Wissi kauli sahp, wissus kaulus lausch... Veselība Baltijā XIX gadsimtā

Lauksaimniecībā bija iestājusies vispārēja krīze, ko izraisīja labības cenu kritums. Daudzas lielsaimniecības mainīja īpašniekus, vācu muižnieki atteica pabalstu un aizdevumu izsniegšanu zemniekiem, toties stingri piedzina no viņiem nodevas un klaušas. XIX gadsimta sākumā ekonomiskais stāvoklis Baltijā bija smags. Kā tas ietekmēja iedzīvotāju veselību un kādas bija biežākās slimības?

50 tūkstošus pacientu aprūpē četri ārsti

Baltijas zemnieku veselību ārsti uzskatīja drīzāk par sliktu nekā labu, piemēram, ārstēšana Rīgas hospitālī parādīja, ka no 1812. gada karā ievainotajiem karavīriem krievi izrādījās izturīgāki par baltiešiem. Iemesls? Nehigiēniskie dzīves apstākļi un veselības aprūpes zemais līmenis. XIX gadsimta sākumā zemnieku mājas bieži bija tumšas un bez skursteņa, ar pavardu dzīvojamā telpā; šajā telpā uzturējās visa saime, kā arī suņi un mājputni, bet lielā salā tika iemitināti arī sīkāki mājlopi. Vairoties no dūmiem, durvis mēdza atvērt uz āru. Grīdu veidoja klons, gulta bija tikai saimniekam un saimniecei. [1] Cauru gadu staigājot vīzēs, liels bija kāju apsaldēšanas risks. Lietū samērcētas drēbes parasti izžuva mugurā. Pēc kulšanas karstā rijā mēdza atvēsināties, stāvot vējā vai dzerot no avota. Darbos bieži tā svīda, ka pat ziemā strādāja kreklos. [2]Potēšana pret bakām XIX gadsimta sākumā [9]

Ārstu laukos bija ļoti maz, slimnīcu tikpat kā nebija. Dobeles apriņķī 50 tūkstošus zemnieku aprūpēja četri ārsti. Retos gadījumos palīdzību sniedza muižnieki un mācītāji. Kurzemē attiecība starp visiem iedzīvotājiem un tiem, kas gada laikā saņēma medicīnisko palīdzību, bija 8,5 pret 1; mirušo skaits 31 reizi pārsniedza pacientu skaitu. Arī cilvēki, kas sevi uzskatīja par veseliem, cieta no klepus, astmas, reimatisma, kolikām, kašķa. Ārsti nebrīnījās par saslimšanu daudzumu, bet par to, ka tām ir maz smagu komplikāciju. Sīkākas kaites izzuda pēc sviedrēšanās nedēļas nogalē pirtīs. Urīnakmeņu slimības, iespējams, novērsa peldes Ķemeru sērūdenī.

XIX gadsimta sākumā Baltijā ieviesa vakcināciju pret bakām; iedzīvotāji pret to izturējās visai apzinīgi. Pastāvēja alkoholisms, tomēr degvīns, ko zemnieki dzēra aukstu, nenodarīja tik lielu ļaunumu kā siltie spirtotie dzērieni, kādus lietoja vācieši.

Biežākās kaites

Slimības Kurzemē pēc dilstoša pacientu skaita gadsimta vidū sarindojās šādi: katari, gremošanas trakta slimības, atguļas drudzis, kašķis un herpes infekcija, dizentērija, acu slimības, masalas, reimatisms un artrīts. Diferenciāli diagnosticēt pēdējās divas slimības cittautību ārstiem apgrūtināja latviešu idiomātiskais izteiksmes veids, visas locekļu sāpes piedēvējot kauliem. Slimnieku sūdzības vācu auss uztvēra šādā interpretācijā: wissi kauli sahp, wissus kaulus lausch, ar wisseem kauleem brehz.Portatīva aptieka [10]

No smagām slimībām bija sastopama skrofuloze, rahīts, skorbuts, lepra, parotīts, pneimonija, pleirīts, endēmiskais un izsitumu tīfs. Daudzos gadījumos ne tikai pēc apsaldēšanās, bet arī izsitumu tīfa attīstījās obliterējošais endarterīts vai strutojošais flebīts: tam progresējot, veidojās gangrēna kājās līdz pat iegurnim. Psihiatrijas un epilepsijas pacientu bija maz, tomēr bērniem atgadījās eklampsijas. Aknu saslimšanas tika novērotas reti. [1; 2]

Hroniskas kaites bija izplatītākas nekā akūtās. Tartu universitātes klīnikā gadījās sastapties ar daudzām ieilgušām, komplicētām un pat nedziedināmām slimību hroniskām formām: ūdenssērgu, kāju čūlu, reimatismu, neirozēm, atguļas drudzi, tuberkulozi, lenteni. Daudzu pacientu izārstēšanos kavēja nospiestais garastāvoklis. [3]

Izplatītas bija acu slimības: no tām starp 1845. un 1850. gadu Tartu ķirurģiskajā slimnīcā ārstējās trešdaļa pacientu. Oftalmoloģisko slimību lielo izplatību veicināja cilvēku uzturēšanās piedūmotās telpās: visbiežāk okulistu palīdzība bija vajadzīga sievietēm, kas visvairāk uzturējās pavarda tuvumā. Slimību vidū dominēja hroniskā blennoreja, pannuss ("lakatiņš") un blefarīts. Pazīstamas zāles bija cinka sulfāts un svina acetāts. Pannusu mēdza ārstēt, piededzinot ar sudraba nitrātu vai galvaniski - ar elektrisko strāvu. No operācijām sekmīgs iznākums bija tikai pusei. Panākumus mazināja tas, ka pie ārsta cilvēki daudzkārt vērsās ne pirmajā saslimšanas reizē. [4; 5]

Slikto ceļu un gausā transporta dēļ zāles izkliedētajās saimniecībās bija grūti piegādājamas, un arī to pareiza lietošana bija problemātiska: ārstniecisku šķidrumu dozēšana ar nestandarta izmēra koka karotēm vai citiem nenoteikta tilpuma mērtraukiem bija nedroša, tāpēc stiprākas zāles ārsti baidījās parakstīt.

Holera un liesas sērga ar nolemtības izjūtu

1848. un 1853. gadā Baltijā plosījās holeras epidēmijas. Rīgas ārsts Sodof­skis, balstoties novērojumos par holeras lēno un lēcienveida izplatīšanos, secināja, ka tā netiek pārnēsāta pa gaisu, bet tikai pa virsmām. Slimnieku stāvokli centās uzlabot ar siltām vannām un kompresēm, kā arī ierīvējot ādu ar paprikas tinktūru. No orāliem medikamentiem izmantoja kalomelu, ipekakuanu, kamparu, bismuta nitrātu, baldriānu, amonija karbonātu, opiju. Pret organisma dehidratāciju ārsti efektīvi necīnījās, neordinēja arī sirds preparātus. Daudzos gadījumos tika novērota slimības pāreja t. s. tifoīdajā fāzē, kas izpaudās galvassāpēs, augstā temperatūrā, piesarkušā sejā, asins pieplūšanā konjunktīvai, spazmās, bezsamaņā, triekai raksturīgā gārgšanā vai vājprātā. No saslimušajiem izdzīvoja apmēram puse. Pilnvērtīgu barību lietojušie un labos apstākļos dzīvojušie pacienti izārstējās. [6]

Cita nopietna infekcija bija liesas sērgas ādas forma (Pustula maligna/livida; carbunculus contagiosus). Igauņu vidū bija izplatīta tās endēmiska modifikācija (vietējais nosaukums: sinivill). Ar to saslima cilvēki, kas bija kontaktējušies ar inficētiem dzīvniekiem vai inventāru, iepriekš saslimušiem vai no šīs slimības mirušiem; īpaši bieži saslima strādnieki, kas nodarbojās ar ādu vai vilnas apstrādi, kā arī lopkopji. Slimības pirmie simptomi bija drudzis un zirņa lieluma sarkanvioletas pūtītes, kas sākumā niezēja, bet drīz sāka sāpēt. Nākamajā dienā tās pieplūda ar tumši zilu šķidrumu un palielinājās līdz lazdu rieksta izmēriem. Pacients cieta no galvas sāpēm, reiboņa, rūgtas garšas mutē, sliktas dūšas, vemšanas, sāpēm pakrūtē. Slimniekus nomāca savdabīga nolemtības izjūta, kas parādījās jau pirms diagnozes uzzināšanas. Slimības gaita bija strauja: smagos gadījumos piektajā sestajā dienā sākās konvulsijas un apziņas aptumšošanās, sestajā septītajā dienā iestājās nāve. Tālaika ārsti slimības izraisītāju (Bacillus anthracis) nepazina, arī antibiotiku viņu rīcībā nebija. Medicīniskā palīdzība aprobežojās ar atsevišķas inficētas vietas izoperēšanu vai karbunkula pārgriešanu un tā ūdeņainā šķidruma izsūkšanu ar banku palīdzību. [7]

Ķirurģijā asins nolaišanas prakse pakāpeniski sašaurinājās. Anestēzijā ieviesās hloroforma lietošana; salīdzinot ar iepriekš izmantoto ēteri, tam bija ātrāka un ilgstošāka iedarbība, kā arī mazāk blakusparādību.

