Šefs. Atmiņu stāsts par Rīgas 1.slimnīcas ķirurgu dr. Jāni Jēgermani

Mazrunīgs. Taču ļoti atvērts. Kad naktī viņam zvanīja un sauca palīgā, viņš nosmaidīja: kamēr mašīnu sūtīsit, būšu klāt. Daudziem jaunajiem ārstiem ielicis rokās skalpeli pirmajā apendektomijā, sakot – operē, es asistēšu. Spīdošs diagnosts, apveltīts ar analītisku domāšanu un rentgena vērtu intuīciju. Klīda nostāsti – viņš pēc ožas vai tikai ar rokas pielikšanu spējot noteikt pareizo vēdera dobuma diagnozi. Tikpat zīmīgas bija viņa vizītes: kā viņš apsēdās uz pacienta gultas malas, uzlika roku, jautāja... Pacientu mīlēts. Kā gan citādi – jo viņš uzskatīja, ka slimnīca un ārsti strādā un pastāv tikai slimnieku dēļ.

Skolas solā ar Paulu Stradiņu

Trīsgadīgais rīdzinieks Ernests, pastiepies pirkstgalos, raudzījās uz gultā knukstošo tīstokli. Tas bija viņa brālis Jānis. 1895. gada 15. martā viņš vēl bija Jānis Blese. Mazliet vēlāk viņu formāli adoptēs tēvamāsas ģimJānis Jēgermanisene, jo vecāki baidīsies, ka dēlu var uz daudziem gadiem iesaukt armijā. Tā Blese kļūs par Jēgermani.

Lai uzturētu ģimeni, pēc jaunākā dēla piedzimšanas Bleses pārcēlās uz barona Gustava fon Nolkena Lielezeres muižu Lietuvas pierobežā, kur tēvs kopa muižas dārzu. Vecāki nebija turīgi, tāpēc dēli tika skoloti pa kārtai. Vispirms Ernests; tikmēr Jānis grāmatu zinības apguva mājmācībā. Kad vecākais dēls iestājās Pēterburgas universitātē, sešpadsmitgadīgais Jānis tika nosūtīts uz Aleksandra ģimnāziju Rīgā.

Banālajā teicienā - būt īstajā laikā īstajā vietā - ir neiedomājami daudz patiesības. Kāds - tur augšā - Jānim Jēgermanim bija sagādājis labu sabiedrību. Aleksandra ģimnāzijā viņš satika Paulu Stradiņu. Puiši mācījās vienā klasē, sadraudzējās un 1914. gadā izlaidumā abi bija izlēmuši - jādodas uz Petro-gradas Kara medicīnas akadēmiju. Petrogradā Jāni gaidīja vecākais brālis Ernests Blese, kurš gatavojās profesūrai valodniecībā, vēlāk kļūstot par izcilu latviešu valodnieku.

Kāda sabiedrība bija Kara medicīnas akadēmijā! Kopā ar Jāni Jēgermani un Paulu Stradiņu mācījās latvieši, no kuriem ikviens ierakstāms izcilāko Latvijas mediķu galerijā: Reinholds Sniķers, Gedimins Ēbels, Jēkabs Prīmanis, Pāvils Mucenieks un citi. Pasniedzēju vidū bija spožākie Krievijas prāti, starp viņiem arī fiziologs Ivans Pavlovs. Jānis Jēgermanis un Pauls Stradiņš apmeklēja Nikolaja Pirogova ķirurgu biedrības sēdes, klausījās perfekti noslīpētus referātus un principiālas diskusijas. Lai piepelnītos, draugi no rītiem strādāja dezinfekcijas brigādē.

Praktisko pieredzi sarūpēja arī laiks. Risinājās Pirmā pasaules kara notikumi, un vasaras prakses studenti aizvadīja pārvietojamos hospitāļos frontes tuvumā. Tā kā tīfs un iesaukšana Sarkanajā armijā Jānim Jēgermanim iztraucēja gala eksāmenus, pēc atgriešanās Latvijā 1922. gadā viņš iestājās Medicīnas fakultātes piektajā kursā. Jau studiju gados viņš izcēlās ar rūpīgo pieeju un laiku, ko nežēloja slimniekam; viņš voluntēja Rīgas 1. slimnīcā pie Jēkaba Alkšņa un Jāņa Jankovska.

Klīnikai 1928. gadā pārceļoties uz Rīgas 2. slimnīcu, Jānis Jēgermanis palika 1. slimnīcā. Erudīto, nosvērto ārstu pamanīja: 1936. gadā viņš kļuva par Rīgas 1. slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītāju.

Konsilijos J. Jēgermanis mēdza klusi klausīties kolēģu diskusijās

Skolotājs pie operāciju galda

Paliekot uzticīgs ārsta baltajam virsvalkam, Jānis Jēgermanis piedzīvoja dažādas varas - gan vācu, gan krievu. Pēc vāciešu atkāpšanās Rīgas 1. slimnīcā bija palikuši vien divi ķirurgi - Jānis Jēgermanis un Paula Stradiņa māsa Anna Stradiņa. „Tie bija juku laiki. Krievi ieveda operāciju zālē sašautu zaldātiņu. Kurš operēs? Jēgermanis ir uz vietas. Virsnieks, kas kārtoja lietas, teica: dariet tā, lai viņš paliek dzīvs, tad mēs jums iedosim medaļu! Uz to Jēgermanis atbildējis: kur tad es to medaļu likšu, būtu devuši kilogramu kafijas, tad es vēl saprastu!" atceras uroloģe Meta Saulīte - gan viņa, gan viņas mamma strādājusi kopā ar Jāni Jēgermani.Saskanīgais tandēms – no kreisās Jānis Jēgermanis un Aleksandrs Liepukalns

Pēc tituliem netiecās, viņam nebija arī zinātnisko grādu. Kaut gan nebūtu tiesa sacīt, ka Jāni Jēgermani neinteresēja zinātne un pedagoģiskā prakse. 1928. gadā Latvijas ārstu 2. kongresā viņš nolasīja referātu par iegurņa un kaulu lūzumiem. Bet divus gadus pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā viņš bija Hospitālās ķirurģijas katedras vadītāja vietas izpildītājs. Tas bija laiks, kad Latvijā tika atjaunota Medicīnas fakultāte, trūka mācībspēku un Pauls Stradiņš devās uz Padomju Savienību, lai sameklētu Latvijas izcelsmes profesorus. Par ķirurģijas klīnikas vadītāju 1946. gadā kļuva no Maskavas atbraukušais profesors Aleksandrs Liepukalns. Profesors, lai gan latviskas izcelsmes, tomēr slikti runāja latviski, tāpēc lasīja lekcijas krievu valodā, bet tās pašas lekcijas latviešu plūsmas jaunajiem ārstiem atkārtoja Jānis Jēgermanis. Ilgstoši ķirurģiju viņš pasniedza arī topošajām māsām. Taču gan zinātne, gan pedagoģiskais darbs vienmēr atkāpās praktiskā darba priekšā. Pēc aicinājuma viņš tomēr bija un palika skolotājs pie operāciju galda.

Gan akadēmiķis Viktors Kalnbērzs, gan M. Saulīte un ķirurgs docents Anatolijs Ņikitins stāsta, ka tieši Jānis Jēgermanis ir asistējis viņu pirmajā apendektomijā. M. Saulīte: „Kad es šodien to brīdi atceros, domāju - cik milzīga drošības izjūta man bija, kad viņš stāvēja blakus!"

Pirksti kā smalka instrumenta spēlētājam

„Students būdams, piecdesmit astotajā - piecdesmit devītajā gadā voluntēju pie Jēgermaņa," atceras Rīgas 1. slimnīcas ārstniecisko struktūrvienību vadītājs Juris Rūdolfs Lange. „Viņš mums bija ne tikai patrons, bet arī ķirurga ideāls. Stingrs, pedantisks, principiāls. Mēs praktiski dzīvojām slimnīcā no rīta līdz vakaram. Slimnieks uzņemšanas nodaļā studentam bija jāapskata, jāuzraksta slimības vēsture un jāpiedalās sanitārajā apdarē - jānogriež nagi rokām, kājām un ar bārdas nazi pacients jānoskuj. Jēgermanis uzreiz mums vaicāja: vai māki turēt bārdas nazi, vai māki to uztrīt?"

Operāciju zālē nekādas runas, stingri tika ievērots princips, ka asistentam ir jātur āķi un jātur mute. Jānis Jēgermanis vienmēr prasīja, lai studentam būtu izpratne par to, ko viņš dara. Piemēram, kad atļāva uzlikt šuvi, bija jāpārzina ķirurģiskie instrumenti: kāds ir adatu dalījums, liekums, kā adata jātur. J. R. Lange: „Mēs daudz trenējāmies, lai varētu veikli vadīt adatu, uzlikt un noņemt asinsvadu spaili ar vienu un otru roku, siet mezglus. Viņš skatījās, cik ātri to varam izdarīt. Teica: ja gribat iemācīties veiklas kustības, šujat mājās gaļu. Atkārtoja: ķirurģija ir māksla! Ja paņemat rokās skalpeli, ir jāpazūd jūsu pirkstu brutalitātei. Jābūt kā smalka instrumenta spēlētājam!"

J. R. Lange atceras klīnisko gadījumu interpretācijas, kas notikušas galvenokārt pēcpusdienās, kad visi darbi bija padarīti. 10. nodaļā mazā istabiņā sapulcējās nodaļas ārsti: Jānis Jēgermanis, Dzidra Tītmane, Jella Upmane, Anatolijs Ņikitins, daži studenti. Un sākās disputi par medicīnu, ķirurģijas terminoloģiju. „ Mēs toreiz bijām pasisti uz medicīnisko nomenklatūru, anatomijas zināšanām. Strīdos iekarsām pat tiktāl, ka skrējām pēc grāmatām, lai pierādītu savu taisnību."Šefs vizītē – nesteidzoties, izjautājot, uzklausot pacientu

Šefa galavārds

Konsilijus vadīja profesors Aleksandrs Liepukalns. Kad Ļevs Knohs, Irma Francberga, Jakovs Ulmanis, Irēna Alksne-Kraule un citi ārsti piedāvāja dažādus variantus, Jānis Jēgermanis mēdza klusi klausīties. Un tikai beigās izteica savu viedokli. Visbiežāk viņa viedoklis arī noslēdza diskusiju. „Jēgermanis caurredzēja kā rentgens. Kā viņam tas izdevās? Tam pamatā bija milzīgs darbs, daudz praksē redzētu gadījumu, bet būtiskākais - viņš analizēja redzēto," uzskata V. Kalnbērzs.

Kopā ar profesoru Aleksandru Liepukalnu viņi bija lielisks tandēms. Liepukalns vadīja katedru, pārzināja organizatoriskās un zinātnes lietas, bet Jānis Jēgermanis savās rokās turēja ķirurģijas klīnikas praktisko pusi. Lai gan viņš bija tikai vienas no ķirurģijas nodaļām - desmitās - vadītājiem, visi viņu uzrunāja par šefu. Un Liepukalns par to neapvainojās. Arī par to, ka dežūrārsti reizes četras nedēļā naktīs visbiežāk palīgā sauca Jāni Jēgermani, kaut gan A. Liepukalns dzīvoja turpat slimnīcā. Profesors Liepukalns allaž rēķinājās ar viņa viedokli, balstījās uz to. Atšķirīgi raksturā: Liepukalns bija runātīgāks, emocionālāks, uzstājīgāks, arī Jēgermanis prata nolikt citus pie vietas, bet viņš to darīja daudz uzmanīgāk. Tomēr abus vienoja pieeja pacientam.

Katru rītu jau ap septiņiem Jānis Jēgermanis nāca pa Rīgas 1. slimnīcas garo gaiteni uz 10. nodaļu, satiktajām māsām un ārstiem pirmais stiepa pretī roku, sveicināja. Nereti pēdējais gāja mājās. Anna Ābola, operāciju bloka māsa, kura kopā ar Jāni Jēgermani nostrādājusi 35 gadus: „Nezinu, kad viņš dzīvoja personisko dzīvi. Viņš arī katru svētdienu bija slimnīcā, apskatīja slimniekus, apjautājās, kas izdarīts. Pirmdienu rītos viņš jau bija lietas kursā par to, kas notiek nodaļā."

Vecākais de facto ķirurģijas klīnikā. Tas gan īsti nepasaka to, ko viņš nozīmēja kolēģiem. Viņš bija ķirurga etalons. Kā prata kontaktēties ar pacientu, cik pretimnākošs, cik savaldīgs, godīgs bija!

Vienmēr atrada izeju

Viņu sauca palīgā gadījumos, kad citi ārsti nezināja, kā rīkoties. Viņš nekad neatteica un nejutās iztraucēts, pat ja gadījums nebija tik nopietns. A. Ņikitins: „Uzņemšanas nodaļā bija atvestas trīs sievietes ar sāpēm vēderā. Zvanu dakterim Jēgermanim - šef, atnāciet palīgā! Viņš nekad pa tālruni nesniedza konsultācijas, vienmēr bija klāt. Paskatījās vienu no slimniecēm - to rādiet ginekologam! Paskatījās uz otru - tā ir mūsējā! Vaicāju: šef, kā jūs to varat pateikt, pat nepielicis roku? Un viņš skaidroja: pirmajai sievietei ir sarkani vaidziņi, tāpēc ka ginekoloģiskā infekcija ir stafilokoks, kas izraisa augstu temperatūru. Mūsu pacientei vaigi ir bāli, jo zarnu infekcija pavisam citādi iedarbojas uz asinsvadiem."

Asprātīgu izeju viņš atrada arī kuriozos gadījumos. Lūk, kāds pikants stāstiņš. J. R. Lange: „Nakts dežūra. No uzņemšanas nodaļas atskan zvans: vajadzīgs dežūrķirurgs. Dakteris Ulmanis samiegojies man saka: aizej apskaties. Izrādās - jauneklis priecājies un uzvilcis gredzenu uz dzimumlocekļa, bet tas tā pietūcis, ka gredzenu nevar dabūt nost. Kopā ar vēl vienu studentu apskatām un saucam palīgā Ulmani. Šis nolemj puisi vest uz operāciju zāli un mēģināt gredzenu pārzāģēt ar kaulu zāģi. Bet nekā - tērauds nepadodas! Jāsauc Jēgermanis! Šefs atnāk, apskatās un noteic: ko jūs ākstāties, sauciet atslēdznieku! Ieradās vecītis ar laktu padusē un kārtīgu āmuru, un... kā šis sita, tā gredzens aizlidoja uz visām pusēm!"Jānis Jēgermanis ar dāmām: pirmajā rindā dzīvesbiedre Anna Ūdre, otrajā rindā no kreisās viņa labā roka nodaļā Dzidra Tītmane, Irma Francberga

Vizītes pie pacienta: no galvas līdz papēžiem

Atbildot uz jautājumu - kas Jāni Jēgermani atšķīra no citiem -, A. Ņikitins teic: „Kaut vai tas vien, kā viņš gāja vizītē pie pacienta. Katru pacientu izmeklēja no galvas līdz papēžiem. Tas nekas, ja sūdzējās tikai par sāpēm kājā. Desmitajā nodaļā bija milzīga palāta ar divdesmit gultām, katrā pusē pa desmit. Šefs lēnām gāja pa vienu, tad otru pusi. Apsēdās uz pacienta gultas. Visi slimnieki dzirdēja, kā šefs runā, kā smejas ar skaļiem, skanīgiem smiekliem. Pacienti uz viņu skatījās kā uz dievu. Viņš arī mums, ķirurgiem, bija kā dievs."

Jaunajiem ķirurgiem mācīja: izstrādājiet slimnieka izmeklēšanas programmu, tad nepalaidīsit neko svarīgu garām. Lai gan sāpes ir vēdera dobumā, paskatieties arī acīs. Jo acis ir ne tikai dvēseles, bet arī aknu darbības spogulis. Skatieties mēli, seju, paklausieties plaušas un sirdi, palpējiet vēderu, lieciet paelpot dziļāk, paklepot. Labi savākta anamnēze taču ir puse no diagnozes!

 „Viņš ļoti iedziļinājās cilvēkā: kādā vidē dzīvo, kādi ir hobiji, ar ko nodarbojas, kādu uzturu lieto. Pret pacientu viņš nekad neizturējās augstprātīgi un allaž atrada kopīgu valodu ar ikvienu: vai tas bija sētnieks, vai aktieris," stāsta M. Saulīte. „Viņam piemita arī karātavu, melnais humoriņš. Atceros - atvests viens večuks ar sāpēm vēderā, jādomā, ka tur bija nosprostojums. Pirms operācijas, lai zinātu, cik pilnas būs zarnas, Jēgermanis viņu izprasa: nu, ko tad tu ēdi? „Dakterīt, ko tad nu es ēdu?! Divas dienas tikai mīzalus dzēru." Jēgermanis paskatījās un teica: nabadziņš, nu ko tad tu sevi mocīji, būtu taču sūdu piekodis klāt."

Iedomājies, ka pacients ir tava māte, tēvs, brālis...

Pacients vienmēr bija centrā. Ja to pieņēma, tad arī viegli bija saprotama Jāņa Jēgermaņa pedantiskā, pamatīgā un atbildīgā pieeja slimniekam. Anestezioloģe Aina Zandersone: „Dežurēju ar Jellu Upmani. Bijām veikušas pacientam kājas amputāciju pēc traumas. Šefs Upmanei vaicā: vai tad jūs nepalūkojāties, kā asinsvadi izskatījās amputētajā kājas daļā, varbūt varēja asinsvadus sašūt? Viss beidzās ar to, ka mums abām vajadzēja sameklēt amputēto kāju, atpreparēt un šefam parādīt, kā tajā izskatās asinsvadi."

Viņš radināja sistēmiski domāt, analizēt redzēto. Nepieņēma iebildumus, ka kāds kabinets nestrādā, nav uz vietas ārsta, kurš varētu veikt konkrēto izmeklējumu. Ja pacientam bija vajadzīgs deficīts medikaments, tad viņš bija gatavs zvanīt arī uz ministriju. Tas bija šefa garā! Viņš mēdza teikt: iedomājaties, ka jūsu priekšā ir māte, tēvs, brālis, māsa vai kāds cits tuvinieks. Pēc tam daudzas problēmas, kas jums šķitušas svarīgas, atrisināsies.

A. Zandersone: „Bija pieteikta mājas vizīte vecākam vīram, kuram bija onkoloģiska saslimšana. Apraudzīju, nozīmēju pretsāpju līdzekli. Nākamajā dienā šefs prasa, kā notikusi vizīte. Stāstu, ka izrakstīju pretsāpju zāles. Bet viņš saka: varbūt varēji kādu vitamīnu ieteikt. Skaidrs, ka varēju! It kā nekas būtisks, taču tik labi raksturo viņa attieksmi pret slimnieku."

Anestezioloģe atceras, ka šefs pats arī runājis ar piederīgajiem. Un ļoti godīgi to darījis. „Kādam astoņpadsmit gadu vecam puisim ārzemju radi bija uzdāvinājuši motociklista tērpu, bet vecāki - motociklu. Puisis pirmajā braucienā bija iedrāzies stabā un pie mums slimnīcā nonāca vienā kamolā: viss, kas bija laužams, bija salauzts. Jēgermanis iesauca piederīgos operāciju zāles māsu istabā. Kopā ar Liepukalnu puiša vecākiem izstāstīja, kas ar jaunekli notiek, ka nekas labs nav gaidāms, jo pa degunu tek smadzeņu šķidrums, kas tiek darīts, kas tiek plānots. Puisis pēc pirmās diennakts nomira. Kad viņu apbedīja, uz operāciju zāli atnāca piederīgie... ar milzu klēpjiem rožu, ko uzdāvināja gan Jēgermanim, gan Liepukalnam. Par to, ka viņi tik cilvēcīgi bija visu izstāstījuši."

Jānis Jēgermanis nekad nešķiroja pacientus. Viņa priekšā vienmēr bija tikai un vienīgi slimnieks. A. Zandersone atceras, ka 10. nodaļā reiz operēts VEF direktors. „Viņš paziņoja, ka negrib nekādu speciālo nodaļu, nekādus konsultantus, vēlas gulēt tikai pie šefa. Protams, viņam izkārtoja īpašu istabiņu, aizmuguriski izsauca arī ķirurgu no Maskavas. Trīcošām rokām gāju pie šefa. Operēs tādi ķirurgi: Jēgermanis, republikas galvenais ķirurgs Purmalis un vēl maskavietis atbrauks! Bet kurš viņam dos narkozi? Jēgermanis uz mani paskatījās: vai tad tu viņam narkozi dosi citādi nekā jebkuram citam pacientam? Dari tāpat kā vienmēr! Kad operācija bija veiksmīgi beigusies, pienāca maskavietis un jautāja Jēgermanim, vai es jau ilgi strādājot. Jā, atbild Jēgermanis. „Nu, sģelaj jejo profesorom!"* Šefs pēcāk man smiedamies atgādināja: nu, sģelaj profesorom! It kā tas būtu kaut kas tāds, ko var uztaisīt!"

Jādabū šefs, lai pieliek savu roku

Nevar nepieminēt viņa fantastiskās diagnosta spējas palpācijā vēderam. Ja bija kāds neskaidrs gadījums, tad ārsti teica: jādabū šefs, lai pieliek roku!

„Dežurējam ar Jellu Upmani, ieved jaunu vīrieti, kurš sūdzas par lielām sāpēm vēderā. Uztaisām analīzi, klasisks apendikss ar asinsainas izmaiņām, operēsim. Tūlīt iestājas vēl viens pacients, arī sāp vēders, bet neko daudz nesūdzas, arī asinsaina izmainīta," stāsta A. Zandersone. „Gadās, ka mūs apraudzīt atnācis šefs: kas jums te ir, meitenes? Pieiet pie pirmā, kurš bļauj no sāpēm, pieliek roku pie vēdera un saka: viņš var gaidīt. Pieiet pie otra, kurš ir klusiņš: nekavējoties uz galda! Attaisām vēderu vaļā - tiešām, sastrutojis apendikss, jau plīsis. Lielais kliedzējs saņēma medikamentozo terapiju, nākamajā dienā vēders bija mīksts, nesāpīgs, varējām laist mājās. Jāatzīst, mēs būtu rīkojušās otrādi - kliedzēju būtu operējušas pirmo, bet to, kas tikai kunkstēja, atstājušas."

Jau mūža nogalē, akls būdams, viņš arī tika saukts pie pacientiem - lai pieliek savu plaukstu. Protams, ķirurgs var izkopt perfektas roku kustības, taču kolēģi atceras - viņa pirkstu galos bija kas vairāk. Kāda netverama jušana. 

Nav sīku operāciju, ir tikai sīki ķirurgi

Tāpat kā Jānis Jēgermanis nešķiroja pacientus, viņš nešķiroja arī operācijas. Mēdza teikt: nav sīku operāciju, ir tikai sīki ķirurgi. Viņš savus pacientus arī pārsēja. Viņam bija lielas rokas, resni pirksti, taču operēja bez neviena lieka žesta. Ļoti saudzīgi.

1950. gados viņš jau bija veicis ap piecsimt kuņģa rezekciju, lieliski pārzināja kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas operatīvo tehniku un zarnu rezekcijas variantus. Spēja ātri orientēties kritiskās situācijās. „Viņš operēja ļoti mierīgi, neraustījās, bija ļoti pedantisks. Citreiz ķirurgs mētājas ar salvetēm, instrumentiem, Jēgermanis tā nekad nedarīja. Nekādas kliegšanas," stāsta V. Kalnbērzs.

„Kad acu slimības dēļ vairs nevarēja operēt, sēdēja uz sola savām nodaļas dakterēm, savām meitām - Jellai Upmanei un Dzidrai Tītmanei - aiz muguras. Kad bija kādas neskaidrības - kā labāk ņemt cilpu - no augšas vai apakšas -, kādu taktiku izvēlēties, pienāca pie operāciju galda. Viņas noteica: esam drošas, šefs ir klāt," atceras A. Ābola.

Iecietīgs pret kļūdām

Jānis Jēgermanis saprata - katram ķirurgam, arī labam, ir sava kapsēta. Taču viņš gribēja, lai kļūda tiktu izanalizēta un netiktu atkārtota. Viņš atklāti runāja arī par savām kļūdām. J. R. Lange: „Viņam bija augsts paškritikas līmenis. Man spilgti palicis atmiņā, kā viņš staigāja pa lielajām palātām un sita sev pa krūtīm, sakot: Jēgermanis muļķis, Jēgermanis muļķis! Tāpēc, ka pielaidis kādas kļūdas. Viņš vienmēr uzsvēra: ja ārsts pieļauj kļūdu un noliedz vai mēģina apstrīdēt, tas ir pret ārsta ētikas principiem."

Ja klīnisko gadījumu konferencē gudri sāka spriest tie, kuri nav bijuši klāt pie konkrētā gadījuma vai tikai kaut ko no malas ir dzirdējuši, Jānis Jēgermanis mēdza teikt: „Stāvi pie ratiem un turi muti!" - vai arī: „Ko maisies kā peļu sūds pa putraimiem!" Un pēc tam varēja smieties ar sev raksturīgajiem skanīgajiem smiekliem. A. Zandersone: „Viņa aizrādījumi vienmēr bija precīzi un taisnīgi, neviens nevarēja apvainoties. Ja uzņemšanas nodaļas ārsts bija uzstādījis nepareizu darba diagnozi, viņš teica: jūsu uzsvērtais simptoms ir nepareizi novērtēts, tāds var būt arī pie citas saslimšanas. Jāņem vērā arī tas un tas. Viņa aizrādījumi bija diplomātiski, nevis uzbrēcot: ko tu te sadarīji, vai tad nezināji?! Dusmīgs kļuva tikai tad, ja līdz galam kaut kas nebija izdarīts: pataustīti limfu dziedzeri, vīriešiem pārbaudīts prostatas dziedzeris...

Sirds, kas piederēja slimnīcai

Viņš bija ļoti lietišķs, nekādās sūdzībās, aprunāšanā pie Jāņa Jēgermaņa nevarēja griezties. Saticīgs. Nekad nepacēla balsi, lai kādu izbārtu, viņa skarbākie vārdi bija: ko stāvi kā dievkociņš! Tas jau nu ir īsts špicbuks! Līdzīgi kā nešķiroja pacientus un operācijas pēc svarīguma, nešķiroja arī kolēģus. Ar visiem atrada laiku aprunāties: kā jūties, kā klājas mājās? Tāpēc personāls viņu ļoti mīlēja.

Ar dzīvesbiedri izcilo ķirurģi Annu Ūdri viņš iepazinās 1920. gados ķirurģijas klīnikā. Vēlāk viņa dzīvesbiedre strādās un būs Sarkanā Krusta slimnīcas vadošā ķirurģe. Viņiem nebija savu bērnu, viņu bērni bija - slimnieki. Kolēģi viņus atceras kā spožu pāri. M. Saulīte: „Nakts dežūra. Pacientam gūžas locītavas mežģījums. Jēgermanis cīnās ar to, ienāk operāciju zālē viņa sieva. „Jāni, tu tak tāds niekkalbis vien esi, dod šurp!" Viņa slimnieku nolika uz grīdas, ielika savu pēdu viņam cirksnī un iedabūja gūžas locītavu vietā."

Viņi draudzējās ar māksliniekiem, aktieriem, vienmēr bija lūgti uz teātra izrādēm. Aktrise Emīlija Bērziņa bija viņu ģimenes draugs, Jānis Osis ik pēc trim mēnešiem nāca pie Jāņa Jēgermaņa uz punkciju - māsiņas jau bija salikušas instrumentus, neviens neuzdrošinājās viņus traucēt.

Jānis Jēgermanis bija arī kaislīgs grāmatu mīļotājs. Viņa un Annas Ūdres bibliotēkā bija daudz retu izdevumu, lielākā daļa no tiem medicīniski. Viņš neprata atpūsties, kolēģiem bija viņš jāpierunā doties atvaļinājumā pēc vairāku gadu nepārtraukta darba. Viņš teica, ka pietiekot ar pastaigām - mēdza iesēsties tramvajā un doties uz Mežaparku.

Anna Ābola atceras, ka dzīves pēdējā dienā, 1968. gada 14. jūnijā, viņš bija darbā. Slimnīcā viņam kļuva slikti, un viņš tika aizvests mājās. Pēc kāda brītiņa viņš zvanīja 10. nodaļas vecākajai māsai un lūdza atnākt pie viņa. Kad viņa ieradās, grīda bija piekaisīta ar nitroglicerīnu un šefs jau bija aizgājis...

„Jēgermaņa dzīve bija pakārtota slimniekam. Slimnieks bija tas, kura dēļ pastāv slimnīca, sabiedrība, kura dēļ ir medicīna, esam mēs," teic A. Zandersone. Arī pēc vairākiem pārciestiem infarktiem viņš turpināja nākt uz ķirurģijas klīniku. Pirms viņa ieradās tikai veļas mazgātājas un apkopējas. Viņš lēnām gāja pa gaiteni, apstādamies pie katra slēdža un izdzēsdams gaismu. Pēc tam ieradās nodaļā un vaicāja kolēģiem: kā pagāja nakts? Vai kādam slimniekam nebija slikti? Daudzi viņu sauca par profesoru. Nebija svarīgi, ka zinātniskā grāda viņam nebija. Pēdējā dzīves gadā viņš uz slimnīcu nāca jau pusakls un slimu sirdi. Sirdi, kas tik un tā bija pie slimnīcas, pie pacientiem...

* „Uztaisi viņu par profesoru!" (Krievu val.)

Foto: no V. Kalnbērza un A. Ņikitina personiskā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu

  • Tā nav pastaiga margrietiņu laukā. JURIS ŠLEIERS, neonatologs

    Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist Lasīt visu

  • Blomes pagasta dvēsele

    Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru. Lasīt visu