Džemma Skulme. Ārsta portrets

Ja māksliniecei un Latvijas Osteoporozes pacientu un invalīdu asociācijas bijušajai patronesei DŽEMMAI SKULMEI ar vārdiem būtu jāuzzīmē ārsta portrets, iespējams, tas būtu pat pašportrets.

Kopš vien sevi atceros, mūsu ģimenē gandrīz visi bijuši mākslinieki vai ārsti. Visspilgtāk atmiņā palikuši divi: tēva brāļasieva Ksenija Skulme, gastroenteroloģe un dietoloģe, un vecmāmiņas brālis Fēlikss Lūkins, homeopāts. Profesore Ksenija Skulme man iemācīju pareizu attieksmi pret diētas lietām, un šajās zināšanās labprāt dalos arī ar citiem. Ksenijas tante, kā bērnībā viņu saucām, bija vienīgā ārste, kura jau tajos laikos daudz runāja par to, cik cilvēkam būtiski dzert kaļķi.Džemma Skulme

Influence

Maziņa bieži saaukstējos un slimoju ar angīnu. Toreiz to sauca par influenci. Tā kā mūsu ģimenē bija zināmi vairāki tuberkulozes gadījumi, vecāki baidījās, ka tikai nesaslimstu arī es. Tad nu vienmēr šādās reizēs tika saukta gan Ksenijas tante, gan Fēlikšonkulis. Šobrīd grūti pateikt, pateicoties kuram es izārstējos, - ar Ksenijas tantes ieteikto aspirīnu vai Fēlikšonkuļa homeopātisko zāļu pudelītēm. Vecāki meklēja palīdzību gan pie viena, gan otra. Satiekoties ar māsīcu, ārsti-anestezioloģi, kura dzīvo Amerikā, un iemalkojot ko stiprāku, vienmēr atceramies Fēlikšonkuli un viņa zāļu pudelītes. Smejamies, ka viņš mums iemācīja lietot alkoholu, jo visas viņa zālītes taču bija uz spirta bāzes.

Ārstu noslēpumi

Abi mani vecāki bija mākslinieki, taču Ksenijas tante un Fēlikšonkulis vienmēr atgādināja par mūsu ģimenes saistību ar medicīnu. Kāds brīnums, ka, ik dienu saskaroties ar šo vidi, vēlējos kļūt par ārsti. Daudzus ārstu noslēpumus un zināšanas ļoti dabiskā veidā uzņēmu sevī jau bērnībā. Vēlāk, padsmitnieces gados, nācās palīdzēt vecmāmiņai sadalīt lopu kautķermeņus. Arī tas sniedza sava veida zināšanas. Pēc tam Mākslas akadēmijā vajadzēja mācīties anatomiju. Dzīves gaitā esmu sapratusi, ka daudzas atbildes var rast, dziļāk izpētot sevi, savu ķermeni, lasot grāmatas par veselību. Varbūt to varētu saukt par veselības higiēnu. Ja to pratīsi un kopsi, vieglāk sapratīsi arī otru cilvēku. Dažreiz pārsteidz cilvēku nezināšana. Medicīnas zināšanas taču nozīmē arī izglītību pašam par sevi un saviem tuvākajiem. Tādām vajadzētu būt katram cilvēkam. Māksla kļūst aizvien komplicētāka, tāpēc ir ļoti svarīgi arī psiholoģiski saprast, kas un kā varētu iedarboties uz cilvēkiem, kuri skatīsies un vērtēs manus darbus. Mākslinieki nav nemaz tik ļoti attālināti no ārstu profesijas. Būt māksliniekam un ārstam - tas vienlaikus nozīmē arī nepārtrauktu dialogu ar otru cilvēku.

Saviesīgos pasākumos ārsti parasti labprāt vēlas runāt par mākslu, savukārt man vairāk patīk sarunas par medicīnu. Jo tās ir sarežģītākas, jo saistošākas. Mani vienmēr ļoti interesējusi medicīnas virtuve.

Laime viņus pazīt...

Man ir bijusi tā laime pazīt daudzus Latvijā izcilus ārstus un viņu ģimenes. Profesoru Stradiņu un viņa dzīvesbiedri, profesoru Rudzīti, pie kura daudzkārt esam viesojušies. Tāpat bijušas jaukas un patīkamas tikšanās ar dakteri Ezerieti, Ūdri, Jēgermani, Sniķeri un Noriņu. Viņa savulaik konstatēja, ka man būs meitiņa. Ar lielu mīļumu atceros Mālpils ārstus, ar kuriem draudzējās vecmāmiņa. Tas bija Latvijas pirmās brīvvalsts laiks. Ārsts, skolas direktors, mācītājs, aptiekārs un veterinārārsts bija kodols, kas veidoja lauku inteliģenci. Vēlāk mana māsīca Ināra Skulme daudzus gadus Mālpilī bija terapeite un rentgenoloģe.

Astoņdesmito gadu vidū izveidojās cieša draudzība ar ārstu Krūmalu ģimeni Smiltenē. Viņi bija arī ļoti lieli mākslas cienītāji. Savā ziņā ideāls, kādam vajadzētu būt lauku ārstam.

Risinot vēnu problēmas, iepazinos ar dakteri un literāti Liānu Miķelsoni. Ļoti dziļi domājošu cilvēku un patīkamu sarunu biedru. Neparastu un reizē spilgtu ārsta portretu viņa iezīmējusi arī savā jaunākajā grāmatā Auni un ārsti. Man bijusi arī laime pazīt profesoru Juri Bērziņu un viņa kundzi Māru Bērziņu.

Patiesībā negribu izcelt atsevišķas personības, jo tad jāsauc ļoti daudzi. Kaut vai Lūkinu ģimeni, kura izaugusi par īstu ārstu dinastiju. Ja kādam gadījies sasist galvu, tad dodas pie Indara Lūkina. Ja kas ar acīm - pie viņa sievas Ilgas. Vislabākās zāles pret saaukstēšanos un klepu vienmēr ieteiks Ariāns Lūkins un viņa dzīvesbiedre Māra. Nu jau sava acu klīnika ir arī Fēlikšonkuļa mazmazdēlam. Savu klīniku atvēris arī Ksenijas tantes mazdēls.

Kāpjot augšā un lejā pa kāpnēm, atceros mūsu prezidentu Valdi Zatleru. Viņš kā ārsts man ir tikai labu darījis.

Par „galantajām" sarunām

Laika gaitā bijusi saskarsme ar dažādiem mediķiem. Arī ar tādiem, kuri slimnieku uzskata par muļķi un nekādus dziļākus slimības cēloņus nemeklē. To jau uzreiz jūt. Un beigu beigās galantās sarunas ar mani kā pazīstamu cilvēku pārvēršas tikai par tādu amizieri vien. Tad, protams, ir maza vilšanās. Nevaru teikt, ka būtu piedzīvojusi kaut ko ļoti nepatīkamu, bet pieļauju, ka šajā ziņā nozīme ir arī manai atpazīstamībai. Mani ģimenes locekļi ar citādu uzvārdu vienu otru reizi piedzīvojušu arī mazliet citādu attieksmi. Taču tās patiešām bijušas tikai atsevišķas reizes.

Talantu jūt

Ārsts ir profesija, ko apbrīnoju. Galvenokārt par izturību un pašaizliedzīgo nodošanos darbam. To, kuram ir ķēriens, uzreiz var just. Priecē, ka Latvijā ir daudz ļoti augsti kvalificētu ārstu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka arī labs viduvējību līmenis nav nekas slikts. To saku bez jebkāda noniecinājuma. Arī par mākslu. Jo stiprāks viduvējību līmenis, jo izcilākas būs virsotnes. Tautai ir vajadzīgi arī teicami amatnieki, kuriem varbūt nav spārnu, lai paceltos augstā gara lidojumā, bet kuri godīgi dara savu darbu. Arī tā var dzīvi brīnišķīgi nodzīvot. Par to domājot, vienmēr atceros kādu lauku ārstu Mālpilī. Cilvēki nāca pie viņa ar viskomplicētākajām problēmām, un viņš ar tām gandrīz vienmēr tika galā. Visi viņu cienīja un, ja kādreiz gadījās kāda neveiksme, neviens tāpēc netiesāja ārstu. Jo saprata, ka viņš ir vienīgais, kurš var palīdzēt, un arī darīs visu iespējamo, lai palīdzētu.

Par personisko „piegājienu"

Saskarsmē ar ārstu man visbūtiskākais šķiet personiskais piegājiens. Labs ārsts savu pacientu uztver kā personību. Mēs taču katrs savā ziņā esam unikāls.

Gribas, protams, lai kaite vai slimība savestu kopā ar garīgi tuvu cilvēku. Ārsts un pacients jau zināmā mērā ir kā darījuma partneri, kuri satikušies, lai risinātu kopīgu problēmu. Ja mediķis ar visiem runā vienādi, pacients, protams, no tā cieš. Visvairāk jau tādēļ, ka starp viņiem nevar izveidoties nepieciešamais cilvēciskais kontakts.

Laikam jau esmu ļoti jūtīga, bet saskarsmē ar mediķiem manī vislielāko barjeru rada steiga. Nesen lasīju Andra Buiķa rak­stu, kurā viņš runā par to, ka laiks ir enerģija. Attiecībās laika trūkums visbiežāk pārvēršas enerģētiskā barjerā. Šādas tikšanās parasti beidzas ar vilšanos - viss būtiskākais palicis neizrunāts, un zūd jēga lieki tērēt laiku.

Ārsta prestižs

Sistēmas maiņa, protams, zināmā mērā ir ietekmējusi ārstu prestižu. Ar mākslas prestižu ir noticis tieši tas pats. Materiālā pazemošana mūsu valsti novedusi pie mediķu trūkuma. Kad izzuda valsts pabalsts, katram no jauna vajadzēja izkarot savu vietu. Lielākā sabiedrības daļa tam tomēr nebija gatava. Ja mediķis visu laiku ir spiests domāt par savām materiālajām problēmām, viņš nevar radoši darboties. Tā arī ārsti no personībām lielā mērā kļuvuši par cilvēkresursiem.

Kopumā laikam tomēr piederu cilvēkiem, kas cenšas ārstus saprast. Kādu atdevi var gaidīt no ģimenes ārsta, kuram ir tūkstošiem pacientu? Taču, ja pacients šajā pasaulē saskata tikai negatīvo, bieži vien tas ir pēdējais piliens viņa pacietības kausā. Tāpēc nenosodu tos, kuri, ārsta kabinetā redzot reklāmu kaudzi un paskatoties, kā tiek rakstītas receptes, vairāk uzticas farmaceitam, kurš gan palīdz piemeklēt labāko smērīti, gan ir gatavs uzklausīt.

Labs pacients

Ja šobrīd varu droši apgalvot, ka ir ļoti daudz labu ārstu, tad to pašu nevaru teikt par sevi kā pacienti. Nonākot poliklīnikā, jūtos kā fabrikā, kā tehnoloģiskā iestādē, kur strādā ar ļoti augstām, man nesaprotamām tehnoloģijām.

Lai arī man ļoti patīk kontaktēties ar ār­stiem un savu reizi būt pacientei ir pat interesanti, man ir viens liels traucēklis - māk­sla, kas manā dzīvē vienmēr ieņēmusi pirmo vietu. Līdz ar to pārējās lietās esmu nedisciplinēta. Lai kā arī censtos, mūžam aizmir­stu laikā iedzert zāles un tāpat nevaru apgalvot, ka vienmēr izpildu vajadzīgos vingrojumus. Ja man iedod norīkojumu pie speciālista, pie kura varu tikt tikai pēc pusotra mēneša, līdz tam esmu visas tās zīmes jau pazaudējusi. Un tā arī nekur neaizeju. Ik pa brīdim sevi sabaru un nokaunos, bet...

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu