Laime ir kalpot bērniem. Bērnu slimnīcas simtdesmitgade

Bērnu slimnīca, tagad VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca”, ir vadošā un lielākā bērnu slimnīca Latvijā. 2009. gada 2. oktobrī Bērnu slimnīca svin 110 gadu jubileju. Nu jau vairāk nekā gadsimtu tā ir bijusi kā jutīgs spogulis, kur atainojas visas mūsu sabiedrības problēmas. Veselību pamanot tikai tad, kad tās vairs nav. Daudz sāpīgāk, ja slimība ir bērnam. Bērnu slimnīcas sienās medicīnas arodā, zinātnē un mākslā mācījušās vairākas bērnu ārstu un māsu paaudzes, mainījušās ārstniecības metodes un pati slimnīca, bet nemainīga ir palikusi tās pamatvērtība – mīlestība pret slimo bērnu.

Tā ir liela sabiedrības uzticība, ka mēs drīkstam palīdzēt sabiedrības lielākajam dārgumam - slimajam bērnam. Medicīniskā prakse Bērnu slimnīcā ir slimnīcas piešķirta privilēģija, nevis ārstniecības personas tiesības. Šīs uzticības vārdā slimnīca prasa ļoti daudz. Strādāt Bērnu slimnīcā nozīmē upurēt sevi un savas personiskās intereses slimajam bērnam, nerimšus papildināties un apmācīt šajā mākslā skolniekus. Slimnīca pati izvētī, kurš tās cienīgs, kurš ne, bet savējos tā patur uz mūžu.

Slimnīcas pirmsākumi - Ārmitsteda testaments

Pēc medicīnas doktora, Rīgas ārsta un viena no narkozes ieviešanas iniciatoriem Johana Kristiāna Švarca nāves 1859. gadā no labdarīgiem ziedojumiem bija izveidots kapitāls bērnu slimnīcas celtniecībai, kurai tiktu dots Dr. Švarca vārds. Tomēr ar šo kapitālu nav pieticis. Rīgas pilsētas dome, apzinoties nepieciešamību pēc bērnu slimnīcas Rīgā, nolēma to dibināt 1890. gadā, kapitāls - 200 000 rubļu, kuru ievērojams Rīgas pilsonis Džeimss Ārmitsteds savā testamentā bija novēlējis Rīgas pilsētai lielākam labdarīgam mērķim. Tāpēc arī pirmais slimnīcas nosaukums bija Rīgas pilsētas bērnu slimnīca James Armitstaed. Būvdarbi tika sākti pēc arhitekta Šmēlinga projekta 1895. gadā un pabeigti pēc četriem gadiem, atverot slimnīcu ar 116 gultām. Tūdaļ atvērta arī ambulance. Par bērnu slimnīcas pirmo direktoru un vienlaikus arī iekšķīgo un infekcijas slimību nodaļu virsārstu nozīmēts Dr. med. Johans Bernhards Švarcs, bet par ķirurģiskās nodaļas virsārstu - dr. Pauls Klemms.Kārlis Mazurs, prof. Pēteris Sniķers, prof. Romāns Adelheims, Reinholds Sniķers, 20.–30. gadi

Dr. Johans Bernhards Švarcs

Dr. Švarcs dzimis 1862. gadā Rīgā, studējis Tērbatas Universitātē, vēlāk studijas turpinājis Berlīnē un aizstāvējis valsts eksāmenu Gīzenē. Bijis kuģa ārsts Brēmenē un apmeklējis Buonosairesu, Ņujorku un Šanhaju ar tvaikoņiem Leipciga, Terra un Saksija. 1891. gadā strādājis kūrvietā Schöneck am Bierwaldstädtersee, pēc tam dažus mēnešus papildinājies Berlīnē, bijis privāti praktizējošs ārsts Rīgā, bet 1894. un 1895. gadā kā ārsts ceļojuma pavadonis pavadījis kādu pacientu viņa ceļojumā uz Ēģipti, Palestīnu, Grieķiju un Itāliju. No 1894. gada atkal privāti praktizējis Rīgā, dažus gadus bijis ievēlēts arī par Ārstu biedrības sekretāru Rīgā.

Dr. Pauls Klemms un dr. Leo Bornhaupts

Medicīnas doktors Pauls Klemms dzimis 1861. gadā, studējis Tērbatā. Jau 1899. gadā   P. Klemms veicis ne tikai vairākas peritiflīta drenāžas, bet arī apendektomijas, kā arī osteomielīta ārstēšanā izmantojis plašu para­osālas flegmonas un kaula atvēršanu ētera narkozē, tamponējot ar lizoformā samērcētiem tamponiem. Nav īsti skaidrs, kurā gadā iegādāta rentgena iekārta, tomēr 1902. gadā slimības vēsturē ir Klemma ieraksts par rentgenoskopiski diagnosticētu lielā abu apakšdelma kaulu lūzumu. Klemma vārdā nosaukts sindroms - Klemm-Klippel-Fell sindroms jeb Tetanus Klemm, aprakstot sejas nerva paralīzi tetānusa gadījumā.

Vēl pirms Sourdat (1906), Perthes (1908) un Legg (1909) 1900. gadā publicētajā darbā Zur Frage der Osteomyelitis, spec. über d. central gummöse Osteomyelitis d. langen Röhrenknochen atpazinis augšstilba kaula proksimālās epifīzes osteohondropātiju, pretēji tajā laikā valdošajiem uzskatiem par īpašu ("vieglo") tuberkulozes formu vai vieglu hematogēnas infekcijas formu (blande Osteomyelitis [1]). 1914. gadā viņš publicējis grāmatu Die akute und chronische infektiöse Osteomyelitis des Kindesalters. Auf Grund Eigener Be obachtungen und Untersuchungen. [2]Aleksandrs Bieziņš Reinholda Girgensona uzraudzībā veic ģipsēšanu

Vēlāk Pauls Klemms kādu laiku bijis arī    II slimnīcas ķirurģijas nodaļu virsārsts. Publicējis ļoti daudzus rakstus par iesprūdušām trūcēm, zarnas sieniņas izmaiņām iesprūdušas trūces gadījumā, peritiflītu, akūtu apendicītu, hronisku apendicītu, trūces īpatnībām bērnu vecumā, šautām brūcēm vēdera dobumā ar kuņģa un zarnu bojājumiem, tetānusu, šujamā materiāla aseptiku, ketguta ligatūru fistulām, primāru peritonītu u. c. Viņa publikācijas pilnībā apliecina akadēmisku ievirzi. Viņam vienkārši nepaveicās, ka Rīgā tolaik vēl nebija universitātes, - viņš noteikti būtu bijis pirmais profesors bērnu ķirurģijā Latvijā. Interesanti, ka dažas no viņa publikācijām šodien ir pieejamas internetā!

1900. gadā slimnīcā strādājuši 48 cilvēki: pieci ārsti, viens provizors, trīs kopšanas uzraudzes, 12 slimo kopējas, astoņas apteksnes un 19 saimniecības darbinieki. [3] Blakus P. Klemmam šajā gadā ķirurģiskajā nodaļā strādājis ārsts Leo Bornhaupts, kurš aizsācis totālās barības vada plastikas bērniem pēc barības vada apdegumiem ar sārmiem vai skābēm. Tieši viņš nolūkā izvairīties no mediastināliem sastrutojumiem ieteicis barības vada aborālo galu fiksēt kaklā. [4; 5] Dr. med. L. Bornhaupts par ķirurģisko un ortopēdisko nodaļu virsārstu kļūst 1910. gadā, kad tiek uzcelta Rīgas pilsētas 2. slimnīca (tagad P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca), kur par galveno ķirurgu pāriet strādāt P. Klemms. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara Bornhaupts pārcēlies uz dzīvi Surabaya Javas salā un kļuvis par vienu no Indonēzijas ķirurģijas pamatlicējiem. Par ķirurgiem Bērnu slimnīcā strādājuši arī Kārlis Zārfelss, Oto Tilo un Gusevs.

Ieskatoties slimnīcas arhīvā saglabātājās slimības vēsturēs, redzam, ka gan šajā laikā, gan aptuveni 20 gadu posmā diagnožu struktūrā prevalējušas infekciju slimības: skarlatīna, dizentērija, difterija, plaušu un kaulu tuberkuloze, osteomielīti un meningīti.

XX gadsimta sākums - oriģināli risinājumi bērnu ķirurģijā

Dr. Reinholds Girgensons

1915. gadā slimnīcā par ķirurģisko nodaļu vadītāja vietas izpildītāju sāka strādāt ķirurgs Dr. med. Reinholds Girgensons, senas baltvācu dzimtas pēctecis. Stingrs, precīzs, pedantisks, viņam paticis sistēmiskums. Girgensons bijis vairāk praktiski orientēts un neesot centies rakstīt publikācijas, tomēr jāpiemin rak­sti par barības vada plastiku pēc ķīmiskiem apdegumiem, primāri hronisko apendicītu un kriptogēno peritonītu bērniem. [6]

Šajos gados bērnu ķirurģijā un it īpaši bērnu ortopēdijā nostiprinājušās vairākas rutīnveida metodes. Oriģinālākie risinājumi bijuši saistīti ar ģipsēšanas tehniku - reklinācijas princips, nakts vai noņemamās šinas, bezpolstera Tērbatas ģipsis. Ievērības cienīgs ir viņa darbs barības vadu plastikā. "Katrs māk­slīgi izveidotais barības vads tiek uzskatīts par meistardarbu, un katrs ķirurgs, kas to laimīgi paveicis, uzskata, ka to ir vērts publicēt. Rak­sta, ka šādas operācijas veikšana bērnu vecumā ir pārāk sarežģīta un komplicēta. Mūsu pieredze liecina par pretējo. Tā aptver 11 gadījumus. Astoņiem no mūsu pacientiem plastika veikta pirms diviem līdz 15 gadiem. Ar to mēs esam teju vai sasnieguši pasaules rekordu, kuru būs grūti pārspēt," - tā ziņojis Bieziņš Helsinkos notikušajā konferencē par Girgensona un savu darbu. [7]Slimnīcas palāta

Neilgi pirms Otrā pasaules kara Girgensons repatriējās uz Lodzu (Litzmannstadt), kur turpināja strādāt par ķirurģiskās nodaļas vadītāju.

Latvijas brīvvalsts laiks

Priedkalns, brāļi Sniķeri, Nīmanis un jaunie, perspektīvie - Bieziņš, Mazurs

1920.-1930. gadi Bērnu slimnīcā saistīti ar izcilām personībām. Ar prasīgu, pedantisku un dziļi cilvēcisku bērnu ārstu, tuvu Raiņa draugu un politiķi Andreju Priedkalnu, kurš 1919. gada kļuva par slimnīcas direktoru. Viņa biogrāfija cieši savijusies ar Latvijas valsts dibināšanas notikumiem. Ar brāļu Sniķeru personībām. 1920. gadā slimnīcā kā venerisko un ādas slimību konsultants blakus Kara sanitārās pārvaldes priekšnieka amatam un Medicīnas fakultātes privātdocenta dar bam sācis strādāt Pēteris Sniķers. Pēc demobilizēšanās no Sarkanās Armijas Bērnu slimnīcā sācis strādāt arī viņa brālis Reinholds Voldemārs Sniķers - ar viņa vārdu saistās Bērnu otorinolaringoloģijas sākums Latvijā.

Atbilstīgi līgumam starp Latvijas Universitāti un Rīgas pilsētu, Medicīnas fakultātes Bērnu klīnikai 1922. gada janvārī tika nodotas divas slimnīcas nodaļas ar 60 gultām. Par Universitātes klīnikas profesoru kļuva Igaunijas pavalstnieks, pēc tautības francūzis, profesors Eduards Gartjē.

Pēc Priedkalna nāves 1923. gadā par slimnīcas direktoriem strādājuši Augusts Pētersons un Jēkabs Nīmanis. Šajā laikā slimnīcā ienāk arī jauni, perspektīvi ārsti: Girgensona vadībā sācis strādāt piektā kursa students Aleksandrs Bieziņš, kā fizioterapeits un rentgenologs sāka praktizēt Kārlis Mazurs. Darbu sākusi arī A. Bieziņa dzīvesbiedre bērnu ārste Ella Sovere-Bieziņa.

1935. gadā Medicīnas fakultātē Bērnu slimnīcas konsultants Reinholds Sniķers nodibināja Ausu, kakla un deguna katedru, ko vadīja līdz savai emigrācijai 1944. gadā. Slimnīcas direktors Nīmanis šajā laikā bija sācis patstāvīgu uzņēmējdarbību un izveidojis bērnu privātklīniku. Direktora amatā viņu nomainīja slimnīcas ārsts Artūrs Plūme. Slimnīcas ārsti šajā laikā savu kārtējo vai bezmaksas atvaļinājumu laikā visai bieži devās uz ārzemēm, lai iepazītos ar jaunākajiem sasniegumiem medicīnā, kā arī slimnīcu darbības organizatoriskajiem principiem.

1930. gadu beigās Bērnu slimnīcā dažādu slimību ārstēšanai sākta sulfanilamīdu (sākumā streptocīda, vēlāk sulfidīna tipa) izmantošana. Īpaši populāri bijuši Prontosils un M-B 623. Tie lietoti gan pneimoniju ārstēšanā, gan akūta apendicīta ārstēšanai. Prontosils bijis sarkanā krāsā, sārti iekrāsojis urīnu, bijis ļoti atzīts pacientu vidū kā "stipras zāles". [8]

Baigais gads un pēckara periods

1940. gads atbalsojās arī slimnīcā. No slimnīcas direktora amata tika atstādināts Artūrs Plūme. Ārstes Anna Peciņa un Milda Veisa tika deportētas. Vācu okupācijas laikā represijas skāra arī Bieziņus. Šajā posmā plānveida slimnieku ārstēšana slimnīcā samazinājās. Frontes līnijai veļoties rietumu virzienā, vairāki ārsti nolēma doties emigrācijā: A. Plūme, prof. E. Gartjē, prof. R. Sniķers, direktore M. Ozols un LOR virsārste Alma Sniķers. Palika M. Neimane, B. Smilga, L. Cīrule, K. Lencbergs un M. Leimane.

Aktivizē zinātniski pētniecisko darbu

Pēc kara par Bērnu slimību katedras vadītāju kļuva Pārdaugavā populārais bērnu ārsts Gedimins Ebels. Bērnu slimnīcā atgriezās Bieziņu pāris. Docents Bieziņš, kuru pamatoti varam uzskatīt par modernās bērnu ķirurģijas tēvu Latvijā, ar apbrīnojamu enerģiju un sirds siltumu sāka bērnu ķirurgu apmācību.

1945. gadā tika mainīts slimnīcas nosaukums - Rīgas pilsētas Bērnu klīniskā slimnīca. Par slimnīcas galveno ārsti kļuva Milda Neimane. Prasīga, darbīga, ļoti zinīga, kolēģu un medicīnas māsu cienīta ārste.

Četrdesmito gadu beigās rutīnveidā sākta penicilīna lietošana, kas ievērojami uzlaboja ārstēšanas rezultātus dažādu infekciju ārstēšanā. Strauji samazinājās letalitāte no pneimonijas un strutainām ķirurģiskām infekcijām.

Par Rīgas medicīnas institūta (nodibināts 1950. gadā) Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedras vadītāju kļuva profesors Bieziņš. Par Pediatrijas katedras un klīnikas vadītāju tika uzaicināts profesors Aleksandrs Ivanovs, kurš iepriekš vadīja Pediatrijas katedru Samarkandas Medicīnas institūtā. Pateicoties mācībspēkiem, šajā laikā ievērojami aktivizējies zinātniski pētnieciskais darbs.Māsa ar mazo pacientu

Pirmoreiz - mākslīgās plaušas iekārta

Šajā laikā viena no smagākajām problēmām bija poliomielīts. Poliomielīta epidēmijas apkarošanas komisiju vadīja profesors A. Bieziņš - viņš koordinēja sadarbību starp pediatriem, neirologiem, infekcionistiem un ortopēdiem. Bērnu slimnīcā tika atvērta pat īpaša nodaļa, kur pirmoreiz izmantota tā sauktā "mākslīgās plaušas" iekārta. 1959. gadā pirmo reizi Latvijā tika veikta masveida vakcinācija. Poliomielīts tika uzvarēts. Viens no pēdējiem poliomielīta upuriem bija bērnu slimnīcas ārste aspirante Rita Tērmane, kas inficējās, veicot traheostomiju bērnam ar bērnu trieku. Ciešā saistībā ar poliomielītu 1955. gadā kā patstāvīga specialitāte izveidojās bērnu neiroloģija, kuras pirmsākumi saistāmi ar ārstu L. Mirmaņa, N. Pakalniņa un H. Bojarēvičas vārdu.

Modē metodiskie centri

Piecdesmitie gadi ir arī laiks, kad modē nāk metodiskie centri, kas cieši saistīti ar veselības aizsardzības ministrijas ārštata galveno speciālistu institūciju, kuriem, tiesa, ir zināmas feodāļu iezīmes, tomēr kopumā situāciju pārvalda visai labi. Kā viens no pirmajiem 1953. gadā tiek izveidots bērnu barības vada ķīmisko apdegumu centrs, par kura pirmo vadītāju kļuva E. Sūngaile. Specializēta centra izveide un jaunu ārstēšanas metožu ieviešana īsā laika posmā bērnu mirstību no barības vada ķīmiskiem apdegumiem ļāva samazināt vairāk nekā sešas reizes. Tāpat centra sekmīgas darbības rezultātā tika reducēts ķirurģiski koriģējamo pēcapdegumu barības vada sašaurinājumu skaits.

Profesora A. Bieziņa vadībā 1950. gadu vidū Bērnu slimnīca izstrādāja jaunas osteomielīta ārstēšanas metodes. Antibakteriālās ārstēšanas iespējas pasargāja pacientu no osteomielīta hronizācijas, tā samazinot jau tā lielo pēckara bērnu invalīdu skaitu.

Aiz profesora Bieziņa platās muguras impulss bērnu ķirurģijas attīstībai

Piecdesmito gadu beigās bija radīti priekšnoteikumi sirds un bērnu torakālās ķirurģijas attīstībai Latvijā. Aiz profesora A. Bieziņa "platās muguras" viņa skolnieki J. Volokolakovs un J. Gaujēns sāka gatavoties sirds operācijām. Sirds ķirurģijas aizsākums deva spēcīgu impulsu bērnu ķirurģijas, kā arī visas Bērnu slimnīcas attīstībai. Pirmās retro­sternālās barības vada plastikas bērniem veica J. Volokolakovs un J. Gaujēns. I. Bākulis pārzināja slimniekus ar sejas un aukslēju šķeltnēm (zaķalūpa, vilkarīkle), J. Volokolakovs - bērnus ar sirds un maģistrālo asinsvadu kaitēm, J. Gaujēns - bērnus ar akūtām un hroniskām plaušu ķirurģiskām slimībām, V. Ciema - onkoloģiskos slimniekus, B. Daņeviča - pacientus ar greizajām pēdām, K. Krū miņš - pa cien tus ar gūžas locītavu mežģījumiem (displāzijām), O. Staltmanis - pacientus ar uroloģiskām slimībām, T. Segliņa - pacientus ar poliomielīta sekām, Z. Zigeļboims - pacientus ar spastiskiem stāvokļiem, bet A. Skudra - pacientus ar osteohondropātijām un skoliozēm. [9]

Dakteris Jakobsons uzskatāms par bērnu akūtās vēdera dobuma ķirurģijas patriarhu. Vairāk nekā 40 gadu viņš rūpējās par akūtā apendicīta un tā sarežģījumu ārstēšanu, kā arī kolēģu izpestīšanu no lielākām nepatikšanām gan vēdera dobumā, gan ārstēšanas kļūdu analīzēs. Saistībā ar operatīvās aktivitātes un apjoma palielināšanos bērnu ķirurģijas klīnikā veidojās nepieciešamība pēc ievērojami intensīvākas terapijas metodēm, korektākas atsāpināšanas un jauna operāciju bloka. Pateicoties ārstiem J. Breicim, H. Klintam un E. Krastiņam, kuri secīgi specializējās anestezioloģijā, pilnveidojās anestēzijas un radikāli intensificējās terapija. Slimnīcu 1950. gados vadījuši galvenie ārsti Zoja Bosija, Tamara Višņevecka, Marija Jasiņecka un Tamāra Čēma, bet 1960. gados - Ludmila Ļebedeva un Austra Sisojeva.

1960.-1980. gadi

1960. gadā tika izveidots bērnu onkoloģijas centrs. Dr. V. Ciemas vadībā tika sākta kompleksa audzēju ārstēšana, onkotropā vīrusu terapija un poliķimioterapija bērnu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā. 1963. gadā veikta pirmā reģionārā perfūzija bērniem ar kaula sarkomu. Centru sekmīgi turpināja attīstīt T. Čēma, I. Lamsters, R. Mečinska un V. Hristenko.

1965. gadā Bērnu slimnīca no Rīgas pilsētas pakļautības pārgāja Veselības aizsardzības ministrijas pārziņā, tiekot arī pie cita nosaukuma - Republikas Bērnu klīniskā slimnīca. Šajā laikā sāka veidoties bērnu hematoloģijas (T. Drboglava) un neonatoloģijas dienesti. Ellas Bieziņas vadībā tika izveidota atsevišķa palāta jaundzimušajiem ar smagām strutaini septiskām slimībām, sākti sanitārās aviācijas izbraukumi tieši uz rajonu dzemdību nodaļām.

Bērnu redzes aizsardzības centrs

Bērnu redzes aizsardzības centrs (BRAC) tika izveidots P. Stradiņa slimnīcā 1967. gadā dr. Neibergas un dr. Brēdenfeldes vadībā un pēc pieciem gadiem pārcelts uz Bērnu slimnīcu. Ļoti nopietna sadarbība centram izveidojās ar Maskavas Helmholca acu slimību institūtu. 1972. gada novembrī Bērnu slimnīcā tika atvērta bērnu acu slimību nodaļa; no pašas pirmās dienas tajā strādāja arī dr. I. Valeiņa.

Slimnīca kā flagmanis bērnu ārstēšanā

Par Pediatrijas katedras vadītāju 1971. gadā kļuva docents Ivars Ebels, bet 1973. gadā tika izveidota Bērnu ķirurģijas katedra, par kuras vadītāju tika iecelts profesors Jānis Gaujēns. Šajā laikā slimnīcai tika uzticētas vadošās bērnu slimnīcas funkcijas, līdz ar to veidojās dažādu pediatrijas un bērnu ķirurģijas subspecialitāšu centri.

1972. gadā galvenās ārstes A. Sisojevas vadībā tika uzcelts korpuss 400 gultām. Kopējais gultu skaits slimnīcā sasniedza 1100. 1974. gadā profesoriem A. Bieziņam un J. Gaujēnam par ieguldījumu Latvijas torakālās ķirurģijas attīstīšanā tika piešķirta valsts prēmija. Specializēta krūškurvja ķirurģijas nodaļa tika izveidota 1964. gadā. Bērnu ķirurģijas klīnikas statistika parādīja izcili labvēlīgus rezultātus dažādu plaušu strutaino procesu operatīvajā ārstēšanā. [10] Pirmās sarežģītās plaušu operācijas bērniem veica J. Gaujēns un J. Volokolakovs, vēlāk arī E. Platkājis un J. Putnieks. Krūškurvja orgānu ķirurģijas attīstības pamatā bija tā laika anestezioloģijas un reanimatoloģijas iespējas, tostarp vadāmā mākslīgā elpošana, asins un tās sastāvdaļu pārliešana, kā arī pretšoka pasākumi.

1970. gadu beigas un 1980. gadi iezīmīgi ar ārstēšanas ievērojamu intensifikāciju. Aizvien korektākas kļuva medicīniskās tehnoloģijas, pilnveidojās izmantojamās diagnostikas un ārstēšanas iekārtas. Lieli nopelni slimnīcas attīstībā šajā posmā bija slimnīcas galvenajam ārstam Ivaram Uldim Lamsteram.

Šis laiks, runājot par Padomju Savienību, parasti tiek raksturots kā stagnācija. Iespējams, padomju lielvalstī tā arī bija, bet bērnu slimnīcās ik diena nesa attīstību. Tiesa, trūka kvalitatīva šujamā materiāla, medikamentu, nebija pieejamas iekārtas. Un tomēr tieši šajos gados attīstījās bērnu neiroķirurģija (dr. I. Lūkins, dr. L. Lugovskojs, dr. I. Indriksons, dr. Rubene), bērnu oftalmoloģija (dr. I. Valeiņa), bērnu traumatoloģija un ortopēdija (dr. V. Valeiņa), bērnu ginekoloģija (dr. I. Auziņa). Profesora Gaujēna vadībā rutīnveidā tika ieviestas jaunu operāciju modifikācijas bērnu uroloģijā (prof. J. Dobelis), jaundzimušo ķirurģijā (dr. J. Putnieks, dr. M. Liepiņa, prof. A. Pētersons), proktoloģijā (doc. A. Eņģelis, doc. Dz. Mozgis). Tika attīstītas vairākas jaunas medicīnas tehnoloģijas, piemēram, endoskopija (dr. H. Klints), ultrasonogrāfija, angiogrāfija (dr. Plūme), bronhogrāfijs (dr. U. Ligers), laparoskopija (dr. J. Meikšāns).

Bērnu slimnīca Gaiļezers

Kopš 1970. gadu sākuma tika diskutēts par jaunu bērnu slimnīcu. To noteica tā laika direktīvie dokumenti par bērna stacionēšanu paaugstinātas temperatūras gadījumos un augstā bērnu mirstība Latvijā (piemēram,  Rīgā - 21,4%). Republikāniskās Bērnu klīniskās slimnīcas (Vienības gatvē 45) ēkas un telpas bija novecojušas un nodaļas pārslogotas. Arī nelielā bērnu nodaļa Rīgas pilsētas 6. slimnīcā bija izvietota neatbilstīgās telpās. Tika slēgta pilsētas 1. bērnu slimnīca, kas arī bija nepiemērotās telpās. Tiesa, Vienības gatvē tika plānots jauns ķirurģiskais korpuss.

Pēc ilgām diskusijām tika nolemts celt Bērnu slimnīcu Gaiļezera kompleksā. Ve se lības aizsardzības ministrija noteica slimnīcas atvēršanas termiņu - 1981. gada 3. marts, šajā dienā Bērnu slimnīca Gaiļ­ezers uzņēma arī pirmos pacientus, ko atveda no bērnudārza. Sākumā atvēra trīs stacionāra nodaļas, uzņemšanas nodaļu un laboratoriju. Pirmajos mēnešos darbs bija neiedomājami smags, jo vēl nebija ne klīniskās radioloģijas, ne intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas, nebija arī slimnīcas aptiekas. Laboratorijā nebija izvērstas bioķīmisko analīžu iespējas; sākumposmā diagnostisko palīdzību nodrošināja 7. klīniskās slimnīcas speciālisti.

Uz bērnu slimnīcu Gaiļezers no Rīgas pilsētas 6. slimnīcas pārnāca viss bērnu nodaļas kolektīvs kopā ar nodaļas vadītāju G. Gorjunovu, kura kļuva par slimnīcas galveno ārsti. Uz šejieni ar Veselības aizsardzības ministrijas pavēli pārcēla vairākus pieredzējušus, labus rajonu bērnu ārstus - nodaļu vadītājus un rajonu pediatrus. Talsu RCS bērnu nodaļas vadītāju, LPSR nopelniem bagāto ārsti L. Cipeli, Balvu zonālās slimnīcas bērnu nodaļas vadītāju I. Priedi (Zabolonsku), Balvu rajona pediatri S. Strupoviču, Krāslavas rajona pediatri I. Rinks, Liepājas rajona bērnu nodaļas vadītāju I. Brīvmani, I. Laizāni no Līvānu zonālās slimnīcas, kā arī dakteres Z. Krūmiņu, A. Ķimeni u. c. Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas speciālistus komplektēja no Republikāniskās Bērnu klīniskās slimnīcas IT un reanimācijas nodaļas - ar J. Majoru vadītāja amatā. Slimnīcā tika atvērtas vairākas nodaļas: Terapijas (1.) nodaļa (V. Stukālova), Zīdaiņu (2.) nodaļa (L. Zandersone), Akūto respiratoro vīrusa infekciju un to komplikāciju (3.) nodaļa (A. Jagalkovska), Jaundzimušo patoloģijas (4.) nodaļa (I. Ševčenko), Infekciju (5.) nodaļa (N. Plotkina), Priekšlaikus dzimušo (6.) nodaļa (I. Laizāne, A. Ķimene), Uzņemšanas nodaļa (Z. Turkova).

Bērnu slimnīcā Gaiļezers konsultācijās un konsilijos piedalījās Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas katedras docētāji un speciālisti no Republikāniskās Bērnu slimnīcas. Slimnīcas administrācija neatlaidīgi risināja sarunas ar Veselības aizsardzības ministriju un RMI rektoru par Pediatrijas katedras izveidi - 1982. gadā slimnīca kļuva par Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes Bērnu slimību katedras Nr. 2 klīnisko bāzi. Jaundibināto katedru sāka vadīt docente I. Ranka, tajā strādāja vēl četri docētāji: docente T. Drboglava, asistente J. Livdāne, asistente I. Freidenfelde, asistente G. Preimane.

1990. gadi - 2009. gads

Zem reģionalizācijas saukļa slimnīcas pastāvēšana briesmās

1980. gadu beigās abām slimnīcām aizvien samazinājās finansējums, bet prasības pēc ārstniecības pakalpojumu pieejamības un kvalitātes pieauga. 1990. gadu sākumā slimnīcu pastāvēšana epizodiski šķita kļūstam apšaubāma. No 1992. gada tika sākti reformas mēģinājumi veselības aprūpes sistēmā. Zem reģionalizācijas lozunga un visaugstākajā līmenī paužot viedokli - nolīdzināt atšķirību starp pilsētu un laukiem veselības aprūpē -, bērnu slimnīcām tika samazināts un regulāri aizkavēts finansējums. Slimnīcā atkārtoti samazināja darbinieku skaitu līdz kritiskajam minimumam. Samilza iekšējā spriedze. 1994. gada vasarā Bērnu slimnīcas kolektīvs atklātā vēstulē vērsās pie Valsts prezidenta ar jautājumu: "Vai valsts paredz rūpēties par bērnu veselību?" Slimnīca saņēma plašu sabiedrības atbalstu, taču ne finansējumu. Ledus sakustējās tikai gada beigās pēc Latvijas sabiedrisko un politisko organizāciju publicētā aicinājuma atbalstīt Bērnu slimnīcu.

Medicīniskās ģenētikas dienests

Latvijā medicīniskās ģenētikas dienests izveidojās no RMI mātes un bērna veselības aprūpes laboratorijas, kas sāka darboties 1975. gadā dr. Gilmāras Puriņas vadībā. Dienesta ietvaros tika veikta medicīniski ģenētiskā konsultēšana, citoģenētiskā un bioķīmiskā izmeklēšana un jaundzimušo fenilketonūrijas sijājošā diagnostika. 1986. gadā izveidoja Republikānisko medicīniski ģenētisko konsultāciju, ko 1994. gadā pārveidoja par Valsts medicīniskās ģenētikas centru un iekļāva Valsts bērnu klīniskās slimnīcas Gaiļezers sa stāvā. Kopš 1995. gada to vada asoc. prof. Rita Lugovska. Valsts medicīniskās ģenētikas centrs 2005. gadā tika pārveidots par Medicīniskās ģenētikas klīniku (MĢK), kas veic ģenētisko slimību prenatālo un postnatālo diagnostiku terciārā līmenī.

Bērnu kardioloģijas centrs

1994. gadā profesora Ara Lāča vadībā sākās Bērnu kardioloģijas centra izveide. Ar milzu entuziasmu un apbrīnojamu enerģiju viņš spēja pulcināt ap sevi ārstu un medicīnas māsu komandu, piesaistīt gan finanšu līdzekļus lielākoties no ziedojumiem, gan humāno palīdzību, vadīt operāciju zāles un palīgtelpu projektēšanu un celtniecību, lai 1997. gada februārī veiktu pirmo sirds operāciju. Ambulatori centrs strādāja jau no 1995. gada janvāra. Stacionāra daļa tika plānota 650-700 pacientiem gadā.

Reorganizāciju griežos

Relatīva stabilizācija bērnu slimnīcu darbā iestājās 1996. gada sākumā. 1995. gada 30. augustā LR Ministru kabinets pieņēma rīkojumu par nekustamajiem īpašumiem Rīgā, Pilsoņu ielā 13 un Vienības gatvē 45, saglabājot tos valsts īpašumā un nododot Latvijas Medicīnas akadēmijas valdījumā. Tomēr tas neturpinājās pārāk ilgi - 1999. gada beigās slimnīcu no Latvijas Medicīnas akadēmijas atvienoja, jo 1998. gada nogalē bija atjaunota LU Medicīnas fakultāte un tai nebija savas klīniskās bāzes. 2004. gada 2. decembrī kapitāldaļu turētāju ārkārtas sapulcē tika pieņemts lēmums - apvienot, pievienojot VSIA "Bērnu klīniskā slimnīca Gaiļezers" VAS "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca". 2006. gada maijā VAS "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" atkal tika reorganizēta, to pārveidojot par VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" un pievienojot tai VSIA "Rehabilitācijas slimnīca Ogre".

Ogres novietne

Stāsts par Ogres novietni sākas pagājušā gadsimta 20. gados, kad tika piemeklēts 1,2 ha liels zemes gabals Zilo kalnu pakājē, meža ielokā Rīgas trūcīgo iedzīvotāju bērnu sanatorijas celtniecībai. Ēkas projekta izstrādei pieaicināja arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu, daudzu ievērojamu Rīgas jūgendstila namu autoru, iekštelpu izdaiļošanu veica ievērojamais latviešu mākslinieks Ansis Cīrulis, darinot ēdamzāles lustras un apgleznojot zāles sienas. Sanatoriju Mālkalne atklāja 1927. gadā kā Rīgas centrālās kopējās slimokases bērnu atpūtas namu ar 120 vietām novājinātiem bērniem. Par bērnu veselību rūpējās ārste Emma Rumbēna.

Par tā laika kārtību sanatorijā savās atmiņās pensionēta skolotāja Skaidrīte Šteinberga-Siliņa raksta: "Bērnus saņemot, tos novannoja, pārbaudīja galviņu - vai tur nav saviesušies kādi kukaiņi. Izsniedza bērniem drēbītes, itin visas, sākot jau no apakšveļas. Kleitiņas bija gaiši zilas, priekšautiņi balti svītraini ar kabatiņām, bija arī jaciņas un mētelīši. Visas šīs drēbītes atbilda bērnu augumam. Bērnus varēja apciemot vienu reizi nedēļā, svētdienās, norādītās stundās un vietās. Tas bija aiz verandas, kur bija izvietoti gari, balti soli. Atceros, pati sanatorijas ēka man likās balta pils. Dārzs bija skaisti kopts - ar greznumkrūmiem, ziedu laukumiņiem. Tur bija novietoti arī balti galdiņi, krēsliņi. Audzinātājas bērnos ieaudzināja noteikti dzīvē vajadzīgu kārtību. Mums bija dažādas nodarbības: zīmējām, līmējām, mācījāmies lasīt, rēķināt. Tik daudz rotaļu nekad nebiju apguvusi. Bieži mūs apskatīja ārsti, pārbaudīja veselības stāvokli. Viss sanatorijas personāls bija ļoti mīļš un laipns."

Sanatorija strādāja līdz 1944. gada vasarai, kad Ogres pilsētai tuvojās frontes līnija; sanatorijā izvietoja vācu armijas kara hospitāli. Maskēšanās nolūkos ēkas fasādi nopūta raibu. Pēc kara Mālkalne atsāka bērnu atveseļošanu kā plaušu tuberkulozes sanatorija, līdz 1957. gadam uzņemot bērnus no visas Padomju Savienības. 1959. gadā sanatoriju Mālkalne apvienoja ar sanatoriju Ogre, izveidojot republikānisko tuberkulozes sanatoriju Ogre ar divām nodaļām plaušu tuberkulozes ārstēšanai. Par sanatorijas vadītāju iecēla ārstu rentgenologu Aleksandru Lūss; no 1962. gada līdz 1993. gadam galvenā ārste bija Zoja Zaikina.

1961. gadā pusaudžiem atvēra sanatorijas vidusskolu, kas darbojās 30 gadu. Skolā strādāja saliedēts, zinīgs skolotāju kolektīvs, kas ar tuberkulozi slimajiem bērniem deva tādas zināšanas, ka daudzi no gandrīz 600 skolas absolventiem sekmīgi izturēja konkursu augstākajās mācību iestādēs. Kad likvidēja pusaudžu nodaļu, tās vietā atvēra otru bērnu nodaļu vienu līdz septiņus gadus veciem bērniem. Kopš 1992. gada slimnīca tika iegriezta reorganizāciju virpulī, līdz 2006. gadā rehabilitācijas centrs Ogre kļuva par vienu no trim Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas novietnēm - ar 30 gultām, kuru galvenais uzdevums sniegt medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem ar bronhiālo astmu.

Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā šodien ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis darbinieku, kam tā ir ne tikai vienkārši darbvieta, bet darba vieta, kurai viņi gatavi atdot savu sirdi un savas labās domas.

Šos darbiniekus, sakot profesora A. Bieziņa vārdiem, vieno moto: "Laime ir kalpot bērniem."

Foto: no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas arhīva

Literatūra

  1. Успехи детской хирургии. Зинатне, 1968; А. Биезинь, К. Ленцберг. История детской хирургии: 12-13.
  2. A. Bieziņš. 75 gadi bērnu ķirurģijai Rīgā. Bērnu slimnīcas arhīvs; 10.09.1974.
  3. Centrālais valsts arhīvs F 185, Apr Nr. 2, arh. nr. 765.
  4. A. Bieziņš. No bērnu ārstu pieredzes. Rīgas pilsētas bērnu slimnīcas loma bērnu ķirurģijas un ortopēdijas attīstībā republikā. Rīga, 1959: 17-28.
  5. Bornhaupt, Leo. Zwei geheilte Fälle von totaler Oesophagoplastik. Arch. F. Klin. Chir. 111: 315, 1919.
  6. A. Bieziņš. Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcas loma bērnu ķirurģijas un ortopēdijas attīstībā republikā. No bērnu ārstu pieredzes. Rīga, 1959: 17-28.
  7. Acta Societatis Medicorum Fennicae "Duodecim" Verhandlungen der I Fenno-Baltischen Ärztetagung 26.-27.08.1938.
  8. A. Bieziņš. Ķirurga taktikas izmaiņas akūta apendicīta ārstēšanās bērniem. No bērnu ārstu pieredzes. Rīga, 1959: 143-152.
  9. A. Vīksna, E. Platkājs. Zelta skalpelis. Zvaigzne, 1980: 118.
  10. A. Vīksna, E. Platkājs. Zelta skalpelis. Zvaigzne, 1980: 125.

 

Uz augšu ↑
  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu

  • Tā nav pastaiga margrietiņu laukā. JURIS ŠLEIERS, neonatologs

    Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist Lasīt visu

  • Blomes pagasta dvēsele

    Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru. Lasīt visu