Rektors ar ārsta dzīvesstilu. Ķirurgs Jānis Gardovskis

Rīgas Stradiņa universitātes rektors, Dr. habil. med., profesors JĀNIS GARDOVSKIS savā ārsta darba kabinetā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas telpās iekārtojies starp medicīnas zinātnes grāmatām dažādās valodās un pāris gleznām ar vāzēs sakārtotām saulespuķēm. Nekā lieka. Jo viņam daudz jāpadara.

Rektors esat kopš janvāra. Kā tagad atskatāties uz laiku, kad jūs ievēlēja šajā amatā?

Man tas bija izaicinājums, ko izvēlējos pieņemt. Protams, dzīve ir izaicinājumu pilna, un tiem var ļaut arī paiet garām, bet par šo man bija sajūta: jāpieņem. Es apzinājos visus plusus un mīnusus, zināju, ka mīnusu būs vairāk - ikdienā jāpiedzīvo daudz negatīvā, taču tas mani nebaidīja.Neatstāt iesākto pusceļā! Tāds varētu būt rektora iedrošinošais rokasspiediens jaunajai kolēģei vēl pašā ceļa sākumā. 2008. gada izlaidums

Kas īsti jādara rektoram?

Viss. Apmēram piecas sestdaļas rektora laika aizņem administratīvais darbs, un tikai viena maza daļa atliek radošajam: vairāk jādomā par tagadni, lai gan būtu vēlams un gribētos daudz vairāk domāt par nākotni. Rektoram jābūt tam, kurš virza universitātes attīstību. Tomēr no ikdienas arī nevar atrauties, jo rektors atbild gan par saimniecību, gan studiju procesu, gan arī zinātni. Rīgas Stradiņa universitātē ir 5 000 studējošo, 1 200 strādājošo, mūsu struktūrvienības izvietotas vairāk nekā 30 vietās Rīgā. Tas viss jāpārzina - no sētnieka līdz akadēmiķim.

Kāds bija lielākais pārsteigums, kļūstot par rektoru?

Tas, ka administratīvā procesa cilvēki ir tik inerti un pārāk bieži gaida rīkojumus, ko gan, jāuzsver, mēdz ļoti precīzi izpildīt. Ja stūrī stāv kopētājs, tad bez rektora rīkojuma to neviens nepieslēgs. Ķirurģijā tā nav. Man nav ārstam jāpasaka, ka jāaizsien diegs vai jāpārsien pacients. Medicīnā cilvēki ir patstāvīgāki, manuprāt, ar daudz lielāku atbildības sajūtu, elastīgāki un radošāki. Administratīvajā procesā ir mazliet citādāk.

Vai tagad varat atzīt, ka bijāt gatavs šim amatam?

Domāju, ka jā. Savā ziņā tā tomēr ir misija piecu gadu garumā, es biju ar to rēķinājies, tādēļ tagad darāmo nešķiroju gribu-negribu vai patīk-nepatīk kategorijās. Jāsaprot, ka diena ir pakārtota ārējām, nevis tikai tavām vajadzībām. Uzņemoties rektora amatu, ar to rēķinājos, un, ja nebūtu bijis tam gatavs, man tagad būtu grūti. Nevaru ik dienu noteiktā laikā aizvērt durvis un teikt: tagad es vairs neesmu rektors, bet rīt astoņos, kad sāksies darba diena, es būšu atkal.„Laba ķirurga domai jāiet pa priekšu rokām”

Jebkurš ārsts to saprot - 99,9% mediķu nesāk un nebeidz savu darbdienu kādā noteiktā laikā, jo būt ārstam - tas ir dzīvesstils. Ārsts par saviem pacientiem domā arī vakarā, arī brīvdienās. Sestdienās, svētdienās te, slimnīcā, ārsti ir klāt, jo viņi domā par saviem pacientiem. Citādāk nemaz nevar. Arī rektoram ir tāpat. Man līdztekus ikdienas darbiem nemitīgi jādomā, kā uzlabot augstskolas funkcionēšanas sistēmu, jādomā par virzību uz priekšu.

Turklāt jāpiemin, ka daudz ko nevar izdarīt tik ātri, kā gribētos, jo esam valsts ies tāde un, lai arī universitāte it kā ir valsts valstī, mums jāpakļaujas zināmiem noteikumiem.

Kādi ir svarīgākie uzdevumi, kas jums jāizpilda piecu gadu laikā?

Līdzās visiem sīkākajiem darbiem man svarīgākie šķiet divi. Pirmkārt, jāapgūst Eiropas Savienības struktūrfondi, saņemot cienīgu finansējumu. Mums jāattīsta laboratorijas, jāpaplašina telpas, un tuvākajos gados tas ir ārkārtīgi būtiski saistībā ar struktūrfondiem. Mums jāattīstās tā, lai varam veiksmīgi konkurēt Eiropas augstskolu izglītības telpā.

Otrkārt, jādomā, kā mūsu universitātes piedāvātās programmas padarīt konkurētspējīgas gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Jādomā, kā būt labākajiem, jo konkurence ir liela, bet mums jāspēj piesaistīt gan Latvijas, gan ārvalstu studenti. Turklāt jādomā ne tikai par medicīnas studiju programmu attīstību - Rīgas Stradiņa universitātē puse studentu apgūst sociālas zinātnes - tiesību, komunikāciju zinātnes un politiku.

Vai medicīnu vispār var iemācīties augstskolā?

Medicīna ir ļoti dažāda. Ir studenti, kas beidz augstskolu, bet praksē nestrādā. Ļoti šaubos, vai vidusskolnieks var skaidri zināt: varēs vai nevarēs būt ārsts. Un visiem nemaz nav jābūt ārstiem.

Lai saprastu, vai vari strādāt slimnīcā, vēlams tomēr to pamēģināt - jāpastrādā par sanitāru, jāpanēsā šīberi, jo bieži vien ār­sta profesija tiek idealizēta, bet, urīna vai vēmekļu smaku sajūtot, cilvēks saprot, ka tā viņam tomēr neder. Retāk kļūdās topošie ārsti, kuri nāk no mediķu ģimenēm un zina profesijas praktisko skarbumu - viņiem stereotipu ir mazāk.

Apmēram divdesmit procentu no tiem studentiem, kas izvēlējušies medicīnu, jau pēc pirmajiem kursiem esam spiesti atskaitīt - viņi vai nu nav gatavi mācīties, vai arī netur līdzi citiem. Un arī tas ir normāli.

Vai pasniedzēji redz, no kura studenta iznāks labs ārsts un no kura nē?

Gadās, ka students nav tik labs mācību laikā, bet praksē sevi pierāda kā ļoti cerīgu speciālistu. Jā, pasniedzēji redz, kurš būs labs ārsts. Piemēram, ķirurģijā ir ārkārtīgi svarīga spēja koncentrēties, mobilizēties. Jābūt arī labām rokām. Vai rokas ir radītas ķirurga profesijai - to, vērojot studenta darbu, pieredzējis pasniedzējs pamana ātri. Turklāt labam ķirurgam jābūt arī īpašam prātam: domai jāiet pa priekšu rokām, cilvēkam jābūt ļoti izlēmīgam, jo šaubīties nav laika.RSU Sporta un mūzikas festivālā rektors nespēj nosēdēt vien žūrijā – jāpiedalās!

Vēl labam ķirurgam jāpiemīt īpašībai visu iesākto pabeigt. Nevar darba pusceļā pateikt: nē, es negribu - es aizeju. Tādēļ arī nevienā citā jomā man nav pieņemami pusceļā pamesti darbi. Manuprāt, jebkurš darbs ir nonākšana punktā B no punkta A. Iznākumam ir jābūt vienmēr. Jā, tas var būt arī negatīvs, bet darbu bez rezultāta es nesaprotu.

Jums pašam ķirurģijā patīkot sarežģīti gadījumi.

Vienkāršas lietas ir vienkāršas lietas, un man pašlaik nebūtu interesanti operēt apendicītu, lai gan arī apendicīts var būt sarežģīts. Cenšos ķirurģijā apgūt jaunās tehnoloģijas, ierīces, aparātus. Pašlaik, piemēram, operēju pēcoperācijas trūces, virsnieres ar laparoskopu.

Sarežģītāki gadījumi ir saistīti arī ar lielāku risku...

Protams! Tieši tādēļ ķirurgus, kas pārsvarā izvēlas vieglākus gadījumus, pacienti ciena daudz vairāk, sakot: jā, tas ir labs ķirurgs. Jo sarežģītāks gadījums, jo lielākas iespējas, ka viss neizdosies tik labi, kā cerēts. Tas nav pateicīgs darbs, bet kādam tas jādara. Cilvēki, kas neizprot gadījuma sarežģītības pakāpi, neveiksmes gadījumā vispirms vaino ārstu, jo latviešiem jau ir tendence vainu vispirms meklēt otrā. Mēs ķirurgu aprindās daudz labāk izprotam, vai ķirurgs, ko slavina pacienti, patiešām ir labs ķirurgs.

Mums ir tik ļoti vajadzīgi labi ārsti, mediķu kritika ir dzirdama pārāk bieži...

Reti, kāds meklē vainu vispirms sevī. Tieši tādēļ ārsti bieži saņem nevajadzīgus uzbraucienus, pirms cilvēks padomājis pats par sevi. Ja, piemēram, esi nolietojis mašīnu, tu to izmet, bet, ja esi nolietojis ķermeni, prasi atbildību no ārsta. Sabiedrībai vispirms būtu jāiemācās atbildība pašam par sevi: jāmotivē dzīvot veselīgi.

Turklāt jāsaprot, ka ārsti, tāpat kā politiķi, nav nekādi ekstra produkti. Tie ir cilvēki no mūsu pašu sabiedrības, no mūsu vidus: mūsu brāļi, māsas, tēvi, bērni. Kāda ir sabiedrība, tādi ir politiķi, un tādi ir arī ārsti. Mēs taču nevaram prasīt, lai kopā ar mums augušie un dzīvojošie pēkšņi būtu citādi. Nevaram prasīt Amerikas kvalitāti, maksājot Mongolijas algas. Ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai mainītos sabiedrība un mainītos arī ārsti.

Bērnībā jūs esot gribējis kļūt par lidotāju...

Jā, bet kurš puika tad to nav gribējis! Mana bērnība sakrita ar padomju gadu aviācijas uzplaukumu, tolaik rādīja daudz filmu par lidotājiem, un arī tagad varu teikt, ka tā ir skaista profesija. Zināmā mērā to varu salīdzināt ar ārsta profesiju: gan lidotājam, gan ārstam ir milzīga atbildība un jāspēj pieņemt neordināri un tūlītēji lēmumi.

Ar māsu, kura arī ir ārste (otolaringoloģe - aut.), bērnībā spēlējāt dakteros?

Visi bērni taču spēlē līdzīgas spēles: mammas un tētus, skolotājus un skolniekus, tāpat arī dakterus. Mākslinieks esmu tikai dvēselē, tik skaisti muzicēt vai zīmēt, lai izvēlētos profesionālo ceļu, nevarēju. Atlika izvēlēties starp inženierzinātnēm, jurisprudenci, humanitārajām zinātnēm un medicīnu. Lielākās šaubas bija starp jurista un ārsta profesijas izvēli, kamēr sapratu, ka jurisprudence man šķiet par sausu, savukārt medicīnā jāapvieno zinātne un praktiskais darbs: ļoti daudz kas ir jādara ar rokām, lai gan nemitīgi palielinās arī moderno tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Ārstam nepietiek tikai ar teorētiskajām zināšanām - vajadzīga arī aroda prasme: jāiemācās darīt.

Savukārt ķirurģiju izvēlējos galvenokārt gandarījuma dēļ. Ķirurgs ļoti ātri var redzēt sava darba rezultātus. Tas patiešām ir milzīgs gandarījums - redzēt, ka tu ar savu prātu un rokām izdari tā, ka cilvēks kļūst vesels un priecīgs. Terapeitiem, piemēram, uz šo rezultātu ir jāiet daudz ilgāk nekā ķirurgam.Izaicinājums pieņemts! Profesors Jānis Vētra nodod lietas jaunajam rektoram  profesoram Jānim Gardovskim

Jums pirms operācijas ir bail?

Ja ir bail, tad par ķirurgu strādāt nevar. Ir jābūt pārliecinātam par to, ko dari. Iespējams, jābūt zināmai pietātei, bet ne bailēm. Es taču nesēstos lidmašīnā, ja zinātu, ka pilotam ir bail lidot!

Kas ir labāki ķirurgi: vīrieši vai sievietes?

Sievietes ir skrupulozākas nekā vīrieši, viņām ir veiklākas rokas, taču parasti mēģinu meitenes no ķirurģijas atrunāt. Sievietes mēdz uz laiku izkrist no aprites, jo viņām dzimst bērni, vairāk jārūpējas par ģimeni, un vīrieši tai laikā profesionālajā ziņā viņām aiziet garām. Bet ķirurģijā ir tā: vai nu tu te esi, vai neesi. Tieši tādēļ šis arods nav īpaši piemērots sievietēm - lielā ķirurģija nav viņām, un labākas ķirurģes parasti ir tās, kuras atteikušās no ģimenes. Turklāt ķirurģija, īpaši traumatoloģija, ir arī fiziski smaga profesija. Ar to es nekādā gadījumā negribu teikt, ka sievietes ir sliktas ķirurģes! Vienīgi ir gandrīz neiespējami apvienot ķirurģes un mātes misijas. Tomēr ir zināmi izņēmumi.

Medicīnā arvien ienāk jaunas tehnoloģijas. Ķirurģija ir kļuvusi citādāka, pacienti pēc operācijas mājās var doties daudz ātrāk, un rodas jautājums: kā tad ar pacienta un ārsta attiecībām?

Kad sāku mācīties ķirurģiju, bija citādi darba principi un uzstādījumi. Tā, kā mūs mācīja toreiz, šodien vairs nemāca un nedara. Ir jauni uzskati, materiāli, paņēmieni, instrumenti - katru dienu nāk klāt kāds jaunums. Pacientiem ir vieglāk, bet, protams, zūd šīs - mīļo dakterīt, mīļo mammīt - attiecības. Labākie ķirurgi ir tik aizņemti, ka viņiem trūkst laika ilgām sarunām ar pacientu, un tieši neizskaidroto manipulāciju vai operācijas seku dēļ rodas konflikti.

Pacientam jāsaprot, ko viņam vajag vairāk - iespēju ātri izārstēties vai sirds siltumu. Bieži vien skarbais, atturīgais ārsts ir daudz labāks speciālists, bet ideālais variants, protams, ir kompromiss: lielisks speciālists, kam netrūkst laika pacientam visu izskaidrot viņam saprotamā valodā.

Par ko tieši ķirurgiem vairāk vajadzētu runāt ar saviem pacientiem?

Latvijā vēl nav pietiekami attīstījušies dzīves kvalitātes pētījumi - kā mainīsies cilvēka dzīve pēc tās vai citas operācijas. Vai viņš varēs dzīvot tāpat, kā līdz šim, un vēl labāk: ēst, dzert, sportot, strādāt, mīlēties? Varbūt viņš jau bija tā pieradis pie savas kaites, ka varēja ar to mierīgi sadzīvot, bet nu - pēc operācijas - būs liegts kas tāds, bez kā viņa dzīves kvalitāte cietīs daudz vairāk. Pacientam par to būtu jāzina jau pirms operācijas un jāizvēlas sev piemērotākais ceļš.Kopā ar dzīvesbiedri profesori Daci Gardovsku

Ja cilvēkam jāārstējas, dzerot zāles, mēdz teikt, ka ārkārtīgi liela nozīme ir pa šiedvesmai un ticībai, ka izdosies ātri izveseļoties. Ķirurģija tomēr ir mehāniska iejaukšanās cilvēka ķermenī. Vai arī tad rezultāts ir atkarīgs no tā, ko domā pats pacients?

Jā, ir gan. Ja cilvēks pats šaubās, rezultāts var arī nebūt tik labs, piemēram, rētas nedzīst. Ja pacients ir mobilizējies un zina, ka būs labi, parasti arī ir labāk. Iespējams tādēļ, ka pozitīva domāšana un attieksme kaut kādā mērā ietekmē organisma fizioloģiskos procesus.

Interesanti, ka tiem, kuri mazāk par operāciju domā, mazāk zina un uzdod mazāk jautājumu, ārstēšanās rezultāts bieži vien ir salīdzinoši labāks nekā tiem, kuri zina daudz. Kas mazāk jautā, tam viss labāk dzīst. Atnāk cilvēks no ielas un domā: kas tad tur - izgriezīs, aizšūs un viss. Un tā arī ir. Tieši tādēļ grūtāk ir ārstēt mediķus, jo viņi daudz zina un daudz domā.

Vai līdzīgi ir arī ar tuvinieku ārstēšanu?

Parasti ķirurgi atsakās operēt tuviniekus morāli ētisku apsvērumu dēļ: kā tu savam tuviniekam griezīsi? Savā ziņā ārsti ir arī māņticīgi, un patiešām mēdz gadīties, ka tuvinieka ārstēšana neizdodas. Iespējams tādēļ, ka ārsts pārcenšas, bet pārcentība ķirurģijā nav vajadzīga. Varat slavēt ārstu, varat kukuļot un sazin ko darīt, bet viņš nevar savu darbu izdarīt labāk nekā spēj. Jāsaprot, ka neviens ārsts pacientam neko sliktu vai nepareizu nedarīs tīšām, savukārt pārcentības dēļ var neizdoties tik labs rezultāts.

Vai ķirurgam var būt dienas, kad vienkārši neveicas?

Redziet: mākslinieks glezno tikai tad, kad viņam ir iedvesma. Pārējā laikā viņš dzer kafiju, filozofē, domā. Ja man būtu tāda vara, es pieņemtu likumu, kas noteiktu, ka ķirurgs drīkst neoperēt dienā, kad jūt - darbs neveiksies. Bet tas jau nav tik vienkārši: pacienti to nesaprastu, un arī ārsti varētu to sākt izmantot. Ideālajā variantā šāds risinājums būtu labs: jebkuram cilvēkam taču ir dienas, kad darbi iet no rokas, bet citudien nesokas. Tādās dienās nekas radošs izdoties nevar, bet ķirurģija ir radošs process.

Vai var pienākt diena, kad medicīnā visu darīs tehnika, kuras darbību neietekmēs garastāvoklis?

Jau tagad, piemēram, Kanādā, izmanto tehnoloģijas, kad pacients ir vienā pilsētā, bet ārsts viņu operē, atrazdamies citā. Tas ir ļoti dārgs process, kas arī attīstās ārkārtīgi lēni. Protams, bezkaislīgajam robotam netrīc rokas, viņam nevar būt labāks vai sliktāks garastāvoklis, bet robots nevar pieņemt lēmumus. To vēl ilgi spēs tikai cilvēks.

Medicīniskajiem atklājumiem vēl lieli nezināmā kalni priekšā. Ir tik daudz slimību, ko pētīt, tik daudz mīklu, kas jāatmin. Bet arī sasniegumu netrūkst: ir izgudrotas tik efektīgas zāles visās nozarēs. Tās, protams, nevar maksāt santīmus, toties ir ārkārtīgi spēcīgas. Cilvēki sūkstās, ka nevar vairs nopirkt zāles par dažiem santīmiem, lai gan tām, salīdzinoši ar jaunajiem medikamentiem, pārsvarā piemita placebo, nevis reāli ārstējošs efekts.

Tieši tādēļ cilvēkiem jāsaprot, ka pati dārgākā ir veselība - vēl vērtīgāka nekā dārgās zāles, ar ko ārstēt slimību. Bērnam jau no mazotnes vajadzētu iemācīt, cik svarīgi un labi ir būt veselam, cik būtiski ir ātrāk iet pie ārsta slimības gadījumā. Jāizvēlas jauna televizora vietā iet uz baseinu, uzmundrinošām procedūrām, atpūsties, sportot. Diemžēl aizvien daudzi dzīvo kā pieneņpūkas - vienai dienai, jau agrā jaunībā sabojājot savu organismu ar alkoholu, smēķēšanu...JĀNIS GARDOVSKIS

Vai ir kāda gudrība, ko esat dzirdējis no vecākajiem kolēģiem un nu nododat tālāk jaunajiem?

Vienu konkrētu padomu nevaru pateikt, bet zinu, ka ārstam ir jāmāk atzīt savas kļūdas, jo tam, kurš nespēj sevi analizēt, nav progresa. Bieži vien gadās tā: operācijai nav cerētā rezultāta, bet ķirurgs saka, ka viņš visu, nu pilnīgi visu ir izdarījis pareizi, diez kas tur varējis notikt? Protams, tas nav ne viegli, ne patīkami, bet vajadzīga godīga pašanalīze - kaut mājās kādā kaktiņā pašam sev jāatzīstas, ko esi izdarījis nepareizi, jo tad būs iespēja nākamreiz darīt citādāk. Ja šādas pašanalīzes nav un cilvēkam šķiet, ka viņš visu vienmēr dara pareizi, attīstība nav iespējama.

Foto: Inese Austruma un no Rīgas Stradiņa universitātes arhīva

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu