Gide orgānu topogrāfijā. Anatomijas pasniedzēja Ilva Duļevska

Asprātīga, pacietīga, komunikabla, viņas sabiedrībā dzirkstī humors. Ar sev piemītošo aizrautību, šķiet, viņa arī apaļai nullei – ja vien ir kāda kripatiņa intereses – iemācītu anatomiju. Un vēl – viņa nav īpaši jāprovocē, lai itin viegli aizrunātos līdz puķēm, kaķiem un suņiem. Tā viņai īpaša mīlestība. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta Anatomijas katedras docente un Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeja vadītāja Dr. med. Ilva Duļevska.

Ir februāra vidus, sesija joprojām turpinās - nāk parādnieki, kas vēl nav saņēmuši ieskaiti. Kā sesijas laikā jūtas pasniedzējs?

Pret saviem studentiem vienmēr mēģinu būt lojāla. Par notiekošo īpaši nestresoju, bet cenšos iejusties viņu ādā. Šeit strādāju divdesmit deviņus gadus un jau pēc studenta atbildes pirmajiem teikumiem varu diezgan nemaldīgi pateikt, ko viņš zina un ko - ne pārāk. Tāpat arī uzreiz pieķeru, ja kāds kaut ko nošpikojis. Studiju sākumā daudziem grūtības sagādā latīņu valoda. Īpaši tiem, kas līdz šim ar to nav saskārušies. Viņiem iznāk dubulta slodze - lielais mācību apjoms anatomijā, turklāt viss latīņu valodā.Viss vēl priekšā – 1. kursa studente Ilva (otrā no kreisās)

Vēl tagad labi atceros to, kā pati šeit jutos, būdama studente. Toreiz domāju, ka pēc augstskolas beigšanas mūžam vairs kāju te nesperšu! Mācību materiāls šķita tik grūts un neaptverams... Te nu nonākam pie sakarības: nekad nesaki - nekad! Bet, ja nopietni, tad man ļoti paveicās ar anatomijas pasniedzēju - docenti Ainu Visocku, kura vienmēr pret studentiem bija iecietīga un saprotoša. Docente vēlāk mani uzaicināja uz šejieni strādāt.

Vai studenti regulāri iekrīt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem?

Ir temati, par kuriem studenti paši saka - tas materiāls ir grūtāks, bet tas - vieglāks. Negribu teikt, ka viņi iekrīt. Drīzāk vai nu students anatomiju iekaļ, vai arī to saprot. Kad Rīgas Stradiņa universitātē (toreiz - Medicīnas institūtā) pati tikko sāku strādāt, reiz ātrumā nevarēju atbildēt uz kāda studenta uzdoto papildjautājumu un to ļoti pārdzīvoju. Kāda vecāka kolēģe, kura šeit strādāja jau vairāk nekā četrdesmit gadu, mierināja: "Ko jūs satraucaties, es daudzas lietas pilnībā izprotu tikai tagad!" Viņai bija taisnība! Tā īstā sapratne nāk ar gadiem. Nepietiek ar to, ka students zina, kur sākas attiecīgais nervs vai asinsvads. Anatomija - tā ir orgānu topogrāfija jeb to savstarpējās attiecības un novietojums atsevišķos ķermeņa apvidos.

Vai eksāmenu laikā bieži gadās dzirdēt ko rubrikas Smejies vesels! cienīgu?

Nē. Līdz eksāmeniem tomēr tiek tikai tie, kas sasnieguši zināmu līmeni un kaut ko apguvuši. Visi mūsu pasniedzēji ir profesionāļi, un, ja kāds students galīgi nevēlas mācīties, tad šīs viesmīlīgās telpas viņš parasti atstāj jau pirms eksāmeniem. Reizēm gadās, ka students kaut ko nav atkārtojis un līdz ar to pasaka kādu anatomisku muļķību. Vai arī viņš kaut ko iekalis un nespēj to salikt kopā ar pārējām zināšanām, bet nekā smieklīga tur nav.

Leģendārā anatomijas pasniedzēja docente Ausma Bērziņa ir teikusi, ka "anatomija ir alfabēts, un to nedrīkst zubrīt, bet vajag mācīties kopējās likumsakarības. Anatomijā nevar slīdēt". Piekrītat? “Man ļoti paveicās ar anatomijas pasniedzēju – docenti Ainu Visocku”

Piekrītu. Bez mācīšanās anatomiju apgūt nav iespējams, bet no zubrīšanās un iekalšanas arī maz labuma. Anatomija ir jāizprot, bet saprast var tikai tad, ja mācās. Pasniedzēja galvenais uzdevums ir norādīt studentam pareizo virzienu, kas un kā jāmācās. Ir valstis, kur pasniedzējs atnāk, uzmet uz galda kaulus un saka: "Tagad mācieties paši! Jautājumus uzdosit vēlāk." Mēs, tie, kuri izgājuši veco padomijas skolu, saviem studentiem joprojām daudz rādām un stāstām. Viņi pie tā pierod, bet tajā pašā laikā šeit nav bērnudārzs...

Students var arī kādreiz paslinkot. Pasniedzēji jau tāpat uzreiz redz, no kura iznāks lietaskoks un no kura - ne. Šajā jautājumā kļūdāmies reti. Ar tiem, kas nespēj saprast elementāras likumsakarības, neauklējamies. Anatomija jau nav vienīgais priekšmets, uz ko viņi iekrīt. Ir taču virkne citu: ķīmija, bioloģija, histoloģija. Taču tajā pašā laikā neviens pasniedzējs neatsaka studentam, kurš neskaidrību gadījumā lūdz konsultāciju.

Kas ir jūsu atslēga anatomijas mācīšanā?

Docente Ausma Bērziņa bieži citēja kādu anatomijas dižgaru, kurš savulaik teicis: "Anatomija ir grūti iemācāma, ne visai patīkami ož un ātri aizmirstas." Lasot lekcijas, viņa vienmēr izmantoja konspektus. Neraugoties uz lielo pieredzi. Jaunībā man tas šķita mazliet savādi, bet viņa vienmēr atgādināja, ka pasniedzējam mācību materiāls allaž jātur pa rokai un uz katru lekciju jāgatavojas īpaši. Tagad viņas teikto bieži atceros. Tas, ja pasniedzējs kādu priekšmetu pa sniedz daudzus gadus, vēl nenozīmē, ka viņš bez iepriekšējas sagatavošanās perfekti nolasīs lekciju.

Vai jūs var tā pa īstam nokaitināt?“Man ļoti patika prodekānes amatā aizvadītais laiks”

Vispār mani ir grūti nokaitināt. Šajos gados tā pa īstam sirdīga esmu bijusi tikai kādas divas trīs reizes. Mani var izvest no pacietības tikai un vienīgi ar absolūtu nezināšanu.

Kā mainījušās anatomijas mācību metodes šo divdesmit deviņu gadu laikā, kopš strādājat?

Mainās terminoloģija, bet pašā anatomijā kā mācību priekšmetā nekas daudz nevar mainīties. Kur asinsvads vai nervs gājis, tur iet. Morfoloģijā gan daudz kas mainījies, bet makroanatomijā - ne. Lai gan tas, protams, nenozīmē, ka, mācot anatomiju, arī nevar sastapties ar pārsteigumiem. Kad anatomikumā strādāju apmēram piekto gadu, kādā nodarbībā kopā ar studentiem preparējām vēdera dobumu. Es skaidroju, kur kas gaidāms, bet pēkšņi konstatējam - nav kuņģa! Turklāt nav bijusi arī tā rezekcija. Rezultātā, aplūkojot krūšu dobumu, izrādījās, ka kuņģis attīstījies tur. Tā ka simtprocentīgi kaut ko zināt nevar nekad. Turklāt darbs ar studentiem nekad nav vienmuļš. Tā ir jaunība! Piecus gadus biju Medicīnas fakultātes prodekāne, un man ļoti patika arī šis darbs. Tieši saskarsme ar studentiem. To jau uzreiz var redzēt, vai viņā ir pietiekami daudz nekaunības un nav īpašas vēlmes mācīties vai arī kāds ārējais faktors ietekmē nesekmību. Tādus savu reizi arī sarāju. Bet kopumā man ar studentiem ir ļoti paveicies.

Vienu brīdi parādījās diskusijas par to, ka cilvēku secēšana un preparēšana ir novecojusi metode. Tomēr beigu beigās bija jāatzīst, ka ar mulāžām un datorprogrammām vien arī iztikt nav iespējams. “Anatomiju mācot, nav rutīnas, jo studenti ir tik atšķirīgi!” Ar ārzemju studentu grupu

Tā ir. Es joprojām preparēju un domāju, ka bez tā izstudēt medicīnu nav iespējams. Mulāžas un datorprogrammas var izmantot tad, kad labi pārzini pamatpriekšmetu. Kad viesojos Austrālijā, tur bija iespēja apskatīt Anatomikumu. Arī viņi joprojām preparē. Mēs, atšķirībā no viņiem, balzamējot pamatā lietojam formalīnu. Bet pamazām arī pie mums ienāk citas, jaunākas metodes.

Vai šobrīd, kad it visās jomās tiek piesauktas cilvēktiesības, pietiek pētāmo ķermeņu?

Viegli nav. Pie mums pārsvarā nonāk tie cilvēki, kuriem nav piederīgo, kas būtu ar mieru uzņemties apglabāšanu. Gandrīz nemaz tādu, kuri paši novēlējuši savu ķermeni zinātnei. Cilvēki bieži iedomājas, ka šādi var nopelnīt naudu, bet, tiklīdz sakām, lai vispirms aiziet pie notāra noformēt novēlējumu, tā visi lielie zvanītāji pazūd bez pēdām. Gadās arī - kāds lēmumu pieņēmis mirkļa iespaidā, bet patiesībā šādam solim nav gatavs.

Anatomikumu jau kopš senseniem laikiem apvijusi īpaša smarža un noslēpumainības aura...

Viss sākas ar to, ka Anatomikumam ir ārkārtīgi smagas ieejas durvis. Es to uztveru kā pirmo zīmi, ka šeit būs smagi jāstrādā un daudz jāmācās. Kādreiz Anatomikuma telpās atradās grieķu ortodoksālās (pareizticīgās) baznīcas garīgais seminārs. Protams, arī tas atstājis savu zīmogu. Cilvēki, kas uz šejieni atnāk ekskursijā, man bieži jautā: "Vai šeit dzirdami kādi mistiski soļi vai skaņas?" Es nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Pret katru mirušā ķermeni izturamies ar cieņu. Arī studentiem vienmēr atgādinu, ka preparāti vai kauli, kurus viņi tur savās rokās, kādreiz piederējuši kādam cilvēkam. Sabiedrībā diezgan stipri iesakņojies mīts par to, ka medicīnas studenti ir ciniķi, kas blakus preparējamam ķermenim var mierīgi uzkost sviestmaizes. Tās ir muļķības! Kādreiz jau gadās pa kādam bravūrīgākam puisim, kurš grib meiteņu priekšā izrādīties, bet pārsvarā arī studenti pret to visu izturas ar pietāti.

Kā jūs pati izvēlējāties medicīnu? Pirms 25 gadiem – Ilva Duļevska ar vīru, meitām Janu un Ievu un savu mammu

Zināmā mērā vecāku iespaidā. Man bija jāizvēlas starp Mākslas akadēmiju un medicīnu. Beigu beigās tomēr izlēmu par labu me di cīnai. Mans sapnis toreiz bija kļūt par praktizējošu ārsti, ķirurģi. Tomēr ātri vien sapratu - esmu pārāk emocionāla, lai varētu būt profesionāls ķirurgs. Sievietei, īpaši, ja viņai ir ģimene un bērni, grūti būt tik pragmatiskai, kā to prasa šī profesija. Daži saka: "Ko jūs - teorētiķi - neko nedarāt..." Bet kādam jau jāsagatavo nākamie praktiķi.

Sākumā tomēr bija pediatrija.

Un tieši šajā darbā sapratu, ka nevaru būt praktizējoša ārste. Tik ārkārtīgi dziļi pārdzīvoju katru savu pacientu, ka vēl tagad detalizēti atceros visus smagākos gadījumos. Brīvdienās zvanīju no mājām un interesējos, kā klājas maniem pacientiem. Intuitīvi jutu, kad kādam pasliktinājies vispārējais stāvoklis. Man ļoti patika savs darbs, bet ārstam tomēr jābūt ar vēsāku prātu. Protams, nevar iztikt arī bez iejūtības, bet jebkurā gadījumā zināma distance jāievēro.

Vai kādreiz esat domājusi par to, kāds cilvēks varētu izskatīties pēc tūkstoš un vairāk gadiem? Laiku pa laikam izskan visādas teorijas, piemēram, tehnoloģiju ietekmē samazināsies cilvēku sazināšanās spējas un atrofēsies smadzenes; tā kā pārtika nebūs jākošļā, sarukšot žokļa kauls...

Nav tā, ka man tas būtu vienaldzīgi, bet esmu vairāk reāliste. Man fantastiska nekad nav bijusi īpaši tuva. Neesmu pareģe, bet domāju, ka diez vai kaut kas īpaši mainīsies. Cilvēki šobrīd atkal atgriežas pie visa dabiskā, ir gatavi braukt uz laukiem, lai nopirktu ekoloģiski tīru pārtiku. Nevienam tās pārmērīgās ķīmijas uzturā nav vajadzīgas. Kas attiecas uz zinātniskajām tehnoloģijām, protams, daudz kas virzījies uz priekšu ar pozitīvām tendencēm. Bet tajā pašā laikā - nu, nevar to pašu anatomiju iemācīties tikai virtuāli! Tāpat kā nav un nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi izmeklēt pacientu bez cilvēciskas saskarsmes ar viņu.“Ja kādreiz būs vairāk laika, par saviem suņiem uzrakstīšu grāmatu”

1996. un 1997. gadā jūs pētījāt skolēnu fiziskās attīstības rādītājus. Kas notiek šodien?

Pētījumos pievērsos septiņus līdz astoņpadsmit gadus vecām meitenēm. Ceru, ka mana doktorante šogad aizstāvēs promocijas darbu par zēnu fiziskās attīstības rādītājiem gadsimta pārmaiņu procesos.

Pētījumi, ko veicu gadsimtu mijā, apliecināja, ka mūsu meitenes uz Eiropas kopējā fona izskatās labi. Viņas ir vienas no slaidākajām Eiropā. Interesanti, ka pagājušā gadsimta beigās meitenēm bija platāki pleci un šaurāki gurni nekā viņu vecuma jaunietēm agrāk. Tas liecina par zināmu maskulinizācijas tendenci populācijā. Tomēr, lai spriestu par fiziskās attīstības rādītāju dinamiku, pētījumi jāveic sistemātiski, tikai tad objektīvi varēsim izvērtēt bērnu un jauniešu parametrus. Taču daudzās pasaules valstīs, kur šādus pētījumus veic regulāri, tiek nodrošināts arī vajadzīgais finansējums...

Skatoties uz šodienas skolēniem, pēdējā laikā mani uztrauc tas, ka novērojam daudz vairāk adipozu bērnu. Tāpat skolēniem jau agri novērojami stājas traucējumi, par to liecina manas kolēģes S. Umbraško pētījuma rezultāti. Tas lielā mērā saistīts ar ergonomiski nepareizām skolēnu darba vietām. Daudzās mācību iestādēs skolēni joprojām no pamatskolas līdz vidusskolai sēž vienos un tajos pašos solos. Meitenes bieži kļūst par skaistuma ideāla upuriem. Anoreksija un bulīmija - tās ir nākamās, apspriešanas vērtās problēmas. Visas meitenes grib izskatīties kā supermodeles, nedomājot par iespējamām veselības problēmām, kas var izraisīt neatgriezeniskas sekas.

Kāds, jūsuprāt, ir skaists cilvēks?

Tas ir ļoti individuāli. Bez šaubām, vizuālais izskats pirmajā brīdī spēlē ļoti lielu lomu. Tomēr, ja ar kādu laika gaitā izveidojas tuvākas attiecības, tad skaistuma ide āls pa liek otrajā plānā. Šis cilvēks vienkārši paņem savā varā ar garīgo pasauli, ar to, ka viņš ir patīkams un interesants sarunbiedrs. Pastāv taču psiholoģiskā saderība un arī nesaderība! Ir cilvēki, kuri ir atvērti un ar kuriem uzreiz izveidojas sirsnīgas un tuvas attiecības, bet ir arī tādi, ar kuriem komunicēt daudz grūtāk. Man kā pasniedzējai jāatrod kontakts ar visiem.

Kā ir būt slavenas meitas mammai? Vidējais latvietis droši vien vairāk atpazīst Janu Duļevsku...

Tiešām? Katrā ziņā savām meitām - nedz Ievai, nedz Janai - nekad neesmu kaut ko spiedusi darīt tikai tāpēc, ka man gribētos, lai viņas to dara. Priecājos, ka katra no viņām atradusi savu vietu, bet nevienai no viņām tas nav nācis bez smaga darba.

Kas ir jūsu spēka baterijas?

Ja domāju par to, kas šajā dzīvē sagādā vislielāko gandarījumu, tad, protams, tā ir ģimene un draugi. Ja savējiem viss labi, tad arī man ir labi.

Kas apbēdina?

Lielā nesakārtotība, kāda šobrīd visās jomās valda mūsu valstī. Lai man nestāsta, ka to visu nevar sakārtot! Esmu pārliecināta, ka var. Šobrīd visi uztraucas par to, kas mūs gaida nākotnē. Es kaut šodien varētu aiziet uz laukiem un zinātu, ko tur darīt. Domāju, ka cilvēks, kurš ir vesels - kuram ir divas rokas, divas kājas un vēl arī galva uz pleciem - var iziet no jebkuras situācijas. Laukos joprojām nav iespējams atrast cilvēkus, kas vēlētos strādāt. Protams, tas nenozīmē, ka atbalstu to cinismu, kāds šobrīd valda mūsu augstākajās aprindās. Valstij ir jāatbalsta slimie, vientuļie, vecie cilvēki un tāpat arī jaunās ģimenes. Sāp sirds par tiem jaunajiem lauksaimniekiem, kam savulaik tika tik daudz solīts, bet tagad viņu saimniecības ir bankrota priekšā. Taču tajā pašā laikā ir arī tādi, kuri, neraugoties uz šā brīža smago situāciju, ir raduši iespēju veiksmīgi uzsākt savu biznesu. Tas priecē. Galvenais - nenolaist rokas un atcerēties, ka no katras bezizejas ir izeja.

Jūs esat ne tikai optimiste, bet arī moderna vecmāmiņa.

Man šobrīd vēl jāstrādā, līdz ar to nevaru mazdēlam veltīt tik daudz laika, cik varbūt vēlētos. Ar mazdēlu kopā ejam uz hokeju, spēlējam futbolu un braucam uz laukiem. Martinam ir laimējies, ka viņam ir arī vecvecmāmiņas. Cienījamā vecumā, bet abas ar mūsu piecgadīgo jaunekli galā tiek lieliski. Mana mamma savos 85 gados seko līdzi visam, kas notiek politikā, regulāri viņai pērkam jaunākās grāmatas. Pa ziemu pie mums atbrauc arī otra vecvecmāmiņa.

Un, kad brīvdienas klāt...

Tad kopā ar vīru sēžamies mašīnā un braucam uz Jēkabpils pusi. Gandrīz viss mans brīvais laiks paiet, nodarbojoties ar lauku māju labiekārtošanu un atjaunošanu. Ļoti patīk dārzs un ziedi. Stādot puķes, parasti cenšos ievērot zināmu krāsu gammu, ne velti kādreiz sapņoju par Mākslas akadēmiju. Laikam jau šī dzirksts nekur nav pazudusi... Blakus zilām delfīnijām manā puķu dobē aug violetas rozes un baltas tulpes. Baltos toņus pakāpeniski nomaina dzeltenie un sārtie.

Ja to varētu atļauties, labprāt vairāk palasītu. Ir tik daudz grāmatu, ko gribētu izlasīt! Joprojām cenšos izbrīvēt laiku, lai apmeklētu izstādes. Un vēl man ir kāda vājība, vārdā kaķi. Smejos, ka laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kaķis, jo savu dzīvi bez viņiem nevaru iedomāties. Šobrīd tie ir divi nešpetni persieši. Katrs ar savu raksturu un untumiem. Savā starpā diezgan nesaticīgi, bet, tiklīdz eju iekšā pa durvīm, tā abi skrien pretī. Vēl mums ir suns Flēra, Vidusāzijas aitu suņa un kaukāzieša krustojums. Suns mūsu mājās bijis vienmēr. Flēru izvēlējāmies kopā ar mazdēlu Martinu, baltu, lai sunim vasarā nav tik karsti. Flēra ir ļoti skaista, bet ārkārtīgi emocionāla un neaprēķināma. Ja viņai ir slikts garastāvoklis, tad viņa var pieteikt badastreiku. Savukārt prieka brīžos nevienam tā arī nav izdevies viņai iestāstīt, ka nevajag lēkt augšā... Viņa mums ir tā izrakusi visu dārzu, ka pavasarī kaut ko iestādīt varēsim tikai speciāli nožogotā laukumiņā. Ja mūsu dāma kaut kur sētā atradīs kādu spraugu, tad noteikti šo iespēju garām nelaidīs... Neskaitāmas reizes esam braukuši pa visu Mežaparku, viņu meklēdami. Par laimi, vienmēr arī atrodam. Bet par saviem suņiem kādreiz, kad būs vairāk laika, uzrakstīšu grāmatu.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu

  • Kur noķert aiz astes Latvijas vasaru?

    Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube. Lasīt visu

  • Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

    Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā. Lasīt visu