Potjomkina sādžas spīlēs
Gadījumu no dzīves atstāstīja Gunta Anča, nevalstiskās organizācijas Sustento vadītāja. Kādai pacientei Rīgas klīnikā 6.00 no rīta māsa paņem analīzes un teic, ka būs operācija. Nekas nenotiek. Nākamajā rītā atkal ņem analīzes, jo gaidāma operācija. Atkal nekas nenotiek. Trešajā rītā māsa taisa analīzes - būšot operācija. Bet nekas nenotiek... Ceturtajā ārsts pasauc pacienti pie sevis un vaicā: ko darīsim - iesim mājās vai tomēr taisīsim operāciju. Jautājums: kurš šajā gadījumā ir ķīlnieks? Pacients, kuram netaisa operāciju, jo viņš nesamaksā? Vai ārsts, kuram valsts nesamaksā un piespiež nodarboties ar labdarību?
Izskanēja arī melnbaltāki, radikāli komentāri: jāpanāk, ka pacienti nedrīkst dot, bet ārsti nedrīkst ņemt. Tā būtu maģiskā lode, kas atvērtu iestrēgušo sistēmu. Tā liktu ātri risināt budžeta palielināšanas un apdrošināšanas jautājumu (korupcijas pētniece profesore Rasma Kārkliņa). Klausītāju rindās, kurās sēdēja pārsvarā veselības aprūpes darbinieki, šajā brīdī varēja saklausīt tādu kā murdoņu...
Arī Valsts prezidenta kanceleja ķērusies pie darba un izstrādājusi savus priekšlikumus par „viegli un skaidri saprotamu sistēmu." Pacientu komentārs - tie varētu būt skaidri saprotami vairāk ārstiem. Piemēram, viens no ierosinājumiem: pacientam jāļauj nopirkt pakalpojumu no ārsta, nodrošinot, ka samaksa sasniedz ārstu, nevis paliek slimnīcai. Tāpat slimnīcai jāmotivē ārstus strādāt ilgākas (vēl garākas?) stundas, par to papildus samaksājot. Vēl priekšlikums - jādod ārstam tiesības noteikt diferencētus pakalpojumu tarifus - par cenu jāvienojas, abām pusēm noslēdzot vienošanos.
Visu foruma dalībnieku izteikumi vedināja uz secinājumu, ka tehnikas arsenālā vajadzīgs nevis labi daudz slotu, bet buldozers. Gaišu domu izteica Dr. fil. Atis Zakatistovs, biznesa ētikas pasniedzējs: „Ja katrs ārsts ir atbildīgs, tas vēl nenozīmē, ka sistēma kopumā ir atbildīga!"