ilgstoši un bez rezultāta ārstējas pie zobārstiem (tiek pat veikta zobu ekstrakcija, lai panāktu sāpju atvieglojumu), un tikai vēlāk šie cilvēki tiek nosūtīti uz konsultāciju pie neirologa.

Kardiogēnas izcelsmes kraniofaciālas sāpes

Runājot par diferenciāldiagnozēm, zobārsti atgādina nepieciešamību rūpīgi diferencēt zobu sāpju un orofaciālo sāpju izcelsmi, atceroties faktu, ka kraniofaciālās sāpes var būt vienīgais sirds išēmijas simptoms. Tā, analizējot kraniofaciālu un intraorālu sāpju lokalizāciju un izplatību 186 pacientiem ar apstiprinātu sirds išēmijas epizodi, kraniofaciālas sāpes išēmijas epizodes laikā bija vienīgā sūdzība 11 pacientiem (6%), no kuriem trijiem bija akūts miokarda infarkts. Citi 60 pacienti (32%) atzīmēja kraniofaciālas sāpes kopā ar citas lokalizācijas sāpēm. Savukārt kraniofaciālo sāpju biežākā lokalizācija bija rīkle, kreisais apakšžoklis, labais apakšžoklis un zobi. Sirds išēmijas radītās kraniofaciālās sāpēs dominēja sievietēm un, neskaitot sāpes aiz krūšu kaula, bija dominējošais išēmijas simptoms abiem dzimumiem.

___________________

Kreiner M. et al. Craniofacial pain as the sole of cardiac ischemia: a prospective multicenter study//J Am Dent Assoc, 2007; 138(1): 74-9.

 Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Ņemot vērā simpātiskās inervācijas īpatnības, kardiogēnas orofaciālas sāpes ir iespējamas, tomēr personīgajā pieredzē neatceros nevienu gadījumu, kad orofaciālas sāpes būtu vienīgais sirds patoloģijas simptoms.

 Lielākā daļa faciālu sāpju nav trigemināla neiralģija

Citi faciālu sāpju iemesli ir sastopami krietni biežāk nekā trigemināla neiralģija. Izplatītākie no tiem (kā dentāla infekcija, temporomandibulārās locītavas patoloģija, idiopātiskas sāpes sejā ārpus n. trigeminus inervācijas zonām, temporāls arterīts u. c.) parasti ir vienkārši klīniski diferencējami. Retākas un grūtāk diferencējamas faciālo sāpju alternatīvas ir tādas diagnozes kā primāras durstoša tipa galvassāpes deniņu rajonā, hroniska paroksizmāla hemikranialģija, kūlīšu tipa galvassāpes, postherpētiska neiralģija, okcipitāla, glossofaringeālā neiralģija.

Līdz ar jauniem pētījumiem trigemināla neiralģija no idiopātiskas patoloģijas pārvēršas par patoloģiju ar lielākajā daļā gadījumu nosakāmu etioloģisko faktoru. Biežākie no tiem ir:

  • vairumā gadījumu par etioloģisko faktoru uzskata nerva jušanas šķiedru kompresiju, ko rada pieguļošā artērija; cilvēkam novecojot, aterosklerozes rezultātā asinsvada sieniņas kļūst blīvākas, mazāk elastīgas un sāk spiest uz nervu šķiedrām, izraisot to kairinājumu;
  • 5% gadījumu konstatē smadzenīšu/tilta leņķa patoloģiju (meningiomas, neiromas, epidermoīdi u. c.);
  • nerva demielinizācija joprojām nezināmu iemeslu dēļ;
  • multiplā skleroze.

________________________

Bennetto L. et al. Trigeminal neuralgia and its management, Clinical Review//BMJ, 2007; 334: 201-205.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Lai klīniski diferencētu trigeminālo neiralģiju no citām faciālām sāpēm, ir svarīgi sekot IHS klīniskajiem kritērijiem - paroksizmālas frontālas vai faciālas sāpju lēkmes, kas ilgst no dažām sekundēm līdz divām minūtēm; jābūt četriem no minētajiem pieciem simptomiem: sāpju izplatība vienā vai vairākās trigeminālo zaru inervāzijas zonās, pēkšņs sākums, virspusējas raustošas vai dedzinošas sāpes, stipras sāpes, trigerzonas, lēkmju starplaikos simptomu nav. Tiem pacientiem, kuriem sāpes atbilst minētajiem kritērijiem, bet starp aso sāpju paroksizmiem vērojamas trulas sāpes, veiksmīgas terapijas prognoze ir sliktāka.

