Koledžas latiņa: cik augstu?

Latvijā arvien populārāka kļūst koledžu izglītība. Vienkāršu un prozaisku iemeslu dēļ: izglītība ir iegūstama ātrāk un lētāk, turklāt tā ir ar izteikti praktisku ievirzi. Medicīna ir īpaša ar to, ka Latvijā vidējam personālam ir kur augt – plašākas deleģētas tiesības dzemdniecībā, neatliekamajā palīdzībā, ģimenes medicīnā utt. Patlaban Latvijā ir sešas medicīnas koledžas, kur 2008./2009. mācību gadā studēja vairāk nekā 1100 audzēkņu. Cik konkurētspējīga ir Latvijas medicīnas koledžu izglītība Eiropas Savienībā? Un kādas korekcijas vai nākotnes izaicinājumus pirmā līmeņa medicīniskajā izglītībā ievieš slimnīcu strukturālās reformas?

Sevi pierāda moduļu sistēma  

Rīgas 1. medicīnas koledžas direktore INESE BUNGA uzsver: patlaban ir pārveides laiks. Laiks jaunām idejām (tas taču labi!), būtiska ir arī katras iestādes prasme pielāgoties apstākļiem valstī, studentiem, viņu ģimenēm. Rīgas 1. medicīnas koledža izsenis bijusi vecmāšu apmācības bāze, vienīgā Latvijā sagatavo farmaceitu asistentus, savukārt māsas un ārstu palīgus brālīgi dala ar citām skolām. Rīgas 1. medicīnas koledža ir arī Latvijā vienīgā, kas sniedz iespēju apgūt zobu tehniķa un zobārstniecības māsas profesionālās vidējās izglītības programmas un iegūt arodizglītību zobārsta asistenta specialitātē; koledža sagatavo arī māsas palīgus. Inese Bunga, Rīgas 1. medicīnas koledžas direktore

Vai Latvijā medicīnas koledžu par daudz? Tas atkarīgs no veselības aprūpes reorganizācijas. Vēl nesen tika spriests par to, ka ārstu palīgi ļoti vajadzīgi, turklāt jāsagatavo daudz un ātri... Vajadzētu atcerēties citu valstu pieredzi - pārtraucot kādu speciālistu apmācību un dodot signālu, ka tuvākajā laikā viņi nebūs vajadzīgi, tiek pazaudēti labi mācībspēki, materiāltehniskais ekipējums. Veco sagraut ir viegli, bet uzbūvēt no jauna - sarežģīti.

Jā, pēc mūsu studentiem stāv rindā - darba devēji ir pieteikušies jau uz pirmo kursu farmaceitu asistentiem. Vismaz tā bija līdz šim. Tomēr slimnīcu skaits samazinās un, protams, rodas bažas, kāda būs medicīnas koledžu nākotne. Es nezinu, kā tālāk virzīsies valsts, kāda būs tās stratēģija: vai iztiksim ar krīzes mazumiņu vai tomēr iesim uz modeli, kad vidējā medicīniskā personāla vakances bija mērāmas tūkstošos?!

Gan tagad, gan jaunībā esmu piedalījusies dažādu studiju programmu veidošanā, devusies pieredzes apmaiņā uz kaimiņvalstīm, jo mani vienmēr interesējis ne tikai administratīvais darbs, bet dažādu specialitāšu attīstība un nākotne. Tāpat mūsu koledža cieši sadarbojas ar profesionālajām asociācijām, piemēram, Latvijas Vecmāšu asociāciju - kopīgi analizējam, cik vecmāšu ir pensijas vecumā, cik jaunu vecmāšu vajadzīgs, kā viņas motivēt, kā piesaistīt.

Uzskatu, ka pirmā līmeņa augstākās izglītības līmenis veselības aprūpē, ko nodrošinām saviem studentiem, ir stabils pamats augstvērtīgam darbam specialitātē, vēlams - Latvijā. Protams, mums jāturas Eiropas Savienības līmenī, taču mana nostāja - mēs negatavojam par valsts naudu speciālistus ārzemēm. Uz konkurenci ar citu valstu kolēģiem drīzāk skatos ar sportisku azartu: cik augstu varam pacelt izglītības latiņu? Un mēs to varam diezgan augstu. Piemēram, kādā vecmāšu studenšu apmaiņā zviedru pasniedzējas bija ārkārtīgi izbrīnītas par mūsu studentu labo sagatavotību - ka viņas vēl mācās, nevis ir jau praktizējošas vecmātes.

Esmu optimiste un tā arī raugos uz pašreizējo situāciju. Man šķiet, ka šis laiks dos iespēju īstenot daudzas labas idejas. Piemēram, koledžas šobrīd piedalās Eiropas projektā par vecmāšu un māsu pārprofilēšanu - ja kādā reģionā nebūs pieprasītas vecmātes, viņām būs iespēja iziet nelielu apmācības ciklu un strādāt par māsām (vai arī otrādi). Arī līdz šim bija šāda iespēja, bet tas bija visai sarežģīti izdarāms.

Māsu profesija piedzīvo pārmaiņas - ir apstiprināti jaunie MK noteikumi par pamatspecialitātēm, 34 specialitāšu vietā paliek astoņas pamatspecialitātes un piecas papildspecialitātes. Ja agrāk māsām bija ļoti šaura specializācija (vispārējās ķirurģijas, neiroķirurģijas, traumatoloģijas māsa utt.), tad tagad būs ķirurģijas aprūpes māsa, kas varēs strādāt jebkurā ķirurģijas profila nodaļā, līdzīgi internās aprūpes māsa varēs strādāt jebkurā terapijas profila nodaļā.

Domāju, ka mums jāskatās uz Rietumu pieredzi un jādomā par moduļu metodi, kas vairāk palīdz pielāgoties studentu un darba tirgus vēlmēm. Moduļu metode ir pievilcīga ar to, ka ļauj pēc noteikta zināšanu un iemaņu apguves apjoma iegūt tiesības kaut ko darīt praktiski medicīnā. Jo dzīve kļūst straujāka, jo studenti vairāk vēlas, lai viņiem ātrāk tiktu deleģētas zināmas tiesības strādāt praktiski. Savulaik step by step modeli noskatījām Dānijas zobārstniecības koledžā. Skandināvijas un citu valstu pieredze dod vielu pārdomām, kā mācības vēl vairāk pietuvināt praksei un vienlaikus - kā nepalaist lejā savu izglītības latiņu.

Mūsu koledžai ir labs materiāli tehniskais nodrošinājums un ļoti laba sadarbība ar klīnikām, kas ir pamats tam, ka mūsu studenti ir labi teorētiski un praktiski sagatavoti, jau izejot no skolas sola.

Vienmēr esam domājuši arī par to, lai mācības būtu atraktīvas pašiem un studentiem Mūsu skola ir īpaša ar profilakses uzsvaru, kas iezīmējas visās izglītības programmās, visās specialitātēs, arī pētniecības darbā. Pirms daudziem gadiem kādā bezmiega naktī man prātā ienāca ideja par veselības braucieniem uz Latvijas skolām. Un nu jau daudzus gadus (arī pērnā gada rudenī bija šāds brauciens) tādi notiek: studenti dodas uz tuvāko un tālāko Latvijas rajonu vispārizglītojošām skolām, lai jauniešiem stāstītu par kontracepciju, dzemdībām, seksuāli transmisīvajām slimībām, zobu profilaksi un pareizu uzturu.

Laiks jaunām programmām

Pirmā līmeņa medicīniskās izglītības kvalitāti Latvijā Daugavpils medicīnas koledžas direktore LĪVIJA JANKOVSKA vērtē ar "8" ballēm. Uzskata, ka Latgalē koledžu noteikti nav par daudz, jo no Rīgas šurp strādāt neviens nebrauks. Rīgā gan skolu tīkls jāveido citādi - diferencējot programmas, lai vienā pašvaldībā nav vairākas viena profila skolas.Līvija Jankovska, Daugavpils medicīnas koledžas direktore

No mūsu absolventiem profesijā strādā 99%, daži atrod darbu kosmētikas salonos. Absolventi strādā lielākoties Daugavpilī; Preiļos un Rēzeknē atgriežas tie, kas no turienes ieradušies studēt. Pirms diviem gadiem Preiļu slimnīca pat piedāvāja 5000 latu pārcelšanās pabalstu, šobrīd gan situācija ir mainījusies. Daugavpils reģionālajā slimnīcā māsu vidējais vecums ir 55 gadi, tālab pēc četriem pieciem gadiem gaidāma paaudžu maiņa. Arī šogad ir pieprasījums pēc medicīnas māsām, turklāt slimnīcas plāno pāriet uz ambulatoro aprūpi un veidot šādus centrus reģionos, kur absolventi varēs strādāt par ārstu palīgiem. Mums šogad ir 130 absolventu, kas darbu, visticamāk, atradīs, turklāt to var meklēt arī citās nozarēs, kur nepieciešama medicīniskā bāzes izglītība.

Pagaidām neviens līdz galam nav pateicis, cik slimnīcu paliks... Taču jau tagad mēs nopietni domājam par pārprofilēšanu, plānojot piešķirt papildu specialitātes, tāpēc esam licencējuši divas jaunas programmas - kosmētiķis un masieris. Tās ieviešam no septembra, un studenti šīs specialitātes varēs apgūt gada laikā pēc trešā kursa beigšanas. Domājam par jaunu programmu - zīmju valodu; šādi speciālisti ir ļoti nepieciešami. Darāmā un problēmu daudz, taču redzam perspektīvu un aktīvi izmantojam Eiropas Savienības projektus.

Mūsu skolas stiprās puses ir labā sadarbība ar Utenas medicīnas koledžu Lietuvā, Nisas medicīnas koledžu Polijā, Erevānas medicīnas institūtu Armēnijā un medicīnas koledžām Turcijā, ar kurām noslēgti tiešie sadarbības līgumi. Projektu ietvaros sadarbojamies ar Slovākiju, Itāliju, Vāciju, Ungāriju un Spāniju. Kopīgi veikts pētījums par medicīnas izglītības kvalitāti Eiropas Savienībā. Likumdošana visās valstīs atšķirīga, un ES standarti visur nedarbojas. Uz Armēnijas fona mūsu līmenis ir daudz augstāks, ar Poliju un Lietuvu līdzīgs, bet salīdzinājumā ar Vāciju un Itāliju darāmā vēl daudz. Kopumā uz ES fona izglītības līmenis ir ļoti labs, turklāt mums ir daudz striktākas prasības. Mūsu studenti iegūst dziļākas teorētiskās zināšanas un plaša profila specialitāti. Ārzemēs profesionālā izglītība ir daudz šaurāka, mazāk konkurētspējīga. Pēc saņemtās izglītības mūsu māsām slimnīcā būtu jāveic krietni lielāks darba apjoms, arī izglītojošais darbs, kuram reālajā dzīvē neatliek laika.

Lielākais mīnuss ir nestabilitāte un neziņa. Neviens nevar pateikt, cik speciālistu vajadzēs pēc medicīnas sistēmas reorganizācijas. Otra problēma ir finansējuma trūkums līdzekļu modernizācijai. Ja studenti nevar apgūt iemaņas ar mūsdienīgu aprīkojumu, būs problēmas darba tirgū. Liela problēma ir sliktās svešvalodu zināšanas, bez kurām grūti apgūt ārvalstu pieredzi.

Pēdējos divos gados materiālā bāze ir atjaunota, iegādāts viss nepieciešamais jaunākais aprīkojums studijām un praksei, pie­ejams internets un jaunākā literatūra. Vēl ir iecere iegādāties tehnisko nodrošinājumu, lai lekcijas no Stradiņa universitātes un citām augstskolām var skatīties tiešajā translācijā, kā arī pieslēgties lielajām klīnikām operāciju laikā; tas ļaus optimizēt mācību procesu un gūt lielu pieredzi. Mūsu koledžai ir laba sadarbība ar reģionālajām medicīnas iestādēm, kur studenti iziet labu praksi, un darba gaitu sākumā viņiem nav vajadzīga adaptācija.

Atsaucīgie pedagogi un dzīvei pielāgotas studiju programmas

Liepājniece SARMĪTE BAUMANE ir uzskatāma par jauno māsiņu, lai gan viņai ir 37 gadi. Patiesībā viņa vairs nav vienkārši māsiņa, bet radiologa asistente - kad viņa mācījās Liepājas Medicīnas koledžā, studentiem piedāvāja specializēties, un Sarmīte piekrita. 30 gadu vecumā viņa sāka mācīties Liepājas Medicīnas koledžā, pirms trim gadiem to beidza un šogad beigs mācības arī P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā Bulduros. Sarmīte Baumane, radiologa asistente

Liepājas Medicīnas koledža man iemācīja praktiski visu, kas medicīnas māsai ir vajadzīgs: gan teorētiskās zināšanas, gan arī praktiskās iemaņas. Cita lieta - cik katrs no audzēkņiem vēlas ņemt pretī. Tāpēc uzskatu, ka trešajā kursā vajadzētu būt pilnīgai skaidrībai, tieši kurā jomā topošā māsiņa vēlas specializēties, jo tad ir iespēja vienoties un valsts praksē strādāt tieši tur, lai vēlāk jau kā pilntiesīga komandas locekle sāktu patstāvīgu darbu. Tā bija man - es uzreiz piekritu specializēties radioloģijā un tāpēc tur arī biju praksē.

Kā vienu no lielākajiem mūsu koledžas plusiem noteikti gribu minēt ļoti atsaucīgos pasniedzējus un arī vadību, tāpēc ir iespējams vienlaikus strādāt un mācīties. Ja neesi bijis uz kādu ieskaiti, to tūlīt neuzskata par neattaisnotu kavējumu, bet atļauj nokārtot vēlāk. Pluss noteikti ir arī tas, ka mācības koledžā ir bez maksas. Starp citu, Bulduros, kur tagad mācos, arī ir tāpat. Noteikti jāpaslavē labie mācību kabineti: gan datortehnika, gan īpaši labi iekārtotais manipulāciju kabinets, kur uz mulāžām varam trenēties katru manipulāciju. Tāpēc, manuprāt, nav pamata teikt, ka māsiņām trūkst prakses iespēju ķirurģijā. Mums to visu mācīja, pat brūci sašūt, tikai vajag gribēt to darīt.

Noteikti liels koledžas pluss ir tas, ka daļa pedagogu ir praktiski strādājoši ārsti vai māsiņas. Savukārt tie koledžas pedagogi, kas ikdienā nestrādā praktiskajā medicīnā, konsultējas ar strādājošajām māsām, lai pēc iespējas vairāk programmu pielāgotu reālajai dzīvei - arī es pati esmu konsultējusi koledžas pedagogus par to, kā slimnieks jāsagatavo radioloģiskajiem izmeklējumiem.

Pozitīvi ir tas, ka mācību iestāde strādā ciešā sasaistē ar Liepājas reģionālo slimnīcu, kas ir lielākā slimnīca Liepājā. Tajā pašā laikā studentiem ir iespējas pabūt praksē arī citās Liepājas slimnīcās un redzēt dažādu profilu aprūpi: psihoneiroloģisko, onkoloģisko.

Kā Liepājas Medicīnas koledžā pietrūkst? Šobrīd, kad mācos P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā, saprotu, ka būtu ļoti vērtīgi, ja Liepājā būtu programma vidējā līmeņa sociālajiem darbiniekiem. Bulduros tāda ir, un tā ir pieprasīta, bet, lai izbraukātu - tas tomēr nav lēti.

Diemžēl man nav bijusi iespēja nedz mācību laikā, nedz arī vēlāk praksē pabūt kādā slimnīcā citā valstī, taču, kad pirms gada piedalījos Eiropas radiologu kongresā, sapratu, ka mēs runājam vienā valodā un mūsu līmenis ir līdzvērtīgs.

Ja runājam par manu pievēršanos medicīnai, varu teikt vienu - nekad nevajag baidīties īstenot to, ko patiešām gribi. Katrā ziņā, ja arī kāds brīnās, ka cilvēks 30 gadu vecumā vai vēl vēlāk ir nolēmis mainīt profesiju (kā es to izdarīju - pedagoģiju nomainot pret medicīnu) un iestājas medicīnas koledžā, tad ārzemēs neviens par to nebrīnās un neuztver kā kaut ko ārkārtēju.

Ja man jautā, kas ir laba māsiņa, es viennozīmīgi varu atbildēt - tāda, kas mīl savu darbu. Un es to mīlu!

Foto: Inese Austruma, Inese Baranovska, Egons Zīverts

 

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu