Uzkāpt Everestā...

Ikviens, pārlūkojot sava darba mūža anamnēzi, noteikti atrastu ne vienu vien situāciju, ko nevar aizmirst, jo tā bijusi kā izaicinājums profesionālajai varēšanai. Rets, neparasts klīniskais gadījums, kurā latiņa pacelta augstāk nekā ierasts, operācija, ko līdz šim kolēģi Latvijā nav veikuši, pamācošas vai pat kuriozas tikšanās un sarunas ar pacientiem. Šādi gadījumi ne tikai bagātina pieredzi, bet atstāj arī daudz jautājumu: kādas ir medicīnas un ārsta iespēju robežas, kā tie izmaina ārstu, vai kādā brīdī var nepietikt spēka, vai tiem var sagatavoties? Par to arī trīs stāsti.

Pat ar lielu pieredzi nevar sagatavoties unikāliem gadījumiem

Ginekoloģe un dzemdību speciāliste MAIRA JANSONE teic - tā kā darbs ir ļoti dinamisks, tad ar neparastiem gadījumiem ikdienā sastopas bieži, atmiņā visspilgtāk saglabājas tieši pēdējie.Maira Jansone, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Perinatālās aprūpes centra vadītāja

Nesen mūsu centrā tika stacionēta sieviete, kura ilgstoši nevarēja tikt pie bērniņa. Viņai pagātnē bija vairākas neveiksmīgas grūtniecības, tostarp ārpusdzemdes, un olvadu operācija, kā rezultātā izveidojušies saaugumi. Kad bijām atmetuši cerības, ka grūtniecība vispār var iestāties, sieviete palika stāvoklī. Taču jau grūtniecības vidusposmā paciente sāka sūdzēties par sāpēm vēdera lejas daļā. Īpaši izteiktas sāpes bija taisnās zarnas apvidū. Sievieti sonogrāfiski izmeklējot, atklājās paliels veidojums mazajā iegurnī. Taču grūtniecības laikā (ierobežoto izmeklēšanas iespēju dēļ) ļoti grūti noteikt šādu veidojumu izcelsmi. Domājām gan par olnīcas cistu, gan par miomas mezglu. Tikpat labi veidojums varēja būt saistīts arī ar zarnu traktu. Grūtniecībai progresējot, veidojums spieda uz blakus esošajiem orgāniem un pacientei traucēja aizvien vairāk. Arī sāpes kļuva arvien izteiktākas. Ņemot vērā topošās māmiņas pašsajūtu, brīdī, kad bērniņš sasniedza vajadzīgo brieduma pakāpi, mediķi nolēma veikt operatīvas dzemdības. Atverot vēdera dobumu, izrādījās, ka veidojums patiesībā ir deciduālie audi no bojā gājušas grūtniecības. Protams, jau izmainīti, iekapsulējušies, cieti un nepadevīgi. Visticamāk, sievietei bija iestājusies divu augļu grūtniecība. Vēlāk pēc nenotikuša aborta principa viens no auglīšiem caur olvadu izstumts vēdera dobumā. Teorētiski zinājām, ka tā var notikt, bet neviens no kolēģiem nebija ar kaut ko līdzīgu sastapies. Viss beidzās veiksmīgi, operācijas laikā sarežģījumu nebija.

Mūsu centrā nonāk arī grūtnieces ar retām slimībām. Nesen nodaļā iestājās grūtniece ar smagu miastēniju - iedzimtu muskuļu vājumu. Ar šādu diagnozi, protams, nesastapāmies pirmoreiz. Bet ne reizi tā nebija tik smagā pakāpē - pat ar rīšanas un elpošanas grūtībām. Pacientei bija vajadzīga reanimācija un specifiski medikamenti. Taču mediķiem izdevās grūtniecību novadīt līdz dzīvotspējīgam auglim.

Dažas patoloģijas grūtniecības laikā regresē, citas gluži pretēji - progresē. Kā vienā, tā otrā gadījumā cenšamies darīt visu, lai sieviete saglabātu veselību un bērns izdzīvotu. Ne tik sen dzemdību nodaļā iestājās grūtniece ar krūts vēzi ceturtajā stadijā. Neraugoties uz visu, pie bērniņa tikām, bet pacientei... Tik smagā stāvoklī sievietes pie mums nonāk ārkārtīgi reti. Reizēm onkoloģiskās slimības grūti atklāt, jo sieviete ir grūtniece. Samulsina dažādi netipiski simptomi. Taču minētā sieviete diagnozi zināja un no ārstēšanās bija atteikusies.

Bēdīgi, bet joprojām ik pa laikam sastopamies arī ar pacientēm, kuras nonāk līdz stacionāram, nezinot, ka viņām vispār ir grūtniecība un ka sāpes nav zarnu kolika, bet gan dzemdības.

Slimības laika gaitā nereti maina raksturu. Mainās arī slimību daba. Mūsdienās grūtniecība iespējama arī daudzās tādās situācijās, kurās agrāk nebija pat iedomājama (smagas sirdskaites, dažādas neauglības problēmas utt.). Tiesa, līdz ar to problēmām un komplikācijām ir cits raksturs. Šobrīd lietojam tādas pašas dzemdību aprūpes metodes, kā pasaules vadošajās klīnikās. Smagu rezus sistēmas imūnkonfliktu gadījumā izmantojam intrauterīno asins pārliešanu. Drīz ceram tikt pie ierīces, kas palīdzēs noteikt, vai grūtniecēm ir augsts priekšlaicīgu dzemdību risks. Varēsim arī jau dzemdību laikā ar objektīvām metodēm diagnosticēt to, ka bērniņam trūkst skābekļa. Dzemdniecībā bieži nepieciešams citu specialitāšu kolēģu atbalsts un zināšanas. Katrs šāds notikums liek meklēt līdzīgus gadījumus literatūrā un neļauj atslābt. Ļoti sarežģīti klīniski gadījumi ar to arī ir unikāli, ka mediķim var būt ļoti liela pieredze, bet tad nāk kaut kas tik netipisks, neredzēts un iepriekš neprognozējams, ka atliek tikai secināt: medicīnā var būt arī tā.

5 kg smags audzējs, ačgārnās vērtības un eksperimenti

Torakālais ķirurgs ULDIS KOPEIKA pirms diviem gadiem kādai Latvijas iedzīvotājai izoperēja vienu no lielākajiem plaušu audzējiem pasaulē. Tas bija 30 x 20,5 x 13,5 cm liels un svēra piecus kilogramus.Uldis Kopeika, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra ķirurgs

Sieviete iestājās nodaļā ar izteiktu elpas trūkumu un novājēšanu. Bija parādījies arī vēnu zīmējums uz krūšukurvja un vēdera priekšējās sienas. Izmeklējot, konstatējām milzīgu audzēju, kas aizņēma visu krūšukurvja labo pusi. Datortomogrāfijā plauša vispār nebija redzama, bet akna - nospiesta uz leju. Ievācot anamnēzi, izrādījās, ka sievietei dūres lieluma audzējs diagnosticēts pirms septiņiem gadiem, veicot plaušu rentgenu pēc dzemdībām. Jau tad mediķi ieteikuši vērsties pie plaušu ķirurga. Bet viņa, kā kārtīga latviešu sieviete, - ārkārtīgi pacietīga. Nolēmusi, ies pie ārstiem, kad beigs barot bērnu ar krūti, taču rezultātā ieradās tikai tad, kad vairs nevarēja paiet. Audzējs bija izpleties no pacientes pleca līdz nabai; plauša jau bija tā saspiesta un atrofējusies, ka neatlika nekas cits, kā izņemt to kopā ar audzēju. Audzēja izņemšana prasīja sešas stundas. Nācās veikt papildu griezienu tāpēc vien, lai to varētu izvilkt. Pēc operācijas pacientei bija asiņošana, desmitajā pēcoperācijas dienā operējām viņu vēlreiz. Iznākums bija labs.

Salīdzinoši tas, protams, nav lielākais iespējamais audzējs. Olnīcu cistas mēdz būt vēl lielākas. Bet krūšu kurvī audzējam ierobežotās vietas dēļ vienkārši nav iespējams izaugt lielākam. Līdzvērtīgus - divus līdz trīs kilogramus smagus audzējus - aprakstījuši ķīnieši. Līdz šim kolēģi sastapušies ar vienu vai divus kilogramus smagiem audzējiem, labdabīgie audzēji, ko operējam ikdienā, nesver vairāk par pārdesmit vai pārsimt gramiem...

Sastopoties ar šādiem sarežģītiem gadījumiem, vislielākais atbalsts ir kolēģi. Par iegūtajām zināšanām joprojām esmu ļoti pateicīgs arī vairākiem pasniedzējiem: profesoram G. Ambalovam, dr. A. Langei un jo īpaši dakterim R. Rībeniekam, pie kura jau no trešā kursa volontēju ķirurģijā.

Pēc šādiem gadījumiem visvairāk jādomā par cilvēku ačgārno vērtību sistēmu. Vairākums nesaprot vai nevēlas saprast, ka pats dārgākais šajā pasaulē ir veselība. Nesen pie manis atrādīties atbrauca kāds kungs - liels pīpmanis no Valkas rajona. Vispirms viņam no pīpēšanas aizauga kāju asinsvadi. Taču arī pēc kāju asinsvadu operācijas viņam nenāca ne prātā smēķēšanu atmest. Pīpēja, pīpēja, pīpēja, līdz dabūja refraktāru kuņģa čūlu. Kuņģi izoperēja, bet viņš turpināja pīpēt, kamēr aizpīpējās līdz plaušu vēzim. Izoperējām plaušu vēzi pirmajā stadijā. Bet viņš aizvien vēl pīpē - ar katru gadu viņam arvien vairāk progresē hroniskā obstruktīvā plaušu slimība, kas radusies tieši no smēķēšanas. Saku, lai taču apstājas, līdz nav dabūjis infarktu, citādi varēšu uzrakstīt ziņojumu par to, kā viens cilvēks aizpīpējies līdz visām iespējamām problēmām! Bet ko viņš? Katru gadu brauc atrādīties, ka plaušu vēzis nav atjaunojies, un turpina pīpēt. Ārsti šo cilvēku tik daudzas reizes izglābuši no viņa paša palaidnības sekām...

Pilots izmēģinātājs riskē ar lidmašīnu un tikai ar sevi, bet mediķis - ar otru cilvēku. Ārsts nedrīkst veikt neiedomājamas lietas, neapdomātus eksperimentus vai gājienus, neesot pārliecināts par rezultātu. Jāoperē nevis tāpēc, lai celtu savu slavu un parādītu, kāds labs ķirurgs esi, bet lai palīdzētu cilvēkam. Labumam no operācijas vienmēr jābūt lielākam par ļaunumu, ko tā var nodarīt. Tomēr novilkt šo robežu ir ārkārtīgi grūti, jo katra operācija saistīta ar milzīgu risku. Plaušu vēzis bieži pieaug tuvu sirdij, dobajai vēnai un aortai. Bet nevēlamais veidojums jāizoperē ar iespējami lielāku atkāpi, iespējami tuvāk priekškambarim. Ja ārsts par milimetru kļūdās, pacientam tas var beigties letāli. Bet mediķis pēc tam mēnešiem ilgi staigā ar domu: varbūt tomēr nevajadzēja operēt, varbūt vajadzēja kaut ko darīt citādi. Kurš lai pasaka, kā labāk?

Lielākais izaicinājums man ir zinātniskais darbs, strādājot Eksperimentālās klīniskās medicīnas institūtā par vadošo pētnieku. Piemēram, tagad pētām citokīnus saistībā ar plaušu vēzi, analizējam izelpas gaisu plaušu vēža slimniekiem, mēģinot atrast jaunas, ātras un mazinvazīvas diagnostikas metodes. Ja viss izdosies, pacientiem atliks tikai iepūst aparātā, un ārsts bez citām analīzēm uzreiz varēs pateikt - ir plaušās vēzis vai nav.

Lielākās uzvaras? Kad izdodas pacientiem noteikt iepriekš nediagnosticētas slimības. Pie mums bieži pārved slimniekus no rajoniem. Reizēm pat prātā nenāk, kādi veidojumi var būt krūšu kurvī... Tāpēc nonākt līdz diagnozei vienmēr ir ļoti interesanti. Tas ir kā medībās - dzenies pakaļ, veic analīzes, līdz nonāc pie mērķa, to saķer ciet un pasaki, kas tas ir. Laikus izoperējot plaušu vēzi, 80% cilvēku nodzīvo vēl piecus gadus. Viņiem vairs nav vēža. Līdz ar to cilvēks ir glābts. Kas vēl ārstam var sniegt lielāku gandarījumu? Ir teiciens, ka ārsts nedrīkst nomirt kopā ar pacientu. Tomēr pamatā mūsu kontingents ir vēža slimnieki. Pacientu ilgstoši ārstējot, neapzināti izveidojas emocionālā saikne, un es par viņiem visiem ļoti pārdzīvoju. Vairākkārt esmu naktī modies, kad pacientiem pēkšņi kļuvis slikti vai arī kāds aizgājis... Pašam jau neērti atzīties, bet laika gaitā esmu kļuvis tik mīkstsirdīgs, ka žēl uzdurt uz makšķerāķa tārpu. Cenšos visiem palīdzēt, nevienam nedarīt pāri. Savas dusmas izlādēju virtuālajā pasaulē, datorspēlēs apšaudot pārsimts sliktos.

Uz cilvēka iespēju robežas

Tik daudz unikālu gadījumu, cik to ir akūtajā mikroķirurģijā, nez vai ir kādā citā medicīnas nozarē - pārliecināts plastikas ķirurgs OLAFS LIBERMANIS. Nopietna rekonstruktīvā mikroķirurģija, lielā mērā balansē uz cilvēka (gan pacienta, gan ķirurga un visas operācijas komandas) iespēju robežas. Olafs Libermanis, plastikas ķirurgs

1986. gadā, kad pabeidzu internatūru un patiesībā vēl nevarēju patstāvīgi strādāt (jaunajiem ārstiem pēc augstskolas beigšanas trīs gadus jāstrādā vecāko kolēģu uzraudzībā), jau dažas dienas pēc izlaiduma tiku par atbildīgo dežurantu visā Latvijā. Toreiz mikroķirurģija pie mums bija tikai nesen aizsākusies. Daži no vecajiem kolēģiem mācēja salikt kopā kaulus, daži nemācēja, mēs - jaunie gurķi - mācējām šūt asinsvadus. Pirmā darba gada beigās manā dežūrā atveda pacientu no stikla rūpnīcas. Viņam uz galvas bija uzkritis stikls un nošķēlis ausi. Auss, atdalīta no galvas, karājās vienā ādas stērbelītē, bet ausij pa vidu - brūce. Tā kā auss un galvas asinsvadi (artērijas un vēnas) negāja kopā, paņēmu no apakšdelma vēnas transplantātu un savienoju asinsvadus - artēriju ar artēriju un vēnu ar vēnu. Operācija ritēja kādas sešas stundas. Operēju viens pats, asistenta nezin kāpēc nebija, un arī operāciju māsa bija tikai viena. Tikai vēlāk uzzināju: tā bijusi viena no pasaulē pirmajām ausīm, kas piešūta mikroķirurģiskā tehnikā, izmantojot autovenozos transplantātus. Un to bija izdarījis 25 gadus vecs smurgulis, kurš strādāja pirmo gadu. Literatūrā pirmoreiz šādi piešūta auss aprakstīta 1987. ga­dā. Bet... Mums uz visiem dakteriem bija tikai viens fotoaparāts, un brīdī, kad paveikto gribēju iemūžināt, kāds bija izņēmis filmiņu. Nobildēju, bet no publikācijas starptautiskajā presē, par ko tolaik ļoti sapņoju, nācās atteikties, jo nebija fotogrāfijas.

Publikāciju centrālajā presē dabūju 1993. gadā par konveijera lentē norauta papēža piešūšanu kādam jaunam puisim. Papēdis izskatījās tik saspiests, ka kolēģi neticēja, ka tur kaut kas sanāks. Taču, izmantojot autovenozos transplantātus, papēdi tomēr veiksmīgi piešuvu, un tas piedzija. Mēs iekļuvām žurnālā Plastic and reconstructive surgery.

1994. gadā kāds kungs savā dārza mājiņā, aptuveni 40 km no Rīgas, strādājot ar elektrisko zāģi, nozāģēja sev labo roku. Tā kā tuvumā nebija neviena cilvēka, viņš uzlika sev pārsēju, nozāģēto roku ielika polietilēna maisiņā, aizgāja pie sava žiguļa, noregulēja tam vēlāku aizdedzi (lai neuzkarstu motors), ar kreiso roku ieslēdza pirmo ātrumu un atbrauca līdz Rīgai uz slimnīcu. No 2. slimnīcas viņu ar ātrās palīdzības mašīnu pārveda uz mikroķirurģijas centru. Mēs roku piešuvām. Tolaik šāda veida operācijas jau bija kļuvušas par standarta operācijām. Vīrietis pēc tam roku labi vingrināja (jau zinājām, ka bez šādiem vingrinājumiem piešūtā roka nebūs nekas vairāk par silto protēzi), un rezultātā viss beidzās labi. Šis vairāk ir stāsts par neiedomājamo cilvēka sāpju slieksni...

1995. gadā kādai 11 gadus vecai meitenei šūpojoties satinās mati un viņa norāva sev skalpu. Skalps bija noņemts tā, kā to dara indiāņi - no vienas auss līdz otrai. Virs uzacīm un virs pakauša... Meiteni atveda nakts vidū. Mums, dakteriem, šajā dežūrā jau bija aiz muguras vairākas smagas operācijas, līdz ar to bijām tādā vieglā autopilotā. Kamēr viens kolēģis dzina no skalpa matus, mēs, pārējie, uz galvas jau atradām asinsvadus, pie kuriem pieslēgt asins plūsmu. Protams, operāciju zālē nekā cita, izņemot skalpeli, ar ko nogriezt matus, nebija. Bet uz pilnībā noskūtās ādas vairs nevarējām saskatīt matu augšanas līniju. Pēc ilgām debatēm, kura varētu būt pieres, kura pakauša daļa, piešuvām skalpu. Protams, izmantojot asinsvadu transplantātus. Operēt beidzām ap pieciem no rīta. Pēc pāris dienām atbraucu uz pārsiešanu. Reanimācijā noņēmām pārsēju. Meitenei pa šīm dienām jau bija uzdīguši mati. Es skatījos, skatījos un tad jutu, ka acis pamazām paliek aizvien lielākas. Un kolēģiem, kuri stāvēja turpat blakus, arī... Tad viens nesavaldījās un iesmējās. Izrādījās, ka bijām piešuvuši skalpa pakauša daļu uz pieres. Skalps bez sarežģījumiem piedzija, vienīgi meitenei nācās samierināties ar citu matu augšanas virzienu. Kad satiku pēc pieciem gadiem, viņa bija atradusi frizūru, ar kuras palīdzību mūsu kļūmi veiksmīgi noslēpt, un ar operāciju bija apmierināta. Arī ar šo gadījumu iekļuvām starptautiskajā presē. Tiesa, ne piešūtā skalpa dēļ, bet gan tādēļ, ka bijām to izdarījuši otrādi.

Tā kā mikroķirurģijai Latvijā nav ļoti senu tradīciju, nevaru minēt kādu vienu skolotāju, kurš man būtu iemācījis strādāt. Asinsvadu šūšanu iemācīja dakteris Jānis Kupčs. Mani skolotāji bija arī dakteris Bite un Dalmatovs, kuri parādīja, kā plaukstā jāsastiprina kauli. Kad uz trim mēnešiem mani paņēma armijā tā dēvētajos sboros pie Ļeņingradas kara akadēmijas neiroķirurgiem, pavērās iespēja piekļūt bibliotēkai, kurā atradās visi vadošie ārzemju žurnāli manā specialitātē. Trīs mēnešos izskatīju kādus desmit dažādus pēdējo desmit gadu izdevumus un izlasīju vairākas grāmatas. Atgriezies Rīgā, mēģināju žurnālos gūto informāciju pielietot praksē. Sākumā, protams, pietrūka ķirurģiskās prasmes. Pēc pāris mēnešiem mani ienīda visa nodaļa, jo taisīju operācijas, ko kolēģi uzskatīja par idiotiskām. Pēc pusgada, paralēli trenējoties morgā, atstrādāju operāciju taktiku uz līķiem, un tā lieta sāka iet. Braucu uz konferencēm un skatījos, kā strādā kolēģi citur. Visvairāk palīdzēja kolēģi Viļņas Mikroķirurģijas centrā.

Rekonstruktīvā mikroķirurģija ir kāpšana Everestā. Ja esi vecis, tad tev jākāpj. Izrādās, ir divi kalnā kāpšanas stili - Alpu un Himalaju. Tie, kuri pārstāv pirmo, neapstājoties kāpj, kamēr uzkāpj. Bet Himalajos kāpēji uzkāpj līdz kādam punktam, ierīko tur nometni, pēc kāda laika pakāpjas augstāk, atkal ierīko nometni un no pēdējās nometnes uzkāpj virsotnē. Taču ir veči, kuri Himalaju kalnos kāpj Alpu stilā. Viņi pienāk un uzkāpj. Es arī biju iedomājies, ka tā varu. Pēc 15 darba gadiem konstatēju, ka tomēr nespēju vis. Mikroķirurģijā ir ārsti, kuri var operēt 17 un 20 stundas, tad iet mājās, bet otrā dienā operēt atkal. Man vajag liela apjoma operācijas sadalīt sīkākās, tātad - man jāoperē Himalaju stilā. Bet rekonstruktīvajā mikroķirurģijā ir arī tādi gadījumi, kas prasa no ārsta ārkārtīgi lielu fizisko piepūli. Sākot operēt, pēkšņi konstatējam asinsvadu anomāliju, līdz ar to operācija ieilgst. Tad rodas problēmas ar pārstādīto transplantātu. Rezultātā jāoperē vēlreiz. Sameklējam jaunu transplantātu, arī ar to viss neiet gludi. Rezultātā operācija, par kuru sākumā domājām, ka tā neaizņems vairāk par astoņām stundām, paņēmusi 18 dienas.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu

  • Liepājā ir ērta dzīve!

    Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes! Lasīt visu