Pastaiga Kilimandžaro

“Viss, ko es domāju, kad kāpu, bija – ja jau mana paziņa Eleina to varēja izdarīt, tad arī es varu. Un vēl domāju par mazo spēļu kaziņu, ko man bija iedevusi meita un ko biju apsolījis uznest pašā augšā. Nu, tādas štruntīgas domas,” smaida 73 gadus vecais profesors EGILS VĒVERBRANTS, kurš pirms gada uzkāpa Kilimandžaro Uhuru jeb Brīvības virsotnē.

Es tagad mazāk strādāju, paliek vairāk brīva laika. Biju lasījis par Kilimandžaro, vienam paziņam kaut kā ieteicos: kāpšu Kilimandžaro. Sieva to padzirdēja un izstāstīja savām draudzenēm. Tā tas aizgāja tautās, un nekas cits neatlika kā kāpt. (Smejas.)Babu ar mbuzi wa mlima jeb Egils Vēverbrants sasniedzis Uhuru virsotni

Vai vajadzīga fiziska sagatavošanās? Jā, ieteiktu pāris mēnešu nesmēķēt, kāpt dažādos - zemākos un augstākos - kalnos. Treniņu nolūkā ar sievu uzkāpām sešus tūkstošus pēdu augstā kalnā Kolorādo. Gribēju zināt, vai varu izturēt slodzi. Man patīk staigāt, darīju to, cik daudz vien varēju. Bija arī speciāli treniņi līdzsvara attīstīšanai, kas pēcāk ļoti palīdzēja.

Patiesībā kāpšana Kilimandžaro ir pastaiga. Nekādu virvju, speciāla alpīnistu inventāra. Ērti kalnu zābaki, vairākas drēbju kārtas. Pavadoņi nes uz galvas krēslus, galdus, teltis, pārtiku; nometnē sagatavo maltīti. Kilimadžaro ir vienīgā starp kontinentu augstākajām virsotnēm, kuru sasniegt var arī fiziski sagatavots neprofesionālis. Tiesa, augstums ir gana nopietns, tāpēc ceļš jāmēro lēnām, atstājot laika rezervi aklimatizācijai. Vairāki grupas biedri kalna vir sot ni nesasniedza.

Kilimandžaro kalnā neļauj kāpt maziem bērniem, bet citādi vecumam nav ierobežojuma. Visvecākais cilvēks, kas uzkāpis Kilimandžaro virsotnē, ir kāds 87 gadus vecs kāpējs.

Kad biju augšā, redzēju, kā gids pie rokas ved aklu cilvēku. Ir cilvēki ar onkoloģiskām saslimšanām, kas kāpj, lai pierādītu, ka var to izdarīt.

Kāpjot Kilimandžaro, jāšķērso piecas klimatiskās joslas, tāpēc jārēķinās, ka ceļa sākumā svīdīsi +30° temperatūrā, bet, kāpjot arvien augstāk, vajadzēs no somas vilkt laukā kaut ko siltāku, jo termometra stabiņš noslīd līdz -15°C.

Tradicionāli vislabākā kāpšana Kilimandžaro ir janvārī, februārī, kad nelīst. Dubļu slīdkalniņi citos mēnešos krietni apgrūtina ceļu, tad pasākums var iz vērsties visai ekstremāls. Arī es kāpšanai izvēlējos janvāri.“Mūsu grupa atpūtas pauzē. Visriņķī vēl tropu meži”

Pirmā diena. Mačemi - Machame 3000

Ir seši maršruti, kā var uzkāpt Kilimadžaro; mans starta punkts ir Moši (Moshi) pilsētiņa Tanzānijā, pašā kalna pakājē. Pa grīļīgu ceļu tiekam vesti kalnā, līdz atduramies pret dzelzs vārtiem, kur uzraksts norāda Machame gate - Mačemi takas sākumu. Šeit pavadām krietnu laika strēķi, kamēr svaru vīrs izvētī nastu smagumu, sadala to nesējiem. Manā grupā ir vēl seši cilvēki. Mana dialīzes māsiņa, kuru esmu pierunājis nākt man līdzi; pārējie grupas biedri ir sveši - kādi divi draugi, 68 un 62 gadus veci, žēlsirdīgā māsiņa, kas līdz virsotnei netika, jo kļuva pusakla, iegūstot retinālu asinsizplūdumu. Un vēl ceļabiedros ir kāda skolotāja - arī viņa maršrutu beidza dienu ātrāk, jo galvassāpju dēļ kļuva nestabila. Katrs no mums tiek pie astoņus kilogramus smagas nastas.

Kad aiz mums aizveras Mačemi takas dzelzs vārti, priekšā ir 18 kilometru ceļš pa lietusmežiem un gandrīz tūkstotis augstuma metru. Nesēji aizsteidzas ātrā solī pa priekšu, uz galvas stiepjot visu sešām dienām nepieciešamo - krēslus, teltis, olas, kartupeļus... Viņi mūs sagaida priekšā apmetnē ar pusdienu vai vakariņu maltīti, izklātām teltīm; no rīta atkal visu aiz mums sakārto. Ejam pa labi iemītu taku. Ūdenskritumi, tropu augi visriņķī, dzīvniekus vai vismaz viņu pēdas gan nekur nemana. Šajā dienā dabūjam just lietu. Visās pārējās dienās debesis ir sausas. Tā kā esam uz ekvatora, tad rīti priecē ar lielām, skaistām ēnām, bet vakarā ļoti žigli pielavās tumsa.

Otrā diena. Macheme 3000 - Shira plato - Shira 3840

Otrās dienas rītā civilizēta taka pazūd. Priekšā skats uz Šira plato, kas paceļas virs blīvas mākoņu segas 4000 metru augstumā. Lietusmežu ainavu nomaina augstkalnu pļavas ar sausziedēm, ziedošiem krūmiem, senecio kociņiem un lobēlijām. Virs galvas ik pa laikam riņķo melni, baltkaklaini putni, apkārt redzam ļoti maz citu dzīvnieku. Kāpt kļūst arvien grūtāk, kļūst vējaināks un aukstāks, jūtams nogurums.Dabas varenība un daudzveidība rada sirreālas izjūtas!

Kilimandžaro - Āfrikas jumts un simbols - visaugstākais atsevišķi stāvošais kalns pasaulē - atrodas starp pilsētiņām Arušu un Mošu, kur mīt ap 200 tūkstoš cilvēku. Uz visām pusēm plešas savanna, karsta un pilna ar dažādām zvēru sugām. Pirmo eiropieti, kas iedrošinājies stāstīt par sniegiem ekvatora tuvumā, izsmēja - nenoticēja viņam. Arābu tirgotājiem tas vienmēr rādījis ceļu no vairāk nekā 200 kilometru attāluma - viņi saukuši to par "karavānu kalnu". Kilimandžaro ir vairāki vulkāni, no kuriem galvenie ir trīs: Šira, Kibo un Mavenzi. Šira un Mavenzi ir izdzisuši, bet Kibo darbojas - tas ir snaudošs vulkāns. Mēs kāpsim garām Širam uz Kibo, Mavenzi ir zemāks, taču nav stabils.

Trešā diena. Šira 3840 - Lava Tower 4600 - Barranco 3950

Pamatīgs vējš rausta telti, smiltis pie katras izdevības spraucas iekšā. Šodien priekšā garš, taisns kāpiens uz augstajiem Lavas torņiem zem Kilimandžaro rietumu sienas. Vietām ieraugām arī kalnu ambulanci. Patiesībā ambulance ir primitīvi rati - ar vienu riteni un diviem rokturiem. Ja kādam ir problēma - lauzis kāju vai ķērusi augstuma slimība, tad uz ratiem pasedz kaut ko mīkstāku, slimnieku liek virsū, piesien pie ratiem un stumj lejā.

Ēst negribas. Esam kalnu slimības riska zonā. Liels bija mans pārsteigums: beigās svari rādīja, ka esmu zaudējis 18 mārciņu. Dienā vidēji tiek zaudēts 5000 kcal (būtiski pieaug plaušu ventilācija un pamatmaiņa). Kaut gan līdzi bija viss - maize, rīsi, makaroni, kartupeļi, arī gaļa, pirmās trīs dienas ­- banāni, enerģijas dzērieni, šokolādes, jau otrajā dienā zuda apetīte. Pēdējās dienās labprāt pārtikām no zupas. Apetītes trūkums ir patofizioloģiska būšana. Indieši ir izdarījuši daudz pētījumu šajā jomā, viņi pat uzved cilvēkus ar helikopteru ap 6000-8000 pēdu augstumā, liek gulēt, bet svars tik un tā zūd.

Ceturtā diena. Barranco 3950 - Barranco siena - Karangas ieleja - Barafu 4600

Pēc brokastīm mūs gaida sparīga rītarosme - priekšā slejas 300 metru augstā Barranco siena. Pēc dažu stundu kāpiena klāt ir Karangas apmetne - atpūta, lai pēc tam atkal dotos augšup pa slīpo nogāzi. Galapunktu sasniedzam pēcpusdienā ap pieciem. Mums tiek silti ieteikts paēst un doties gulēt, jo ap vienpadsmitiem ir jāceļas, lai veiktu pēdējo posmu.

Tādu manāmu grūtību man nebija visa ceļa garumā. Pirmajā un otrajā dienā lietojām acetazolamīdu (Diamox), kas stimulē plaušu darbību un paaugstina skābekļa saturu artērijās. Naktī vajadzēja trīs četras reizes celties, līst laukā no telts un kāpt uz mazmājiņu. Kalnu slimība to izsauc. Dažiem jau otrajā dienā parādījās galvassāpes. Daži teica: man ir migrēna, tāda sajūta kā paģirās. Mēs allaž kāpām augstāk, tad atkal aptuveni 700 metru lejup, kur arī nakšņojām.

Smejos, ka vecākam cilvēkam kāpt ir vieglāk. Ja skatās magnētiskās rezonan

ses uzņēmumus - kā augstuma slimība ietekmē smadzenes -, tad redzams, ka tās ir pietūkušas. Tā kā cilvēkiem līdz ar vecumu smadzeņu apjoms samazinās, tad ir vairāk vietas, kur tām izplesties. (Smejas.)

Mačemi takas sākumā

Piektā diena. Barafu 4600 - Kibo Uhuru 5895

Mēģinu gulēt, esmu uzvilcis vairākus pārus zeķu, ietinies biezās jakās, bet miegs nenāk. Vējš vienubrīd atrauj vaļā mūsu telts durvis, taisot neomulīgu troksni. Laikam tomēr esmu iesnaudies, jo sapnī redzu, ka iezvanās mans mobilais tālrunis un cilvēki, kas ir lejā, man saka - nevajagot riskēt ar sešu cilvēku dzīvību. (Smejas).

Ap vienpadsmitiem pavadonis mūs modina, izdzeram karsto kafiju vai tēju, un pēdējais kāpiena cēliens var sākties.

Uz galvas spožais lukturis izgaismo ceļabiedru - monotoni un klusumā sper soli tur, kur redzi viņa zābaku. Pūš auksts vējš, nav ne mazākās jausmas, kas atrodas no tevis pa labi vai kreisi. Apstājamies. Apakšā redzu kādas sešas desmit lampiņas - vēl cita grupa šonakt grib sasniegt Uhuru virsotni. Izjūtas - sirreālas. Tas man atgādina filmā redzētu ainu - mūki piķa melnā tumsā slīd ar svecītēm rokās...

Otrs spilgtākais iespaids no šā nakts kāpiena - paskatos uz augšu, debesis šķiet tik tuvu! Tik daudz zvaigžņu, un pēkšņi tās sāk kustēties... (Smejas). Izrādās, tā ir kāpēju grupa, kas mums aizsteigusies priekšā. 2001. gada janvārī bija tūkstotis cilvēku uz kalna. Kad kāpu es, uz kalna bez nastu nesējiem bija 75 cilvēki. Tā ka virsotnē, lai nofotografētu saullēktu, var iznākt mazliet pagaidīt.