Zāles a priori - diferenciāldiagnozei

Diagnoze ir kritiski nozīmīga veiksmīgai ārstēšanai. Pieredze klīniskajā medicīnā ļauj izmantot dažādu medikamentu un to formu ordinēšanu kā papildu diagnostiskos testus, lai neskaidros gadījumos diferencētu noteiktus kraniofaciālo sāpju veidus. Lai gan šie testi nav simtprocentīgi precīzi, tie ir ļoti efektīvi daudzos gadījumos, sevišķi orofaciālu sāpju gadījumā. Tā, piemēram, triptānu efekts ļauj spriest par labu migrēnas, karbamazepīna neiralģijas, nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu - galvassāpju diagnozei. Autori atzīmē paradoksu, ka šāda veida medikamentu ordinēšana var palīdzēt identificēt arī pārmērīgas medikamentu (galvassāpju līdzekļu, antidepresantu) lietošanas gadījumus.

____________________

Ram S. et al. Using oral mediacations, infusions and injections for differential diagnosis of orofacial pain//J Calif Dent Assoc, 2006; 34 (8): 645-54.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Nevaru pilnībā piekrist pētījuma autoru viedoklim, jo simptomātiskas ārstēšanas efekts, jo īpaši sākumā, ne vienmēr liecina par patoloģiskā procesa etioloģiju. Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi dažādu galvassāpju veidu gadījumos bieži ir neefektīvi, bet var būt efektīvi, ja sāpes ir neirovaskulāras. Triptāni, protams, ir efektīvi kā migrēnas gadījumā, tā arī kombinētā terapijā kūlīšu tipa galvassāpju gadījumā, taču tas nenozīmē, ka nav nepieciešami sīkāki izmeklējumi, jo sāpes var būt sekundāras. Protams, jebkuri medikamenti ir mazefektīvi galvas sāpēm, ko izraisa audzējs, un var radīt attiecīgas aizdomas. Tomēr spriest par procesa izcelsmi, ņemot vērā arī dažādu medikamentu efektu, ir normāls diferenciālās diagnostikas process, lai gan diagnozes noteikšanai ar to vien nepietiek.

Trigemināla neiralģija pēc mēles pīrsinga

Pīrsings ir populārs pašizteiksmes veids mūsdienās. Literatūrā ir atrodamas ziņas par tādām nopietnām mēles pīrsinga komplikācijām kā endokardīts, tetanuss, galvas smadzeņu abscess. Aprakstīta paciente ar trigeminālu neiralģiju, kura attīstījusies neilgi pēc mēles pīrsinga veikšanas: 18 gadu vecā jauniete nonāca klīniskā gadījuma apraksta autoru redzeslokā ar sūdzībām par divus mēnešus ilgušām faciālām sāpēm. Sāpes sākušās aptuveni mēnesi pēc pīrsinga. Pati paciente tās apraksta kā spēcīgas, ar paroksizmiem. Tipiski sāpju epizode sākās ar sāpēm augšžokļa (V2) un apakšžokļa (V3) reģionā ar sekojošu hipoestēziju apmēram 30 sekundes vēlāk. Šīs epizodes jauniete raksturo kā elektrisko šoku, kas ilgst 10-30 sekundes un atkārtojas 20-30 reizes dienā, turklāt to frekvence un intensitāte pieaugusi pēdējo nedēļu laikā. Lēkmes bieži sākās ēšanas (košļāšanas) vai runāšanas laikā. Pēc rotaslietas evakuācijas simptomi īsā laikā izzuda.

________________

Gazzeri R. et al. Atypical trigeminal neuralgia associated with tongue piercing//JAMA, 2006 Oct 18; 296(15): 1840-2.

 Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Jauniešu (un ne tikai) mode izmantot pīrsingu ir zināmā mērā riskanta spēle, jo vienmēr pastāv iespēja, ka tiks ievainots nervs, kuru kairinot, svešķermenis izraisīs sāpes. Tomēr mode pastāv, jo tā notiek reti.

Trigeminālas neiralģijas medikamentozā terapija

Standarts

Vairums pētījumu ar augstu ticamības pakāpi pierāda, ka izvēles pre­parāts trigeminālas neiralģijas terapijā ir karbamazepīns. Kā otrās rindas medikamenti tiek piedāvāti baklofēns, gabapentīns, lamotrigīns, okskarbazepīns, fenitoīns, pimozīds, tomēr vairumam pētījumu par šo medikamentu efektivitāti un drošumu trigeminālās neiralģijas gadījumā nav augsta ticamības līmeņa vai atbilstoša dizaina. Ja karbamazepīns nav pietiekami efektīvs, tad tiek praktizēta otrās rindas medikamentu pievienošana, īpaši pievēršot uzmanību blakusparādībām, kas nav retas. Ja sākotnējā medikamentozā terapija nav devusi vēlamo efektu, tiek rekomendēts pārskatīt diagnozi un apsvērt ķirurģiskās terapijas iespējas.

_________________________

Bennetto L. et al. Trigeminal neuralgia and its management, Clinical Review//BMJ, 2007; 334: 201-205.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Neraugoties uz to, ka lamotrigīnam, gabapentīnam, topiramātam un oksakarbamazepīnam ir pierādīta augsta efektivitāte un tie ir labāk panesami nekā karbamazepīns un fenitoīns, pēdējie joprojām ir ārstēšanas sākuma izvēles preparāti. Terapijas algoritms ir sekojošs: karbamazepīns ® baklofēns ® karba­mazepīns+baklofēns ® fenitoīns ® ķirurģiskā ārstēšana ® gabapeptīns, oksakarbamazepīns, topiramāts, depakīns, lamotrigīns, klonazepāms ® ķirurģiska ārstēšana („®" - ja nav efekta).

Alternatīvas: lidokaīns intranazāli

Ganglion sphenopalatinum atrodas aiz concha nasalis media, tāpēc zinātniekiem Japānā radās doma izmēģināt intranazālu 8% lidokaīna administrēšanu nerva otrās dalīšanās (second division) vietas patoloģijas radītas neiralģijas gadījumā. Daļai no 25 pacientiem ar šo patoloģiju tika rekomendēts skartajā pusē intranazāli ievadīt 0,2 ml 8% lidokaīna šķīduma sāpju paroksizmu laikā, bet otrai daļai - placebo. Pēc septiņām dienām terapija pacientu grupām tika apmainīta. Pacienti aizpildīja vizuālo analoga skalu (visual analog scale), ko lieto subjektīvās sāpju sajūtas izvērtēšanai, pirms un 15 minūtes pēc intranazālas vielas ievadīšanas. Rezultātā lidokaīna ievadīšanas gadījumā 23 no 25 pacientiem atzīmēja sāpju sajūtas mazināšanos. Efekts ilga vidēji 4,3 stundas. Nopietnas blakusparādības netika novērotas.

___________________________

Kanai A. et al. Intranasal lidocaine 8% spray for second-division trigeminal neuralgia//Br J Anaesth, 2006; 97(4): 559-63.

Alternatīvas: sumatriptāns

Kā zināms, viens no biežākajiem trigeminālas neiraļģijas etioloģiskajiem faktoriem ir pieguļošā asinsvada (parasti artērijas) radīta nerva kompresija. 5-HT1B/1D receptoru agonisti, piemēram, sumatriptāns, spēj inhibēt vazodilatāciju un iekaisuma procesu ap nerva saknīti. 15 pacientiem ar iepriekš diagnosticētu trigeminālu neiralģiju, kuriem sāpju paroksizmi ilga vismaz mēnesi, sākotnēji subkutāni tika injicēts 1 ml 0,9% NaCl (placebo), pēc 15 minūtēm sekoja subkutāna sumatriptāna injekcija (3 mg uz 1 ml 0,9% NaCl) un nākamajā dienā tika uzsākts nedēļu ilgs perorāli lietojama sumatriptāna kurss (50 mg divas reizes dienā). Rezultātā vizuālajā analoga skalā izmaiņas pēc subkutānas NaCl injekcijas netika novērotas, bet pēc sumatriptāna subkutānās injekcijas sāpju sajūta izteikti mazinājās. Perorālās medikamenta lietošanas laikā un vēl nedēļu pēc tās pārtraukšanas pacienti joprojām atzīmēja izteiktu sāpju sajūtas samazināšanos, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Četros gadījumos kā blakne tika novērots nogurums, divos - slikta dūša.

__________________

Kanai A. et al. Sumatriptan alleviates pain in patients with trigeminal neuralgia//Clin J Pain, 2006 Oct; 22(8): 677-80.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Piekrītu, ka gan lidokaīnu, gan sumatriptānu var iz­mantot sāpju mazināšanai, tomēr tie ir drīzāk simptomātiski pasākumi, tāpēc, ja problēma pastāv un standarta medikamentozā terapija nesniedz vēlamo efektu, pacienta ciešanu atvieglojumam jāplāno ķirurģiskā terapija.

Kas jauns postherpētiskas neiralģijas terapijā?

Postherpētiska neiralģija ir Varicella zoster infekcijas gala stadija, tai skaitā - viens no n. trigeminus neiralģijas etioloģiskajiem faktoriem. Vai ir iespējams papildināt un varbūt pat optimizēt postherpētiskās neiralģijas standartterapiju?

Vairāku pētījumu rezultāti rada aizdomas, ka hronisku postherpētisku sāpju iemesls ir zemas aktivitātes virālais ganglionīts. ASV veikts pētījums, kurā iesaistīti 15 pacienti ar vidēju vai smagu postherpētisku neiralģiju. Ar mērķi mazināt neiralģiskās sāpes pacientiem nozīmēts 14 dienu monoterapijas kurss ar acikloviru 10mg/kg intravenozi katras astoņas stundas, kam sekoja mēnesi ilgs perorāli lietojama aciklovira kurss (1 g trīs reizes dienā). 53% pacientu tika panākta sāpju intensitātes mazināšanās. Pētījuma autori norāda uz to, ka nepieciešams veikt plašu dubultaklu, randomizētu, placebo kontrolētu pētījumu, lai iespējams postherpētiskās neiralģijas terapiju no simptomātiskas pārvērstu par etiotropu.

_________________

Quan D. et al. Improvement of Postherpetic Neuralgia After Treatment With Intravenous Acyclovir Followed by Oral Valacyclovir//Arch Neurol, Jul 2006; 63: 940-942.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Interesants pētījums par pretvīrusu terapiju ne tikai infekcijas akūtajā fāzē. Es arī to izmantoju praksē dažādu postherpētisku neiralģiju gadījumos, bet tikai kombinētā terapijā, piemēram, ar antikonvulsantiem. Arī pētījuma dati rāda, ka efektivitāte tika panākta tikai 53% gadījumu, kas nav pietiekami, lai izmantotu antivirālo terapiju monoterapijā, nepievienojot citus līdzekļus sāpju remdēšanai.

Medikamentozās terapijas nenoteiktība

Neskatoties uz to, ka pastāv vadlīnijas trigeminālas neiralģijas medikamentozai ārstēšanai, zinātnieki tomēr atzīst, ka vairums pētījumu, uz kuriem balstītas rekomendācijas, nav pilnīgi. Veikts pētījums, kurā apkopota informācija par medikamentozajai terapijai veltītajiem pētījumiem, kas veikti no 1960. līdz 2005. gadam. Rezultāti liecina, ka no 770 publikācijām tikai 21 bija augsts pierādījumu ticamības līmenis. Vairumā no tiem konstatēts, ka, vadoties pēc uz pierādījumiem balstītās medicīnas principiem, par trigeminālās neiralģijas terapijā efektīviem droši atzīstami ir antikonvulsanti, bet attiecībā uz pārējiem medikamentiem (ar retiem izņēmumiem) pierādījumu līmenis tomēr nav bijis pietiekami augsts vai arī pētījumu dizains nav bijis atbilstošs. Tāpēc zinātnieki norāda uz augstas kvalitātes randomizētu kontrolētu medikamentu pētījumu nepieciešamību šajā jautājumu lokā, lai varētu radīt atbilstošas augstas kvalitātes vadlīnijas.

_____________________

Chole R. et al. Drug treatment of trigeminal neuralgia: a systematic review of the ­literature//J Oral Maxillofac Surg, 2007 Jan; 65(1): 40-5.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Manuprāt, ir grūti un arī neētiski veikt randomizētu dubult­aklu kontrolētu pētījumu pacientiem ar šādām neciešamām sāpēm.

Ķirurģiskās metodes trigeminālas neiralģijas terapijā

Lai gan vidēji 80% gadījumu pacientu sūdzības uz antikonvulsantu fona mazinās, to blakņu vai nepilnīgās efektivitātes dēļ var būt nepieciešama ķirurģiska terapija. Ķirurģiska vaskulāra dekompresija ir uzskatāma par izvēles metodi pierādītas asinsvada radītas nerva kompresijas gadījumā, jo šādā veidā var panākt ilgtermiņa pacienta atveseļošanos un pazūd medikamentozās terapijas nepieciešamība.

Tiek izmantotas perkutānas un tiešas pieejas ķirurģiskas tehnikas. No tiešās pieejas metodēm ir minama mikrovaskulāra dekompresija un retrogaserīna rizotomija, no mazinvazīvajām metodēm - stereotaktiska radioķirurģija, izmantojot gamma nazi. Lai gan mikrovaskulārajai dekompresijai ir vislielākais mirstības risks (0-14%), tās efektivitāte ilgtermiņa periodā, salīdzinot ar pārējām metodēm, ir augstāka. Tāpēc relatīvi jauniem un veseliem pacientiem ar pierādītu nerva asinsvada radītu kompresiju, kuriem slimība nav ieilgusi un iepriekš nav veiktas citas ķirurģiskas manipulācijas šīs patoloģijas ārstēšanai, mikrovaskulāra dekompresija pagaidām ir uzskatāma par zelta standartu. Perkutānās ķirurģiskās manipulācijas, kas ir mazāk invazīvas, biežāk tiek pielietotas pacientiem ar augstu operācijas risku vai arī kā daļēji diagnostiska metode atipiskas slimības gaitas gadījumos.

____________________

Edlich R. F. et al. Trigeminal neuralgia//J Long Term Eff Med Implants, 2006; 16(2): 185-92.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Mikrovaskulāras dekompresijas plusi ir: ilgstošs efekts, saglabāta nerva funkcija, nav anesthesia dolorosa riska, zems recidīvu risks. Ņemot vērā ķirurģiskās komplikācijas, dekompresiju bieži pielieto tad, ja radiofrekvenču termokoagulācija izrādījusies neefektīva. Radioķirurģija ar gamma nazi ir augsti efektīva un, salīdzinot ar invazīvām procedūrām, tai ir mazāks komplikāciju risks. Tomēr jāatzīmē, ka neviens īsti nezina, kādi ir ilgtermiņa radiācijas efekti, it sevišķi gados jauniem pacientiem. Gamma naža radiofrekvenču operācija ir trīs reizes dārgāka par perkutānu denervāciju, bet par 40% lētāka nekā mikrovaskulāra dekompresija.

Diagnostikas novitātes mūsdienās

Plānojot jebkuru ķirurģisko trigeminālas neiralģijas terapiju, īpaši vaskulārās dekompresijas procedūras, kā arī meklējot neiralģijas iemeslus, būtiski ir noteikt nerva jušanas saknītes un apkārtesošo audu struktūru, it īpaši asinsvadu, savstarpējo novietojumu. Attīstoties vizuālajai diagnostikai, mūsdienās par visefektīvāko vizuālās diagnostikas metodi trigeminālas neiralģijas gadījumā ir atzīta trīsdimensionālā magnētiskās rezonanses (T2 3-D fast spin) cisternogrāfija kombinācijā ar magnētiskās rezonanses angiogrāfiju. Veicot šos izmeklējumus, 96% gadījumu ir iespējams ticami identificēt nerva/asinsvadu savstarpējo lokalizāciju, kā arī kompresijas vietu. Konvencionālā magnētiskā rezonanse nespēj sniegt tādu attēlu, kas būtu līdzvērtīgs, izmantojot iepriekšminētās tehnoloģijas.

______________________

Satoh T. et al. Preoperative simulation for microvascular decompression in patients with idiopathic trigeminal neuralgia: visualization with three-dimensional magnetic resonance cisternogram and angiogram fusion imaging//Neurosurgery, 2007 Jan; 60(1): 104-13.

Komentē dr. Gaļina Baltgaile

Vēlētos piebilst, ka diagnostiski efektīvs iz­mek­lējums, gandrīz 100% gadījumu norādot uz trigeminālā nerva kompresiju, ir trigeminālie izraisītie potenciāli. Pacientiem ar trigeminālo neiralģiju un negatīviem magnētiskās rezonanses izmeklējuma datiem ir ieteicams pārbaudīt trigeminālos izraisītos potenciālus. Tas ir arī vienīgais izmeklēšanas veids, kas agrīni norādīs uz nerva atjaunošanas iespējām pēc denervējošām ķirurģiskām manipulācijām. Diemžēl Latvijā šis izmeklējums nav pieejams, tāpēc mūsu valstī var izmantot vismaz trigeminālo neirogrāfiju.

 

Uz augšu ↑