Dieva gribētā zinātne

Atbild Rīgas Lutera draudzes mācītājs JURIS RUBENIS

1. Vai arī jums, līdzīgi kā ārstam, ir jābūt pieejamam vienmēr? Vai atļaujaties kādreiz izslēgt telefonu un būt nepieejams?

Jā, atļaujos. Paiet ilgs laiks, iekams tu saproti, ka patiesa dzīve nozīmē spēju atrast laiku otram tad, ja tava palīdzība patiešām vajadzīga, un drosmi atrast laiku sev, kad tas nepieciešams. Un nejusties par to vainīgam. Pārpūlēts un pārkrauts cilvēks pakāpeniski zaudē būtiskas cilvēciskas īpašības, kas beigās rezultē profesionālisma zudumā.

 2. Kas jums nav pieņemams ārsta - pacienta attiecībās?

Pats briesmīgākais jebkurā profesijā man šķiet vienaldzība. Ja kļūsti vienaldzīgs, tad jāiet prom, tad jādara kaut kas cits.

 3. Ārsta loma sabiedrības uztverē mainās. Kas, jūsuprāt, ir ārsts 21. gadsimtā?

Tas ir cilvēks, kas mācās sadarboties ar citu jomu speciālistiem, apjaušot, ka mēs, cilvēki, esam ļoti sarežģītas psihofiziskas būtnes. Ārstam 21. gadsimtā jāmācās uztvert slimnieks no starpdisciplināra skatpunkta. Man šķiet, liela uzmanība būtu jāpievērš Kena Vilbera (Ken Wilber) koncepcijai par kvadrantiem un integrālo medicīnu.

 4. Vai tehnoloģijas nogalina garīgo dimensiju ārsta un pacienta attiecībās?

Nē. Tehnoloģijas ir neitrālas. Tās gan var kļūt par traucēkli neprasmīga cilvēka rokās.

 5. Nereti cilvēki dakteri tur Dieva vietā, jo uzskata, ka viņu dzīve ir daktera rokās, krieviem pat ir teiciens "Doktor Bog". Kā jūs uz to skatāties?

Nu, tad šiem cilvēkiem jāpaskaidro, ka ne ārsts, arī ne mācītājs (!) nav Dievs, bet iespējās un zināšanās ierobežoti cilvēki. Taču pacientam varētu paskaidrot: ja mēs visi sadarbosimies - pacients, ārsts un Dievs -, tad gan mēs varētu nonākt pie paša labākā iznākuma.

6. Gan ārsti, gan mācītāji ik dienu sastopas ar cilvēku ciešanām. Vai iespējams pie tām nepierast, nenocietināties?

Sastopoties ar sāpēm, ir jāatrod pareizā distance - ne par tālu, ne par tuvu. Pareizā skatpunkta atrašana ir jebkura profesionālisma nozīmīgākā atslēga.

 7. Vai slikta veselība arī ir Dieva dāvana?

Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru nevar atbildēt vienkārši ar jā vai nē. Katra esība ir Dieva dāvana. Slimības ir jāārstē, taču neapšaubāmi slimības ļoti bieži var kalpot par impulsu dzīves uztveres (un veida) maiņai. Tas nozīmē: caur slimībām nereti varam nonākt pie dziļāka, plašāka pasaules redzējuma.

 8. Ko Dievs mums vēlas pateikt caur it kā medicīniskiem notikumiem, signāliem mūsu dzīvē?

Slimības atgādina mūsu robežas. Tādējādi tās var kalpot kā ļoti produktīvs impulss. Taču dažkārt ar vienu un to pašu slimību Dievs atšķirīgiem cilvēkiem grib pateikt atšķirīgas lietas...

 9. Daudzi vairs nevar atļauties pat elementāru medicīnisko aprūpi. Vai šie cilvēki vairāk vēršas pēc garīgas palīdzības pie Baznīcas?

Protams, cilvēka attieksme pret pasauli, pasaules uzskats, piemēram, ticība Dievam, ir ļoti palīdzīga pie izveseļošanās. Mahātma Gandijs slimojot allaž kā dziedināšanas līdzekli mēdza neskaitāmas reizes kā mantru atkārtot Dieva vārdu. Viņš šo praksi sauca par "nabago zālēm".

Tomēr es nedomāju, ka Baznīca varētu kompensēt medicīnisku ārstēšanu (gadījumos, kur tāda patiešām nepieciešama). Protams, dažās draudzēs (piemēram, Rīgas Lutera draudzē) daļa draudzes locekļu, kas ir ārsti, savā brīvajā laikā konsultē mazturīgos par brīvu. Taču medicīna ir ļoti specifiska zinātne, Dieva iniciēta un gribēta zinātne, tāpēc to nekad citas jomas nevarēs aizvietot.

 10. Vai šobrīd redzat sabiedrībā noritam kādu pozitīvu procesu?

Jā. Dzīve pēc definīcijas ir laba. Krīzes cilvēka personiskajā vai visas sabiedrības dzīvē ir neatņemama sastāvdaļa. Tās ir pārejas zīmes no vienas stadijas citā. Dzīve ir fantastiski pozitīva lieta. Nevajadzētu iedomāties, ka labais notiek tikai tajos brīžos, kas man šķiet labi. Dzīve sastāv no divu veidu notikumiem: labiem notikumiem un notikumiem, kas sākumā mums izliekas slikti...

Foto: Harijs Briedis

 

 

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu