No flokšu balerīnām līdz onkoloģijai. Onkoloģe Dace baltiņa

Viņai patīk agrie pavasara un  vasaras rīti, kad, pamostoties vēl pirms sešiem, var kādu brītiņu netraucēti palasīt. Viņai patīk visu darīt ātri – iet, domāt, rakstīt, runāt. Gluži kā tēvam, kurš nepratis mierā sēdēt un visu mūžu teciņiem vien skrējis. Viņai patīk lasīt, zīmēt, dziedāt, adīt, sēņot, rušināties dārzā, braukt ar mašīnu, ceļot, apmeklēt operu, teātrus un muzejus.Viņai, dzimušai pilsētniecei, patīk lauki, meži un mākoņi. Viņai patīk sapņot. Jo viņai patīk dzīvot.

Slepenā baleta trupa puķu dobē

Daktere Baltiņa bija savu vecāku vienīgais viņu vecumgala prieks un acuraugs simtgadīgā Pārdaugavas mājā ar lielu un rūpīgi koptu dārzu. Kad vasaras otrajā pusē dobēs vai visos pasteļtoņos saplauka flokši, mazā Dace izrāva ziedlapiņas, savirpināja tās pirkstos un uzbūra savas baleta izrādes. Atlika tikai piedungot kādu melodiju, un smalkās puķu dejotājas kuplajos svārkos sastājās rindās, apļos un kolonnās - baltas, lillā, rozā... Mamma gan brīnījusies, kāpēc tie flokši tādi izpluinīti. Par meitas slepeno baleta trupu viņai, protams, nebija ne jausmas.Dace Baltiņa

Sešdesmito gadu sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijā valdīja rosīga ne tikai zinātniskā, bet arī kultūras dzīve. Mamma dziedāja korī, bet Dace līdz skolas sākumam apmeklēja baleta pulciņu. „Pirmo reizi uz Zinātņu akadēmijas skatuves debitēju četru gadu vecumā," nosmej tagad jau pieredzējusī ārste un divu zinātnisku grādu autore. Vēlāk viņa sapņoja kļūt par operdziedātāju, jo mammas draudzene bija tolaik populārā soliste Austra Tauriņa un ģimenes viesībās daudz tika dziedāts gan no galda, gan tautiskā, koru un klasiskā repertuāra. Daktere Baltiņa vairākus gadus pati dziedājusi Latvijas Radio Bērnu korī un joprojām ļoti pārdzīvo, ka bērnībā nav varējusi apmeklēt mūzikas skolu. „Nespēju spēlēt kādu no mūzikas instrumentiem es joprojām izjūtu kā tīri fizisku defektu. Tādēļ visus savus bērnus (vecākie jau beiguši Rīgas 1. Mūzikas skolu - Jurģis trombona un Dagnija vijoles klasi, bet pastarīte Andra tai pašā skolā turpina apgūt vijoļspēli - red.) sūtu mūzikas skolā."„Mana debija četru gadu vecumā uz Zinātņu akadēmijas skatuves”

Meitā izsapņo ārsti

Daces Baltiņas mamma strādāja Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā (LEKMI). „Latvijas onkoloģijas un citu nozaru zinātnes tā laika korifejus pazinu vaigā, kā teikt, no bērna kājas. Tā bija vide, kurā es augu, ko ļoti cienīja mana māte un ar kuru viņa saistīja arī manu nākotni." Mātei attiecībā pret savu vienīgo meitu bija ļoti augstas prasības, tādēļ jau tā retos trijniekus liecībā allaž pavadīja sarkastiskais atgādinājums par rūpnīcu konveijeru lentām, kur tādām truļu karalienēm būšot īstā vieta. „Tas nu bija par daudz! Es - pie konveijera - nemūžam! Kaut gan reiz es tur patiešām nokļuvu. Bija komunistiskā sestdienas talka, un mūs aizsūtīja uz fabriku Dzintars smaržu flakoniņiem likt dekoratīvos vāciņus. Tad nu tā arī stāvēju pie konveijera lentes: vāciņš - pudelīte, vāciņš - pudelīte, un tā visu dienu. Tas noteikti nebija darbs man, kaut cienu cilvēkus, kas to dara diendienā. Man vajadzīga iespēja darboties radoši. Arī šai ziņā esmu savrupa un lielākoties vados pēc, citējot klasiķi - ko dari, to dari pats, lai palīga nelūdz tavs skats, principa," - tā daktere Baltiņa.

Onkoloģijas izvēle lielā mērā ­bijusi mammas inspirēta, jo viņa godāja savu direktori profesori Veltu Brambergu un pārējos institūta onkologus. Katrā ziņā izvēli nenoteica personīga saskare ar šo slimību kā tādu. „Mani fascinēja mammas stāsti par rosīgo zinātnieku dzīvi. Pati kā bērns piedalījos daudzu disertāciju aizstāvēšanas saviesīgajās daļās, kam sekoja mammas didaktiskie atgādinājumi par čaklu mācīšanos. Onkoloģija man šķita interesanta no pētnieciskā, ne praktiskā viedokļa. Kopš pirmā kursa apmeklēju onkoloģijas studentu zinātnisko pulciņu un drīz vien kļuvu par tās vadītāju."

Sazobe starp klīnicistu un zinātnieku

Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas daktere Baltiņa nonāca LEKMI Audzēju medikamentozās terapijas laboratorijā pie dakteres Ausmas Oliņas, kura viņu ieveda zinātnes, kultūras, krūts vēža un hormonālo norišu pasaulē. „Man ļoti laimējās ar saviem darbaudzinātājiem. Tie bija vecās paaudzes zinātnieki ar augstu darba un savstarpējo attiecību kultūru. Skumji, ka, sākoties Atmodai, zinātniskie institūti pakāpeniski sabruka. Mēs ar dakteri Oliņu LEKMI onkoloģijas bastionu pametām pēdējās - 1992. gadā. Nesen viesojos Viskrievijas Onkoloģijas institūtā Pēterburgā. Pētniecisko laboratoriju piecstāvu ēkā, kur kādreiz strādājuši ap 300 zinātnisku darbinieku, tagad vienā stāvā darbojas vairs tikai kādi 30. Cik atpazīstama aina! Taču mūsdienās klīnika bez zinātnes nav iedomājama."Skaistais LEKMI laiks, ar kolēģēm (no kreisās) I. Grabovsku, G. Zeikati, I. Nuķi

LEKMI zinātniekiem bijusi plaša sadarbība gan ar Stradiņa slimnīcu, gan republikas un pilsētas onkoloģiskajiem dispanse­riem, citām slimnīcām. „Tur, kur klīnicistiem blakus darbojās arī zinātnieki, pragmatisko ārsta rutīnu dāsni papildināja jaunākās diagnostikas un ārstēšanas metodes. Manuprāt, tas bija ieguvums abām pusēm. Medicīnas zinātņu kandidāte daktere Oliņa, piemēram, piedalījās konsilijos - viņas ieteikumus respektēja, ņēma vērā. Tagad diemžēl nereti rodas iespaids, ka jo tu vairāk esi lasījis un teorētiski zinošāks, jo dažiem tas šķiet apgrūtinošāk. Taču onkoloģijā taktiskās kļūdas maksā ļoti dārgi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Atceros profesores Brambergas vizītes. Visa nodaļa bija kā uzvilkta, jo visam bija jābūt perfektam - no stīvinātām māsu cepurītēm līdz pārdomātam ziņojumam par katru pacientu. Nenoliedzami tur bija zināms teatrālisms, taču tās bija uzvedības un stratēģiskas medicīniskas domāšanas paraugstundas. Lieliska skola!

Vēlāk esmu piedalījusies līdzīgos konsilijos Somijā, Anglijā, Krievijā. Konsilijs nav kolektīva atbildības sadalīšana uz galviņām, to apliecinot ar vairākiem parakstiem. Tam vajadzētu būt rosinošai dažādu specialitāšu ārstu diskusijai par iespējami labāko risinājumu konkrētajās situācijās. Pie mums šodien ir citi laiki, citi tikumi un konsiliji mainās tiem līdzi... Tie nav salīdzināmi ar agrāk un citur redzēto."

Paralēli zinātniskajam darbam daktere Baltiņa ir strādājusi par onkoloģi jau minētajā 18. nodaļā, Rīgas pilsētas onkoloģiskajā dispanserā, Latvijas Onkoloģijas centrā, kur šobrīd vada Izglītības daļu un onkoloģijas rezidentu apmācību. Viņai ir liela pieredze ne tikai darbā ar onkoloģiskiem pacientiem un viņu piederīgajiem, bet arī sievietēm ar dažādām krūts veselības problēmām.Kolēģiem tiek autogrāfs grāmatā Diagnoze – vēzis, 2006. gads

Profesorei piemīt kāda apbrīnojama prasme - runāt par sarežģītām lietām vienkāršā valodā. Par to var pārliecināties, gan pārlapojot viņas sarakstītās grāmatas, gan klausoties publiskos priekšlasījumus. Viņa vienmēr atrod īsto sarunvalodu ar jebkuru auditoriju: skolēniem, studentiem, rezidentiem, ārstiem, pacientiem.

Vai viegli būt onkologam

Ar vēža slimniekiem daktere Baltiņa sāka strādāt pēc institūta beigšanas. Uz onkoloģiju viņa gan nekad nav raudzījusies kā uz kaut ko traģisku. „Vēža gadījumā mums ir laiks - īsāks vai garāks, bet laiks, lai kaut ko darītu. To ir jāprot izmantot. Te neder princips - visu vai neko, jo arī sīka uzvara ir panākums, par ko būtu jāpriecājas, kamēr pārāk agresīva iejaukšanās var izjaukt daudzus trauslus mums varbūt līdz galam nezināmus mehānismus. Pacients un viņa audzējs ir savdabīgs līdzāspastāvēšanas fenomens, un gluži tāpat kā lielajā politikā ar diplomātiju var panākt vairāk. Pirms gada, viesojoties ASV, mani aizkustināja turienes vēža slimnieku un viņu atbalstītāju kustība Relay for life. Tās būtība ir vienoties kopīgā priekā par ikkatru sasniegumu - veiksmīgu operāciju, atlabšanu pēc apstarošanas, pabeigtu ķīmijterapiju, nodzīvotiem mēnešiem pēc atklātajām metastāzēm, ataugušiem matiem, asinsainas normalizēšanos un tamlīdzīgi. Cilvēki tik ļoti alkst uzmundrinājuma."„Ar jaunāko meitu es atkal sāku iet skolā”

Taujāta, kādam vajadzētu būt labam onkologam, profesore brīdi domā. „Onkoloģija ir nozare, kurā ieguldīti miljardi, vairojot izpratni par slimības molekulāri bioloģiskajiem mehānismiem, piedāvājot aizvien modernākas diagnostikas iespējas un ik gadu sniedzot inovatīvus risinājumus medikamentozajā terapijā. Tanī pat laikā mēs jo­projām nezinām, kāpēc tieši vēzis attīstās. Kāpēc vieniem slimība norisinās strauji un tikpat kā nekontrolējami, bet citi ar to var sadzīvot gadiem? Tēlaini izsakoties, cīņu ar vēzi es redzu risināmies biezā miglā tītā kaujas laukā, kur atsevišķu lādiņu uzplaik­snījumi ļauj apjaust ienaidnieka aprises, lai tad pret tām raidītu visu iespējamo augsto tehnoloģiju arsenālu, tā arī līdz galam neuzzinot - vai esam savu pretinieku pieveikuši, ievainojuši, vai tikai pabaidījuši. Tādēļ, apzinoties mūsdienu medicīnas ierobežotās iespējas, ārsta personībai ir ļoti liela nozīme.

Topošais kolēģis var nebūt gara milzis, taču, ja viņam būs empātiska attieksme, viņš būs ļoti labs ārsts. Labam onkologam būtu jābūt vārda mākslas meistaram, jo vārds dziedē, nomierina, uzmundrina. Galu galā lielākā daļa deontoloģisko problēmu rodas tieši saskarsmes problēmu dēļ. Ikviens pacients vēlas sev nedalītu uzmanību - kaut uz brīdi. Man, piemēram, ļoti patīk jautājoši pacienti. Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgi uz tiem neatbildēt. Diemžēl ārsta profesijā nereti vērojams arī izdegšanas sindroms, kad kolēģis kļūst nevērīgs, neiecietīgs, cinisks, pat rupjš gan pret pacientiem, gan saviem kolēģiem. Tad tā ir traģēdija."

Onkologu, tāpat kā citu specialitāšu ārstu, vidējais vecums Latvijā ir nepiedodami liels. Profesore priecājas, ka starp jaunajiem kolēģiem ir tādi, kas izvēlas palikt Latvijā. „Visi rezidenti ir brīnišķīgi jauni cilvēki, par kuriem man ir tikai viena rūpe - kaut ikdiena viņus nesamaitātu. Ar mūsu jaunajiem kolēģiem viss būs labi, ja vien paši viņus ar cieņu un mīlestību pieņemsim savā vidū."Baltiņu ģimene – (no kreisās) vīratēvs, Andra, Dagnija, Jurģis, Dace un vīrs Māris.  Vecāko bērnu izlaidumā, 2006. gads

Svaru kausos dzelži pret pacientiem

Ik pa laikam presē lasām par jaunatvērtiem diagnostikas kabinetiem, jaunām tehnoloģijām. Tiek domāts par skrīningdiagnostikas metožu plašāku ieviešanu un pat vēža vakcīnām. „Jā, tas viss ir apsveicami un priecē. Aparātus pērk daudz un labus, un pēc dažiem gadiem tie visi neizbēgami būs novecojuši un vajadzēs atkal jaunākus un modernākus. Tā tas var turpināties bezgalīgi, un kādiem tas varbūt pat ir izdevīgi. Taču patiesībā notiek tā - kad diagno­ze ar visām šīm smalkajām tehnoloģijām ir noteikta, tad naudiņas, lai atklātās slimības ārstētu kaut vai Eiropas standartu līmenī, vairs nepietiek... Izmisušie pacienti un viņu piederīgie klauvē pie dažādām durvīm. Viņiem vienalga, cik funkcionāls ir kārtējais datortomogrāfs vai mamogrāfs. Viņi grib dzīvot. Viņi ir laikus griezušies pie ārsta, laikus sākuši terapiju, kas izrādās vairs ne pašiem, ne valstij nav pa kabatai. Rodas iespaids, ka apēsta tablete vai ievadīta injekcija ir kā zemē nomesta nauda. Uz svaru kausiem tiek likti dzelži pret pacientiem. Tiesa, arī medikamentu lietošanas kontrolei tieši no valsts institūciju puses vajadzētu būt stingrākai."

Daktere ar sajūsmu stāsta par redzēto Brno onkoloģijas klīnikā Čehijā, kurā pacientiem saprotamā valodā pieejams plašs literatūras klāsts par onkoloģiskajām slimībām. Telpā, kurā visu laiku dežurē informācijas māsa, gar sienām ir plaukti ar izziņas literatūru, pacientiem un viņu piederīgajiem brīvi pieejams internets un māsa palīdz atrast nepieciešamo papildu informāciju. Klīnikā darbojas mākslas terapijas studija ar lielu galdu zīmēšanai, veidošanai un citiem rokdarbiem, ir televizors un plaša filmotēka, mūzikas centrs, ērti klubkrēsli. „Savu pedagoģisko praksi te realizē māk­slas skolu audzēkņi. Slimnīcai tas neko nemaksā, bet pacientiem dod tik daudz. Visur izlikti viņu gatavotie mākslas priekšmeti - pašu ierāmētas glezniņas, zīmējumi, papīra un keramikas izstrādājumi... Materiālus sarūpē vai saziedo pacientu piederīgie, dažādas firmas. Latvijā studenti ik gadu izstrādā tūkstošiem interesantu darbu. Kāpēc daļu no tiem priekšlasījumu vai izstādes veidā nevarētu sniegt mūsu pacientiem? Iegūtu visi."Sužu pērnā gada gurķu raža – „gurķus audzējam toveriem, tie mums aug kā zāle”

Par personīgām simpātijām un svētajiem meliem

"Arī ārsts ir tikai cilvēks, un viens pacients tiešajā saskarsmē viņam var likties mazāk tīkams, otrs - vairāk," saka profesore. „Labestīgiem, optimistiskiem un par sevi cīnīties gataviem pacientiem arī slimība noris savādāk, labāk. Diemžēl pieredze liecina, ka lieli pārdzīvojumi, naids, ilgstošs distress, citādi smagi psihoemocionāli pārdzīvojumi mēdz pasliktināt slimības gaitu. Tā nu tas ir, kaut skaidrojumu mēs vēl nezinām, tikai nojaušam. Rudenī braukšu uz Pasaules Neiropsihoonkoloģijas kongresu. Re, kā! Vēl viens onkoloģijas virziens."

Taujāta par apzinātu samelošanu pacientiem, profesore bilst, ka jebkuru informāciju, arī bēdīgo, var pasniegt dažādi. Tas, kādiem tieši vārdiem ārsts to izdarīs, lielā mērā atkarīgs no viņa profesionālām zināšanām, kultūras, inteliģences un cilvēciskām īpašībām. Pacientam ir tiesības taujāt par savu slimību, tās iznākumu, ārstēšanas metodēm, komplikācijām. Ārsta pienākums ir ar cieņu atbildēt.

Vizītkarte - grāmatas

Baltiņu ģimene savā ziņā ir īpaša - divi habilitēti medicīnas doktori, trīs bērni. Profesors Māris Baltiņš ir Tulkošanas un terminoloģijas centra direktors, epidemiologs, sabiedrības veselības speciālists, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām un daudzu valodu prasmēm. Vecākais dēls Jurģis ir vēstures maģistrs un strādā Aizsardzības ministrijā. Vidējā meita Dagnija studē maģistrantūrā Vācijā un šobrīd apmaiņas kārtā vienu semestri izglītojas Austrālijā. Viņas izvēle ir pasaules kultūras mantojuma menedžments. Jaunākā meita Andra šopavasar pabeidza Rīgas Franču liceja 1. klasi. Neviens no Baltiņu vecākajiem bērniem nav izvēlējies medicīnu. Kāpēc? „Godīgi sakot, priecājos, ka viņi ir sava ceļa gājēji. Mūsu aizbildniecība viņus neskar. Neesam viņus ne īpaši mudinājuši, ne arī atrunājuši no medicīnas. Tā bija viņu izvēle, un pagaidām izskatās, ka abi ir ar to apmierināti."

Vaicāta par savām mājām, profesore smaida: "Mums mājās nav ne antīku mēbeļu, ne kristāla podu, ne eiroremonta, toties ir liela bibliotēka. Grāmatas ir visās istabās, arī uz lielākā plaukta, proti - uz grīdas. Visi lasām, visi pērkam, tā arī sakrājas." Sava bibliotēka sniedzot ne ar ko citu neaizstāja­mu pilnības un miera sajūtu. Savai grāmatai savā grāmatu plauktā ir pavisam cita vērtība. Ir taču tik labi apzināties, ka, līdzko tev ko ievajadzēsies, nekur tālu nebūs jāmeklē.

Masu psihozei, iegādājoties grāmatas, profesore neļaujas. Da Vinči kodu viņa, piemēram, nav lasījusi. Visdrošāk uzticoties vīra gaumei. „Pērkot grāmatu, allaž to izšķirstu. Ja tā mani neuzrunā, nepērku." Viņa cenšas nelasīt arī grāmatu vai izrāžu recenzijas, jo negrib ietekmēties no kāda cita viedokļa. Viņai ir pašai savs. Un vēl - profesore nevienu grāmatu nav pārlasījusi otrreiz: viņai patīk pirmreizīguma bauda - kad nezini, kas notiks nākamajā lappusē un nodaļā. Līdzīgi - ar pirmreizīguma baudu - viņa uztver arī dzīvi.

Par miesas un gara kopšanu

Grūta dakterei Baltiņai šķiet tā diena, kad ir palikušas neatrisinātas pārsvarā organizatoriskas problēmas. Savukārt par pilnvērtīgām viņa sauc tās dienas, kad ir daudz lasīts, gatavojot kārtējo lekciju, atrasti interesanti raksti. Ļoti patīkot pašai gatavot lekciju ilustratīvo materiālu, un pat iedomāties nevarot, ka viņas vietā to darītu kāds cits. 

„Esmu lasījusi, ka intensīva garīga darbošanās inducē laimes hormonu izdali. Tas patiešām tā ir! Ko mums nemitīgi atgādina ārsti un plašsaziņas līdzekļi - pareizi ēdiet, kustieties, rūpējieties par savas miesas tīrību un labklājību. Neviena vārda par pelēkajām šūniņām. It kā to nemaz nebūtu. It kā veselība attiektos tikai uz miesu. Bet no miesas kopšanas vien jau gars nekļūs veselāks. Te vietā būtu Stendera viedie vārdi par grāmatu lasīšanu un prāta pacilāšanu. Mums ir krāsu terapija, mūzikas terapija, dejas terapija. Neesmu dzirdējusi par grāmatterapiju, kaut zināms, ka laba literatūra spēj aizraut, pacilāt, aizmirst savu slimību un sākt priecāties par dzīvi."

Baudas ikdienai

Baltiņiem ir neliela vasarnīca Sužos, dārzs un brīnišķīgi kaimiņi. Tas viss labsajūtai. Nē, viņiem neesot daiļdārza, ko likt uz žurnāla vāka, bet ir puķes, siltumnīca, zālājs un dažas dobes, kur rušināties. Profesorei ļoti patīk pamukt no pilsētas kņadas, kamēr viņas vīrs ir izteikts Rīgas cilvēks - viņš vislabāk jūtoties savā dzīvokļa grāmatu dārzā.

Vakaros viņi palaikam palasot arī kaut ko neliterāru. Mārim tās ir šaha, Dacei - pavārgrāmatas vai adījumu tehniskie rak­sti. Abi labprāt nūjojot, braucot ar riteņiem, ziemā palaikam paslēpojot. Baltiņi dzīvo samērā noslēgti. Viņiem ir daži ļoti tuvi ģimenes draugi un jauki kaimiņi, ar kuriem tad arī palaikam tiekas - pacep gaļu, uzspēlē kādas galda vai prāta spēles, apceļo Latviju. Divatā viņi ir apbraukājuši vai puspasaules. Uz Eiropu Baltiņi brauc baudīt mākslu, dabu un viens otra netraucētu sabiedrību.

Bet tad, kad ir grūti, profesore sēžas pie stūres un brauc. Mašīna mobilizē un ļauj pārslēgties uz citām domām. Un ja vēl fonā skan mūzika no operas Rigoletto...

Vai viņa ir laimīga? Profesore piesit pie galda un klusiņām nosaka: "Būtu grēks apgalvot pretējo."

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

Šis vairs nav lillā, rozā un balto flokšu balerīnu laiks. Šis ir laiks ar atbruņojošu vienkāršību, gudrības spēku un pieredzi. Tik drošu, ka flokšu balerīnas te varētu griezties trakulīgās dejās, skaidri zinot, ka profesore palīdzēs tām noturēties un izdzīvot katru dzīves mirkli, neļaujot priekšlaikus pārvērsties čaukstošā brūnumā...

 

Uz augšu ↑
  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu

  • Norvēģija: uz krīzi skatās pusotra gada perspektīvā

    ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis - iespējams, zviedri rīkojušies pareizi. Lasīt visu