Kad uzkāp augšā, sākumā tiec pie krātera malas, līdz virsotnei jāmēro vēl divas trīs stundas. Sāk aust gaisma, man rokās mazā spēļmantiņa - kazlēns jeb Tanzānijas iedzimto valodā mbuzi wa mlima, kuru man iedeva meita. Tā nu vecais babu (par babu - vectētiņu mani iesauca ceļabiedri, bet tam ir laba nozīme, jo tanzānieši ļoti ciena vecos cilvēkus) stāv Uhuru virsotnē, aizmirsis par apkārt notiekošo. Man taču bija līdzi videokamera, bet neattapu, ka vajadzētu kaut ko uzņemt. Būs jākāpj vēlreiz! (Smejas.)Taka vietumis ir tikai nojaušama. Bet kāds adrenalīns!

Par augstuma slimību

  •  Kalnu jeb augstuma slimība ir tiešs atmosfēras spiediena un skābekļa koncentrācijas samazināšanās rezultāts, un tā var attīstīties katram, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izturības un kalnos kāpšanas pieredzes.
  • Līdz 2500 metru augstumam kalnu slimību novēro reti. Paaugstināts risks ir no 3600 metru augstuma, ap 4250 m akūta augstuma slimība parādās pusei kāpēju. Virs 5500 metru augstuma ir augsta riska zona.
  • Akūtas augstuma slimības simptomi: galvassāpes, apetītes zudums, slikta dūša un vemšana, reibonis, miega traucējumi, sagurums.
  • Augstumā būtiski (līdz pat 2,2 x, salīdzinot ar jūras līmeni) pieaug pamatmaiņa. Kopumā hiperventilācijai un kāpšanai (fiziskajai slodzei) nepieciešamais enerģijas daudzums sasniedz ap 5000 kcal dienā. (Vienlaikus ir apetītes trūkums = svara zudums.)
  • Kā adaptācija no orgānu sistēmu puses pieaug sirdsdarbības frekvence sirds izsviedes frakcija, pulmonāri-vaskulārā rezistence, tiek apasiņoti iepriekš hipoperfuzēti reģioni, īslaicīgi paaugstinās asinsspiediens. Mainās asins sastāvs: sākumā pastiprinātas diurēzes ietekmē pieaug hemoglobīna koncentrācija; 2.-3. nedēļā pastiprinās eritrocītu produkcija un 2,3 DPG saturs tajos, kā rezultātā skābeklis efektīvāk tiek atbrīvots no eri-trocītiem audos.
  • Visjutīgākās pret augstumu ir galvas smadzenes - cerebrālā asins plūsma palielinās līdz pat 33%. Jo augstāk, jo izteiktāks kognitīvais deficīts - no 3000 m augstuma samazinās mācīšanās spējas; uztvere un motorās spējas cieš no 6000 m augstuma (traucējumi var saglabāties mēnešiem ilgi).
  • Pieaug diurēze un ūdens zudums ar sviedriem un izelpoto gaisu, tomēr paaugstināts aldosterona un antidiurētiskā hormona līmenis smagākos gadījumos var izsaukt šķidruma aizturi, kura var progresēt līdz plaušu un cerebrālai tūskai - potenciāli dzīvību apdraudošiem stāvokļiem (retākās un smagākās kalnu slimības izpausmes).“Kad nosvēros, izrādījās, ka ceļojuma laikā esmu zaudējis 18 mārciņu”
  • Augstuma retinopātiju (parasti atgriezenisku) biežāk novēro virs 5000 m augstuma.
  • Profilakse - kāpt lēnām, pakāpeniski. Pārsvarā gadījumu simptomi ir pārejoši un samazinās līdz ar aklimatizāciju. No medikamentiem, lai atvieglotu aklimatizāciju, lieto acetazolamīdu (Diamox).
  • Galvenais ārstēšanā - samazināt augstumu - bieži vien pietiek ar 250 metriem, lai mazinātos simptomi. Smagos gadījumos izmanto pārnēsājamo gaisa spiediena kameru.

Foto: no personiskā arhīva

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu