Turpinot dzimtas profesionālo ceļu...

Mediķu dinastijas. Latvijā to ir daudz, un katra glabā savus stāstus un leģendas. Vārdos ir grūti formulēt, kas nosaka izvēli turpināt profesionālo dzimtas ceļu. Misijas izjūta. Nepazaudēti ideāli. Vecāku sarunas. Mājās izjustā gaisotne, kad pie apaļā galda pulcējas vecā inteliģence – mākslinieki, mūziķi, mediķi. Iespaidi no tās reizes, kad vectēvs kā mazu puiku paņēma līdzi uz operāciju zāli...

Pateicīgs par to, ka esmu tāds, kāds esmu

„Precīzi visus mediķus savā dzimtā saskaitījis neesmu, bet zinu, ka šo profesiju savulaik izvēlējās mans vectēvs, vecmamma, mamma, tēvs, tēva māsa, tēva brālis un viņa sieva," stāsta Dr. F. Lūkina acu lāzerķirurģijas klīnikas vadītājs Fēlikss Lūkins. „To, ka būšu ārsts, zināju jau bērnībā. Vecāki atceras, ka savu izvēli esot izdarījis, jau mācoties pirmajā klasē."Dr. Fēlikss Lūkins  Acu lāzerķirurģijas klīnikas vadītājs, Lūkinu dzimtas turpinātājs jau ceturtajā paaudzē

 Nav tā, ka kāds būtu mani ļoti uz to virzījis. Laikam jau visvairāk iespaidoja vide, kurā augu. Vecāku sarunas. Tēvs, kad vēl biju pavisam mazs puika, ņēma mani līdzi uz darbu, un es varēju skatīties, kā viņš operē. Arī vecaistēvs Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā, pieņemot pacientus, ļāvis tēvam tupēt zem galda un spēlēties. Lai arī neapzināti, tas, protams, iespaido. Sākumā domāju, ka turpināšu tēva līniju, izvēlēšos neiroķirurģiju, bet studiju laikā pavērās iespēja doties apmaiņas braucienā uz Vāciju, un tur radās iecere strādāt oftalmoloģijā. Šis brauciens mani sabojāja arī tajā ziņā, ka jau tobrīd sapratu - nevēlos strādāt tā, kā tolaik Latvijā darbojās lielākā daļa valsts slimnīcu. Uzskatu - ja esi ārsts, jāstrādā ar to, ko uzskati par labu esam, nevis - šodien mums nav vajadzīgo diegu, šūsim ar tādiem, kādi ir. Apzinājos, ka to nekad nevarēšu ietekmēt, tāpēc izvēlējos privāto medicīnu.

Savulaik ļoti vēlējos līdzināties vectēvam, homeopātam Haraldam Lūkinam. Ar vectēvu saistīts arī kāds mūsu ģimenē populārs stāsts. Kad biju tikko piedzimis, dzimta sanākusi kopā, lai izvēlētos man vārdu. Vectēvam, kurš tolaik aktīvi darbojies Rēriha biedrībā, bijis vesels saraksts ar dažādiem stipriem vārdiem - zināmajos kalendāros tādu nav. Viens no minētajiem vārdiem, par kuru ģimenē šad tad labsirdīgi pasmejamies vēl šodien, ir... Oke āns. Tomēr visi vienojušies par Fēliksu, jo piedzimu tieši 100 gadus pēc sava vecvectēva Fēliksa Lūkina.

Vectēvam Haraldam Lūkinam bija ļoti interesanti pieraksti, kurus kādreiz ar lielu interesi pētīju. Tāpat kā šķirstīju biezās homeopātijas grāmatas viņa bibliotēkā. Tiesa, pilnīgi tajās iedziļināties tā arī nav iznācis laika. Šobrīd jau tām arī ir vairāk kultūrvēsturiska nozīme.

Vectēvam piemita īpašs starojums. Kad viņš atnāca pie mums ciemos vai mēs aizgājām pie viņa, vienmēr tā labsirdīgi papliķēja pa muguru.

Man ļoti tuvs cilvēks bija vecāmamma Magdalēna. Visvairāk atmiņā palikušas garās sirsnīgās sarunas par visdažādākajiem jautājumiem. Viņa bija reliģiozs cilvēks, līdz ar to arī es diezgan agri tiku iepazīstināts ar reliģiskām lietām. Pirmajās klasēs šo zināšanu dēļ iekūlos nepatikšanās, jo sāku skolasbiedriem kaut ko ne tā stāstīt... Kad paaugos, vecāmamma bieži stāstīja par saviem studiju gadiem, kad viņa pie profesora Putniņa studējusi ginekoloģiju. Viņa bija mērķtiecīgs cilvēks. Pēc vectēva izsūtīšanas uz Sibīriju slimnīcā vairs strādāt nedrīkstēja un aizgāja uz skolu. Daudziem varbūt šķiet - kas gan tur - skolas ārste... Bet var tikai apbrīnot tādu attieksmi pret darbu. Viņa bija izstrādājusi ēdienkarti, lai bērni saņemtu sabalansētu uzturu. Tas kārtējo reizi apliecina - ja cilvēkam ir pareizā attieksme pret darbu, viņš var pilnvērtīgi strādāt un nest sabiedrībai labumu ikvienā amatā.

Rezidentūras laikā strādāju pie mammas Ilgas Lūkinas. Tas nebūt nenozīmēja, ka man bija atlaides. Drīzāk otrādi. Varbūt arī tāpēc šāda veida pārmetumus ne no viena nekad neesmu saņēmis. Domāju, ka arī mamma un tētis tobrīd nemaz tik labi nejutās - viņiem bija divkāršs uztraukums. Taču vecākiem joprojām esmu pateicīgs par tolaik doto iespēju strādāt un mācīties. Līdz ar to ātrāk varēju sākt operēt. Visgrūtāk bija sadzīvot ar subordināciju. Darbā tāpat kā visi pārējie rezidenti mammu saucu par dakteri Lūkinu...

Tādu īpašu salīdzināšanu ar vecākiem neesmu piedzīvojis, jo strādājam dažādās jomās. Līdz ar to neiznāk tikties arī ar savu vecāku pacientiem. Pie manis pārsvarā nāk gados jauni cilvēki. Taču - uzvārdu zina. To, ka nāku no mediķu dinastijas, uzskatu par priekšrocību, jo katrai nākamajai paaudzei ir lielākas iespējas sa sniegt vairāk - ir no vecākiem mantotā pieredze, bieži vien šai profesijai nepieciešamās rakstura īpašības, un medicīna taču nepārtraukti attīstās.

Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks vēlas savā dzīvē kaut ko sas niegt vai ir gatavs dzīvot uz vecāku lauriem. Arī tā mēdz būt - bērni, kuru vecāki savā dzīvē daudz sasnieguši, kļūst par viduvējībām, jo ne par ko nav bijis jācīnās, viss ticis iedots gatavs. Par ieguvumu uzskatu arī to, ka, jau mācoties vidusskolā, strādāju slimnīcā par sanitāru, pēc tam kādu brīdi piepelnījos restorānu biznesā, apkalpošanas sfērā. Arī tā bija pieredze. Ārsti ļoti bieži jūtas tik vareni un piemirst, ka svarīgākie nav viņi, bet gan pacienti.

Ja no savām kļūdām nemācies, nevari attīstīties un kļūt par lielu personību. Šobrīd grūti pateikt, ko no saviem tuviniekiem - ārstiem - esmu mācījies vairāk, bet domāju, ka tieši viņiem jāpateicas par to, ka esmu tāds, kāds esmu, kā strādāju un izturos pret cilvēkiem. Manī ir kaut kas no viņiem visiem. Nezinu, vai tas, ka turpinu ģimenes profesionālo saiti, dāvā kādu īpašu misijas izjūtu, taču jūtu lielu gandarījumu, ja operācija noritējusi veiksmīgi. Vienīgi mazliet žēl, ka no savas paaudzes ģimenē esmu vienīgais mediķis...

Mācījusies daudz strādāt - ar mīlestību

Aijas Žilevičas mamma Valda Būmeistere bija zobārste, tēvs - Valentīns Būmeisters - izcils terapeits. Turpināt vecāku un vecvecāku profesionālo ceļu izvēlējusies arī profesores vecākā meita - Tija Vanaga, kura ir ārste-psihoterapeite. Šobrīd medicīnu studē A. Žilēvičas mazmeita Dārta. Ģimenes ietekmes viņa uztver kā lielu svētību. Profesore Aija Žilevica  Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes mikrobioloģe Valentīna Būmeistera meita

Viens no redzamākajiem Latvijas medicīnas pārstāvjiem reiz atļāvās publiski pateikt: „Cik jauki, ka mani bērni neizvēlējās mediķa profesiju!" Bēdīgi. Ļoti ķeras pie sirds, ka vadošie darbinieki, tie, kuru spēkos būtu kaut ko mainīt, situāciju medicīnā uztver kā objektīvu realitāti. Man tiešām sāp sirds par to, ka medicīna šobrīd tā tiek nolikta, ka raksta tikai par aploksnēm. Tikai dažreiz, ja kāds piešuj kādu pirkstu, tiek arī pa labam vārdam. Ārsti taču regulāri izglābj tik daudz cilvēku! Sāp sirds, redzot, ka mani labākie audzēkņi staigā pa slimnīcām un kā ābrami piedāvā: „Paņemiet šīs zālītes!"

 Padomju laikos privātprakses bija aizliegtas, bet daudzi, kuri vēlējās konsultēties ar tēvu, nāca pie mums mājās. No agras bērnības biju pie tā pieradusi, un man tas šķita  pašsaprotami. Vecākiem bijām trīs meitas, un visas izmācījāmies par ārstēm. Visas arī apprecējām ārstus. No mūsu atvasēm gan vienīgi mana Tija izvēlējās medicīnu. Jaunākā meita, pēc dabas būdama revolucionāre, teica: „Visi bija iedomājušies, ka studēšu medicīnu, bet es par spīti aizeju uz universitāti!" Un iestājās pedagogos.

Par savu misiju vairāk uzskatu pedagoģiju. Arī mani vecāki bija ne vien ārsti, bet strādāja arī ar studentiem. Pedagoģes bija abas vecmāmiņas un vectētiņš. 1974. gadā no Zinātņu Akadēmijas aizgāju strādāt uz Medicīnas institūtu. Pēc gada mani ievēlēja par katedras vadītāju. Domāju, ka tā bija viena no manām galvenajām misijām - padarīt mikrobioloģiju par vienu no interesantākajiem priekšmetiem (patiesībā tas ir viens no garlaicīgākajiem). Man ir kāda strikta doma: medicīnā nav teorētisku disciplīnu, visa medicīna ir praktiska. Padomju laikā mikrobiologiem neļāva strādāt praktiskā laboratorijā. Tas ir aplam, jo dzīve piespēlē visnetipiskākās situācijas.

Liela autoritāte man vienmēr bijusi mammas māsa, kura daudzus gadus strādāja Kuldīgā par ķirurģi. Viņa teica: īsts ķirurgs - tā ir Dieva dāvana. Ķirurgam jāprot redzēt no ārpuses to, kas ir iekšpusē. Viņa uzsvēra, cik svarīgi būt labam diagnostam. Ir cilvēki, kas to var, un ir, kas nevar. Vienmēr atcerēšos viņas stāstus par mediķa misiju. Kara laikā viņa bija dzīvojusi Rendā, Kurzemes katlā. Nereti naktī atbraucis pakaļ pajūgs, klusiņām aizvedis uz mežu pie ievainotajiem un tur - tumsā - vajadzējis operēt gan vienas, gan otras karojošās puses ievainotos... Šādās situācijās visspilgtāk izpaužas ārsta misija - jāpalīdz visiem!

Mamma bija talantīga zobārste. Jau būdama pazīstama speciāliste, pievērsās plastiskajai ķirurģijai. Sākumā, kad viņai piedāvāja pārkvalificēties, mamma raudāja, bet pēc tam atzina, ka tā gan ir īsti sievišķīga profesija. Tāpat kā rokdarbi...

Tēvs bija teorētiski liels gudrinieks, ar ļoti labu atmiņu. Daudz zināja. Tāpēc arī bija populārs terapeits. Cilvēki viņu mīlēja un vēl tagad atceras. Daudzi pacienti laika gaitā kļuva par ģimenes draugiem. Arī mammai bija daudz draugu - pacientu. Tēva pirmā darbavieta bija Skulte. Toreiz nevienam nenāca ne prātā vest aploksnes. Taču, kad bija laba nēģu nozveja, atveda zivis. Vienkārši aiz pateicības. Tas ir tik skaisti, ja pacienti novērtē un atceras.

Tēvs labprāt dalījās ar savām zināšanām. Atceros reizi, kad pie mums atnāca tēva kursa biedrs un draugs dakteris R. Ēķis: „Valtiņ, man jāraksta referāts, bet nav laika pa grāmatām rakņāties. Palīdzēsi?" Viņš paņēma pierakstu bloku un sāka. "Kurā gadā atklāja aspirīnu?" Un vēl virkni līdzīgu jautājumu. Lai gan zināju, ka tēvs ir zināšanu vācelīte, biju pārsteigta, cik raiti viņš atbildēja, cik sīki un smalki izstāstīja. Ēķim atlika tikai pierakstīt. Tolaik jau biju studente, varēju novērtēt. Tas īpaši cēla tēva autoritāti manās acīs. Viņš bija ļoti erudīts cilvēks. Dzīvoja savā pasaulē, daudz lasīja. Mamma dusmojās: „Tēvs uzskata, ka jebkurš rakstīts vārds viņam jāizlasa." Tas, ka cilvēki uz viņu ar apbrīnu lūkojās, lielā mērā ietekmēja arī mūs, viņa meitas. Domāju, ka par lielu personību tomēr piedzimst. Tie ir tie Dieva dotie talanti. Protams, ļoti daudz jāstrādā arī pašam. Ja nolasu labu lekciju, tas nebūt nenozīmē, ka bez gatavošanās. To iemācījos no vecākiem, viņi abi bija labi oratori. Cilvēku, kurš neprot izstāstīt filmas saturu, nekad nepadarīsi par labu lektoru. Saviem mazbērniem ik pa laikam lieku kaut ko izstāstīt, piemēram, kas jauns Neprāta cenā. Šīs prasmes ir jātrenē. Apbrīnoju profesoru J. Stradiņu. Visas viņa runas ir ārkārtīgi saturīgas un interesantas.

Turpinot vecāku profesionālo ceļu, jārēķinās, ka tevi salīdzinās. Es to neuztveru par apgrūtinājumu. Laikam jau darba mīlestība jāmin pirmā, ko no vecākiem esmu mācījusies visvairāk. Viņi abi ļoti daudz strādāja. Vēl tagad man ir sirdsapziņas pārmetumi, ja kaut kā slamstos. Mamma vienmēr kategoriski teica: „Dienas laikā nekāda grāmatas lasīšana un dvēseles daiļošana! Jāstrādā! Neviens tev neko nedos, ej un darbojies pati!" Pārnākot mājās, lasu zinātniskos žurnālus, nevis lubenes. Ļaudīm nereti šķiet, ka mediķu dinastiju pārstāvjiem tiek dotas zināmas atlaides vai uzticības kredīts tikai tāpēc, ka viņi ir konkrētā korifeja dēli vai meitas. Latviešiem tas nav raksturīgi. Mani vecāki bija supergodīgi. Kad sāku studēt, tēvs bija Medicīnas institūtā dekāns. Visi teica: „Kas tad tev, tēvs dekāns, visu nokārtos!" Bet viņš principiāli nekad neko tādu nedarīja. Kad vecākā māsa pabeidza pediatrus, viņa aizbrauca uz Mazsalacu. Neviens Rīgā neiekārtoja.

 Uzskatu, ka bērniem pašiem jāķepurojas. Protams, ja ir iespēja palīdzēt iegūt labu izglītību, piemēram, aizsūtīt uz kādu ārzemju klīniku apgūt jaunākās metodes, tā jau ir cita lieta. Vai ņemt bērnu pie sevis strādāt? Man īsti nav viedokļa. Zinu vienīgi to, ka savējos neņemtu un arī pati pie vecākiem strādāt neietu. Taču ir cilvēki, kuriem ar saviem bērniem izveidojusies ļoti veiksmīga sadarbība.

Uzaugusi ar ideāliem, nepazaudējot tos

LINDA SOSĀRE, gastroenteroloģe, Paula Stradiņa mazmeita Linda Sosāre mediķa profesiju izvēlējusies, visideālistiskāko jūtu vadīta. „Neviens mani nespieda, nekā īpaši nevedināja, bet laikam taču, izaugot mediķu ģimenē, citādi nemaz nevar būt. Tā notiek arī ar māksliniekiem un arhitektiem."Linda Sosāre gastroenteroloģe, Paula Stradiņa mazmeita

Jaunībā biju liela ideāliste. Vēl tagad daži studiju biedri to atceras ar tādu labsirdīgu smīniņu. Domāju, ka pasaulē nekas nevar būt labāks kā dežurēt slimnīcā Ziemassvētkos. Toreiz dzīvojām Ventspils ielā - ar skatu uz slimnīcu. Skatījos uz onkoķirurģijas nodaļas logiem un domās jau operēju...

Profesijas izvēlē liela loma bija vectēvam Paulam Stradiņam - nostāstiem, atmiņām par viņu, rakstiem, publikācijām. Vēl tagad visiem, kuri vēlas studēt medicīnu, iesaku izlasīt viņa darbu Kādēļ es gribu studēt medicīnu?, kas uzrakstīts 1945. gadā. Aktualitāti tas nav zaudējis arī šodien. Tāpat kā Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu, kur nodaļā Ārsti viņš raksta par naudu un medicīnu. Tas pats taču notiek arī šodien, kad medicīna pārvērtusies par tirdzniecības un biznesa sfēru. Munte raksta, ka bijuši tikai divi trīs ārsti, kuriem viņš varējis uzmākties ar saviem trūcīgajiem pacientiem... Vai šobrīd nav līdzīgi?

Arī tad, kad vectētiņš nomira, pie mums mājās turpināja nākt viņa draugi profesori, lai apciemotu vecmāmiņu. Šīs tikšanās vienmēr saistījās ar zināmu eleganci, tradīcijām un interesantām sarunām. Ne tikai par medicīnu, arī par literatūru, vēsturi, glezniecību, mūziku un teātri. Vectēva mājās regulāri tika rīkoti mūzikas vakari, uz kuriem nāca tolaik slaveni mūziķi un mākslinieki. Vecāmamma izvilka pa divām istabām ar Meisenes porcelānu servētu galdu, tā vidū stāvēja trīsstāvīga torte. Man, bērnam, tas bija ārkārtīgi liels piedzīvojums.

Vidusskolas pēdējās klasēs mūs abus ar brālēnu Paulu aizrāva dabas zinības. Droši vien būtu aizgājusi studēt  veterinārmedicīnu, bet toreiz tā aprobežojās ar kolhoza govīm un cūkām... Kad mācījos 11. klasē, mani ņēma līdzi uz Ķirurgu asociācijas sēdēm. Tur bija tik interesanti veco ķirurgu priekšlasījumi! Visi šie ārsti bija vectētiņa skolnieki. Mani aizrāva paaudze, kura šobrīd nepelnīti aizmirsta. Profesore Rozenbaha, dakteres Ceplīte, Bāliņa - patiesībā dzelzs sievietes, kuras visu dzīvi ziedoja medicīnai. Ārsti ar lielo burtu. Ļoti toleranti, inteliģenti, izturēti visdažādākajās situācijās. Viņu saruna ar pacientu bija tik delikāta... Un kur nu vēl ideālisms, kas vērojams viņu rakstos! Domāju - būšu ķirurģe. Bet dzīve ievieš korekcijas - diezgan skarbas. Tas droši vien ir labi. Man uz rokām parādījās alerģija, un tas nozīmēja, ka ķirurģe nekad nevarēšu būt. Sākumā ļoti pārdzīvoju, taču izvēlētā specialitāte - gastroenteroloģija un endoskopija -, par kuras apguvi jāpateicas profesoram Skujam, dakterim Grīnbergam un dakterei Fabriciusai, ir kas līdzīgs ķirurģijai.

Mana pirmā skolotāja bija virsmāsa Anna Šterna. Stingrā kaluma cilvēks. Mums, jauniņajiem, milzīgās vannās vajadzēja mazgāt visas asiņainās marlītes. Rokas līdz elkoņiem pulverainā ūdenī, pēc tam visu skalojām, likām autoklāvā, ņēmām laukā, gludinājām un  locījām. Tad vēl visi instrumenti... Pirmajās dienās, pārnākot mājās, biju bez spēka. Tā arī pagāja viss pirmais gads slimnīcā. Nevienam pat prātā nenāca, ka kāds varētu iet operāciju zālē vai neklausīt vecākajiem kolēģiem. Katram bija sava vieta, kurā kāds dzīves posms jāpavada. Domāju, ka hierarhija medicīnā ir ļoti svarīga. Skumji noskatīties, ar kādu vieglumu tiek pabīdīti malā vecie ārsti.  Kas var būt labāks par vecu, gudru, pieredzējušu ārstu? Nevienas grāmatu gudrības to nespēj sniegt. Un vēl - ārstam jābūt tik labai slavai, lai nevajadzētu katrā žurnālā publicēt rakstus par to, cik viņš ir brīnišķīgs mediķis...

Tēvs regulāri brauca uz Maskavu komandējumā, lai bibliotēkā varētu studēt literatūru, pieredzi. Vai mūsdienu ārsts to var atļauties? Taču viņam tas pavēra iespēju paveikt daudz unikālu lietu, kuras tolaik līdz galam tā arī netika novērtētas. Ne velti vēl tagad draugiem.lv man raksta pacienti no Gruzijas un Armēnijas, kuriem viņš palīdzējis. Abi mani vecāki ļoti daudz strādāja. Tas lielā mērā arī ir visu panākumu pamatā. Gribētos, lai ārstu vidū atkal atgrieztos tas ideālisms, par kādu lasām mana vectēva rakstos. Tā godprātība un atbildība par savu darbu. Mīlestība uz cilvēkiem. Bet... deviņdesmitajos gados daudzi mediķi, lai izdzīvotu, bija spiesti pārtraukt saikni ar medicīnu un sākt strādāt farmācijas firmās. Arī manā dzīvē bija posms, kad paralēli darbam slimnīcā strādāju firmā. Psiholoģiski tie bija smagākie gadi manā mūžā. Taču valsts nodeva mūsu ideālus. Daudzi ārsti par ārzemju latviešu naudu devās mācīties ārpus Latvijas, bet pēc tam valstij vairs nebija vajadzīgi. Cik no viņiem šobrīd ir atgriezušies medicīnā? Ļoti maz.

No sirds priecājos par vecāko dēlu Pēteri, kurš izmācījās par zobārstu, tagad aizrāvies ar moderno zobārstniecību un tās iespējām. Rīgas Stradiņa universitātē šogad uzņemts mūsu jaunākais dēls Dāvis... Ja viss notiks, kā iecerēts, pēc sešiem gadiem dzimtu turpinās jau trīspadsmitais mediķis.

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu

  • Kur noķert aiz astes Latvijas vasaru?

    Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube. Lasīt visu

  • Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

    Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā. Lasīt visu