Pacietīgā gaidīšana, rupjmaize un Sisī. Ginekoloģe un dzemdību speciāliste Dace Rezeberga

Tikko esam sākušas runāt, kad pēc klusa klauvējiena Rīgas Dzemdību nama galvenās ginekoloģes Daces Rezebergas kabinetā ieskatās kolēģe Ilze Kreicberga un silti saka: “Jūsējais ir piedzimis...” Sarunas laikā Dace izlasa, apzīmogo un paraksta dažus kolēģu atnestus dokumentus, bet ne reizi neieskatās pulkstenī. Tikai vēlāk – pašās sarunas beigās – viņa ierunāsies par laiku, kas tik ātri paiet...

Jums patīkot arvien jauni izaicinājumi. Kas ir pašreizējais?

Tā noteikti ir Dzemdniecības grāmata, kuru manā redakcijā veido Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras kolektīvs. Es gan saku, ka šis projekts jau ir sūnām apaudzis - aizsākts vēl profesores Guntas Lazdānes laikā, gandrīz pabeigts, bet pa vidam aizstāvēju doktores disertāciju, un tad izrādījās, ka topošajā grāmatā daudz kas jāpārstrādā, jo ir daudz jauninājumu. Klasiskā dzemdniecība gan īpaši nemainās, bet tiek radītas jaunu medikamentu paaudzes, mainās pieeja grūtnieču izmeklēšanai un taktika. Ideālajā variantā dzemdniecības mācību līdzekļus vajadzētu atsvaidzināt ik pēc pieciem gadiem, citādi ir grūti mācīties. Pašlaik latviešu valodā var mācīties vien no 1982. un 1989. gadā izdotām grāmatām, tāpēc atsvaidzinātos Dzemdniecības grāmatas fragmentus regulāri izsūtu saviem studentiem kā mācību materiālu.“Atgādinājums par laiku, kas plūst un mainās!”

Ko studenti no jums gaida?

Interesantas nodarbības un īstus pacientus. Diemžēl dzemdniecības un ginekoloģijas studentu grupām ir pagrūti rādīt reālus pacientus, jo tā ir ļoti jutīga un intīma sfēra. Ir daudz vienkāršāk uzrunāt pacientu, lai viņš studentiem ļauj skatīt savu kāju ar varikozām vēnām, bet daudz sarežģītāk ir paskaidrot pacientei, kāpēc studentiem vajadzētu piedalīties dzemdībās vai būt klāt viņas vaginālās apskates laikā. Ja grupā ir divpadsmit studentu, tad piedalīšanās dzemdībās ir apgrūtināta, jo vairāk, ja tās ir ģimenes dzemdības, kurās pārim ir sava noskaņa, savas izjūtas. Studentiem tur visbiežāk nav vietas ne fiziskā, ne emocionālā izpratnē.

Ko jūs gaidāt no studentiem?

Lai viņi mācās. No tā, ko studenti dzird lekcijās, viņi atceras apmēram piecus procentus, savukārt no tā, ko iemācās paši, - deviņdesmit piecus. Tas nozīmē, ka klasiskās lekcijas kā mācīšanās un mācīšanas metode nav īsti laba. Man ļoti patīk tās studentu grupas, kur studenti ir sagatavojušies, izpētījuši vairākus avotus, uzdod jautājumus. Pedagoģija man patīk tāpēc, ka pašai ir motivācija interesēties par visu jauno, lai nodotu to tālāk.

Ko visspilgtāk atceraties no saviem studiju gadiem?

Klasisko studentu dzīvi - kolhozu, studentu celtnieku vienību. Atceros, kā Siguldā būvējām cūku fermu un es strādā ju pie betona maisītāja. Neesmu gan bijusi paskatīties, kā mūsu būvētās fermas izskatās šodien. Dzīvojot kopmītnēs, bija lieliska iespēja citam citu iepazīt, un vēl joprojām zinu savus kursabiedrus, zinu, kādās specialitātēs viņi praktizē un kur viņus meklēt.Divus gadus vecā Dace

Nemitīgo pārmaiņu dēļ dzemdniecības grāmata jauna būs tikai īsu brīdi. Kas visbūtiskāk mainījies dzemdniecībā, kopš strādājat savā specialitātē?

Kad padomju laikos sāku strādāt, bija citi uzskati par ārsta un pacientes sadarbību, citādas izmeklēšanas taktikas. Topošajām mammām, dzemdētājām un nedēļniecēm bija jāpilda ārsta norādījumi, un viņām neko nepaskaidroja. Tagad ārsts un grūtniece drīzāk ir partneri, pacientei ir tiesības zināt visu, kas ar viņu notiek un notiks. Arī grūtnieces ir daudz zinīgākas un nāk ar savu viedokli. Tajā pašā laikā joprojām ir sievietes, kuras nezina, kas ar viņām notiek un notiks.

Medicīnas iespējas ir krietni mainījušās. Un neauglības problēmas! Mūsdienās tās visas ir risināmas - tiek izdarīts tas, ko savulaik uzskatīja par neiespējamu. Vienlaikus krietni pieaug grūtniecības un augļa patoloģiju skaits, un tam ir vairāki iemesli. Teiksim, grūtnieču vecums. Tagad arvien biežāk dzemdē sievietes pēc 35 gadiem. Savu dara arī vide un pārtika. Tāpat pieaug dzīvesveida slimību ietekme - piemēram, desmitā daļa grūtnieču smēķē.

Un vēl esam kļuvuši nepacietīgāki. Agrāk stundām gaidījām pat tad, kad mazulis bija tūpļa guļā, tagad šādos gadījumos nekavējoties nozīmē ķeizargriezienu.Kopā ar vecākiem – Rīgas Medicīnas institūta izlaidumā

Esat dabīgu dzemdību piekritēja?

Visi mani skolotāji ir bijuši konservatīvi, un arī es priecājos par katru gadījumu, kad man izdodas sievieti atrunāt no ķeizargrieziena, ja tam nav nekāda medicīniska pamata. Ja ķeizargrieziens būtu tik labs, nevienai sievietei neļautu dzemdēt pašai. Bet komplikācijas pēc šīs operācijas var būt ļoti nopietnas.

Dzemdniecība ir ļoti pacietīga gaidīšana. Vecmātes parasti ir pacietīgākas, ārsti - aizdomīgāki un steidzīgāki.

Jūs pati joprojām aprūpējat grūtnieces un pieņemat dzemdības.

Jā, man patīk dzemdniecība. Ja es varētu, labprāt būtu parasta ierindas ārste. Arī tagad reizēm, kad trūkst dakterīšu vai kāds ir saslimis, strādāju kā dežurējošā ginekoloģe. Man patīk būt starp kolēģiem, patīk būt komandas loceklei. Tieši ikdienas darbā var vislabāk izjust plecus, kas tev blakus. Turklāt nevar būt labs teorētiķis, neiepazīstot un neatsvaidzinot praktisko pusi.

Joprojām aprūpēju grūtnieces un slēdzu dzemdību līgumus. Katru grūtnieci uztveru ļoti emocionāli, patiesi priecājoties līdzi. Ja grūtniecības sākumā uzrunājam viena otru ar "jūs", tad vēlāk bieži vien pārejam uz "tu" un draudzīgi saprotamies.

Vai ar pacientēm vajag draudzēties?

Nekad ar savu draudzēšanos neuzplijos, tiek saglabāts vēsais prāts ar pacienta-ārsta distanci. Tomēr, slēdzot individuālās aprūpes līgumu un regulāri satiekot topošo māmiņu visus deviņus mēnešus, rodas zināma emocionālā saikne, kas īpaši paspilgtinās pēc mazuļa nākšanas pasaulē.“Man patīk būt starp kolēģiem, patīk būt komandas loceklei”

Ko nozīmē būt galvenajai ginekoloģei Dzemdību namā?

Pārzinu un esmu atbildīga par sieviešu aprūpi, strādājot soli solī ar direktori Ilzi Lietuvieti un galveno neonatoloģi Ilzi Kreicbergu. Man jādodas palīgā, kad rodas komplikācijas, kad jātiek galā ar īpaši smagiem gadījumiem. Tad kopā ar kolēģiem lemjam, kā rīkoties. Esmu atbildīga arī par dažādiem administratīviem procesiem, un man jābūt vidutājai konfliktsituācijās.

Esat arī vairogs starp pacientēm, ār-stiem un masu medijiem...

Jā, man jāsniedz atbildes publiskajā telpā. Kādam tas ir jādara. Pats galvenais - ir kļuvis skaidrs, ka ar medijiem jārunā. Protams, atbildes jāsniedz gana diplomātiski, bet ar gadiem to var iemācīties. Mums, mediķiem, jāsaprot, ka pacients ir afekta stāvoklī, bet ārstiem tajā pašā laikā jāsaglabā iecietība un sapratne. Ikviens gadījums rū pīgi jāizskata, izvērtējot, ko varēja darīt citādi. Tomēr viena lieta ir jau pēc notikušā domāt un teikt, ka varēja rīkoties citādi, jo brīdī, kad bija jāpieņem lēmums, mediķi arī darīja, kā labāk. Un ir situācijas, kurās kaut kas notiek slikti neatkarīgi no tā, ko dari.

Tomēr mediji pacientiem tic vairāk nekā ārstiem. Tas neaizvaino?

Žurnālistiem savs darbs: jo skaļāks virsraksts, jo labāk. Izmantot pacienta sacīto ir ļoti vienkārši: viņš ir gatavs izklāstīt savu redzējumu, izkliegt savu sāpi visai pasaulei un runā tā, kā tajā brīdī domā. Reizēm eļļu ugunī ielej piederīgie, arī neētiski mediķi. Slimnīcas pusei jāatbild attālināti, it kā norobežojoties no konkrētās situācijas, jo jāievēro pacienta datu aizsardzība. Bieži vien nedrīkstam saukt lietas īstajos vārdos un runāt par konkrētās situācijas iemesliem.

Kā šādos brīžos runājat ar kolēģiem?

Ārsti konfliktsituācijās, par ko spilgtos toņos tiek stāstīts sabiedrībai, bieži vien ir izmisuši un reizēm pat apsver domu slimnīcā vairs nestrādāt, tūliņ aiziet. Ir jāizlemj, kā izskaidrot notikušo gan pašiem sev, gan pacientei un viņas piederīgajiem. Kopīgi analizējam klīnisko situāciju, skatot lietu kompleksi: grūtniece-dzemdētāja-jaundzimušais-nedēļniece. Iespējami precīzi izprotam, kas un kāpēc ir noticis, lai zinātu, kā to izskaidrot. Jāatrod vienots viedoklis, jo pārsteidzīgi izteikti spriedumi, minējumi vai izskaidrojumi pacientē vai viņas piederīgajos var radīt šaubas. Ja viens ārsts saka tā, bet otrs citādi, cilvēks var domāt, ka no viņa kaut ko slēpj.Ar ģimeni: vīru Imantu, meitu Dagnu un haskija kucīti Sisī

Vai mēdz būt tā: domājot par kādu pacienti, ir tāda nelāga sajūta, lai gan nekāda loģiska izskaidrojuma nav...

Protams. Jaunam darbiniekam medicīnā drosmes ir vairāk, bet ārsts, kas strādā ilgāk, visu redz caur savas pieredzes mācībām. Nevar jau diagnozē ierakstīt "nelāga sajūta". Šādos gadījumos ārsts kļūst īpaši uzmanīgs.

Ir dažādi posmi darbā: kad dzimst un kad nedzimst.

Dzemdību namā diena neatšķiras no nakts un darbdiena neatšķiras no brīvdienas. Tomēr esam ievērojuši, ka daba dara savu. Gadās, ka piecminūtē satiekas kolēģi, kas strādājuši dažādos stāvos, un izrādās, ka visiem dežūra pagājusi ļoti līdzīgi. Gadās, ka bērni nedzimst, nedzimst, tad pēkšņi sabirst kā no pārpilnības raga. Ir dienas, kad mammas dzemdē "kā pret kalnu", ir dienas, kad mazuļi dzimst viegli un ātri. Mēs šīs norises jūtam, pieredzam, bet precīzi izskaidrot neprotam.

Ko sakāt mammai, kam tikko piedzimis mazulis?

Man nav vienas standartfrāzes. Katrā ziņā - tas ir ļoti emocionāls mirklis. Ģimenes dzemdībās bieži vien piestrādāju par fotogrāfi. Parasti pirms bērniņa dzimšanas tētis gatavojas bildēšanai, bet, kad mazais piedzimst, viņš par to aizmirst. Tad fotografēju es.

Man patīk fotografēt, īpaši dabu. Nupat biju laukos - visiem kokiem, visiem stabiem tādas sniega cepures! Bet man nebija līdzi fotoaparāta...

Kāpēc savulaik izvēlējāties medicīnu un ginekoloģiju?

Mana mamma ir ginekoloģe (Maija Mežule - aut.), viņa daudz strādāja, bieži biju pie viņas darbā. Mamma gan neieteica izvēlēties medicīnu, jo tas esot grūts darbs. Bet domāju, domāju, kamēr tomēr izšķīros par labu Medicīnas institūtam. Kad sestajā kursā vajadzēja izvēlēties specializāciju, tad gan vairs daudz domāt nevajadzēja - ginekoloģijas izvēle bija droša. Esam arī ar mammu kopā strādājušas, īsu laiku pat vienā nodaļā. Un es vienmēr esmu zinājusi, ka man ir cilvēks, kam paprasīt padomu vai pakonsultēties.

Vesela mediķu kompānija! Arī jūsu vīrs Imants ir mediķis.

Jā, bet viņš gan vairs medicīnā nestrādā. Ar Imantu iepazināmies studiju laikā - bijām kursabiedri.

Tad jau mājās varat runāt par medicīnu, jo viņš saprot...

Reizēm tiešām mēle niez pastāstīt, kā man klājies darbā. Tad sev saku, ka jau tā ir maz laika, kad mājās esam kopā, un to nevajadzētu atvēlēt diskusijām par medicīniskiem jautājumiem. Vīrs patiešām labi saprot mana darba specifiku. Ja man noslēgts dzemdību līgums ar grūtnieci, jārēķinās, ka divas nedēļas pirms un pēc paredzētā dzemdību datuma man jābūt sasniedzamai. Es nevaru pēkšņi paķert lētās aviobiļetes, lai lidotu uz Berlīni iepirkties. Kad jābrauc uz slimnīcu, vīrs mani ved, jo zina - es nevaru nebraukt.

Imants reiz esot teicis, ka viņam ir sieva, meita un vēl divas blondīnes: suns un trusis...

Jā, mums ir melnraiba trušu meitene Grieta un trīs gadus veca Sibīrijas haskija kucīte Sisī. Bērnībā man bija bokseris, un es zināju, ko nozīmē rūpēties par suni. Kad atkal sākām domāt par dzīvnie ku, iz pētījām suņu šķirnes un izvēlējāmies haskiju - ārkārtīgi neparastu sugu. Skaists suns. Ja kāds ir redzējis filmu Zuduši sniegos, tad zina, kāds izskatās haskijs. Es gan šo filmu neesmu redzējusi, jo zinu, ka būtu jāraud. Sisī - kā jau haskijs - nerej, bet izrāda savu prieku, bailes vai sajūsmu smilkstot un "dziedot". Strādīgs suns, jo šķirne veidota sniega kamanu vilkšanai. Haskiji ir ļoti izteikti garo gabalu staigātāji: lai gan Sisī izskrienas pa sētu, tomēr katru dienu dodas kilometriem garā pastaigā. Brīvdienās, kad pa Teikas mežu ar suni noeju četrus ­piecus kilometrus, jūtos lieliski, īpaši pavasarī: lapas plaukst, putni čalo...

Sunīti paņēmām tad, kad biju salauzusi kāju. Pamanījām pie veikala sludinājumu, piezvanījām un uzzinājām, ka ir tieši tas, ko meklējam: haskiju meitenīte ar zilām acīm. Aizbraucām paskatīties, jau zinādami, ka skatīšanās nozīmēs izvēlēšanos. Tā arī notika. Bet vīram teicu: "Kad vēl man būs laiks pabūt mājās ar mazu sunīti..."

Tā arī pagāja mēnesis ar lauztu kāju un kucēnu?

Pēc tam domāju, ka Dieviņš tomēr visu saliek īstajā vietā un laikā un nekas jau nenotiek tāpat vien. Salauzu kāju, sešas nedēļas vajadzēja to turēt ģipsī, un tieši tad arī rūpīgi sagatavojos sava promocijas darba Dzimumceļu infekcijas, to ietekme uz grūtniecības norisi un iznākumu Latvijā aizstāvēšanai. Parasti tad šuj jaunu tērpu, bet es lauztās kājas dēļ nevarēju izbraukāt pie šuvējas, aizstāvēšanā man nebija arī augstpapēžu kurpju, jo vēl mazliet piekliboju.

Darba rakstīšana man prasīja pusotru gadu. Kad biju stingri izlēmusi, ka tas jāizdara, vīram teicu, ka nu man būs tikai viena brīvdiena nedēļā - svētdiena, jo sestdienas veltīju darbam. Naktīs gan nevaru strādāt - man vajag izgulēties. Dodos pie miera starp desmitiem un vienpadsmitiem, bet no rīta ceļos sešos, lai mierīgi sāktu dienu.

Kā jūs atpūšaties?

Staigāju ar suni, izbraucu ar distanču slēpēm pa Teikas mežu. Vasarā ņemam divriteņus, dodamies prom no Rīgas, noliekam mašīnu un visu dienu braukājam pa Latvijas skaistākajām vietām. Vēl mani ļoti aizrauj aerobika Latīņamerikas deju ritmos. Vēl nesen divreiz nedēļā apmeklēju šādas nodarbības, bet nu eju uz kalanētiku.

Vasarā divas vai trīs nedēļas noteikti pavadām Kurzemes jūrmalā - Ziem upē, kas atrodas starp Pāvilostu un Liepāju. Tur mana vīra draugam ir māja, kurā mēdzam padzīvot. Vīrs makšķerē, bet es nedaru neko. Guļu, lasu grāmatas, staigāju gar jūru, atrodu skaistus akmentiņus. Tur ir tāda miera osta, ka dienām neredz nevienu cilvēku. Ņemam guļammaisus un nakšņojam zem klajas debess. Mēdz būt odi, bet augusta naktīs debesis ir tik augstas un zvaigžņotas... Liepāja nav pārāk tālu, var redzēt salūtu, kad kāds svin svētkus. Man allaž līdzi ir pieres lampiņa - tāda kā ogļračiem šahtās, varu lasīt arī naktī.

Jūsu ģimene esot veselīgas pārtikas piekritēji.

Bet bez pārspīlējumiem. Kad rudenī nopērkam zivju ikrus, tad iegādājamies arī baltmaizi un sviestu, bet ikdienā šo produktu mājās nav. Man vienkārši ļoti garšo rupja maluma maize - varu ēst to kā kūku. Īpaši, ja maize ir ar sēkliņām vai augļiem. Cenšamies ēst veselīgi - čipsus un kolu nelietojam, tikpat kā neēdam cūkgaļu.

Savulaik mums bija rituāls ik sestdienu ar grozu rokās doties uz tirgu. Uzturā daudz lietojam zivis un aitas gaļu (tā gan pavisam nav veselīga!). Agrāk to pirkām tirgū, tagad - Desu darbnīcā pie VEF tilta. Ir periodi, kad ik rītu brokastīs vārām putru, vasarā to ēdam ar svaigām ogām.

Vai ikdienā jums svarīgs komforts?

Kā to ņem... Ir man virtuves skapī divas ierīces dārzeņu smalcināšanai, bet tās izmantoju vien tad, kad nāk viesi. Ikdienā divus burkānus rīvēju ar parastu rīvi, arī rīvmaizi smalcinu tāpat. Vispār ar tehniskām lietām esmu uz jūs. Telefonā izmantoju tikai dažas iespējas - zvanīt, saņemt zvanus, sūtīt un saņemt īsziņas. Pusgadu man ir trauku mazgājamā mašīna, kas ir ļoti noderīga manta, bet gan tai, gan veļas mašīnai izmantoju vien dažas programmas.

Un sievišķīgie prieki?

Šad tad aizeju pie kosmetologa. Bet vispār es daudz strādāju. Nemāku nestrādāt.

Kur tie darbi rodas?

Veidojot dežūru grafiku slimnīcā, pierādās, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Vieni jau laikus iesniedz sarakstu, kuros datumos var un kuros nevar strādāt, citi norāda, cik brīvdienas jau strādātas un cik tagad jāstrādā, bet ir arī tādi, kas neiesniedz un nenorāda neko. Viņiem tad arī parasti jāstrādā tā, kā iekrīt, un viņi to arī izdara, neko pretī nesakot.

Man reizēm gadās tā: skatos uz nedēļas darbiem un šķiet, ka to nekad nevarēs izdarīt, ka tas vispār nav izdarāms, - jābūt te un tur, jāizdara tur un tas. Spriedze pieaug, es nervozēju, īpaši tad, ja nekavējoties jārod atbildes vairākiem nopietniem jautājumiem. Bet tad ķeries klāt, dari un izdari. Tomēr, kad kārtējo reizi īsā laikā ir daudz darbu, atkal nervozēju.

Ievēroju termiņus, bet neesmu no cilvēkiem, kas visu izdara ļoti laikus - esmu vairāk pēdējā brīža cilvēks. Toties tad, kad atkal kas liels izdarīts, ir milzīga gandarījuma izjūta!

Esat arī Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāja un docente. Kāda ir jūsu "daudz izdarīšanas" recepte?

Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem gan Dzemdību namā, gan universitātē, gan asociācijā. Ja kas jāizdara, es izvērtēju ne vien savas iespējas, bet arī to, kurš man varēs palīdzēt. Katram dzīvē var gadīties brīdis, kad nevar kaut ko paspēt. Tāpēc vajadzīga šī drošība: es izdaru tev - tu man. Tas nenozīmē, ka otrs "jāapkrauj" ar darbiem, bet apkārtējo atbalsts ir ļoti svarīgs.

Sarunas sākumā kolēģe teica, ka jūsējais ir piedzimis...

Nu, ne jau man... bet tā ir - gandrīz kā man: sievietei, kas bija pie manis grūtniecības uzskaitē, piedzimis mazulis. Tūliņ iešu apsveikt. Kad man rāda bērnus, kurus esmu pieņēmusi vai kuru gaidīšanā esmu bijusi klāt, saprotu, cik ātri iet laiks. Nākamgad man būs apaļa jubileja... To jau nemaz tā nejūt. Bet mammas rāda uz pusaudzi, kura dzimšanā esmu bijusi klāt, un es saprotu: laiks iet tik ātri...

Foto: Inese Austruma, no personīgā  un Veselības formula arhīva

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu