Boa čūska šķērsgriezumā

Viņa ir izbrīvējusi divas nedēļas Latvijas apciemojumam pašā Dziesmu svētku karstumā. Paņēmusi līdzi ceļabiedrenes – no Serbijas un Turcijas. „Draudzenes atzina, ka par Latviju bijuši gluži citi priekšstati. Nebija domājušas, ka te, Ziemeļeiropas valstiņā, var tā iedegt! Te nav Lapland, bet Lettland – es viņām teicu,” smejas IEVA KALVE. Arī viņai netrūkst stāstiņu par stereotipiem, kas apmeta kūleni, tuvāk iepazīstot vāciešus. Par gada laikā Vācijā piedzīvoto viņa stāsta daudz un aizrautīgi. Teic, ka deg nepacietībā atgriezties pie sava projekta. Pašlaik Ieva Kalve Hannoveres medicīnas augstskolas Neiroanatomijas institūtā izstrādā darbu par eksogēnās šūnu terapijas iespēju uzlabošanu Parkinsona slimības vēlīnās stadijās. Un ir ceļā uz Ph. D. (Doctor of Phi losophy) grāda iegūšanu.

Kad tavi kursabiedri pērn kārtoja iestājpārbaudījumus rezidentūrā, tev bija kas cits padomā...

Tas ir garš stāsts. Jau pēc trešā gada medicīnas studijām sāku volontēt profesora Jura Puriņa neiroķirurģijas klīnikā. Biju kā traka - būšu neiroķirurģe! Lai saprastu, vai tiešām to gribu, pēc ceturtā un piektā kursa vasarā braucu stažēties uz Hamburgas-Eppendorfas universitātes slimnīcu. Prom no draugiem, ģimenes, klīnikas cilvēkiem, kas varētu iespaidot manu viedokli. Tas bija diezgan prātīgi. Vācijā redzēju, ka medicīnas studenti ir vecāki par mums. Gan tāpēc, ka viņiem vidējā izglītība noslēdzas nevis ar divpadsmito, bet trīspadsmito klasi, gan arī tāpēc, ka daudzi no viņiem ietur pauzi starp vidusskolu un universitāti. Mēģina strādāt, saprast, vai izvēlētās studijas būs pa prātam, būs sirdij. Vācu jauniešu vidū populāri ir doties uz Jaunzēlandi vai Austrāliju. Strādāt tur tikai tik daudz, lai varētu izdzīvot un ceļot. Toreiz, lūkojoties uz viņiem, domāju - kur mēs, latvieši, skrienam?!

Pēc piektā kursa man bija iespēja ne tikai stažēties Hamburgas-Eppendorfas universitātes slimnīcā, bet nedēļu vērot, kas ir neirozinātne (man gan vairāk rādīja medicīnisko pusi - piemēram, kā operē žurkas, mazāk molekulārās lietas) - ielas pretējā pusē bija ļoti labs neirozinātnes centrs. Neirozinātnes jēdzienu nebiju aptvērusi ne neiroloģijas, ne neiroķirurģijas kursā, ne arī dzirdējusi no pasniedzējiem Latvijā. Man iepatikās! Šķita, tas varētu būt aizraujoši.

Taču nozīmēja pagriezienu citā virzienā.„Molekulāro tehniku kursa komanda, ar kuru sastrādājāmies nedēļas garumā”

Jā, pašlaik esmu medicīnas laivas zinātniskajā pusē. Programma, kurā mācos, ir paredzēta trim gadiem. Jau tagad esmu sapratusi, ka darbs laboratorijā visticamāk nebūs mans mūža darbs. Taču tas nenozīmē, ka to pašlaik neizbaudu un nenovērtēju. Man šis laiks ir ļoti vajadzīgs. Lai pieaugtu. Citi saka: kam tev tas grāds? Lai uz nagliņas diplomu pakārtu?! Nē. Kad kopā ar pasniedzējiem eju vizītē pie pacientiem, starp viņiem ir tādi, kas par konkrēto medikamentu var nosaukt pēdējos trīs rakstus no pasaules medicīnas literatūras vai citēt statistikas datus no galvas. Tās pāris frāzes nevar tā vienkārši no kabatas izvilkt... Bet pacienta acīs tās ārstu padara par autoritāti.

Kā tu nokļuvi tieši Hannoverē?

Laicīgi izsūtīju pieteikumus gan uz Zviedriju, gan Lielbritāniju, gan vairākām Vācijas augstskolām. Aiz muguras bija eksāmeni, priekšā izlaidums un pa vidu jau bija jābrauc uz divām intervijām Vācijā. Nu... Hannoveres medicīnas augstskolas Neiroanatomijas institūtā tā gan nebija vienkārši intervija, drīzāk pamatīga interviju diena. Vispirms 40 minūšu saruna ar institūta tehnisko darbinieci, kura mani sagaidīja un izrādīja, kā rit darbs. Ik pa laikam pie manis pienāca aprunāties divi trīs studenti. Tagad pati esmu šo studentu kārtā, kurus sūta pie potenciālajiem jauniņajiem, un zinu, kam tiek pievērsta uzmanība: vai topošais students pratīs atrast kopīgu valodu, vai būs spējīgs kaut uz nelielu iniciatīvas daļu. Tad vēl intervija ar mana projekta vadītāju un tā dēvētajiem postdokiem (viņi ir ieguvuši Ph. D. grādu un uzsākuši zinātnisko ceļu līdz profesūrai). Ar katru no viņiem saruna gandrīz stundas garumā. Tiku uzaicināta arī uz operāciju; tas nozīmē - ne tikai skatīties to, bet arī sarunu ar ekspertu. Vēl sarunas kafijas telpā, kur viņi vērtē potenciālā studenta komunikācijas prasmes, personību. Biju aizvedusi mūsu maizīti - viņiem ļoti patika šāda pretimnākšana.Sesijas laiks ar tās īpašo noskaņu. Kur lielas mācības, tur liels vitamīnu patēriņš. „Marī, kura studē veterināro medicīnu, mums gatavo svaigi spiestu greipfrūtu sulu”

Lasīju, ka Hannoveres medicīnas augstskola aizņemot vairāk platības nekā 50 futbola laukumi.

Tas tiesa, platība ir lielumliela, un joprojām tiek paplašināta. Piemēram, Dzirdes centrs ir ļoti progresīvs (nu jau visā Eiropā iemantojis reputāciju), līdz ar to pastāvīgi piesakās uz jaunām telpām. Hannoveres medicīnas augstskola ir kā medicīnas valstība. Gandrīz trīs tūkstoši studentu, pusotrs tūkstotis ārstu. Augstskolas mājaslapā ir uzskaitītas desmit klīnikas un desmit centri, taču tie apvieno un ietver daudzas struktūras. Kur tad vēl Hannoveres Biomedicīnas izpētes un dažādas citas profesionālās skolas! Nereti ir tā, ka viena stāva blokā ir pacientu palātas un ārstu kabineti, bet otrā taisa zinātni, un tas netiek ietverts kādā īpašā institūta nosaukumā. Augstskolai ir brīnišķīga bibliotēka, liela ēdnīca, bistro, vairākas kafejnīcas, diennakti strādājošs informācijas centrs pie galvenās ieejas. Neiroanatomijas institūts, kurā mācos, ir izvietots piecos stāvos. Teritorijā ir arī dzīvojamās mājas darbiniekiem - pamatīgas augstceltnes vairāk nekā desmit stāvos, tāpat kā dažas no galvenajām ēkām ar klīnikām.

Hannoveres medicīnas augstskolas Neiroanatomijas institūtā varu mācīties, pateicoties Lejassaksijas Zinātnes un kultūras ministrijas piešķirtajai stipendijai uz trim gadiem. Mācos strukturētajā Ph. D. programmā, kas nozīmē, ka paralēli darbam laboratorijā un pienākumam izstrādāt uz aizstāvēt darbu man jāpiedalās arī mācībās, sakrājot 300 kredītpunktus. Pirmajā gadā obligātas bija ievadlekcijas neiroanatomijā, neirofizioloģijā, neirofarmakoloģijā, kas katru otro ceturtdienu mijās ar semināriem; obligāti bija arī molekulāro tehniku kursi. Savukārt izvēles kursā varēju vērot klīnisko pieredzi, piemēram, kā tiek veikta smadzeņu dziļā stimulācija Parkinsona slimības gadījumā, piedalīties neirologa ambulatorajā pieņemšanā. Vai izvēlēties kursu from bench to bedside - proti, izsekot procesam no šūnu līmeņa līdz klīnikai - operācijai konkrētam pacientam. Reizēm to ir grūti apvienot, bet viss ir mana darba ietvaros. Par citu institūtu studentu darbiem uzzinām ikgadējos kolokvijos, kad visi Center for Systems Neuroscience  ļaudis sanāk kopā un studenti prezentē savus projektus. Piemēram, studenti no Neiroloģijas institūta strādā ar izkaisīto sklerozi, psiholoģijas studente ar distoniju mūziķiem utt. Šogad oktobrī visi trīs dienas būsim izbraukumā viesnīcā kalnos... un šo dienu garumā būs prezentācijas, prezentācijas un vēlreiz prezentācijas.

Tavs projekts ir saistīts ar jaunām perspektīvām Parkinsona slimības ārstēšanā. Pastāsti par to.

Medikamentozā terapija un dziļā smadzeņu stimulācija parkinsonisma slimniekiem var palīdzēt tikai uz laiku, vidussmadzeņu melnās substances šūnu bojāeja ar šīm metodēm netiek apstādināta. Tāpēc pasaulē zinātnieku grupas strādā pie cilmes šūnu izmantošanas šīs slimības ārstēšanā. Tam veltīts arī mans projekts. No konkrēta smadzeņu rajona žurku embrijos iegūstu multipotentās embrionālās šūnas un transplantēju tās ar parkinsonismu slimām žurkām. Liela daļa transplantēto šūnu aiziet bojā, un mans projekts ir vērsts uz to, kā nodrošināt labāku transplantēto šūnu integrāciju. Ievadot svešo DNS, mēs panākam īslaicīgu attiecīgu proteīnu pārprodukciju, kas nodrošina, pirmkārt, šūnu izdzīvošanu, otrkārt, labāku integrāciju. Rezultāts ir funkcionāls un morfoloģisks uzlabojums. Pēc gadu desmitiem tā varētu būt aizvietojošā terapija vēlīnām parkinsonisma stadijām, kad dopamīnerģiskās šūnas ir gājušas bojā. Šis projekts man patika, jo tajā bija klīniskā perspektīva. Piemēram, kad domājam par molekulāriem veidiem, kā ievadīt svešo DNS, mēs neizmantojam vīrusus - paturam prātā metodes, kādām pacients nekad nepiekritīs.„Dienas priecīgākais notikums, kad kopīgi ar citiem studentiem dodamies uz Mensu jeb ēdnīcu”

Ko tas nozīmē praktiski? Nenormālu plānošanas darbu! Žurkas jāpāro, tad seko viņu nogalināšana un embriju iegūšana, kas ir vesela procedūra. Savukārt citām žurkām sešas nedēļas iepriekš jāveic bojājuma operācija, kas izraisīs parkinsonismu. Tagad patstāvīgi operēju žurkas, bet iesākumā viss bija jāapgūst no jauna. Kā šūnas kultivēt, kā diferencēt, kā veidot vides, kā uzvesties, lai viss būtu sterili, kā ievadīt svešo ģenētisko materiālu, transplantēt šūnas. Programmas priekšrocība ir obligātie kursi, kuros apgūstu teorētiskās zināšanas. Taču vienlaikus tā ir milzu skriešana - o, tagad rit inkubācijas periods, varu doties uz lekciju!

Katra diena kā ritenis starp laboratoriju, lekcijām un mājām?

Ne gluži. Apmeklēju baleta nodarbības vienreiz nedēļā. Esmu sākusi arī skriet un dejot flamenko. Man vaicā - vai nav par daudz hobiju? Nē, vienkārši vakarā neskatos televizoru. Īsi pirms pusnakts dzeru savu tēju ar medu un nejūtos nogurusi, jo esmu saņēmusi gan mentālo, gan fizisko slodzi.

Kad potenciālie studenti nāca pieteikties, viņi jautāja: vai jāstrādā arī sestdienā un svētdienā? Par mani labdabīgi smejas - viņa jau vienmēr laboratorijā! Bet, kad esi savā projektā, tad neskaiti stundas. Tas ļoti raksturīgi nevācu studentiem. Pirms došanās uz Latviju astoņos no rīta sāku darbu laboratorijā un deviņos vakarā noliku operētās žurkas gulēt!„Kā es gaidu trešdienas vakarus un baleta nodarbības!”

?!

Jā, mamma arī jautāja: vai tu tās apsedz arī?

Vai laboratorijā ir vieta emocijām?

Ir, protams. Pirmie dzīvnieki, ar kuriem ciešāk strādāju, nebija paredzēti manam projektam, bet psihiatriskiem vai psiholoģiskiem eksperimentiem. Atceros vienu peli, kura uzvedās ļoti dīvaini, taisīja Tarzāna riņķus pa būri, tāpēc mēs viņu iesaucām par Tarzānpeli. Domāju - kā mēs viņu iemidzināsim! Taču tajā dienā bija tik daudz darba, ka tikai dienas beigās aptvēru, ka nebūs vairs tās žurciņās, kas lēkāja kā Tārzāns.

Atceros, man ļoti patika Biomedicīniskās izpētes fonda izveidotais plakāts, ko ieraudzīju virs durvīm, kad pirmo reizi devos uz interviju institūtā. Tam bija paraksts: pateicoties eksperimentiem ar dzīvniekiem, šie cilvēki varēs protestēt 23,5 gadus ilgāk. Tas ir jautājums par prioritātēm.

Kad nesen diskutējām ar rezidentiem par izglītības sistēmu, viņi teica, ka nepatīk stingrā, kontrolējošā uzraudzība. Kurš tevi uzrauga Hannoverē?

Nu... es zinu, savus pienākumus. Ja tos neizpildīšu, nāksies aiziet no programmas. Ir uzraudzība, protams... Bet tā nav tāda - vai tu to izdarīji? Drīzāk - kā tev vairāk palīdzēt, lai tu to izdarītu. Man ir palaimējies ar tehniskajiem darbiniekiem, kuri vienmēr ir blakus, kurus varu paraustīt aiz piedurknes, aprunāties, vai mans domu gājiens ir pareizs. Ir apspriedes ar manu profesori un postdoku. Viņi respektē studentu kā personību, bet vienmēr raugās uz mērķi. Mērķis var būt tāds, ka institūtam jābūt vislielākajam rakstu skaitam un labākajai reputācijai. Viņi vēlas būt droši, ka tie, kuri pabeigs institūtu, būs labākie. Tas ir atbalstoši, taču nevajag uztvert personiski. Tur vēlas, lai ikviens institūtā būtu labākais. Tā sagadījies, ka tas esi tu. Nereti mēs to uztveram kā vācu vēsumu, bet tas ir liels racionālisms. Ja nesaredz perspektīvu, tad otrajā vai trešajā gadā var pateikt - meklē citu klīniku vai institūtu.

Ko drīksti un ko nedrīksti, strādājot laboratorijā?

Zinu, ka laboratorijā nedrīkst būt nekādas šmaukšanās. Pat tad, ja gadījusies liela kļūda, tā godīgi jāatzīst. Ja kāds cits kļūdījies, arī jāpastāsta. Pie mums droši vien nolinčotu, ja kāds būtu izslēdzis to, ko nedrīk-stēji un šūnas aizgājušas bojā. Protams, bēdīgi, ka pusotra mēneša darbs ir vējā, taču viņi vairāk domā, nevis kā sodīt, bet kā panākt, lai nākamreiz neviens nekļūdas. Uztver kā mācīšanos - vajadzēja būt kādam signālam, lai students nepieļautu kļūdu.Atpūta uz portugāļa Andrē jaunā dzīvokļa ekstras – garāžās jumta. Pa labi Tims no Austrālijas, vidū Luiss Pablo no Čīles, pa kreisi Anna no Vācijas

Kursabiedri tev vairāk ir kolēģi vai konkurenti?

