Nu, kuram tad no zaķa bail?! Bērnu ķirurgs Aleksandrs Zaķis

Pēc sasveicināšanās un stingrā rokasspiediena domāju: apmēram tāds varētu izskatīties Ziemassvētku vecītis, kad viņš atnāk mājās, novelk savu sarkano mēteli un runā, skatīdamies ārā pa logu. Stalts. Brašs. Mīļš. Tiešām mīļš! Runā rāmi, pieklusināti un tik silti kā dzīvu vaska svecīšu liesmas. Profesors Aleksandrs Zaķis. Bērnu ķirurgs, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas traumatoloģijas virsārsts.

Latvijai ir vairāki ārstu paaudžu brendi - Stradiņi, Lūkini. Arī jūsu dzimtā ir trīs mediķu paaudzes.

Par brendu gan mūs negribētos nosaukt, bet taisnība - esam mediķi trīs paaudzēs: mana mamma, es un mana meita. Pat vairāk. Arī mans vectēvs - tēva tēvs - mācījās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, kuru gan nepabeidza un kļuva par dabas mācības skolotāju.

Zaķu dinastiju medicīnā aizsāk mana mamma - traumatoloģijas un ortopēdijas docente Ērika Zaķe. Novembra pirmajā dienā viņa nosvinēja 86 gadu jubileju, dzīvo Tukuma rajona Plieņciemā. Mana sieva Gunta ir otorinolaringoloģe. Viņa ir Latvijas Nacionālās operas foniatre, strādā arī ARSā. Sievas pēdās devās mūsu vidējā meita Kitija Daina, viņa tepat Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā ir ausu, kakla un deguna ārste. Vecākā meita Katrīna pabeidza Latvijas Universitātē maģistrantūru filozofijā, vēlāk arī maģistrantūru psiholoģijā un strādā personāla atlases jomā. Jaunākā meita Zane pabeidza maģistrantūru psiholoģijā. Viņa arī varēja studēt medicīnu, jo daudz nodarbojas ar labdarību - nāk te uz slimnīcu atbalstīt tos, kas grūti ārstējamu slimību dēļ atrodas paliatīvās aprūpes nodaļā.Aleksandrs Zaķis

Kā pats izvēlējāties kļūt par ārstu?

Atceros, mācoties pamatskolā, kā jau vairākums zēnu gribēju būs jūrnieks. Gāju uz Pionieru pili mācīties jūrnieku mezglus siet. Tagad gan vairs neko daudz neatceros, ja nu vienīgi kādu mezglu makšķerāķim - tur arī savu skunsti vajag. Piecpadsmit gadu vecumā vasarā man piedāvāja pastrādāt par sanitāru traumatoloģijas slimnīcā Duntes ielā. Nonācu operāciju zālē, sēju ķirurgam uz muguras halāta bantītes, sagatavoju bļodas, kur viņam nomazgāt rokas. Mani pierunāja vidusskolas gadus mācīties vakarskolā un turpināt strādāšanu. Tā arī darīju, bet tas bija nepareizi. Mācības pret darbu nevajag un nedrīkst iemainīt. Biju jaunākais klasē, un skološanās nebija nopietna. Tieši tāpēc pirmajā gadā pat netiku augstskolā - man vajadzēja papildus pamācīties ķīmiju. Vakarskola nav īstais veids, kā iegūt zināšanas, lai gan bija iespēja iepazīt medicīnu no pašiem pamatiem.

Tas, ka kļuvu par ārstu, tomēr nav nekāds pārsteigums - visas sarunas mājās ap medicīnu vien grozījās.

Ko dod šāda profesionālā paaudžu pēctecība?

Tā ir liela veiksme - izmantot pieredzi, ko guvusi iepriekšējā paaudze. Savai mammai allaž esmu varējis lūgt padomu un palīdzību - kaut nakts vidū. Tas ir devis drošības izjūtu. Arī meita ar manu kundzi sazvanās, pajautā, ja kas nav skaidrs. Protams, to pašu varētu jautāt arī kādam pieredzējušam kolēģim, bet reizēm traucē respekts, nepamatots kautrīgums. Tā daudz kas paliek nepajautāts. Un - uz saviem spēkiem vien ne vienmēr var paļauties. Pēc tam savās kļūdās nespēj atzīties, kļūst arvien grūtāk. Radiniekam pat visvienkāršāko jautājumu uzdot ir vieglāk.

Līdzīgi kā radnieciskās saites, saikne rodas arī starp topošajiem ārstiem. To es studentiem allaž atgādinu: jums jāseko līdzi, kādā specialitātē kurš specializējas, jo vēlāk būs, kam paprasīt padomu. Vēl studentiem piekodinu neslēpt savas neveiksmes un vajadzības gadījumā nekautrēties padomu prasīt kolēģim. Pirmie darba gadi ārstam jāstrādā savas autoritātes labad. Tajā laikā viņš drīkst daudz ko nezināt. Šajā laikā vēlme uzzināt ir atbalstāma un nezināšana ir piedodama. Kad pagājuši pieci seši gadi, uz jaunā kolēģa jautājumiem pārējie skatās ar izbrīnu: kā?! - jau tik ilgi strādā, un vēl nezina...Ar vecāko mazdēlu Paulu, kurš slimnīcā strādāja par sanitāru. “Cilvēkam pašam jāļauj izvēlēties, kas grib būt. Var tikai neuzbāzīgi radīt interesi un nemanāmi pavirzīt viņu pa vēlamo ceļu”

Vai ir arī kāds mīnuss, ja vecākiem un bērniem ir viena profesija?

Strādājot vienā specialitātē, nevajag strādāt vienā slimnīcā. Jaunajam tas ir grūti. Citiem kolēģiem var šķist, ka jauno pa karjeras kāpnēm virza viņa ietekmīgais radinieks: kas tad tam - tas jau profesora dēlēns, viņam pašam nekas nav jādara. Jaunajam ārstam vajadzīgs ļoti augsts pašvērtējums, lai sevi pierādītu. Ja tā nav, viņš var ieslīgt mazvērtībā.

Ar kādām īpašībām apveltītam jābūt bērnam, lai vecāki ieteiktu viņam izvēlēties medicīnas ceļu?

Jābūt iejūtīgam pret citiem. Ja bērns jūt līdzi otra problēmām un ciešanām - viņš varētu būt ārsts. Ja prot ātri pieņemt lēmumus un spēj nekavējoties pareizi rīkoties - tas der ķirurģijai. Jāspēj ātri aptvert situācija un jāorganizē palīdzības sniegšana.

