Satiekamies pie aptiekas!

Pirms 18 gadiem farmaceite DACE MAČUKA atvēra pirmo privāto aptieku Latvijā. To iekārtoja Cēsu vecpilsētā, ļoti šaurās telpās. Taču auga aptiekas popularitāte vietējo vidū. “Es vienmēr domāju, kā pircējam būs labāk,” saka Dace un neliedzas, ka, iespējams, būt un palikt viļņa augšgalā izdevies tieši tāpēc, ka vienmēr viņas vadītās aptiekas durvis bijušas pircējiem atvērtas no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, ka vienmēr strādājusi kopā ar pieredzes bagātām un zinīgām kolēģēm, ka ideju veidot privāto aptieku un palīdzēt tajā saimniekot atbalstījis vīrs Jānis.

2000. gadā Mačuku ģimene pašā pilsētas centrā ekspluatācijā nodeva jaunuzceltu aptiekas māju. Cēsu centra aptiekas vadītāja Dace Mačuka šo gadu laikā ir saņēmusi darba novērtējumu valsts mērogā - Gada farmaceita titulu, Grindeļa medaļu par ieguldījumu farmācijā un Veselības ministrijas atzinības rakstu par ieguldījumu farmaceitiskās aprūpes attīstībā lauku aptiekās. Viņa darbojusies Latvijas farmaceitu biedrības valdē, kur bijusi arī Lauku aptieku sekcijas vadītāja, un ir viena no Latvijas Brīvo farmaceitu apvienības dibinātājām. Toties jaunā aptiekas māja Cēsīs novērtēta kā vērienīga sabiedriskā celtne 2000. gadā, bet 2001. ieguvusi Gada aptiekas nosaukumu Latvijā. Tajā pašā laikā Dace Mačuka saka: "Mēs joprojām katru dienu strādājam, domājot par cēsnieku un mūsu lauku cilvēku vajadzībām. Un esmu gandarīta, ka varu lepoties ar savu darbu, mūsu aptieku un visbrīnišķīgāko kolektīvu pasaulē."

Ja vēlreiz būtu 1991. gads un jūs būtu izvēles priekšā - būt vai nebūt privātajai aptiekai -, kāda būtu jūsu atbilde?Aptieka ir atvērta katru dienu no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, arī nedēļas nogalēs un svētku dienās. Klienti apkalpo farmaceite Agita Vaivare

Nenožēloju padarīto, un atbilde noteikti ir - aptiekai būt. Tā bija pareizākā izvēle - strādāt privāti, taupīt līdzekļus no nopelnītā, likt santīmu pie santīma un iet šajā biznesā uz priekšu. Attīstīties un pa plašināties. Taču tobrīd mana izvēle nebija privāts bizness. Bija Godmaņa laiki, un tika pateikts, ka pārtikai būs brīvās cenas. Tolaik cilvēkiem bija vairāk naudas nekā preču veikalā un arī aptiekas plauktos. Cilvēki pirka pa desmit zāļu oriģināliem: analgīnu, citramonu. Pirka uzreiz 30 hematogena tāfelītes. Plaukti tukšojās. Aptiekas kļuva nerentablas. Daļu zaudējumu kompensēja valsts, bet bija skaidrs - ja valstij trūkst līdzekļu slimnīcām un ārstiem, tad farmācijai noteikti nepietiks. Neviens jau priekšā nepateica, kā laiki mainīsies, kas notiks, bet man bija skaidrs: vairs kā ģimene nespēsim finansiāli izdzīvot. Vecākais dēls tolaik sāka studēt, jaunākais mācījās pamatskolā. Domāju tikai par to, lai būtu līdzekļi viņu izglītošanai, lai paši varam iztikt.

Vai daudzas aptieku vadītājas no jums ņēma piemēru?

Man gribējās, lai tā būtu, bet cilvēkiem laikam pietrūka uzņēmības. Aptieku vadītāji visi bija farmaceiti, un farmaceiti pēc būtības ir izpildītāji. Rūpīgi, apzinīgi, kārtīgi, gatavo zāles pēc ārsta uzrakstītas receptes, iedod pircējam ārsta izrakstītus medikamentus. Ar mani bija mazliet citādi. Es tiešām visus aptiekas darbus protu. Pirms septiņdesmito gadu beigās kļuvu par aptiekas vadītāju, biju paspējusi gan par ķīmiķi-analītiķi pastrādāt, gan sterilos šķīdumus slimnīcai gatavot, tāpat arī visus aptiekā veicamos darbus darīt. Bet tas knauzerīgums man tomēr nav raksturīgs. Man kā padotajai vienmēr bija bail kļūdīties. Jāsaka godīgi, ka vadītājam ir ļoti daudz darba, tomēr tas ir atšķirīgi.

Un jūs izveidojāt ģimenes uzņēmumu.

Sākumā bija citādi. Tomēr ar laiku sapratu, ka viena maza aptieka nevar piederēt vairākiem cilvēkiem, jo intereses atšķiras. Es gribēju taupīt un attīstīt biznesu, jo tolaik bija jākrāj, kredītus uzņēmējdarbībai vispār nedeva. Ar vīru šādu domstarpību nekad nav bijis, jo ir kopīgas rūpes par ģimeni. Un tagad varu teikt, ka daudz strādājam, lai kalpotu klientam. Tā latiņa ir jānotur un jāceļ.

Aptiekas nekad nav bijušas bankrota vilnī. Darbību ir beigušas dažas lauku aptiekas, jo tur vairs nav farmaceita. Pašlaik lielākā daļa aptieku, kurām īpašnieks ir saglabājies farmaceits, atrodas laukos. Savulaik, kad varēja privatizēt aptieku, to varēja izdarīt kopā ar visu aptiekas māju. Tas nemaz nebija dārgi. Un ļoti labi, ka tā izdarīju. Ir pagājis 18 gadu kopš pārmaiņām, un valstij vairs nepieder neviena aptieka. Izņemot vien tās, kas turpina darbu stacionāros.

Teicāt, ka jūsu aptieka pagaidām krīzes sekas īpaši neizjūt. Bet kā pašlaik izdzīvo lauku aptiekas?

Ir ļoti sarežģīti. Pazīstu kolēģes Cēsu rajonā un arī citviet Latvijā, kuras dienā aptiekā var ietirgot vien četrus latus, ir aptiekas, kur dažu dienu neienāk neviens klients. Labāk klājas aptiekām, kur pagastos regulāri pieņem ģimenes ārsts. Bet ja tas atbrauc vien reizi nedēļā?! Zinu, ka mazās lauku aptiekās strādā tikai tās vadītāja un arī tad nevar samaksāt minimālo algu pat sev. Var jau teikt, ka cilvēki laukos tāpat dzīvos un medikamentus pirks, bet situācija tomēr ir mainījusies. Nākotne ir tām aptiekām, kur pagastu centros pulsē dzīve: ir skola, veikali, kultūras nams. Lai precei būtu noiets, ir vajadzīgs pircējs, bet pašlaik ļoti mainās cilvēku iepirkšanās tradīcijas. Cilvēki reizi nedēļā atbrauc uz pilsētu, lielveikalā sapērk visu nepieciešamo un ienāk arī aptiekā pēc zālēm. Pat pensionāriem vairs pensiju daudzviet nenes mājās, bet pārskaita uz kontu. Viņi atbrauc uz pilsētu, lai naudiņu izņemtu, tad dodas iepirkties un reti paiet garām aptiekai.

Vai lepojaties, ka esat neatkarīgas aptiekas īpašniece?

Jā, aptieka pieder mums abiem ar dzīvesbiedru, un mēs neesam iesaistījušies nekādās apvienībās.Ilggadējās Daces Mačukas kolēģes un domu biedrenes – farmaceites Ilze Saulīte un Rita Cilinska

Kādi ir neatkarības plusi un mīnusi?

Varu minēt tikai plusus. Mīnusu, manuprāt, nav. Man nav jāievēro nekādi kopīgi preču apgrozījuma, atlaižu nosacījumi. Esmu noturējusies pozīcijā - neviens nevar diktēt, kādus medikamentus pirkt, kādus pārdot, kādos plauktos ko izvietot. Es vados tikai pēc tā, kas nepieciešams pircējam. Un privāta, neatkarīga aptieka ir ļoti personiska. Tīklos tas zūd, jo aptieku vadītāji strādā profesionāli, bet ne tik motivēti. Jo savs vienmēr ir savs, nepārtraukti domāju, kā vēl kaut ko uzlabot.

Vai tad jūsu pircējs pēc lētākām zālēm neilgojas?

Mēs nedodam atlaides, bet cenšamies lētāk iepirkt zāles, lai mums būtu zemākas cenas. Un es nevaru izturēt mānīšanos. Man nepatīk, ka cilvēkiem iestāsta - iedodu tev atlaidi, bet nepasaka: patiesībā man ir augstākas medikamentu realizācijas cenas.

Vēl manīju, ka pie liela galda jūsu kolēģes ceno preci un rēķina cenu.

Mums ik pa laikam izsaka piedāvājumu iesaistīties kopējā aptieku datorizētajā sistēmā. Nu, arī tas mums nepatīk. Es varu tirdzniecības cenu pati sarēķināt pēc koeficienta. Datorizētā sistēma nav domāta tikai darba ērtībai, tas ir arī ierobežojums.

Esat arī strikti par to, ka aptiekas īpašniekam jābūt cilvēkam, kurš pēc izglītības ir farmaceits.

Daudzviet jau tā vairs nav, taču tā vajadzētu būt. Jā, tā ir mana pārliecība. Aptieka nav veikals, kas var piederēt ikvienam. Bet ar aptieku tīkliem tā ir noticis. Tāpēc šobrīd arī tik aktuāla diskusija: vai 2010. gadā noteikumiem jāmainās vai arī tie drīkst palikt tādi kā līdz šim.

Vai šobrīd krasi mainās medikamentu, uztura bagātinātāju realizācijas apjoms?

Jūs domājat tāpēc, ka valstī pasliktinājušies ekonomiskie apstākļi? Pagaidām krīzes ietekmi nejūtam. Noteikti būs tā, ka cilvēki kādu brīdi pirks mazāk zāles, bet par to nevajadzētu uztraukties. Es uzskatu, ka zāles nav jāēd kā maize. Cilvēki palaižas slinkumā. Nekā citādi sev nepalīdz kā vien ar tableti. Man kā aptiekas vadītājai par to nemaz neklātos runāt, bet ir jāpadomā par pareizu ēšanas režīmu, par kustībām. Pati divas reizes nedēļā eju vingrot. Tas nav lēti. Taču, ja nav naudiņas, var aiziet uz nodarbībām dažas reizes, iemācīties vingrojumus un turpināt mājās. Nevar uzēst resnu vēderu, tad žēloties, ka sāp mugura, un iet pie ārsta pēc receptes. Lasīju kāda vācu ārsta piemēru. Viņš bija teicis pacientiem: "Kamēr jūs ar mani kopā nedosities rīta skrējienā, es jums nekādas valsts kompensējamās zāles nerakstīšu!" Drastiski, bet ne bez pamata.

Sabiedrība kļūst arvien vecāka un slimāka. Un aptiekā ir pierādījums - gandrīz trešdaļa medikamentu pret valsts kompensējamo zāļu receptēm.

Lūk, šī situācija mani satrauc visvairāk. Jūs vaicājāt, kā cilvēku pirktspēja ietekmēs aptieku? Noteikti ne tik graujoši kā situācija, ja valsts kādā brīdī nespēs samaksāt aptiekām par slimniekiem izsniegtajiem kompensējamiem medikamentiem. Cilvēki būs atnākuši, zāles saņēmuši, bet mēs slīgsim zaudējumos. Kad kompensējamos medikamentus pasūtām, par tiem mūsu aptieka nākamajā dienā norēķinās. Kompensējamās zāles ir dārgas. Ja mēneša beigās valsts tās neatmaksā, tad tās ir krietnas summas. Aptiekas kaut kā par šo situāciju nerunā, bažas nepauž skaļi.Preču cenošana. Vairākas reizes nedēļā cenu zīmes zālēm uzliek farmaceites Ilze Saulīte (no kreisās), recepšu ievadīšanas operatore Vizma Sidorenko un farmaceita palīdze Ilze Blaua

Vai krīze jūs neskar arī citādi - nav jābažījas par peļņu, par darbinieku algām?

Mums ir ļoti labs kolektīvs, profesionālas kolēģes ar milzu pieredzi. Divas no viņām pat bijušas lielu aptieku vadītājas Rīgā, viena Vecpiebalgā. Pēc pensionēšanās kolēģes darbu turpina pie mums, un vienreizēji labi, ka tā. Man šķiet, ka mūsu atalgojums ir konkurētspējīgs, un ne no viena darbinieka es neatteikšos. Šie ir cilvēki, kas aptieku dara tik labu. Cita lieta - es labprāt vēlētos darbā pieņemt kādu jaunu kolēģi, bet trūkst. Joprojām farmaceiti pēc izglītības iegūšanas labprātāk izvēlas darbu zāļu firmās. Brauc pie manis jaunas, zinīgas meitenes un piedāvā medikamentus. Man tā ir ļoti žēl.

Abi jūsu dēli izvēlējušies kļūt par ār-stiem.

Esmu ļoti priecīga, ka viņi izstudēja medicīnu un abi arī strādā profesijā. Mareks ir traumatologs Vidzemes slimnīcā, bet Ronalds ir rezidents. Viņš izvēlējies onkoloģiju un līdzdarbojas ārstiem Gaiļezerā. Man grūti pateikt, kāpēc viņi izvēlējās būt ārsti, bet ļoti priecājos par šo izvēli. Ārsta darbs ir ļoti grūts, atbildīgs, tāpēc man ir skumji, ka cilvēkiem ir tik grūti ārsta apmeklējumam iztērēt vien 50 santīmu vai divus latus. Diemžēl padomju laika domāšana cilvēkos mainās ļoti lēni. Pie friziera samaksāt piecus latus nav nekas. Nav arī pareizi, ka cilvēki domā - zālēm jābūt lētām. Maizīti ir grūti izcept, bet cik cilvēku strādā, lai izgudrotu un ražotu medikamentu!

Vai aptiekā interesējas arī par Latvijas preci?

Jā, cilvēki prasa. Mūsu aptiekā ir ļoti plašs sortiments, un noteikti var izvēlēties arī Latvijā ražotus medikamentus. Visejošākās ir Latvijā ražotās mikstūras, sīrupiņi un tējas. Par dr. Tereško tēju maisījumiem ir vislabākās atsauksmes. Tā kā dakteris ir Cēsu cilvēks un zinu, cik rūpīgi un apzinīgi viņš tos gatavo, varu droši pircējiem ieteikt.

Vai pircēji ar farmaceitiem labprāt aprunājas?

Ir dažādi. Kāds izstāsta, kā jūtas, kas atgadījies, cits klusē un pasniedz vien recepti. Bet mēs ļoti labi saprotam savus pircējus - šo gadu laikā ir izveidojusies pastāvīga klientūra. Cilvēki nāk, jo zina, ka varēs iegādāties to, kas nepieciešams. Mēs mudinām uz mūsu aptieku nākt arī gados jaunākus cilvēkus. Jaunās ģimenes pie mums par zemāku samaksu var iegādāties pamperus, piena maisījumus. Kad veidojām aptiekas tirdzniecības zāli, tad pati simtiem reižu pie durvīm stāvēju un domāju, kādā izkārtojumā sortiments būs pārskatāmāks. Kur būt tirdzniecības vietām, kā aptieku brīvi var izstaigāt pircēji. Skaidri zināju, ka pie ieejas aptiekā nevajag nevienu pakāpienu, lai viegli veciem cilvēkiem, lai māmiņas var iebraukt ar bērnu ratiņiem. Pirms 2000. gada, kad māju projektēja, sabiedrībā vēl maz runāja par invalīdiem un vides pieejamību. Sanāca, ka aptieku ērti var apmeklēt arī cilvēki ratiņkrēslā.

Jūs ne reizi vien sarunas laikā sakāt - Mačuku aptieka.

Tā tas arī ir. Mēs abi ar vīru šeit esam no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ēku būvējām saimnieciskā kārtā, un Jānis - sertificēts būvinženieris - vadīja visus celtniecības darbus un šobrīd uztur ēku saimnieciskā kārtībā. Viņš tagad ir arī aptiekas ekonomists un SIA direktors, bet es varu vairāk ļauties farmācijas lietām.

Visus šos gadus bijis tā - vakaros palaižam darbinieces ātrāk mājās un paši pēc vienpadsmitiem vakarā, kad beidzies darba laiks, slēdzam durvis. Tā katru dienu, arī brīvdienās. Un zināt, kā vēl ir sanācis? Nekad nebūtu iedomājušies! Mūsu aptiekas logi katru dienu, arī svētkos gandrīz līdz pusnaktij ir gaiši, un cilvēki te sarunā tikšanos. Viņi nesaka: satiekamies centrā. Viņi saka: gaidu tevi pie aptiekas!Dace priecīga par dēliem, kas izvēlējušies ārsta profesiju. Jaunākā dēla Ronalda izlaidumā 2005. gadā

Foto: Māris Buholcs un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Daktera Sema metode. VISAMS RAFAELS, traumatologs ortopēds

    Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata. Kad libānietis VISAMS RAFAELS pagājušā gadsimta deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, mūsu zeme viņam šķita tumša, auksta un nesmaidīga. Pārvarējis vēlmi uzreiz mukt mājās, Visams jeb dakteris Sems, kā viņu sauc draugi un kolēģi, ne tikai sekmīgi pabeidza studijas, izgāja rezidentūru un saņēma uzaicinājumu pievienoties traumatologu komandai Gaiļezerā, bet arī no sirds iemīlēja mūsu zemi un nu jau ceturtdaļgadsimtu Latviju sauc par savām mājām. Lasīt visu

  • Zāļu cenas. Redzamais un neredzamais

    Mums patīk salīdzināties ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Ar benzīna cenu, ar algām, ar nodokļu slogu, ar e–veselību, arī ar zāļu cenu. Pirmsvēlēšanu diskusijās tā kļuva par vienu no karstajiem kartupeļiem — Latvijā zāles esot pārāk dārgas un jāmeklē risinājumi to cenas samazināšanai. Šajā rakstā skats uz zāļu cenu plašāk: kas to ietekmē un kā cena iespaido pacientu līdzestību. Lasīt visu

  • Ko mācīties no somiem? Pieredze infekciju kontrolē

    Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā? Lasīt visu