Institūta ietvaros tiek mēģināts veselīgi iepotēt: the better you are, the better is your future. Jo labāks tu esi, jo labāks būs viss, kas tevi sagaida nākotnē! Otra atziņa. Man reizēm ir bijušas pārdomas par latviešu skaudīgumu. To Vācijā neredzu. Tas, ko tur redzu, krieviski ir labs vārds - rastiratsa. Viņi samulst, nevis tāpēc, ka skauž, ka esi labāks, bet tāpēc, ka nesaprot, kas viņus spētu padarīt labākus. Viņi domā - ko vēl ierakstīt sevis izmantošanas pamācībā, lai varētu būt tikpat labs vai labāks.

Esam draudzīgi. Ir kopīgas dzimšanas dienas svinēšanas, kino skatīšanās. Sākumā turēšanās kopā bija pat mazliet histēriska - tie, kas labi nepārzināja vācu valodu, ļoti sekoja līdzi kino seansiem angļu valodā. Tagad jau sāku izbaudīt šo vidi. Aizgāju uz baleta nodarbībām un iepazinos ar meiteni, kas arī strādā institūtā, tikai dažus stāvus virs manis - viņa pastāstīja, kā varu iet uz Hannoveres operu skatīties baletu par studentu cenu.

Mums ir tāds lielisks veidojums kā meilingliste. Piemēram, vajadzīgs restrikcijas enzīms, bet zini - kamēr pasūtīsi, kamēr pasūtījums atnāks, paies divas nedēļas. Arī klonēšanas process prasa laiku, un tu saķer galvu - pēc mēneša dabūsi gatavu iecerēto darbu! Ieliec meilinglistē: SOS, vajadzīgs mikrolitrs restrikcijas enzīma! Tev atbild divi cilvēki, un izrādās, ka viens no viņiem strādā tikai trīs stāvus virs tevis. Burvīgi! Vienalga, kur pasaulē būsim, mēs saglabāsim kontaktus. Man būs ļoti daudz kontaktu dažādās zinātniskās grupās.

Pastāsti par tiem stereotipiem, kas apmeta kūleni?

Man vienmēr šķitis, ka vācieši ir piekasīgi pedanti. Tagad esmu sapratusi, ka viņi ir vienkārši pedanti. Svarīgi, kā uztver aizrādījumu, informāciju. Šķiet - ko man, jauniņajam, aizrāda, vai tad es nesaprotu?! Bet doma ir pareiza - izstāsta vienreiz, un nākamreiz tu dari pareizi.

Vāciešiem patīk visu perfekti saplānot. Viņi, piemēram, nevar saprast, kā es varu iztikt bez kartes Hannoverē. Bet jūs taču visi esat tepat institūtos, atliek paņemt rokās telefonu, un piecpadsmit minūšu laikā atradīšu - es atbildu. Un viņi pieņem, ka esmu citādāka, tik pedantiski neturos pie grafikiem, plāniem.

Iepriekš domāju, redz, kādas mēs latviešu sievietes čaklas, skaistas un vēl labi gatavojam ēst! Jā, bija periods, kad sestdien, svētdien gatavoju frikadeļu zupu, un visi bija sajūsmā, taču tagad manas dzīvokļa biedrenes - vācu meitenes - gatavo krietni vairāk nekā es. 

Nebeidz izbrīnīt vācu racionālisms. Vācu meitenes pēc pāris mēnešiem mani aicināja ciemos, jo viņu ģimenes nevarot sagaidīt, kad mani ieraudzīs. Vienas meitenes mamma mani ļoti mīlot. Bet nav vēl redzējusi! Mīlot, jo viņas meita, pateicoties man, var trenēties runāt angļu valodā.

Pēc trim gadiem tevi varam gaidīt atpakaļ?

Vienmēr esmu domājusi - jēga no atgriešanās ir tad, ja spēj tai vietai, cilvēkiem kaut ko dot. Ir jēga uzturēties kaut kur, ja spēj kaut ko ņemt. Nemāku un nevēlos ar to šobrīd spekulēt. Ievas ikdiena, strādājot ar šūnu kultūru. „Gatavojos šūnās ievadīt svešo ģenētisko materiālu”

Kad Vācijā redzu, kādas problēmas ir ar turkiem, kuriem nav izglītības, es domāju arī par latviešiem, kas aizbrauc uz Īriju un Lielbritāniju. Droši vien ir svarīgi, lai šie cilvēki atgriežas mājās tikai tāpēc, ka viņi ir nodokļu maksātāji, taču daudz svarīgāk man šķiet, lai Latvijā atgriežas zināma smadzeņu kvalitāte.

Kas ir vērtīgākais, ko esi ieguvusi šā gada laikā?

Esmu pārvarējusi latviešu pieticību. Varu skaļi pateikt arī to, kas nepatīk.

Šis gads ļāvis palūkoties uz sevi no malas un lepoties ar saviem talantiem. Tas, ko man vairākkārt ir teikuši - o, tu dziedi? Tas ir talants! Tu dejo? Tas taču ir tavs talants! Mums tas šķiet pašsaprotami, bet vajag ar to lepoties.

Man ir brīnišķīga iespēja iepazīt dažādas kultūras un no katras kaut ko mācīties. Manā studiju gadā nav tik daudz ārzemju studentu, bet iepriekšējais gads bija bagāts ar Marijas Kirī stipendiātiem - no Portugāles, Eritrejas, Čīles, Serbijas, Slovēnijas, Grieķijas un citām valstīm. Portugālis, piemēram, neiesprings arī tad, ja situācija būs dramatiska un tev šķitīs, ka ir pasaules gals, jo šūnas ir zaudētas. Viņš pārbaudīs un mierīgi paziņos, ka vienu piektdaļu no šūnām vēl var izmantot. Kā - vienu piektdaļu? Vajadzēja visas! Bet tad padomāsi - šoreiz iztiksim ar šo daļu, nākamreiz uztaisīsim vairāk. Tā es iemācos neskriet ar galvu sienā, neuztraukties par lietām, kuru kārtību nevaru izmainīt. Ja gribu parunāt ar cilvēku, kas mani saprot, kam ir līdzīgs domāšanas veids, satieku lietuviešu draudzeni, ja gribu sajūtu, ka blakus ir mamma, satiekos ar grieķieti...

Ļoti patīk tas, kādā līmenī varu apgūt zinātni. Protams, sajūsmina tehnoloģiskās iespējas, pie kurām vācieši raduši un viņiem šķiet pašsaprotamas. Taču ne tikai. Vairāk man patīk attieksme pret darbu, ko veic.

Un nevienas pašas vilšanās?

Laikam nav gan. Kad braucu uz Hannoveri, man bija izpratne, ka braucu mācīties, bet patiesībā braucu smagi strādāt. Ir jāpārzina jaunākā literatūra, jāsaprot, kas ir vecākā literatūrā - vismaz jāizlasa. Mums ir ievadkurss, kā rakstīt zinātnisko darbu, tāpat ievadkurss zinātniskajā angļu valodā. Latvijā studentiem arī būtu nepieciešams kurss - kā lasīt zinātnisko literatūru. Citādi sanāk, ka dzīvojam paralēlās pasaulēs. A. Sent-Ekziperī Mazais princis prasa pieaugušajiem, vai viņiem nav bail no boa čūskas, kas norijusi ziloni. Un pieaugušie nesaprot, kāpēc ir jābaidās no cepures. Mana izpratne, braucot uz Hannoveri, bija tāda, ka es braucu pie cepures, bet ieraudzīju boa čūsku šķērsgriezumā ar visu ziloni... Tu atbrauc pie tās zinātniskās baltrocīšpreileņcepures un, ko domājies, dabū pasvīst!

Foto: no personīgā arhīva

Uz augšu ↑