Sociālās fobijas. Mūsu bailes no kauna un apjukuma citu priekšā

Sociālo fobiju pieņemts klīniski diagnosticēt un zinātniskajā literatūrā analizēt sindromatoloģiskā līmenī, kur galvenā vērība tiek pievērsta patoloģijas simptomātiskajām izpausmēm. No psihodinamikas zinātnes viedokļa fobijas centrālais saturs ir bailes no kauna un apjukuma citu klātbūtnē, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā. Rakstā aplūkoti sociālo fobiju patoģenētiskie aspekti, sakarības starp sociālām fobijām un tādām jūtām kā riebums, kauns un nicinājums.

Iztēlojoties negatīvu novērtējumu, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā, tāpēc baidās runāt, rakstīt, ēst, dzert (citi redzēs, kā trīc rokas), apmeklēt publisko tualeti, sadarboties mazajās grupās utt. Bailes var skart noteiktas situācijas vai izplatīties uz praktiski visu sociālo uzvedību. Jo vairāk ir skatītāju, jo lielāka trauksme.

Diagnozes kritēriji pēc SSK-10

  • Vismaz viena no šādām pazīmēm:
    •  izteiktas bailes atrasties uzmanības centrā vai izsaukt nosodošu apkārtējo attieksmi;
    • izteikta izvairīšanās atrasties uzmanības centrā vai situācijās, kad rodas bailes izsaukt pret sevi nosodošu apkārtējo attieksmi.
  • Apdraudošās situācijās - vismaz vienu reizi kopš simptomu sākuma - ir bijuši vismaz divi vispārējo trauksmi apzīmējošie simptomi un ne mazāk kā viens no šiem:
    • sejas hiperēmija vai tremors;
    • bailes no vemšanas;
    • imperatīvas urinācijas vai defekācijas sensorās sajūtas vai arī bailes no tām.
  • Izteikts emocionāls diskomforts un izvaires uzvedība trauksmes simptomu dēļ no slimnieka puses tiek vērtēta kā iracionāla un neadekvāta.
  • Simptomi pilnīgi vai pārsvarā aprobežojas ar fobiskām situācijām vai kognitīvo fiksāciju uz tiem.
  • Stāvoklis neatbilst organisko, šizofrēnisko, afektīvo un obsesīvi-kompulsīvo traucējumu kritērijiem, kā arī specifiski kulturāliem uzskatiem.

Šie klasifikācijas kritēriji nedod atbildi uz jautājumu: kā racionāli izskaidrot pacienta bailes no cilvēku uzmanības - kaut arī kritiskas - sociālās fobijas gadījumā un kāds ir to rašanās iemesls.

Raksta mērķis ir noskaidrot, vai sociālās fobijas iemesls saistīts ar noteiktu emociju psihodinamiku - vai pastāv cieša sakarība starp sociālo fobiju un tādām emocijām kā riebums, kauns un nicinājums; apkopot un analizēt zinātniskās literatūras datus par šīm emocijām, to psihofizioloģiskajām un uzvedības komponentēm. Darba tapšanas laikā tika veikta zinātniskās literatūras datu analīze laika posmā no 1991. gada līdz 2007. gadam, kā arī klīniskie pacientu novērojumi.

Sociālās fobijas patoģenēze

Pēdējo gadu pētījumi ļauj pietuvoties sociālās fobijas patoģenētiskajiem aspektiem. Ir konstatētas sakarības starp sociālo fobiju un tādām jūtām kā:

  • riebums,
  • kauns,
  • nicinājums.

Definīcijas

Darbā izmantots termins "komplementāras emocijas", kas apzīmē emociju mijiedarbību, kad viena cilvēka emocija ierosina antagonistisku emociju otrā cilvēkā. Piemēram:

  • dusmas ierosina bailes,
  • riebums un nicinājums ierosina kaunu,
  • aizvainojums ierosina vainas apziņu vainīgajā.

Šis termins atšķiras no jēdziena "konkordantas emocijas", kas apzīmē tādu emociju mijiedarbību, kad emocija vienā cilvēkā ierosina tieši tādu pašu emociju kā otrā cilvēkā un kuru pamatā darbojas nesen atklātā spoguļneironu sistēma:

  • bailes ierosina bailes;
  • prieks ierosina prieku;
  • dusmas ierosina dusmas.

Rezultāti un diskusija

Ir virkne paralēļu starp sociālo fobiju un kaunu. Abos gadījumos ir:

  • negatīvas domas sociālās situācijās;
  • paaugstināta fizioloģiskā reaktivitāte;
  • tendence izvairīties no citu skatieniem;
  • sociālo iemaņu deficīts.

Negatīvās domas ietver:

  • bailes no negatīva novērtējuma;
  • intensīvu sevis novērošanu;
  • sociālo iemaņu devalvāciju;
  • pašnoniecināšanu. [Izard, 1991]

Kauns

Evolucionāri bioloģiskās kauna funkcijas [Izard, 1991]

  • Kauns var kalpot kā jutīgs emociju novērtētājs, kas regulē tuvību un distanci visintīmākajās attiecībās. Pirmajā aspektā kauns palīdz sociālajai adaptācijai, otrajā - aizsargā personisko integritāti un veselumu.
  • Kauna pārdzīvojums paaugstina cilvēka sensitivitāti pret citu jūtām un novērtējumu, veicinot mijiedarbību un konfliktu atrisināšanu, piekāpšanos un kompromisus. Tas veicina nepieciešamos grupas konformisma procesus. Kauns ierobežo indivīda egocentriskās tieksmes, kas formē saites starp komunikāciju un pozitīvajām emocijām. Jo izteiktāka indivīda identifikācija ar grupu, jo nozīmīgāka ir tā piederība grupai, jo ievainojamāks tas ir pret grupas nosodījumu.
  • Grupas locekļiem ir iespēja sodīt indivīdu ar kauna palīdzību, to pazemojot un izolējot. Vēlme izbēgt no pazemojoša soda var būt spēcīgs uzvedības motivācijas veids.
  • Koncentrējoties uz sava "es" daļām, kauns aktivē pašcieņu, veicina personiskās autonomijas un identitātes attīstību. Kauns stimulē indivīdu dažādu iemaņu - tostarp sociālo iemaņu - apguvei. Nicinājums pret sevi palīdz atsvešināt kaunu izsaucošos sava "es" aspektus.
  • Kauns nodrošina sensitivitāti pret citu viedokli, veicinot saasinātas pašatskaites; pārspīlētā pašapzināšanās, ko izsauc kau ns, iezīmē skaidrākus "es" tēlus. Apzināšanās var mazināt personas ievainojamību.

Ekspresīvā komponente

Raksturīgas kauna izpausmes ir indivīda tieksme sarauties, izskatīties pēc iespējas mazākam un nosarkšana. Nosarkšana ir novērojama tikai cilvēkiem. Sejas sīkie asinsvadi piepildās ar asinīm visām cilvēka rasēm, lai gan tumšādainajiem sejas krāsas izmaiņas ir grūti saskatāmas. Vēlme apturēt nosarkšanu, pievēršot tai pastiprinātu uzmanību, slieksmi nosarkt pastiprina.

Pētījumos aprakstīta gan no dzimšanas aklu un kurlu cilvēku spēja sarkt, gan fakts, ka daudzi cilvēki izjūt kaunu nenosarkstot. [Darwin, 1872] Kauna laikā acis nolaižas vai arī skatiens "skraida apkārt". Tomkins [1963] konstatēja, ka ne tikai kauns izsauc nosarkšanu, bet arī nosarkšana pastiprina kauna pārdzīvojumu.

Somatiskā komponente

Kauna neirofizioloģijā svarīgu lomu spēlē sirds-asinsvadu sistēmas reakcijas - īpaši nosarkšanas fenomens. Pirms nosarkšanas parādās savdabīgas sajūtas ādā. Lielākajā daļā gadījumu sarkst tikai seja, ausis un kakls. Dažkārt novērojama kāda sejas muskuļa rauste. Sirdsdarbība paātrināta. Elpošana traucēta. Dažiem cilvēkiem parādās sārti plankumi uz sejas, kakla vai krūtīm. Kauna pārdzīvojuma laikā šķērssvītrotās muskulatūras tonuss krīt. [Nathanson, 1992]

Emocionālā komponente

Kaunoties cilvēks izjūt lielāku vēlmi sevi kontrolēt, vērtēt un apspiest savas darbības. Kauna gadījumā visa cilvēka apziņa aizpildās ar viņu pašu. Raksturīgi, ka kaunoties indivīds apzinās tikai tās iezīmes, kuras tajā brīdī tam šķiet neglītas vai neadekvātas. Cita informācija izkrīt no apziņas - viņš aizmirst vārdus, izdara nepareizas kustības. [Izard, 1991] Tomkins apraksta kaunu kā augstākās refleksijas emociju, kad izzūd robeža starp subjektu un kauna objektu un cilvēks iegrimst sāpīgas pašapzināšanās un pašizzināšanas procesā. Tas ir sāpīgs sava "es" vai sava "es" daļu apzināšanās pārdzīvojums.

Kauna komplekss apvieno tādas jūtas kā apmulsums, kautrīgums, atturība, neuzņēmība, pazemojums. Kauns liek izjust kontroles zudumu pār situāciju. Kauns izveido īpaša veida atsvešinātības izjūtu, bet cilvēks nespēj noslēpties no savas sirdsapziņas caururbjošā skatiena.

Sajūta par citu caururbjošajiem skatieniem veido izjūtu, ka viss rūpīgi sevī slēptais ir saredzams citiem. Kaunā ir izjūta, ka otrs redz mums cauri, nolasa domas. Tāpēc kaunu var saukt par "godīguma" emociju, jo tas neļauj samelot, skatoties acīs. Savukārt melošanu tautā sauc par bezkaunību.

Komunikatīvā komponente

Svarīgi atzīmēt, ka nosarkst tieši seja, kurai ir svarīgākā loma komunikācijā. Interesanti, ka kultūrās, kur ļaudis pārsvarā staigā kaili, nosarkst daudz lielāki ķermeņa laukumi. [Darwin, 1872]

Pievēršot uzmanību sev, nosarkšana palielinās. Pēc Darvina domām, tikai cilvēkam veidojas tāda nostādne, kā pievērst sev uzmanību un uzmanību citu viedoklim par sevi. Sākotnēji šī uzmanība bija pret savu vizuālo ārieni, kamēr uzmanība pret uzvedības morālo pusi pievienojās vēlāk. [Darwin, 1872] Tas attiecas arī uz sava statusa zaudējumu sociālās hierarhijas rangā. Izrādās, ka cilvēks jūtīgāk reaģē uz negatīvu nostāju nekā uzslavu.

Tāpat nekas nav tik uzbāzīgs jaunam cilvēkam kā pastāvīga viņa jūtu izsekošana, sejas izteiksmes pētīšana un to jūtības vērtēšana no nežēlīga vērotāja puses. Uz dažiem cilvēkiem pietiek ciešāk paskatīties, lai tie nosarktu. Tam ir sava funkcija, jo traucē kaut ko slēpt no otra ieinteresētā, piemēram, melus.

Kamēr bērns neizdala mātes seju starp citām sejām, nepazīstams cilvēks aktivē viņā vēlmi uz saskarsmi. Sejas atpazīšana kā svešas apspiež interesi un prieku, mazinot uz saskarsmes vēlmi. Bērns sāk kautrēties svešu cilvēku klātbūtnē. Tomkins [1963] domāja, ka, tikko bērns iemācās atdalīt mātes seju no citām (dažreiz tas notiek jau ceturtajā dzīves mēnesī), viņš kļūst spējīgs izjust kaunu.

Nosarkšana ir jūtami lielāka pretējā nekā sava dzimuma klātbūtnē. Pat tāds cilvēks, kas sarkst relatīvi reti, tomēr var nosarkt pie pretējā dzimuma pārstāvja zobgalīgas piezīmes par ārieni. Aizgriezta prom tiek arī seja vai pat viss ķermenis. Kaunu izjūtošajam cilvēkam ir nepanesami sastapties ar klātesošo skatieniem, tāpēc skatiens tiek novērsts. Tāpat novērojama spēcīga vēlme neizrādīt savu kaunu. Pilnīgā vientulībā cilvēks paliek relatīvi vienaldzīgs pret savu ārieni.

Uzvedības komponente

Akūta kauna izjūta izsauc vēlmi paslēpties. Izjūtot kaunu, cilvēki izvēlas pilnīgi nepiemērotus izteicienus, bieži apjūk, sāk stostīties, izdara neveiklas kustības vai dīvainas grimases. Pazūd arī runas spējas. Tādējādi normā cilvēka iekšējais uzvedības plāns jeb mērķis ir modificēt savu uzvedību, lai samazinātu noteiktu apkārtējo attieksmi. Pie psihopatoloģijas pacients nezina, kā modificēt savus mērķus, un tāpēc izveido patoloģiskus plānus - sāk izvairīties no noteiktām attiecību situācijām, vairās no cilvēkiem, ieraujas sevī.

Kognitīvā komponente

Cilvēka kognitīvajā attīstībā šie procesi cieši saistās ar afektīvo attīstību. Ar laiku nosarkšana izpaužas ne tikai interpersonāli, bet jau pie mēģinājuma iedomāties, ko padomāja citi, iztēlojoties tieši negatīvu novērtējumu - tādu kā nicinājums, riebums un izsmiekls. Kauna kognitīvās izpausmes grupējas ap tādiem jautājumiem kā:

  • es esmu vājš un konkurēt nespējīgs;
  • es esmu netīrs, nepatīkams, un mana dziļākā būtība ir uzlūkojama ar nicinājumu un riebumu;
  • es esmu defektīvs, jo ir trūkumi manā fiziskajā un mentālajā tēlā;
  • es esmu zaudējis kontroli pār sava ķermeņa funkcijām un savām jūtām;
  • skatīšanās un pašatklāšanās ir bīstamas aktivitātes un var tikt sodītas. [D. Nathanson, 1992]

Kauna pašapzināšanās spēks ir tik liels, ka daudzbrīd atņem radošos resursus, samazinot cilvēka kognitīvo komponenti šajā virzienā.

Kauna emociju bieži var aktivēt riebums un nicinājums, ko indivīds izjūt pats pret sevi vai ko izjūt citi cilvēki pret konkrēto subjektu.

Riebums

Riebuma funkcijas

Riebums motivē atgrūst nepatīkamus pēc garšas vai potenciāli bīstamus produktus. [Izard, 1992] Riebuma emocija var stimulēt indivīdu izvairīties vai atstumt pat tos objektus, kas neiedarbojas uz garšas vai ožas receptoriem. Riebums liek vairīties no potenciāli nepatīkamiem objektiem vai "pretīgām situācijām" pirms to tiešas iedarbības sākšanās.

No riebuma pret ēdienu un smakām tas pāriet uz interpersonālo attiecību sfēru - kā riebums pret netīrīgu cilvēku, tad pret cilvēkiem, kuru uzvedība šķiet nepieņemama. Ar riebuma mīmikas vai atsevišķu riebuma kustību izrādi subjekts signalizē otram cilvēkam par to, lai tas maina savu ārieni, manieres vai izturēšanos, pretējā gadījumā riskē ar iespēju tikt atstumtam. Tādējādi interpersonālās attiecības riebuma iespaidā var beigties - vai var turpināties, ja partneri modificē savu rīcību.

Ekspresīvā komponente

Riebuma mīmikas ekspresiju inervē vissenākā smadzeņu daļa - smadzeņu stumbrs. [Izard, 1991] Šīs emocijas gadījumā novēro virkni neapzinātu, ģenētiski determinētu mīmikas reakciju, kuru mērķis ir nodot noteiktu informāciju par kaut ko sociālajam partnerim nepieņemamu.

Deguns tiek saraukts un piepacelts uz augšu, kas, iespējams, ir lūpas savilkšanas dēļ. Deguns var būt viegli saspiests - tāpēc nāsis sašaurinās. Tonizējas deguna muskulis (m. nasalis), kur pars transversa sašaurina nāss spraugas vai arī pars alaris atvelk deguna spārnus lejup un laterāli. Šo kustību var pavadīt kāda skaņa vai nosprauslošanās, vai izelpa caur degunu, kā tas būtu, reaģējot uz nepatīkamu smaku, lai no tās atbrīvotos. Ja šī sajūta ir spēcīgi izteikta, tiek atvilktas un paceltas abas lūpas vai arī tikai augšējā, lai aizvērtu nāsis. Turklāt deguns tiek uzrauts uz augšu. Pat ja runa bijusi tikai par intelektuālām idejām, sarunbiedram tiek demonstrēts, it kā no tā nāktu "slikta smaka".

Tā kā riebuma izjūta primāri cēlusies saistībā ar ēšanas aktu, tad ir dabiski, ka emocija izpaužas galvenokārt ar muskulatūras kustībām ap muti. Tonizējas apakšlūpas m. depressor labii inferioris, kas izvērš lūpu uz ārpusi (arī ironijas un agresijas papildmuskulis; darbojas pie sērām un raudāšanas). Mute atplesta, kas demonstrē vēlmi izspļaut pretīgu kumosu, spļaudīšanos, trokšņainu gaisa izpūšanu caur izstieptām lūpām. Dažreiz skaņas pavada nodrebēšana. Turklāt rokas tiek cieši piespiestas pie sāniem, bet pleci piepacelti, tāpat kā pārdzīvojot šausmas.

Ļoti stiprs riebums izpaužas ar muskulatūras kustībām ap muti, kādas mēdz būt pirms vemšanas. Mute plaši atveras, augšlūpa stipri atvelkas, veidojot rievas gar deguna malām; apakšlūpa atvelkas un izvēršas. Pēdējā kustība veidojas muskulatūras kontrakcijas rezultātā, kas velk lūpu kaktiņus uz leju.

Dažiem cilvēkiem velk uz vemšanu vai pat sākas vemšana tikai no domām, ka tie ieēduši neparastu pārtiku.

 Interpersonālajās attiecībās spļaušana ir vispārējs riebuma demonstrācijas akts. Daudzām tautām ir izteicieni par spļāvienu sejā kā attieksmes paušanu, kā vislielākā riebuma žestu. Šādu attieksmi izsaka arī mēles izbāšana, kas sastopama visai plaši.

Kognitīvā komponente

Ja riebums ir vērsts pret apkārtējiem, tad tās ir citus nosodošas un kritizējošas, līdz kaut kam zemam un nevērtīgam vai pat kaitīgam devalvējošas domas.

Komunikatīvā komponente

Mērķis riebuma paušanai savstarpējās attiecībās: caur sāpīga neērtuma izjūtu likt kādam mainīties. Bērnu audzināšanā ļoti bieži tiek lietoti vārdi: "Fui, kauns!" - kur "fui" apzīmē teicēja attieksmi, bet ar vārdu "kauns" tiek aktualizēts atbilstīgais stāvoklis bērnam, kuram būtu jāpārveido sava izturēšanās.

Ja riebuma mīmika un kauna mīmika ir ģenētiski determinētas, tas nozīmē, ka emocionālā komunikācija ir bioloģisks fenomens - evolūcija ir paredzējusi bioloģisku mehānismu, ka viena organisma reakcija izsauks pretreakciju otrā organismā.

Nicinājums

Nicinājums ir sociālo normu un grupas konformisma nostiprinājuma līdzeklis. Cilvēks, kas neievēro sociālās normas un pastāvīgi demonstrē deviantu uzvedību, var izsaukt citu nicinājumu. Ja to pieņem grupas vairākums, tas kļūst par iedarbīgu spiediena līdzekli uz indivīdu - sabiedrības nosodījums. Indivīdam vai nu jāpieņem grupas normas, vai arī viņš tiek nicināts un padzīts. Indivīda pārdzīvojums var būt tik liels, ka tiek nomākts pašaizsardzības instinkts un bailes no nāves.

Gadījumos, kad deviantā uzvedība saistīta ar juridisko un morālo normu pārkāpumu, kas nes kaitējumu indivīda vai apkārtējo cilvēku veselībai, nicinājuma izpaušana no grupas puses ir attaisnota un var būt derīga. Nicinājums pauž arī augstākas sociāli hierarhiskas lomas pārākuma izjūtu.

Ekspresīvā komponente

Izard apgalvo, ka nicinājums pietiekami skaidri atšķirams mīmiski, turklāt atšķirīgi no riebuma mīmikas, kas norāda uz to kā atsevišķu iedzimtu afektu. Arī Darvins atsevišķi min riebumu un nicinājumu, bet norāda uz to savstarpējo radniecību. Tā ir kompleksa, pantomīmiska izspēle. Ir pat muskulis ar speciālu nosaukumu - lepnības muskulis - m. procerus [Darwin, 1872], kas izsaka ideju par iedomības pantomīmisku deguna pacelšanu uz augšu (nose-up posture).

Izsakot nicinājumu, cilvēks burtiski kļūst lielāks: iztaisnojas, viegli atmet galvu un skatās uz nicinājuma objektu no augšas uz leju.Tonizējas acs gredzenmuskuļa plakstiņa daļa (pars palpebralis m. orbicularis oculi), kas veido plakstiņu sakļaušanu. Ekman, Friesen (1986) publicēja pētījumus, kas liecina, ka nicinājuma atpazīstamākā pazīme ir savilkti mutes kaktiņi. Šāda izteiksme rodas, savelkot vienu vienīgu vaiga muskuli. Šīs savilkšanas rezultātā veidojas lūpu kaktiņu sažņaugšana, tāpēc mute viegli piepaceļas un kopā ar mutes kaktiņiem izveidojas nelieli simetriski vaigu padziļinājumi. Pēc autoru datiem, 75% no desmit dažādu kultūru pārstāvjiem šo mīmiku atpazina kā nicinājumu, kas apstiprina ideju par nicinājumu kā iedzimtu, nevis "iemācītu" emociju. Ne mazāk atpazīstami nicinājuma signāli var būt arī citas pantomīmiskas kustības, piemēram, piepacelta uzacs vai galva, kas atmesta atpakaļ un uz sāniem.

Nicinājums var tikt pausts ar smīnu - Darvina aprakstītais indīgais jeb sardoniskais smīns, kad lūpas paliek savilktas vai gandrīz savilktas, bet mutes stūris, kas pavērsts pret izsmejamo cilvēku, atvelkas, - vai pat visa ķermeņa aizgriešanu. Šīs kustības demonstrē, ka nicināmais cilvēks nav tā vērts, lai uz viņu skatītos, vai arī to, ka skatīties ir nepatīkami.

Pārākuma apziņu pār citiem paudošs cilvēks galvu un ķermeni tur taisni un visādi cenšas izskatīties lielāks, tāpēc metaforiski apzīmē, ka tas ir uzpūties vai uzpūtīgs. Augstprātīgs cilvēks skatās uz citiem no augšas uz leju un, nolaidis plakstiņus, tik tikko velta tiem skatienu. Dažreiz tas nicinājumu izrāda vieglām kustībām ap lūpām un nāsīm. Cieši aizvērtā mute izsaka mērķtiecību, jo augstprātīgs cilvēks ir pārliecināts sevī.

Komunikatīvā komponente

Nicinošā mīmika, kas izsaukta ar specifisku pārdzīvojumu, pilda komunikatīvu funkciju. Nicinājuma pārdzīvojums vienmēr ietver noteiktas nostādnes un priekšstatus. Ja mēs kādu nicinām, tad apzināti vai neapzināti demonstrējam pārākuma vai noniecinošu saskarsmes manieri ar šo cilvēku, akcentējot savu pārsvaru pār viņu. Tādējādi nicinājums uzpūš savas nozīmības apziņu un noved pie nicinājuma objekta noniecinājuma. Evolucionārajā kontekstā uzvarētājs nereti ar nicinājumu izturas pret uzvarēto, uzvarētais izjūt kaunu un pazemojumu, un tas nostiprina sociālo hierarhiju.

Emocionālā komponente

Katrs cilvēks, kādu uzvarot realitātē vai iztēlē, noteikti izjūt personisku nozīmīgumu un visvarenību. Šajā ziņā emocija īsteno savas varas un dominēšanas instinktu, izjūtot patīkamo triumfa afektu pār uzvarēto pretinieku. Nicinājums - tas ir vairāk nekā vienaldzība, jo to vienmēr pavada sava "es" vērtības un nozīmības apziņa salīdzinājumā ar cita cilvēka "es". Cilvēks var izjust nicinājumu pats pret sevi, attiecīgi šajā gadījumā viena "es" daļa (piemēram, morālā) pār citu "es" daļu.

Kognitīvā komponente

Tās ir pastāvīgas domas un fantāzijas, kas nosoda citus cilvēkus. Otra cilvēka nicinājuma kognitīvo izpausmi sauc par objekta devalvāciju. Sevis pacelšana pār citiem veido omnipotenci ar tai raksturīgajām visvarenības domām.

Uzvedības komponente

Nicinājuma afekts veido iekšēju mērķi attiecībā pret otru un attiecībā pret sevi. Attiecībā pret otru iekšējais mērķis ir atstumt nepieņemamo otru cilvēku pilnībā, tā distancējot sevi no viņa. Attiecībā pret sevi mērķis ir izcelt sevi kā atšķirīgu vai pārāku, vai spējīgu iztikt bez nicināmā otra.

Ārēji izpaužas kā pārākumu paudoša uzvedība, nicinoši, sarkastiski izteikumi, izsmiešana, ņirgāšanās. Pusaudžiem sastopama fiziska aizskaršana ar pāridarīšanu vienaudžiem. Darbība un ķermeņa valoda ir vērsta uz nepatīkamā un nicinājuma objekta ignorēšanu.

Zinātniskās teorijas XX gadsimta pirmajā pusē uzskatīja, ka cilvēka izturēšanos vada daži iedzimti beznosacījuma refleksi jeb dziņas, bet sociālās saskarsmes pamatā ir milzums nejaušu nosacījuma stimulu, asociāciju vai atmiņu. Psihoanalītiskā objektu attiecību teorija skaidroja, ka reālā pieredzē iegūts nosodošs tēls no pacienta pagātnes tiek projicēts tagadnes situācijās.Biheivioristu teorijas pieņēma, ka visu sarežģīto sociālo mijiedarbību, tostarp emocionālo, cilvēki iemācās no apkārtējiem.

Pašreizējie zinātniskie atradumi sociobioloģijā, evolūcijas psiholoģijā un psihiatrijā runā par gēnu determinētu daudzu instinktīvu sociālu programmu - arī daudzu emociju - esamību cilvēka psihes struktūrā. Etioloģija ir atdalījusi draudzības un draudu pazīmju stimulus. Ir izdalāmi stimuli, kas signalizē par draudzīgiem vai samierināšanās nolūkiem, un stimuli, kas izsaka draudus. Jau Č. Darvins savāca empīriskus novērojumus par dzīvnieku un cilvēku kopīgajām emocionālajām ekspresijām, kas norādīja: noteiktas mīmikas, pantomīmikas un skaņu intonācijas ir iedzimtas.

Viena cilvēka mīmika darbojas kā noteiktas pazīmes palaidējstimuls otram. Cilvēkiem draudzības stimuls ir prieka emocija un smaids, kas ierosina tikai konkordantu pozitīvu emociju signāla saņēmējā. Komplementāri antagonistiska emocija cilvēkiem tiek ierosināta, signāla saņēmējam uztverot mīmiski negatīvu sūtītāja skatienu vai kā citādi saprotot negatīvo emociju, attiecinātu uz sevi.

Šāda skatiena attiecināšana uz sevi ir būtiska komplementāri antagonistiskas reakcijas - kauna - ierosā. Nepatīkamas emocijas ierosinās novērotājā konkordanti, t. i., tādu pašu tikai tad, ja primārā emocionālā signāla raidītājs izjūt emociju pret kādu citu objektu un novērotājs to neattiecina kā vērstu uz sevi.

Tātad uz vienu un to pašu mīmis ko signālu aktivēsies konkordantais vai komplementāri antagonistiskais emocionālais stāvoklis atkarībā no ontoģenētiskās attīstības posma un cilvēku mijiedarbības uzdevumiem, kas norāda arī uz sarežģītāku mijiedarbību ar citiem neironiem citos smadzeņu centros.

Spriežot pēc iepriekšējiem fobiju pētījumiem, ir skaidrs, ka tās vienmēr saistītas ar organismam būtisku izdzīvošanas vajadzību: ar izvairi nokrist no augstuma, izvairi no fiziskās vai psihiskās veselības apdraudējuma, mikrobiem, infekciju pārnēsājošiem dzīvniekiem, plēsīgiem zvēriem.

Sociālās fobijas gadījumā izdzīvošanas apdraudējuma it kā nav. No kā tad ir bailes? Atbilde - cilvēkam evolūcijā grupas atbalsts ir bijis nepieciešams izdzīvošanai, riebums un nicinājums draud ar atstumšanu, kas reiz novestu pie fatālām sekām. Lai gan indivīds saprot, ka riebuma un nicinājuma gadījumā nedraud tieša iznīcināšana, kā tas varētu šķist pie tādas komplementāru emociju mijiedarbības kā dusmas-bailes, tomēr arī tikai nicinājums vien izsauc pamatīgu diskomfortu. Nepieciešamība izvairīties no apkārtējo riebuma un nicinājuma ieņem svarīgu vietu indivīda izdzīvošanas un sekmīgas reprodukcijas (partnera atrašanas) stratēģijā. Indivīda pamatstratēģija ir ģimenē un grupā iegūt maksimāli daudz apkārtējo atzinības un apbrīnas, maksimāli izvairīties no apkārtējo riebuma un nicinājuma.

Funkcionālās magnētiskās rezonanses izmeklēšana (fMRI) mēra hemodinamikas atbildi uz smadzeņu neirālu aktivitāti. Dažādi pētījumi tika veikti, lai ar fMRI atrastu atbildi, kāpēc pacients ir tik izteikti jūtīgs pret citu cilvēku negatīvām sejas izteiksmēm. Tika pētīti cilvēki ar ģeneralizētu un neģeneralizētu sociālu fobiju, ģeneralizētiem trauksmes traucējumiem, kā arī veseli cilvēki ar paaugstinātu trauksmainību.

Visvairāk tika iegūti dati par amygdala hiperreaktivitāti. Pētījumos pastiprināta amygdala aktivitāte tika novērota pacientiem, skatoties uz ekrānā atspoguļotām sejām, kas pauda dusmas [14; 18; 19; 21; 22], bailes [15; 16; 17; 18; 23], riebumu [18; 20], atšķirībā no neitrālām un laimīgām sejām, kur tās aktivitāte ir bijusi zemāka.

Līdzīgos pētījumos arī veseliem cilvēkiem amygdala aktivitāte, redzot bailīgu seju, ir augstāka, nekā redzot neitrālu vai laimīgu seju. [24] Taču pētījumi rāda, ka trauksmes (t. sk. sociālas fobijas) pacientiem amygdala aktivitāte ir vēl lielāka nekā veseliem kontroles indivīdiem. [14; 15; 16; 17; 18; 19; 20; 21; 22; 23]

Pētot veselus cilvēkus, ir konstatēts, ka veseliem, augsti trauksmainiem indivīdiem amygdala aktivitāte ir augstāka nekā zemu trauksmainiem [21], un pēdējiem, novēršot skata uzmanību ar neitrālu attēlu turpat blakus, amygdala aktivitāte vēl vairāk samazinās.

Evanss un līdzautori pētījumā izmantoja shematiskus emocionālo seju zīmējumus (ar parastām līnijām), tādējādi samazinot dzimuma, vecuma un rases ietekmi uz pētījuma rezultātiem. [14]

Kopsavilkums

Interpersonālajā mijiedarbībā emociju ģenēzei ir neirobioloģisks raksturs, kura pamatā (bet ne tikai) ir psihes iedzimti instinktīva, gēnu determinēta reakcija uz otra cilvēka emocijām.

Kauna emociju var aktivēt riebums un nicinājums, ko izjūt pats pret sevi vai ko izjūt citi cilvēki pret konkrēto subjektu. Riebums un nicinājums sociālajā komunikācijā, aktualizējot kauna izjūtu otrā cilvēkā, liek modificēt uzvedību. Šis mehānisms - bailes no nicinājuma jeb nicinājuma fobija - arī ir viens no mehānismiem sociālās fobijas traucējuma pamatā.

Vecāku un apkārtējās sabiedrības nicinājuma, riebuma un atstumšanas reakcijas nostiprina un padara šo mehānismu izteiktāku, tāpēc var izveidoties arī augsti paškritiska attieksme. Pieaugušam cilvēkam šāds uztraukums situācijā, kur neizpaužas saredzami draudi dzīvībai vai veselībai, var šķist nesaprotams un iracionāls.

Literatūra

  1. Ekman P. Am Psychologist, April 1993; Vol. 48; No. 4: 384-392.
  2. Gallese V. The Mirror Neuron system and its role in interpersonal relations. http://www.interdisciplines.org/mirror/papers/1.
  3. Nathanson D. L. Shame and Pride: Affect, Sex, and the Birth of the Self. W. W. Norton & Company; New York, London, 1994: 121-215.
  4. Дарвин Ч. О выражении эмоций у человека и животных. Санкт-Петербург, Питер, 2001: 89-128.
  5. Докинз P. Эгоистичный ген. Москва. Мир, 1993: 34-80.
  6. Дольник В. Р. Непослушное дитя биосферы. Че-Ро-на-Неве, Санкт-Петербург, 2003: 121-187.
  7. Изард К. Э. Психология эмоций. Питер, 2002: 268-286; 342-356.
  8. Моррис Д. Голая обезьяна. Санкт-Петербург, Амфора/Эврика, 2001: 78-123.
  9. Phillips M. L., Senior C., Fahy T., David A. S. Disgust - the forgotten emotion of psychiatry. Brit J Psych, May 1998; Vol. 172: 373-375.
  10. Posamentier M. T., Abdi H. Processing faces and facial expressions. Neuropsych Rev, September 2003, Vol. 13: 113-143.
  11. Utināns A. Cilvēka psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas. Nacionālais apgāds, 2005: 211-218; 228-238.
  12. Zorenko T. Dzīvnieku uzvedība. Rīga, 2001: 12-24.
  13. Зорина З. А., Полетаева И. И., Резникова Ж. И. Основы этологии и генетики поведения. Издательсто Московского университета, 2002: 136-154.
  14. Evans K. C. et al. A functional MRI study of amygdala responses to angry schematic faces in social anxiety disorder // Depression and Anxiety, Jun 2007.
  15. Killgore W. D. et al. Neuroreport, Oct 2005; 16 (15): 1671-1675.
  16. McClure E. B. et al. Archives of general psychiatry, Jan 2007; 64(1): 97-106.
  17. Blair K. et al. Am J Psych, May 2008.
  18. Phan K. L. et al. Biol Psych, Mar 2006; 59(5): 424-429.
  19. Straube T. et al. Neuropsychobiology 2005; 52(3): 163-168.
  20. Amir N. et al. Biol Psych, May 2005; 57(9): 975-981.
  21. Stein M. B. et al. Archives of general psychiatry, Nov 2002; 59(11): 1027-1034.
  22. Stein M. B. et al. Am J Psych, Feb 2007; 164: 318-327.
  23. Monk C. S. et al. Archives of general psychiatry, May 2008; 65(5): 568-576.
  24. Johnstone T. et al. Neuroimage. May 2005; 25 (4): 1112-1123.
  25. Bishop S. J. et al. Journal of Neuroscience. Nov 2004; 24 (46): 10364-10368.
  26. Thomas K. M. et al. Archives of general psychiatry. Nov 2001; 58 (11): 1057-1063.
  27. Monk C. S. et al. Am J Psych, Jun 2006; 163 (6): 1091-1097.

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Kauna un vainas apziņas loma psihisko traucējumu patoģenēzē

    Kauns piemīt visiem cilvēkiem. Šī emocija nosaka ētisku un sabiedrības pieņemtajām normām atbilstošu indivīda rīcību. Tomēr daudzi cilvēki, jo īpaši mūsdienu modernajā sabiedrībā, cieš no kauna radītiem ierobežojumiem; pastāv un aizvien aktualizējas tāds jēdziens kā patoloģisks kauns. Turklāt ir grūti nosaukt kādu psihisko traucējumu veidu, kur kaunam nebūtu kāda – primāra vai sekundāra – loma. Kauns un ar to bieži saistītā vainas sajūta ir to biežāko emociju vidū, ar kurām cilvēki vēršas pēc psihoterapeita palīdzības. Lasīt visu

  • Mikroalbuminūrija. Kāpēc tik svarīga?

    Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību. Lasīt visu

  • Zarnu trakta smadzenes un psihiskās slimības

    100 triljoni mikrobu zarnās, saukti arī par “aizmirsto orgānu”, — desmit reizes vairāk nekā šūnu visā organismā. “Visas slimības sākas zarnās” — ar tik skaļu saukli pirms diviem tūkstošiem gadu klajā nāca modernās medicīnas tēvs Hipokrats. Jo vairāk pētām ar modernās zinātnes rīkiem, jo vairāk aptveram Hipokrata teiktā patiesumu. Lasīt visu

  • Pacients ar vārstuļu slimību. Kā nenokavēt īsto brīdi?

    Vārstuļu slimības ir viens no biežākajiem sirds mazspējas attīstības iemesliem pēc koronāras sirds slimības un arteriālas hipertensijas, kas tomēr ir visbiežākie iemesli. Savukārt sirds mazspēja ar progresējošu sirds dobumu remodelāciju/dilatāciju var būt iemesls sekundārai vārstuļu nepietiekamībai to fibrozo gredzenu dilatācijas dēļ. Lasīt visu