Atceros, mana meita Kitija, beidzot vidusskolu, lāgā nezināja, ko izvēlēties. Apsēdāmies un teicu, ka varu viņu iedomāties kā labu ārsti. Meita ir izteikusi man pa tei cī bu par šo ieteikumu, un par to man ir milzīgs gandarījums.

Vecākais mazdēls Pauls mācās desmitajā klasē. Viņš pēc 9. klases beigšanas nāca slimnīcā pastrādāt par sanitāru. Man šķiet, viņš varētu būt labs ārsts. Bet cilvēkam pašam jāļauj izvēlēties, kas grib būt. Var tikai neuzbāzīgi radīt interesi un nemanāmi pavirzīt viņu pa vēlamo ceļu.

Jūs mēdzot teikt, ka medicīnā nekas nav simtprocentīgs. Kā to saprast?

Medicīna nav matemātika, kur rezultāts ir daudz striktāk zināms un ceļš, kā uz to aiziet, ir daudz precīzāk noteikts. Medicīnā nekad nevaram apgalvot, ka rezultāts būs tieši tāds, un solīt zelta kalnus. Mēdzu teikt: parasti šādi gadījumi beidzas tā un tā, bet ir lietas, kam mums jāpievērš īpaša uzmanība, lai sasniegtu vēlamo.

Vai atceraties savus pirmos mazos pacientus?

Beidzu Pediatrijas fakultāti, bet sāku strādāt kā pieaugušo ķirurgs Saldus slim nīcā, kur par anestezioloģi strādāja mana sieva. Viens no maniem pienākumiem bija regulāri doties uz dzemdību nodaļu apraudzīt jaundzimušos. Labprāt to darīju, jo, kad rūca vēders, zināju, ka dzemdību nodaļā man tiks kafija un kāds kūkas gabaliņš.

Saldū bija arī mani pirmie mazie pacienti. Sagadījās, ka diviem zīdaiņiem bija jāārstē jaundzimušo flegmona. Rīkojos, kā augstskolā mācīja, un man bija milzīgs gandarījums redzēt, kā viņi atlabst. Ar bērniem ir tā: ja izvēlies pareizo ārstēšanu, tad daba pati parūpējas, lai bērns acīm redzami strauji atlabst. Ja ko dari nepareizi, bērna veselība tikpat ātri pasliktinās. Limbažos – vietā, kur mantota tēva zeme un uzcelta mājiņa

Man tomēr šķiet, ka ārstēt bērnus emocionāli ir daudz grūtāk. Tādas mazas kripatiņas...

Pie visa jau pamazām pierod. Bērnus ārstēt ir pat vieglāk nekā pieaugušos. Teiksim, pacients jāapskata no visām pusēm. Pamēģini apskatīt simtkilogramīgu pacientu! Bet paņem divās plaukstās zīdainīti un apskati!

Bērnam nedrīkst melot. Nedrīkst viņam teikt, ka nesāpēs, ja zini, ka sāpēs. Jāspēj apvārdot. Re, nupat kaimiņpalātas Pēterītim es darīju to pašu, un viņš pacietās! Bērni netur ļaunu prātu arī tad, ja viņiem sāp, tikai iepriekš tas atklāti jāpastāsta.

Nedrīkst bērnam tuvoties strauji. Nedrīkst ar aukstām, nesasildītām rokām pieskarties. Ieeju pie četrgadnieka, kuram sāp vēders, dodu roku, nosaucu vārdā, sasveicināmies. Tad jautāju: vai drīkstu tavu punci aptaustīt? Neesmu redzējis bērnu, kas teiktu "nē" un liegtu pataustīt sāpošo vēderiņu! Ja nu negrib piekrist, tad saku - es tā vieglītēm, caur krekliņu... Un tad vēl saku: zini, kāds man uzvārds? Zaķis! Nu, kuram tad no zaķa bail!

Ja pret bērnu izturas saudzīgi, nekādu lielo problēmu nav. Grūtāk ir ar vecākiem. Reizēm jānospēlē mazs teātris. Var jau saprast arī vecākus: bērns ir slims, tāpēc viņi ir viens liels nervu kamols. Čehovs ir teicis, ka teātris sākas ar garderobi. Es domāju, līdzīgi slimnīca sākas ar uzņemšanas nodaļu. Kā viņus tur sagaidīs, tādi viņi nonāks pie ārsta. Dažkārt prātoju, vai pacientu pieņemšana kā bankā - pēc elektronisko numuriņu sistēmas - ir gana laba. Varbūt reizēm pacients ar pēdējo kārtas numuru ir jāpieņem pirmais, ja redz, ka bērnam ir cietēja izteiksme sejā, lai gan vecāki pacietīgi gaida.

Kāds esat attiecībās ar vecākiem: salts, sirsnīgs vai čomisks?

Ar gadiem esmu iemācījies jau no vecāku sejas un acīm nolasīt mūsu attiecību prognozi. Dažkārt pajautāju, kādā specialitātē viņi strādā, lai zinātu, kā sarunāties. Ja vecāki labāk runā un saprot krieviski - arī es runāju tāpat. Tad man noder skolas gados gūtā krievu valodas zinību bagāža.

Svarīgi izsvērt, cik informācijas vecākiem jādod. Ja tās par maz - slikti. Ja par daudz - arī slikti. Jārunā ļoti skaidri, droši un pārliecinoši. Cilvēks nenoticēs ārstam, kas saņurcītā halātā kaut ko neskaidru šļupstēs.

Ārstam jārada pēctecības jeb atgriezeniskās saites princips. Nevienu savu pacientu pēc ārstēšanas nepalaižu brīvā vaļā. Ir skaidri jānorāda, ko darīt tālāk, - tas vēlāk lieliski atmaksājas attiecību ziņā. Esmu sevi izdresējis visus norādījumus vecākiem izklāstīt uz papīra. Ja es kādam pacientam pielieku roku, uzrakstu arī slēdzienu. Norādu tālruņa numuru, kur zvanīt, ja kas jautājams. Ar rakstiskajiem padomiem izdaru vairākus darbus: cilvēkam ir drošības izjūta, skaidrība un uzticēšanās ārstam. Visus izrakstus gan dodu latviski, bet vajadzības gadījumā izskaidroju arī krieviski ar vienu mērķi - lai neciestu bērni.

Tomēr ar pacientiem un viņu vecākiem ir jāsaglabā zināma distance. Neesmu gatavs apspriest medicīniskus jautājumus tramvajā. Ja tā gadās, norādu, kad var atnākt uz konsultāciju. Nevajadzīgs čomiskums neko labu nedod. Ja man kāds tēvs pēc bērna ārstēšanas saka: klau, es strādāju autoservisā - brauciet tagad pie manis mainīt mašīnai riepas, - es nebraukšu. Labāk samaksāšu citur kaut vairāk, bet nebraukšu, saglabāšu neatkarību.

Jā, bet pacientiem tomēr gluži cilvēcīgi gribas ārstam pateikties. Ne jau kukuli dot, bet pateikt paldies ne tikai vārdos.

Pateicību jautājums allaž ir bijis tāds kutelīgs. Atceros, pirmajos darba gados profesors Vaseršteins teica - nekad nevajag pieņemt nekādu pateicību pirms ārstēšanas vai tās gaitā. Tad tev būs sasaistītas rokas un būs jāiet kāda pavadā. Bet tad, kad pacients ir vesels, kad savu esi izdarījis un pacients grib pateikt paldies, - tā ir viņa izvēle. Atceros kādu gadījumu Saldū. Atveda gruzīnu tautības tētis savu bērnu ar apendicīta pazīmēm un grasījās maksāt naudu. Kad atteicos, viņš pavēloši uzstāja: "Atrodiet man ķirurgu, kam es varu samaksāt!" - domājot, ka samaksājot būs pasargāts no sarežģījumiem.

Man nav bijis tādu pacientu pateicības dāvanu, kuru dēļ es tagad naktīs nevarētu gulēt. Atnes konjaka pudeli - nu, ko es ar to... Atdodu kaimiņam par dīķa rakšanu. Tāda naturālā saimniecība. Re, puika uzdāvināja paša zīmētu ābeli ar rozā ziediem. Un te man eglīte, ko ik gadu Adventa laikā izsaiņoju no maisiņa un uzlieku uz galda. Reiz kāds puika nokrita no zirga un izmežģīja gūžu. Pēc tam viņš man uzdāvināja šā zirga fotogrāfiju. Ir kāds zēns no Ogres, kas ik gadu atsūta apsveikumu Ziemassvētkos.

Vai atceraties savus pacientus arī pēc vairākiem gadiem?

Neatceros vārdu un uzvārdu, bet zinu, kurā gultā viņš gulēja, un zinu, ko viņam darīju. Pēc izskata jau pagrūti atcerēties, jo bērni izaug un mainās, bet tā pavisam bez pēdām pacientu aizmirst nav iespējams.

Jūs gan noteikti atceras! Dakteri jau ļoti paliek prātā, tāpat kā skolotāji.

Jā, jā. Ir vairāki gadījumi, kad pacients mani uzmeklē pēc daudziem gadiem. Reiz atnāca kāds karavīrs armijas formā un lūdza konsultāciju dzimumlocekļa priekšādiņas problēmu dēļ. It kā - kāds man tur sakars! Bet reiz šim puisim bērnībā palīdzēju, kad viņš bija salauzis kāju. Es biju vienīgais ārsts, kuru viņš atcerējās - jādomā, ar labu, ja nāca risināt "intīmu" problēmu.

Pastāstiet par kādu pacientu, kas visvairāk palicis prātā!

Tie ir bērni ar iedzimtām anomālijām. Piedzima meitiņa bez elkoņa locītavas. Rociņa ir, bet nelokās! Taču rokai vajag locīties. Mans studiju laika grupas biedrs Edgars Garšteins, kas specializējās zobu protēzēs, izgatavoja unikālu elkoņa protēzi, un pirmsskolas vecumā meitene tika pie kustīgas rociņas.

Ir bijuši arī citi neparasti gadījumi. Piedzima mazulis bez lielā liela kaula, kuru aizvietojām ar endoprotēzi. Esam spieķa kaulu veidojuši. Vienīgā nelaime - protēzes neaug. Atceros gadījumu, kad meitiņa zīdaiņu vecumā zaudēja augšstilba kaula galviņu strutainas saslimšanas dēļ, iztrūkstošo aizvietojām ar protēzi. Gāja laiks, bija vajadzīgi uzlabojumi. Meiteni aizveda uz ASV, bet arī turienes mediķi neko vairāk par mums palīdzēt nevarēja.

Priecājos, ka medicīna attīstās un tagad pieejamas endoprotēzes, kuras ar laiku ir pagarināmas - izvelkamas kā tele­skopisks makšķerkāts. Tā cilvēkiem varēs palīdzēt vēl vairāk.

Vai jūsu acu priekšā ir noticis brīnums?

Pirms gadiem divdesmit piedzima meitenīte, kam kājas apakšstilbs turējās nevis kaulā, bet mazā ādas ļerpatiņā. Vietējās slimnīcas speciālisti bija pārliecināti, ka šī kāja jāamputē, un arī man sākumā izskatījās tāpat. Mazās meitiņas mammai pirmais bērniņš bija divu gadu vecumā noslīcis. Kopā ar dakteri Budovski izlēmām: apmutēt var paspēt vienmēr. Operēsim! 30 stundu vecajai mazulītei uzlikām kājai ārējās fiksācijas aparātu, veicām mīksto audu plastiku, un viņa bija mazākā paciente pasaulē, kam kas tāds izdarīts. Kāju saglabājām. Tas bija brīnums.

Bija pagājuši trīs mēneši. Mazās meitiņas mamma nerādījās. Dzīvoja meitiņa bez mammas un vārda. Sameklējām viņai svētku drēbītes, nosvinējām kristības, personāls izvēlējās vārdu - Aleksandra. Mamma viņai vēlāk uzradās.

Vienpadsmit gadu vecumā Aleksandrai pagarinājām operēto kājiņu, atkal iecerētais izdevās brīnumaini labi. Bet ar mammu brīnums nenotika. Viņa pameta gan Aleksandru, gan otru pēc viņas dzimušo bērniņu. Dzīvojot bērnunamā, Aleksandra kļuva ļoti noslēgta. Tagad viņai ir kādi divdesmit gadi.

Bet redzat arī bezcerīgus gadījumus...

Un reizēm man ir jābūt tam, kuram jāpasaka it kā nežēlīgas vēstis. Redzu, cik vārgs ir bērniņš, kas sirgst ar cerebrālo trieku. Bet vecāki viņu atveduši un saka - vajag operēt, lai bērns varētu staigāt. Es skatos, domāju un skaidroju: bērniņš jau tā ir tik slims, ka nespēj sēdēt, turēties ar rokām un nespēs piecelties. Šā dās rei zēs mēdzu teikt: "Ja tas būtu mans bērns - es neoperētu..." Ir arī gadījumi, kad redzu: vecākiem neviens nav pateicis, ka bērnam ir Dauna sindroms, bet tētis un mamma priecājas, cik dīvainas sejas izteiksmes mazais viņiem rāda. Man tas ir jāpasaka, iesaku vērsties pie ģenētiķa un endokrinologa.

Ārsti mēdz piesardzīgi runāt par to, cik tālu līdz ar medicīnas attīstību var palīdzēt pacientiem bezcerīgos gadījumos. Ne vienmēr viņiem pēc tam ir augsta dzīves kvalitāte.

Par šo tēmu var runāt no vairākiem skatpunktiem. Mēs, mediķi, nedrīkstam būt soģi un nedrīkstam nevienu nomest no klints kā bezcerīgu gadījumu. Turklāt jāņem vērā arī vecāku viedoklis. Varbūt viņi šo bērniņu gaidījuši ļoti ilgi, un arī šis mazumiņš viņiem nozīmē ļoti daudz. Turklāt medicīna nestāv uz vietas, viss attīstās, mediķi mācās... Vai kāds maz varēja kādreiz iedomāties, ka cilvēkam varēs pārstādīt sirdi! Bet tagad, redz, var! Medicīnai jāmācās - arī no ne tik veiksmīga iznākuma jāmācās. Kā gan citādi?

Katram ārstam esot sava kapsēta.

Jā, jā, zinu arī es to teicienu. Man dzīvē ir palaimējies - manā ārsta kapsētā ir tikai viena kapu kopiņa. Tā radās laikā, kad strādāju Saldū. Nomira sieviete gados, kam bija sarežģīts lūzums, turklāt atveseļošanos apgrūtināja plaušu karsonis. Tomēr man vēl tagad ir uz sirds šī kapvieta. Varbūt vajadzēja sūtīt slimnieci ātrāk uz kādu Rīgas slimnīcu, varbūt... Ja šī paciente būtu bērns, ap sirdi būtu vēl smagāk...

Mēdz teikt, ka vēl nedzimušie bērniņi sēžot uz mākoņa maliņas un izvēloties, kuriem vecākiem piedzimt.

Es drīzāk varu runāt no otras puses - par vecāku lomu bērna likteņa lemšanā. Ir ļoti svarīgi, kādu vārdu bērnam dodam. Ja slimnīcas gultiņā redzu ar smagu iedzimtu patoloģiju pasaulē nākušu meitiņu, kurai vecāki devuši vārdu Endija, man kļūst tā savādi. Šis vārds taču saistās ar vārdu "end", kas nozīmē beigas. Vecākiem jāsaprot, ka liktenis ļoti lielā mērā ir noteikts tieši vārdā. Tāpēc nav jāsteidz likt seriālos sadzirdēti vārdi, bet jāsauc bērns zināmā, sa pro tamā vārdā: Anna, Kārlis, Pēteris.

Kā darīju es? Ņēmu kalendāru un atšķīru to mēnesī, kas ir otrā gada pusē no bērna dzimšanas laika. Lai taču ir prieks bērnam svinēt svētkus vienā un otrā gada pusē. Ja bērnam vārda un dzimšanas diena ir cieši blakus, viņam tiek mazāk svētku.

Vēl man šķiet svarīgi tas, kad mazais ir iecerēts un kad viņš nāk pasaulē. Iecerot bērniņu vasarā vai tās nogalē, ir daudz lielāka iespējamība, ka pirmajos grūtniecības mēnešos mamma nesaslims un viņai nebūs jādzer zāles. Un vēl: ja mazulis nāk pasaulē pavasarī, viņu varēs daudz vairāk vest ārā labā laikā, vasarā viņš jau būs apvēlies un saņems gaisa peldes uz sedziņas zaļā zālītē. Mēs, vecāki, ieliekam šūpulī savu daļu likteņa, plānojot bērniņa iecerēšanu un pasaulē nākšanu. Saimniecībai jābūt plānveidīgai - haoss te neder.

Decembris ir laiks, kad nepacietīgi gaidām Ziemassvētkus. Vai tos ir gadījies sagaidīt arī darbā?

Protams. Atceros kādu gadījumu, kad mani izsauca uz slimnīcu Ziemassvētku naktī - puisim ar raķešu pistoli bija sašauts augšstilbs. Atsteidzos uz slimnīcu un vēlāk domāju: vai ar tādām skaļām raķetēm maz būtu jāsvin tik klusa nakts? Cik nelaimju no petardēm un uguņošanas!

Pats jau arī droši vien esat vilcis mugurā Ziemassvētku vecīša mēteli.

Mums glabājas Ziemassvētku vecīša maiss, apmetnis un bārda. Ja ir bērni un mazbērni, nekas cits jau neatliek kā pārtapt dāvanu nesējā. Sapucējos, klauvēju, nāku iekšā un meklēju, kurš bērns šogad bijis paklausīgs, kurš pelnījis žagarus. Redzu, kurš stāv nobijies, kurš lepns, kurš gatavs raudāt. Un arī to, kurš atpazinis vectēvu, bet nesaprot, ko īsti darīt, redzot, ka mazie tik ļoti tic un priecājas...

Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki - pat mīļāki nekā Jāņi. Limbažos, kur dzimu un mantoju tēva zemi, esmu uzcēlis tādu mazu mājiņu. Pagājušajā gadā mājas pagalmā izrotājām mazu eglīti, istabā uzklājām galdu un devāmies uz baznīcu. Sāka snigts balts, mīksts un lēns sniedziņš. Ir reizes, kad svētku izjūta rodas kā brīnums. Noklausījāmies dievkalpojumu. Nākot mājās, pie baznīcas skolas orķestrītis spēlēja Ziemassvētku dziesmiņas. Atgriežamies mājās - mūsu pašu klātais galds gaida, ir tāda patiesa svētku izjūta. Tādi svētki paliek atmiņā.

Tur, laukos, jums droši vien ir vesela idille...

Tā jau ir. Pie mājiņas viens draugs ieteica izrakt dīķi, otrs saka - kas tas par dīķi bez zivīm! Sagādāja foreļu mazuļus. Kopš bērnības nebiju makšķerējis. Aizeju uz veikalu un atzīstos, ka no mūsdienu makšķerēšanas tehnikas neko nesaprotu. Tieku pie makšķeres. Eju ķert foreles un brīnos: re, kā bērnu ārsta profesija līdz ar gadiem darījusi savu! Man taču ir žēl to zivi noķert! Tāpat kā man žēl tās gotiņas vai cūciņas, ko cilvēki nosauc par Gauju vai Ventu, izaudzē un beigās nokauj. Tad es atceros: reiz man blakus apsēdās kāds sens draugs. Glauda man roku un jautā: "Nu, Sašiņ, kā tad tev iet?" Domāju: kas ar viņu?! Tad saprotu - viņš ir psihiatrs, citādi runāt vairs neprot: profesija dara savu. Tā arī es ikdienā ar mazajiem pacientiem: nu, cālīt, nu, meitiņ... Un beigās - re, zivtiņas žēl!

 

Latvijai ir vairāki ārstu paaudžu brendi – Stradiņi, Lūkini. Arī jūsu dzimtā ir trīs mediķu paaudzes.

Par brendu gan mūs negribētos nosaukt, bet taisnība – esam mediķi trīs paaudzēs: mana mamma, es un mana meita. Pat vairāk. Arī mans vectēvs – tēva tēvs – mācījās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, kuru gan nepabeidza un kļuva par dabas mācības skolotāju.

Zaķu dinastiju medicīnā aizsāk mana mamma – traumatoloģijas un ortopēdijas docente Ērika Zaķe. Novembra pirmajā dienā viņa nosvinēja 86 gadu jubileju, dzīvo Tukuma rajona Plieņciemā. Mana sieva Gunta ir otorinolaringoloģe. Viņa ir Latvijas Nacionālās operas foniatre, strādā arī ARSā. Sievas pēdās devās mūsu vidējā meita Kitija Daina, viņa tepat Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā ir ausu, kakla un deguna ārste. Vecākā meita Katrīna pabeidza Latvijas Universitātē maģistrantūru filozofijā, vēlāk arī maģistrantūru psiholoģijā un strādā personāla atlases jomā. Jaunākā meita Zane pabeidza maģistrantūru psiholoģijā. Viņa arī varēja studēt medicīnu, jo daudz nodarbojas ar labdarību – nāk te uz slimnīcu atbalstīt tos, kas grūti ārstējamu slimību dēļ atrodas paliatīvās aprūpes nodaļā.

Kā pats izvēlējāties kļūt par ārstu?

Atceros, mācoties pamatskolā, kā jau vairākums zēnu gribēju būs jūrnieks. Gāju uz Pionieru pili mācīties jūrnieku mezglus siet. Tagad gan vairs neko daudz neatceros, ja nu vienīgi kādu mezglu makšķerāķim – tur arī savu skunsti vajag. Piecpadsmit gadu vecumā vasarā man piedāvāja pastrādāt par sanitāru traumatoloģijas slimnīcā Duntes ielā. Nonācu operāciju zālē, sēju ķirurgam uz muguras halāta bantītes, sagatavoju bļodas, kur viņam nomazgāt rokas. Mani pierunāja vidusskolas gadus mācīties vakarskolā un turpināt strādāšanu. Tā arī darīju, bet tas bija nepareizi. Mācības pret darbu nevajag un nedrīkst iemainīt. Biju jaunākais klasē, un skološanās nebija nopietna. Tieši tāpēc pirmajā gadā pat netiku augstskolā – man vajadzēja papildus pamācīties ķīmiju. Vakarskola nav īstais veids, kā iegūt zināšanas, lai gan bija iespēja iepazīt medicīnu no pašiem pamatiem.

Tas, ka kļuvu par ārstu, tomēr nav nekāds pārsteigums – visas sarunas mājās ap medicīnu vien grozījās.

Ko dod šāda profesionālā paaudžu pēctecība?

Tā ir liela veiksme – izmantot pieredzi, ko guvusi iepriekšējā paaudze. Savai mammai allaž esmu varējis lūgt padomu un palīdzību – kaut nakts vidū. Tas ir devis drošības izjūtu. Arī meita ar manu kundzi sazvanās, pajautā, ja kas nav skaidrs. Protams, to pašu varētu jautāt arī kādam pieredzējušam kolēģim, bet reizēm traucē respekts, nepamatots kautrīgums. Tā daudz kas paliek nepajautāts. Un – uz saviem spēkiem vien ne vienmēr var paļauties. Pēc tam savās kļūdās nespēj atzīties, kļūst arvien grūtāk. Radiniekam pat visvienkāršāko jautājumu uzdot ir vieglāk.

Līdzīgi kā radnieciskās saites, saikne rodas arī starp topošajiem ārstiem. To es studentiem allaž atgādinu: jums jāseko līdzi, kādā specialitātē kurš specializējas, jo vēlāk būs, kam paprasīt padomu. Vēl studentiem piekodinu neslēpt savas neveiksmes un vajadzības gadījumā nekautrēties padomu prasīt kolēģim. Pirmie darba gadi ārstam jāstrādā savas autoritātes labad. Tajā laikā viņš drīkst daudz ko nezināt. Šajā laikā vēlme uzzināt ir atbalstāma un nezināšana ir piedodama. Kad pagājuši pieci seši gadi, uz jaunā kolēģa jautājumiem pārējie skatās ar izbrīnu: kā?! – jau tik ilgi strādā, un vēl nezina...

Vai ir arī kāds mīnuss, ja vecākiem un bērniem ir viena profesija?

Strādājot vienā specialitātē, nevajag strādāt vienā slimnīcā. Jaunajam tas ir grūti. Citiem kolēģiem var šķist, ka jauno pa karjeras kāpnēm virza viņa ietekmīgais radinieks: kas tad tam – tas jau profesora dēlēns, viņam pašam nekas nav jādara. Jaunajam ārstam vajadzīgs ļoti augsts pašvērtējums, lai sevi pierādītu. Ja tā nav, viņš var ieslīgt mazvērtībā.

Ar kādām īpašībām apveltītam jābūt bērnam, lai vecāki ieteiktu viņam izvēlēties medicīnas ceļu?

Jābūt iejūtīgam pret citiem. Ja bērns jūt līdzi otra problēmām un ciešanām – viņš varētu būt ārsts. Ja prot ātri pieņemt lēmumus un spēj nekavējoties pareizi rīkoties – tas der ķirurģijai. Jāspēj ātri aptvert situācija un jāorganizē palīdzības sniegšana.

Atceros, mana meita Kitija, beidzot vidusskolu, lāgā nezināja, ko izvēlēties. Apsēdāmies un teicu, ka varu viņu iedomāties kā labu ārsti. Meita ir izteikusi man pa tei cī bu par šo ieteikumu, un par to man ir milzīgs gandarījums.

Vecākais mazdēls Pauls mācās desmitajā klasē. Viņš pēc 9. klases beigšanas nāca slimnīcā pastrādāt par sanitāru. Man šķiet, viņš varētu būt labs ārsts. Bet cilvēkam pašam jāļauj izvēlēties, kas grib būt. Var tikai neuzbāzīgi radīt interesi un nemanāmi pavirzīt viņu pa vēlamo ceļu.

Jūs mēdzot teikt, ka medicīnā nekas nav simtprocentīgs. Kā to saprast?

Medicīna nav matemātika, kur rezultāts ir daudz striktāk zināms un ceļš, kā uz to aiziet, ir daudz precīzāk noteikts. Medicīnā nekad nevaram apgalvot, ka rezultāts būs tieši tāds, un solīt zelta kalnus. Mēdzu teikt: parasti šādi gadījumi beidzas tā un tā, bet ir lietas, kam mums jāpievērš īpaša uzmanība, lai sasniegtu vēlamo.

Vai atceraties savus pirmos mazos pacientus?

Beidzu Pediatrijas fakultāti, bet sāku strādāt kā pieaugušo ķirurgs Saldus slim nīcā, kur par anestezioloģi strādāja mana sieva. Viens no maniem pienākumiem bija regulāri doties uz dzemdību nodaļu apraudzīt jaundzimušos. Labprāt to darīju, jo, kad rūca vēders, zināju, ka dzemdību nodaļā man tiks kafija un kāds kūkas gabaliņš.

Saldū bija arī mani pirmie mazie pacienti. Sagadījās, ka diviem zīdaiņiem bija jāārstē jaundzimušo flegmona. Rīkojos, kā augstskolā mācīja, un man bija milzīgs gandarījums redzēt, kā viņi atlabst. Ar bērniem ir tā: ja izvēlies pareizo ārstēšanu, tad daba pati parūpējas, lai bērns acīm redzami strauji atlabst. Ja ko dari nepareizi, bērna veselība tikpat ātri pasliktinās.

Man tomēr šķiet, ka ārstēt bērnus emocionāli ir daudz grūtāk. Tādas mazas kripatiņas...

Pie visa jau pamazām pierod. Bērnus ārstēt ir pat vieglāk nekā pieaugušos. Teiksim, pacients jāapskata no visām pusēm. Pamēģini apskatīt simtkilogramīgu pacientu! Bet paņem divās plaukstās zīdainīti un apskati!

Bērnam nedrīkst melot. Nedrīkst viņam teikt, ka nesāpēs, ja zini, ka sāpēs. Jāspēj apvārdot. Re, nupat kaimiņpalātas Pēterītim es darīju to pašu, un viņš pacietās! Bērni netur ļaunu prātu arī tad, ja viņiem sāp, tikai iepriekš tas atklāti jāpastāsta.

Nedrīkst bērnam tuvoties strauji. Nedrīkst ar aukstām, nesasildītām rokām pieskarties. Ieeju pie četrgadnieka, kuram sāp vēders, dodu roku, nosaucu vārdā, sasveicināmies. Tad jautāju: vai drīkstu tavu punci aptaustīt? Neesmu redzējis bērnu, kas teiktu “nē” un liegtu pataustīt sāpošo vēderiņu! Ja nu negrib piekrist, tad saku – es tā vieglītēm, caur krekliņu... Un tad vēl saku: zini, kāds man uzvārds? Zaķis! Nu, kuram tad no zaķa bail!

Ja pret bērnu izturas saudzīgi, nekādu lielo problēmu nav. Grūtāk ir ar vecākiem. Reizēm jānospēlē mazs teātris. Var jau saprast arī vecākus: bērns ir slims, tāpēc viņi ir viens liels nervu kamols. Čehovs ir teicis, ka teātris sākas ar garderobi. Es domāju, līdzīgi slimnīca sākas ar uzņemšanas nodaļu. Kā viņus tur sagaidīs, tādi viņi nonāks pie ārsta. Dažkārt prātoju, vai pacientu pieņemšana kā bankā – pēc elektronisko numuriņu sistēmas – ir gana laba. Varbūt reizēm pacients ar pēdējo kārtas numuru ir jāpieņem pirmais, ja redz, ka bērnam ir cietēja izteiksme sejā, lai gan vecāki pacietīgi gaida.

Kāds esat attiecībās ar vecākiem: salts, sirsnīgs vai čomisks?

Ar gadiem esmu iemācījies jau no vecāku sejas un acīm nolasīt mūsu attiecību prognozi. Dažkārt pajautāju, kādā specialitātē viņi strādā, lai zinātu, kā sarunāties. Ja vecāki labāk runā un saprot krieviski – arī es runāju tāpat. Tad man noder skolas gados gūtā krievu valodas zinību bagāža.

Svarīgi izsvērt, cik informācijas vecākiem jādod. Ja tās par maz – slikti. Ja par daudz – arī slikti. Jārunā ļoti skaidri, droši un pārliecinoši. Cilvēks nenoticēs ārstam, kas saņurcītā halātā kaut ko neskaidru šļupstēs.

Ārstam jārada pēctecības jeb atgriezeniskās saites princips. Nevienu savu pacientu pēc ārstēšanas nepalaižu brīvā vaļā. Ir skaidri jānorāda, ko darīt tālāk, – tas vēlāk lieliski atmaksājas attiecību ziņā. Esmu sevi izdresējis visus norādījumus vecākiem izklāstīt uz papīra. Ja es kādam pacientam pielieku roku, uzrakstu arī slēdzienu. Norādu tālruņa numuru, kur zvanīt, ja kas jautājams. Ar rakstiskajiem padomiem izdaru vairākus darbus: cilvēkam ir drošības izjūta, skaidrība un uzticēšanās ārstam. Visus izrakstus gan dodu latviski, bet vajadzības gadījumā izskaidroju arī krieviski ar vienu mērķi – lai neciestu bērni.

Tomēr ar pacientiem un viņu vecākiem ir jāsaglabā zināma distance. Neesmu gatavs apspriest medicīniskus jautājumus tramvajā. Ja tā gadās, norādu, kad var atnākt uz konsultāciju. Nevajadzīgs čomiskums neko labu nedod. Ja man kāds tēvs pēc bērna ārstēšanas saka: klau, es strādāju autoservisā – brauciet tagad pie manis mainīt mašīnai riepas, – es nebraukšu. Labāk samaksāšu citur kaut vairāk, bet nebraukšu, saglabāšu neatkarību.

Jā, bet pacientiem tomēr gluži cilvēcīgi gribas ārstam pateikties. Ne jau kukuli dot, bet pateikt paldies ne tikai vārdos.

Pateicību jautājums allaž ir bijis tāds kutelīgs. Atceros, pirmajos darba gados profesors Vaseršteins teica – nekad nevajag pieņemt nekādu pateicību pirms ārstēšanas vai tās gaitā. Tad tev būs sasaistītas rokas un būs jāiet kāda pavadā. Bet tad, kad pacients ir vesels, kad savu esi izdarījis un pacients grib pateikt paldies, – tā ir viņa izvēle. Atceros kādu gadījumu Saldū. Atveda gruzīnu tautības tētis savu bērnu ar apendicīta pazīmēm un grasījās maksāt naudu. Kad atteicos, viņš pavēloši uzstāja: “Atrodiet man ķirurgu, kam es varu samaksāt!” – domājot, ka samaksājot būs pasargāts no sarežģījumiem.

Man nav bijis tādu pacientu pateicības dāvanu, kuru dēļ es tagad naktīs nevarētu gulēt. Atnes konjaka pudeli – nu, ko es ar to... Atdodu kaimiņam par dīķa rakšanu. Tāda naturālā saimniecība. Re, puika uzdāvināja paša zīmētu ābeli ar rozā ziediem. Un te man eglīte, ko ik gadu Adventa laikā izsaiņoju no maisiņa un uzlieku uz galda. Reiz kāds puika nokrita no zirga un izmežģīja gūžu. Pēc tam viņš man uzdāvināja šā zirga fotogrāfiju. Ir kāds zēns no Ogres, kas ik gadu atsūta apsveikumu Ziemassvētkos.

Vai atceraties savus pacientus arī pēc vairākiem gadiem?

Neatceros vārdu un uzvārdu, bet zinu, kurā gultā viņš gulēja, un zinu, ko viņam darīju. Pēc izskata jau pagrūti atcerēties, jo bērni izaug un mainās, bet tā pavisam bez pēdām pacientu aizmirst nav iespējams.

Jūs gan noteikti atceras! Dakteri jau ļoti paliek prātā, tāpat kā skolotāji.

Jā, jā. Ir vairāki gadījumi, kad pacients mani uzmeklē pēc daudziem gadiem. Reiz atnāca kāds karavīrs armijas formā un lūdza konsultāciju dzimumlocekļa priekšādiņas problēmu dēļ. It kā – kāds man tur sakars! Bet reiz šim puisim bērnībā palīdzēju, kad viņš bija salauzis kāju. Es biju vienīgais ārsts, kuru viņš atcerējās – jādomā, ar labu, ja nāca risināt “intīmu” problēmu.

Pastāstiet par kādu pacientu, kas visvairāk palicis prātā!

Tie ir bērni ar iedzimtām anomālijām. Piedzima meitiņa bez elkoņa locītavas. Rociņa ir, bet nelokās! Taču rokai vajag locīties. Mans studiju laika grupas biedrs Edgars Garšteins, kas specializējās zobu protēzēs, izgatavoja unikālu elkoņa protēzi, un pirmsskolas vecumā meitene tika pie kustīgas rociņas.

Ir bijuši arī citi neparasti gadījumi. Piedzima mazulis bez lielā liela kaula, kuru aizvietojām ar endoprotēzi. Esam spieķa kaulu veidojuši. Vienīgā nelaime – protēzes neaug. Atceros gadījumu, kad meitiņa zīdaiņu vecumā zaudēja augšstilba kaula galviņu strutainas saslimšanas dēļ, iztrūkstošo aizvietojām ar protēzi. Gāja laiks, bija vajadzīgi uzlabojumi. Meiteni aizveda uz ASV, bet arī turienes mediķi neko vairāk par mums palīdzēt nevarēja.

Priecājos, ka medicīna attīstās un tagad pieejamas endoprotēzes, kuras ar laiku ir pagarināmas – izvelkamas kā tele­skopisks makšķerkāts. Tā cilvēkiem varēs palīdzēt vēl vairāk.

Vai jūsu acu priekšā ir noticis brīnums?

Pirms gadiem divdesmit piedzima meitenīte, kam kājas apakšstilbs turējās nevis kaulā, bet mazā ādas ļerpatiņā. Vietējās slimnīcas speciālisti bija pārliecināti, ka šī kāja jāamputē, un arī man sākumā izskatījās tāpat. Mazās meitiņas mammai pirmais bērniņš bija divu gadu vecumā noslīcis. Kopā ar dakteri Budovski izlēmām: apmutēt var paspēt vienmēr. Operēsim! 30 stundu vecajai mazulītei uzlikām kājai ārējās fiksācijas aparātu, veicām mīksto audu plastiku, un viņa bija mazākā paciente pasaulē, kam kas tāds izdarīts. Kāju saglabājām. Tas bija brīnums.

Bija pagājuši trīs mēneši. Mazās meitiņas mamma nerādījās. Dzīvoja meitiņa bez mammas un vārda. Sameklējām viņai svētku drēbītes, nosvinējām kristības, personāls izvēlējās vārdu – Aleksandra. Mamma viņai vēlāk uzradās.

Vienpadsmit gadu vecumā Aleksandrai pagarinājām operēto kājiņu, atkal iecerētais izdevās brīnumaini labi. Bet ar mammu brīnums nenotika. Viņa pameta gan Aleksandru, gan otru pēc viņas dzimušo bērniņu. Dzīvojot bērnunamā, Aleksandra kļuva ļoti noslēgta. Tagad viņai ir kādi divdesmit gadi.

Bet redzat arī bezcerīgus gadījumus...

Un reizēm man ir jābūt tam, kuram jāpasaka it kā nežēlīgas vēstis. Redzu, cik vārgs ir bērniņš, kas sirgst ar cerebrālo trieku. Bet vecāki viņu atveduši un saka – vajag operēt, lai bērns varētu staigāt. Es skatos, domāju un skaidroju: bērniņš jau tā ir tik slims, ka nespēj sēdēt, turēties ar rokām un nespēs piecelties. Šā dās rei zēs mēdzu teikt: “Ja tas būtu mans bērns – es neoperētu...” Ir arī gadījumi, kad redzu: vecākiem neviens nav pateicis, ka bērnam ir Dauna sindroms, bet tētis un mamma priecājas, cik dīvainas sejas izteiksmes mazais viņiem rāda. Man tas ir jāpasaka, iesaku vērsties pie ģenētiķa un endokrinologa.

Ārsti mēdz piesardzīgi runāt par to, cik tālu līdz ar medicīnas attīstību var palīdzēt pacientiem bezcerīgos gadījumos. Ne vienmēr viņiem pēc tam ir augsta dzīves kvalitāte.

Par šo tēmu var runāt no vairākiem skatpunktiem. Mēs, mediķi, nedrīkstam būt soģi un nedrīkstam nevienu nomest no klints kā bezcerīgu gadījumu. Turklāt jāņem vērā arī vecāku viedoklis. Varbūt viņi šo bērniņu gaidījuši ļoti ilgi, un arī šis mazumiņš viņiem nozīmē ļoti daudz. Turklāt medicīna nestāv uz vietas, viss attīstās, mediķi mācās... Vai kāds maz varēja kādreiz iedomāties, ka cilvēkam varēs pārstādīt sirdi! Bet tagad, redz, var! Medicīnai jāmācās – arī no ne tik veiksmīga iznākuma jāmācās. Kā gan citādi?

Katram ārstam esot sava kapsēta.

Jā, jā, zinu arī es to teicienu. Man dzīvē ir palaimējies – manā ārsta kapsētā ir tikai viena kapu kopiņa. Tā radās laikā, kad strādāju Saldū. Nomira sieviete gados, kam bija sarežģīts lūzums, turklāt atveseļošanos apgrūtināja plaušu karsonis. Tomēr man vēl tagad ir uz sirds šī kapvieta. Varbūt vajadzēja sūtīt slimnieci ātrāk uz kādu Rīgas slimnīcu, varbūt... Ja šī paciente būtu bērns, ap sirdi būtu vēl smagāk...

Mēdz teikt, ka vēl nedzimušie bērniņi sēžot uz mākoņa maliņas un izvēloties, kuriem vecākiem piedzimt.

Es drīzāk varu runāt no otras puses – par vecāku lomu bērna likteņa lemšanā. Ir ļoti svarīgi, kādu vārdu bērnam dodam. Ja slimnīcas gultiņā redzu ar smagu iedzimtu patoloģiju pasaulē nākušu meitiņu, kurai vecāki devuši vārdu Endija, man kļūst tā savādi. Šis vārds taču saistās ar vārdu “end”, kas nozīmē beigas. Vecākiem jāsaprot, ka liktenis ļoti lielā mērā ir noteikts tieši vārdā. Tāpēc nav jāsteidz likt seriālos sadzirdēti vārdi, bet jāsauc bērns zināmā, sa pro tamā vārdā: Anna, Kārlis, Pēteris.

Kā darīju es? Ņēmu kalendāru un atšķīru to mēnesī, kas ir otrā gada pusē no bērna dzimšanas laika. Lai taču ir prieks bērnam svinēt svētkus vienā un otrā gada pusē. Ja bērnam vārda un dzimšanas diena ir cieši blakus, viņam tiek mazāk svētku.

Vēl man šķiet svarīgi tas, kad mazais ir iecerēts un kad viņš nāk pasaulē. Iecerot bērniņu vasarā vai tās nogalē, ir daudz lielāka iespējamība, ka pirmajos grūtniecības mēnešos mamma nesaslims un viņai nebūs jādzer zāles. Un vēl: ja mazulis nāk pasaulē pavasarī, viņu varēs daudz vairāk vest ārā labā laikā, vasarā viņš jau būs apvēlies un saņems gaisa peldes uz sedziņas zaļā zālītē. Mēs, vecāki, ieliekam šūpulī savu daļu likteņa, plānojot bērniņa iecerēšanu un pasaulē nākšanu. Saimniecībai jābūt plānveidīgai – haoss te neder.

Decembris ir laiks, kad nepacietīgi gaidām Ziemassvētkus. Vai tos ir gadījies sagaidīt arī darbā?

Protams. Atceros kādu gadījumu, kad mani izsauca uz slimnīcu Ziemassvētku naktī – puisim ar raķešu pistoli bija sašauts augšstilbs. Atsteidzos uz slimnīcu un vēlāk domāju: vai ar tādām skaļām raķetēm maz būtu jāsvin tik klusa nakts? Cik nelaimju no petardēm un uguņošanas!

Pats jau arī droši vien esat vilcis mugurā Ziemassvētku vecīša mēteli.

Mums glabājas Ziemassvētku vecīša maiss, apmetnis un bārda. Ja ir bērni un mazbērni, nekas cits jau neatliek kā pārtapt dāvanu nesējā. Sapucējos, klauvēju, nāku iekšā un meklēju, kurš bērns šogad bijis paklausīgs, kurš pelnījis žagarus. Redzu, kurš stāv nobijies, kurš lepns, kurš gatavs raudāt. Un arī to, kurš atpazinis vectēvu, bet nesaprot, ko īsti darīt, redzot, ka mazie tik ļoti tic un priecājas...

Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki – pat mīļāki nekā Jāņi. Limbažos, kur dzimu un mantoju tēva zemi, esmu uzcēlis tādu mazu mājiņu. Pagājušajā gadā mājas pagalmā izrotājām mazu eglīti, istabā uzklājām galdu un devāmies uz baznīcu. Sāka snigts balts, mīksts un lēns sniedziņš. Ir reizes, kad svētku izjūta rodas kā brīnums. Noklausījāmies dievkalpojumu. Nākot mājās, pie baznīcas skolas orķestrītis spēlēja Ziemassvētku dziesmiņas. Atgriežamies mājās – mūsu pašu klātais galds gaida, ir tāda patiesa svētku izjūta. Tādi svētki paliek atmiņā.

Tur, laukos, jums droši vien ir vesela idille...

Tā jau ir. Pie mājiņas viens draugs ieteica izrakt dīķi, otrs saka – kas tas par dīķi bez zivīm! Sagādāja foreļu mazuļus. Kopš bērnības nebiju makšķerējis. Aizeju uz veikalu un atzīstos, ka no mūsdienu makšķerēšanas tehnikas neko nesaprotu. Tieku pie makšķeres. Eju ķert foreles un brīnos: re, kā bērnu ārsta profesija līdz ar gadiem darījusi savu! Man taču ir žēl to zivi noķert! Tāpat kā man žēl tās gotiņas vai cūciņas, ko cilvēki nosauc par Gauju vai Ventu, izaudzē un beigās nokauj. Tad es atceros: reiz man blakus apsēdās kāds sens draugs. Glauda man roku un jautā: “Nu, Sašiņ, kā tad tev iet?” Domāju: kas ar viņu?! Tad saprotu – viņš ir psihiatrs, citādi runāt vairs neprot: profesija dara savu. Tā arī es ikdienā ar mazajiem pacientiem: nu, cālīt, nu, meitiņ... Un beigās – re, zivtiņas žēl!

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu