Ikdienā neredzamais aisbergs – Labas ražošanas prakse

Kad 2004. gadā no Latvijas tirgus pazuda lētie NVS valstu medikamenti, sabiedrība kādu laiku viļņojās. Arī tagad nav neparasta situācija, kad ārsts vai medicīnas iestāde uzskata, ka pacientam vajadzīgas valstī nereģistrētas zāles. Un tomēr. „Labas ražošanas prakse nav bubulis, ar ko aizliedz lietot kādus medikamentus. Tas ir sabiedrībai ikdienā neredzamais aisbergs – liels farmaceitisko kompāniju darba ieguldījums, kas ir garants zāļu drošumam, kvalitātei un efektivitātei,” uzsver Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktore INGUNA ADOVIČA un Farmaceitiskās darbības atbilstības novērtēšanas nodaļas vadītāja IVETA VILCĀNE. No 2006. gada janvāra ar Labas ražošanas prakses atbilstības novērtēšanu nodarbojas ZVA, kas šo funkciju pārņēma no Farmācijas inspekcijas. Tiesa, šis process nenotika klasiskā izpratnē, jo speciālisti, kas strādā šajā jomā, tika meklēti pilnībā no jauna.

Trīs gadus senai vēsturei pieder notikums, kad askofēns, kas nepamatoti saturēja arī glibenklamīdu, vairākiem desmitiem cilvēku izraisīja hipoglikēmiju. Baltkrievu uzņēmumam ražošanas procesā radās kļūme, sajaucot izejvielu maisus. Hrestomātisks piemērs, kas ilustrē, kā Labas ražošanas prakse attiecas uz ikvienu pacientu. Proti, ja ķēdes vienā galā esošajam ražotājam ir iespēja pieļaut kļūdu, tad otrā galā pacientam nav garantijas, ka lietotais medikaments viņam neizrādīsies liktenīgs. I. Adoviča: „Likumdošana garantē, ka Latvijas iedzīvotāji kā Eiropas Savienības pilsoņi ārstēšanās procesā saņems Labas ražošanas prakses prasībām atbilstošas zāles. Mēs neapgalvojam, ka visas zāles, kas ražotas bez Labas ražošanas prakses, ir sliktas kvalitātes un cilvēkiem kaitīgas. Taču šīm zālēm nav tādas kvalitātes garantijas, kādas ir tām, kas ražotas atbilstoši Labas ražošanas prakses prasībām. Starpība ir lielākā riska iespējamībā. Ārstam, protams, ir tiesības izvēlēties savam pacientam Eiropas standartam neatbilstošus medikamentus, taču nav pieļaujama situācija, ka viņš par šo faktu neinformē pacientu."

Kā viss sākās...

„Agrāk, kad zāles aptiekā gatavoja farmaceits, par konkrēto zāļu pagatavošanas procesu viņš arī pilnībā atbildēja. Viņam bija gan atbilstoša izglītība, gan pieredze. Kad zāļu ražošana kļuva rūpnieciska un tika iesaistīts arvien vairāk cilvēku, radās nepieciešamība kopumā kontrolēt ražošanu, kvalitātes vadību, izplatīšanu utt. Labas ražošanas prakses jēdziens izveidojās sešdesmitajos gados Amerikā, - saslima liels skaits pacientu un izrādījās, ka vainojami nepienācīgi kontrolēti zāļu ražošanas un kvalitātes vadības procesi, līdz ar to tika saražots nekvalitatīvs gala produkts. Eiropā vienotas Labas ražošanas prakses prasības tika definētas astoņdesmitajos gados. Latvijā informācija par Labas ražošanas prakses standartu parādījās jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē; tas nebija obligāti piemērojams, bet vairums uzņēmumu virzījās uz to, lai savā darbībā šīs prasības izpildītu. Iestājoties ES, visiem zāļu ražotājiem Labas ražošanas prakses prasības kļuva par obligātu pienākumu. Latvijas uzņēmumi veiksmīgi ar šo uzdevumu tika galā," ieskatu vēsturē sniedz I. Vilcāne.

VZA Farmaceitiskās darbības atbilstības novērtēšanas nodaļas pārziņā ir visi Latvijas zāļu ražotāji, kopskaitā 13, kā arī tie, kas veic daļēju ražošanas procesu - ražo neiepakotu vai nopērk saražotu produktu un to iepako, marķē.

Latvijas inspektoru uzdevums ir uzraudzīt ne tikai nacionālos ražotājus, bet arī  trešo valstu - to, kas neatrodas Eiropas ekonomiskajā zonā - ražotājus, kuru produkti ir reģistrēti Latvijas nacionālajā reģistrācijas procedūrā. Medikamentus, kas centralizēti reģistrēti Eiropā, uzrauga kāds no Eiropas valstu inspektorātiem vai aģentūrām. I. Vilcāne: „Mūs aicina braukt arī uz trešo valstu ražotnēm; tas saistīts ar produkta reģistrācijas iesniegumu, arī pēc produkta reģistrācijas nepieciešama regulāra produkta uzraudzība. Praktiski mūsu kapacitāte pašlaik to neļauj darīt, jo prioritāte tomēr ir nacionālie ražotāji. Tā, piemēram, pagājušā gada nogalē mums bija daudz darba, jo visiem uzņēmumiem līdz gada beigām bija jāpārreģistrē ražošanas vai importa licence. Tas nozīmē, ka visi uzņēmumi jāapmeklē un jāveic atbilstības novērtēšana."

I. Adoviča: „Trešo valstu uzņēmumu novērtēšanā der jebkura ES valstu inspektora atzinums. Ja, piemēram, kādā zāļu ražotnē Austrumos bijis franču inspektors un novērtējis, ka tā atbilst Labai ražošanas praksei, mēs šo atzinumu respektējam. Līdzīgi mūsu inspektori nav tikai Latvijas, bet ES inspektori un viņu ziņojumi ir atzīti visā ES telpā. Piebilde par trešajām valstīm. Zināms, cik stingra ir Food and Drug Administration (ASV Pārtikas uz zāļu pārvalde), taču tas nenozīmē, ka Amerikā ražotām zālēm ir citas prasības nekā Indijā vai Krievijā ražotiem medikamentiem. Eiropas prasības visām trešajām valstīm ir vienādas.

Un vēl. Ir virkne valstu (Austrālija, Kanāda, Šveice), ar kurām ES ir noslēgusi savstarpējās atzīšanas līgumus. Tas nozīmē - ja produkts ir ražots šajās valstīs un šo valstu inspektori atzinuši, ka ražošana atbilst Labai ražošanas praksei, tad Eiropas inspektori to respektē."

Sistēma, kas uzķer riskus

Kā praktiski tiek izvērtēts - atbilst vai neatbilst uzņēmums Labas ražošanas praksei? I. Vilcāne: „Labas ražošanas prakses standarts aptver vairākus skatupunktus: kvalitātes vadību, personālu, telpas un iekārtas, dokumentāciju, ražošanu, kvalitātes kontroli, ražošanas un kvalitātes kontroli uz līguma pamata, sūdzības un produkta atsaukšanu, paškontroli. Šiem deviņiem aspektiem jābūt ieviestiem katrā uzņēmumā atbilstoši tā specifikai un ražoto produktu, izmantoto procesu sarežģītības pakāpei. Tālāk pēc nepieciešamības tiek piemērotas arī prasības vai nu kādam noteiktam produktu veidam, piemēram, sterilajiem vai bioloģiskajiem produktiem, kā arī dažādiem vispārīgiem aspektiem, kas nav atkarīgi no ražoto produktu veida. Piemēram, par validāciju vai par paraugu ņemšanu kvalitātes kontrolei. Mēs savās pārbaudēs raugāmies, vai visi aspekti, kas uzņēmumam būtu jāpārvalda, tiek adekvāti kontrolēti, vai uzņēmums apzinās savas darbības iespējamos riskus un vai spēj tos novērst un mazināt. Tātad tā ir kvalitātes nodrošināšanas sistēma, kas uzķer riskus."

Viņu papildina I. Adoviča: „Riski var būt jebkurā solī. Kad tiek izvēlēta aktīvā viela no kādas tālas valsts rūpnīcas. Risks var būt zāļu ražošanas procesā. Kļūdas var rasties, arī iepakojot medikamentu. Risks var būt, piemēram, gatavojot sterilās zāļu formas - vai attiecīgajā sērijā visas pudeles ir sterilas? Nomainot ražošanas līnijā produktu - vai līnijas ir iztīrītas, vai nekas nav palicis no iepriekšējā un neietekmēs jauno produktu? Ļoti daudz praktisku aspektu, kurus uzņēmumam jāprot novērtēt!"

Latvijas uzņēmumi visbiežāk tiek galā ar pamatprasību nodrošināšanu, problēmas rodas tad, kad uzņēmums attīsta jaunus darbības virzienus, kuros vēl nav uzkrāta pieredze - tādi ir I. Vilcānes novērojumi. Turklāt uzņēmums nevar teikt: kontrolējam visu, kas notiek mūsu sienās, bet, kas aiz tām - uz mums neattiecas. Nē! „Vairums izejvielu nāk no Ķīnas, Indijas - uzņēmuma pienākums ir nodrošināt, lai ražošanā tiek izmantotas kvalitatīvas izejvielas. Uzņēmumi to arī dara - regulāri brauc auditēt izejvielu ražotājus. Līdzīgi viņi arī nosaka prasības tipogrāfijai, lai marķējums, instrukcijas nevarētu tikt sajauktas. Pasaules statistika liecina, ka apmēram 70% gadījumu, kad zāles tiek atsauktas no tirgus, iemesls ir kļūdains vai nepareizs marķējums vai iepakojums. Līdz ar to nevaram teikt, ka viens posms ražošanā ir svarīgāks par otru."

Skolo Latvijas ražotājus, skolojas paši inspektori

„Mums ir jāspēj novērtēt un pieņemt adekvātu lēmumu konkrētajā uzņēmumā konkrētajā brīdī. Sintezēt informāciju. Un tas nav viegli. Jo nav pie rokas grāmatu vai vadlīniju, kur rast informāciju, ja ko nezini. Ja novērtējam telpu atbilstību prasībām, tām vienu reizi izejam cauri, un mums ir jāmāk pateikt, vai visi materiāli ir pareizi izvēlēti, vai nav kādu potenciālu risku. Tāpat ar iekārtām utt. Tā nav laba prakse, ja inspektors, ražotnē apskatījis telpas, pēc pāris stundām prasa, lai aizved tās parādīt vēlreiz," stāsta I. Vilcāne.

Tas nozīmē, ka inspektoriem, līdzīgi kā ārstiem, visu mūžu jāmācās. Un to viņi arī dara. Latvijas inspektori piedalās darba grupās, kur tiek diskutēts par dažādu prasību detalizētāku skaidrojumu, arī ražotājiem paredzētos semināros. Informācijas apmaiņas procesā palīdz arī Farmācijas inspekciju sadarbības shēma (PICS), kas apvieno to valstu inspekcijas un aģentūras, kuras ir atzītas par ekvivalentām. Šobrīd šajā organizācijā ir 30 valstis, Latvija iestājās 2004. gadā, pateicoties Valsts Farmācijas inspekcijas ieguldījumam. Ir iespēja sadarboties, dalīties informācijā ar šo valstu inspektoriem, bet nav obligāti pieņemt viņu atzinumus.  Tāpat ir pieejama kopēja datu bāze par Labas ražošanas praksi ES - Eiropas inspektoru ziņojumi, kad un kādas ražotnes apmeklējuši un kādu atzinumu devuši. „Domāju, ka daudzi Latvijas ražotāji mūsu inspektoru vizītes uztver kā labu skolu, kas ļauj viņiem Eiropā kļūt konkurētspējīgākiem," pārliecināta I. Adoviča.

I. Vilcāne: „Uzņēmumi ne jau speciāli kādas prasības neizpilda vai kaut ko nepamana, iespējams, risku ir novērtējuši zemāk. Mēs ar savu pieredzi sakām: nē, risks ir lielāks. Mērķis nav pakratīt pirkstu - jums jādara tā! Mums nav tiesību dot gatavas receptes, kā rīkoties. Mūsu mērķis ir pateikt: jūs neesat izdarījuši visu nepieciešamo, un uzņēmumam pašam ir jāmeklē visizdevīgākais ceļš, kā problēmu novērst."

 

Uz augšu ↑