No nedēļnieču drudža mirstība trīs ceturtdaļām sasirgušo

Jau 1802. gadā pie Tartu universitātes sāka veidoties dzemdību nams. Pēc etniskās piederības vairākums dzemdētāju bija igaunietes; pēc sociālā stāvokļa viņas pārstāvēja trūcīgos slāņus. 50 gadu laikā palīdzība tika sniegta 1496 dzemdībās, slimnīcu atstāja 1284 jaundzimušie. Zemnieces dzemdēja viegli un atšķirībā no vietējām vācu sievietēm spēja bērnus barot ar krūti, ko turpināja ļoti ilgi. Slimnīcā sievietes ar jaundzimušajiem vidēji paturēja 14 dienu. No nedēļnieču drudža nomira trīs ceturtdaļas ar to saslimušo. Liela mirstība bija arī no dzemdes un vēderplēves iekaisuma, puerperālām eklampsijām. Jaundzimušie visvairāk slimoja ar oftalmoblennoreju. [8]

Daudzos gadījumos ārsti rīkojās, balstoties novecojušās un nedrošās zināšanās. Mikrobioloģija radās tikai gadsimta beigās. Tad tika atklāti daudzu slimību (atguļas tīfa, lepras, dzeltenā drudža) ierosinātāji un pārnēsātāji.

Pateicoties Tartu universitātes darbības atjaunošanai 1802. gadā, šajā laikā tika būvēti labi pamati medicīnas zinātnes attīstībai un ārstu skaita pieaugumam - šajā mācību iestādē studēja arī latviešu izcelsmes ārsts un filologs Juris Bārs, farmaceits un ārsts Dāvids Hieronīms Grindelis, dabaszinātnieks, embrioloģijas pamatlicējs Karls Ernsts Bērs, viens no aseptikas ieviesējiem Ernsts Bergmanis, eksperimentālās farmakoloģijas un toksikoloģijas izveidotājs Osvalds Šmīdebergs.

Literatūra

  1. Carolus Ernestus Baer. De morbis inter Esthonos endemicis. Dorpati: Litteris J. C. Schünmanni, 1814.
  2. Carolus Pantenius. De morbis Curoniae vernaculis. Dorpati Livonorum: Typis J. C. Schuenmanni, 1838.
  3. Ernestus Fridericus Worms. De causis, quae morborum chronicorum medelam difficilem reddunt. Mitaviae: Typis Joannis Friderici Steffenhagen, 1811.
  4. Gustavus Barth. Conspectus morborum oculorum, in nosocomio chirurgico Dorpatensi ab anno 1845 ad annum 1850 observatorum. Dorpati Livonorum: Typis viduae J. C. Schünmanni et C. Mattieseni, 1854.
  5. Fridericus Beyer. De panno. Dorpati Livonorum: Typis Henrici Laakmanni, 1850.
  6. Albertus Brasche. Quaedam de cholerae epidemia anno 1853 Dorpatum aggressa. Dorpati Livonorum: Typis viduae J. C. Schünmanni et C. Mattieseni, 1854.
  7. Alexander Theophilus Clementz. De carbunculo contagioso. Dorpati Livonorum: Typis J. C. Schuenmanni, 1835.
  8. Adolphus Donwar a Zapolski. Conspectus statisticus omnium partuum, in nosocomio obstetrico decem lustris observatorum. [S. L.: s. n., s. a.]
  9. Tord Ajanki. Medical Reading of genius, pure chance and dedicated hard work. Stokholm: The Swedish Pharmaceutical Press, 1995:, 21.
  10. Wolfgang Fetzer. Historisches aus Museen und Sammlungen DDR. Leipzig: VEB Deutscher Verlag [s. a.]: 133.

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Antīkās medicīnas korifejs Galēns

    Ja Hipokrata sasniegumus var uzskatīt par sengrieķu medicīnas pamatu, tad sešus gadsimtus vēlāk dzīvojošā Galēna devums veido šīs tradīcijas virsotni. Galēns bija pārņēmis no agrākajām ārstniecības skolām visu labāko, un turpmākie gadsimti līdz Renesansei medicīniskās zināšanas galvenokārt smēlās no viņa darbiem. [1]Pastāv liecības, ka Galēns savas atziņas diktējis reizē 20 sekretāriem, lai nekas nepaliktu nefiksēts. No viņa apmēram 400 rakstiem mūsdienas sasnieguši un iespiesti 83 autentiski, 19 apšaubāmas izcelsmes, 45 neīsti darbi, bet ap 80 palikuši manuskriptos. [2] Visu Galēna darbu oriģināli ir grieķu valodā, taču vairāki līdz mūsdienām nonākuši ar citu valodu, vispirms latīņu valodas, starpniecību. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu